Kritikas principi

“Kritiķu un literatūras vēsturnieku kungi! Atzīsimies tagad, kad nav apkaunojoša jebkura atzīšanās, atzīsimies vienkārši un patiesīgi, ka mēs nesaprotam literatūru, tāpat kā fiziķis un ķīmiķis neko nesaprot no dabas, kaut arī lieliski pārzina tās „likumus”. Galvenais — nemelot un neapmānīt, bet melu taču bijis daudz. Pateikt vienu no iespējamām patiesībām — ļaunāk nekā nepateikt nekādu. (..) Iegalvosim lasītājam, ka viņš neko nesaprot un nav spējīgs saprast un ka nevajag saprast. Šeit — mūsu misija, ja mēs gribam teikt patiesību.”

B. Eihenbaums

Pieņemsim, kritikai jābūt patiesai, objektīvai, kritiskai; pieņemsim, kritika vērtē un varbūt pat skaidro literāro tekstu, modelē literāro procesu, atklāj autora pozīciju, meklē darba pamatdomas, idejas, rašanās cēloņus utt. Vismaz tās parasti ir galvenās prasības, kādas tiek izvirzītas kritikai. Ja nu kritika tiektos izpildīt šīs prasības — ko tā bieži vien arī mēģina darīt —, tad jāsaka, ka kritikai nav nekādu tiesību eksistēt; kritika ir varmācīga, amorāla un garlaicīga nodarbošanās: vienkāršodama (modelēšana allaž saistīta ar vienkāršošanu) tekstu, tā vairākus darbus noved līdz kopsaucējam un, uzlīmēdama etiķetes, iekļauj šīs vārdiskās shēmas esošajās ideoloģiskajās struktūrās, turklāt vēl pamanīdamās spriest par teksta literārajām kvalitātēm. Jebkurš mākslas darbs tiek deformēts: izveidojas viegli sagremojams erzacs, kuram ar sākotnējo tekstu nav ne mazākā sakara. Būtībā kritika neatzīst literatūras kā tādas esamību — tā jebkurā gadījumā tiecas iznīcināt literatūras dzīvību. Vēl vairāk: kritiskā tekstā projicējas tā autora totalitārās noslieces — vienkāršot tekstu līdz dažām stingri reglamentētām frāzēm (to varētu saukt arī par metodi), uzrakstīt literatūras konstitūciju un, imitējot demokrātiju, uzkonstruēt teksta likumdošanas kodeksu. Saprotams, tā ir izcili bezjēdzīga nodarbošanās, jo ne pēc viena likuma mākslas darbu neradīsi. Un kritiķis to lieliski apzinās, viņš zina, ka literatūrā analīze nelīdzinās sintēzei, — tālab viņš savus nepiepildāmos centienus realizē kā literatūras tiesāšanu.

Vēl viena — mazāk radikāla — kritikas interpretācijas iespēja: kritiķis ir cilvēks, kurš stāv uz teksta un īstenības robežas; zināmā mērā viņa uzdevums ir nepateicīgs — viņam jāmēģina formulēt vārdos neformulējamais tai jomā, kur jebkura formula ir pretdabiska parādība. Nekad viņš nav spējīgs „līdz galam” iedziļināties kādā darbā — jo tam nepieciešami gadi; nekad viņš nav spējīgs paredzēt visas iespējamās interpretācijas — jo to ir bezgalīgi daudz; nekad viņš nav spējīgs pilnībā aptvert visu darbu — jo tā ir vesela pasaule. Tālab kritiķis ir krāpnieks: nostādīdams sevi it kā skolotāja pozīcijā, īstenībā viņš māna lasītāju — bet patiesībā viņš nav nekāds skolotājs, vien maitasputns, kurš no mirušā teksta izknābā vieglāk pieejamos kumosus.

Bez šaubām, viss šeit sacītais nav nekas jauns — gan kritikai izvirzītās un joprojām izvirzāmās prasības, gan pret to vērstās apsūdzības ir senzināmas un ne reizi vien atkārtotas lietas. Acīmredzot nav viegli pamanīt, ka apsūdzība tiešā ceļā izriet no prasībām, bet šīs prasības nav nekas cits kā ārkārtīgi iesīkstējusies ilūzija. Un no šīs ilūzijas savukārt izriet vēl viena: par to, ka kritika ir pakārtota literatūrai, komentārs, neobligāta piedeva, un kā piedeva tā var arī nebūt, nekas nemainīsies. Tā tas arī ir, ja mēs pieņemam, ka kritikai jābūt patiesai, objektīvai, kritiskai utt.

***

Literatūra ir apziņas fenomens, tiesa gan — viena no apziņas darbības pastarpinātākajām izpausmēm, jo starp autoru un viņa radīto tekstu nenovēršami iespraucas valodas likumsakarības; no otras puses — literatūras specifiku attiecīgajā laikposmā nosaka tradīcija: gadsimtos izstrādātās rakstības shēmas un klišejas, ar tām saistītie teksta uztveres principi, kuriem jāpieskaņojas arī autoram, ētiskās normas, ideoloģiskā konjunktūra utt. (tradīcijas ietekme var izpausties arī tādā ačgārnā un paradoksālā veidā kā vēršanās pret šo tradīciju un jaunu rakstību izstrādāšana — bet arī tas tikai lieku reizi apliecina tradīcijas esamību). Saprotams, abas šīs pretišķīgās sastāvdaļas — teksts kā apziņas darbības, „tīrā” radošā procesa gala iznākums un teksts kā likumsakarīgi un nenovēršami dzimis ķēdes loceklis literatūras vēsturē — nebūtu īsti pareizi izdalīt kā patstāvīgas un neatkarīgas vienības: veselumā tās vieno — nevis nošķir — dialoģiskas attiecības. Dalīšana var izpausties tikai vispārināta teorētiska pieņēmuma veidā — bet ne katrā konkrētajā gadījumā. Tomēr kritika — kurai it kā būtu jārūpējas par literatūras kā veseluma saglabāšanu — šo šķelšanu veic praktiski, turklāt katrā konkrētajā gadījumā, t. i., kritika neņem vērā dialoģiskas attiecības starp tradīcijas stingumu un apziņas kustību, kuras ir jebkura literāra teksta pamatā. Šī nosliece — tekstā redzēt tikai tradīciju — īpaši izcēlās strukturālismā (arī krievu formālistu darbos), kurš ikkatru literāru un arī neliterāru tekstu skatīja kā visiem tekstiem kopīgu likumsakarību — vai struktūru — nenovēršamu realizāciju (bet atcerēsimies to, ka arī strukturālismā teorētiskie apcerējumi — vismaz no paša strukturālismā viedokļa — tāpat ir šo visuresošo likumsakarību radīti: Rolāna Barta tēze par autora nāvi ir attiecināma arī uz eseju Autora nāve un tās autoru). Principā jebkurš kritisks teksts — un vēl jo vairāk tāpēc, ka strukturālisma un tā priekšteču ietekme uz divdesmitā gadsimta literāro domu ir milzīga — orientējas tieši uz tradīcijas aspekta atklāsmi: meklē kopsakarības, ietekmes, atšķirības, atšifrē teksta uzbūves stereotipus, izceļ poētikas īpatnības — bet fonā allaž saglabājas nesatricināmā tradīcija (vai vismaz konteksts). Savukārt literatūra kā apziņas fenomens pilnīgi paliek ārpus kritikas redzesloka, un tikai paretam šai jomai pieskaras kāds filozofs.

Būtībā šīs visai savdabīgās kritikas un tās objekta attiecības iespējams reducēt uz senseno apziņas problēmu: vai apziņa spēj izzināt pati sevi? Citiem vārdiem sakot, jebkurš apziņas modelis vienlaicīgi ir arī tās produkts, un vienīgais pilnīgais apziņas modelis var būt tikai pati šī apziņa. Izzinot apziņu, no apziņas nevar iziet; turklāt, kad kārtējais modelis būs gatavs, apziņa jau būs cita, izmainījusies šī modeļa iespaidā. Analoģiska situācija ir arī literatūrā: vai literatūra ar saviem līdzekļiem, savu valodu spēj izzināt un modelēt pati sevi? Vai par literāru tekstu iespējams pateikt vēl ko vairāk, nekā tas izsaka ar sevi par sevi? Vai var atkāpties no literatūras un raudzīties uz to „no malas”?

Tātad mūsu priekšā ir divi noslēgti apļi, divas diezgan bezcerīgas bezgalības. Vispirms — kā to redzējām piemērā ar strukturālismu — ja mēs pieņemam tēzi, ka autors ir miris, un zināmā mērā tā patiesi šķiet pieņemama, — tad izrādās, ka rakstība ir tikai instruments tradīcijas rokās un arī jebkurš kritisks teksts ir šīs pašas tradīcijas radīts, t. i., kritika ir pārāk saistīta ar literatūru, abas ir pārāk vienotas, lai kritika spētu atkāpties un skatīt, vērtēt un analizēt „no malas”, vēl vairāk — kritika dzimst literatūras “iekšpusē”: kritika ir literatūra. Un — otrais noslēgtais aplis — arī kritika ir apziņas fenomens, apziņas radīta zīmju sistēma, vai, kā 1963. gadā rakstīja R. Barts: “…kritika — tas ir vārds par vārdu, tā ir otrreizēja valoda vai metavaloda.” Tālāk R. Barts secināja, ka vienīgās attiecības, kādas var būt starp kritiku un literāru tekstu, ir tikai attiecības starp divām valodām. Ko var pateikt vārds par vārdu? Vien to, ka vārds ir vārds, t. i., vārds var apliecināt cita vārda esamību, bet ne vairāk, jo attiecības starp divu līmeņu valodām var būt tikai formālas. Apziņa sevi neredz, tā redz tikai faktus un kustības, kas to ietekmē. Tāpat arī literatūra nespēj sevi redzēt kā apziņas fenomenu, un tāpēc literatūras sašķelšana ir neizbēgama, jo kritika kā valoda ir spējīga redzēt tikai literatūras formālo vai tradicionālo aspektu. Kritika vienmēr ir vienpusīga — un citāda tā nemaz nevar būt: vārds nevar izzināt vārdu; vārds var tikai radīt vārdu, t. i., literārs teksts daudz lielākā mērā ir kritikas cēlonis nekā objekts. Kritika vispār nav spējīga kaut ko analizēt vai kritizēt: tā pati rada savu iedomāto objektu, kuram, kā jau teikts, ar attiecīgu literāro tekstu ir tikai formālas sakarības.

Tā ir universāla kultūras likumsakarība: jebkurš teksts, jebkura valodiskā sistēma funkcionē kā citu tekstu — gan literāru, gan kritisku un analītisku — ģenerators. Teksts, kurš nespēj radīt citus tekstus, ir bezjēdzīgs un nevajadzīgs; daiļdarba jēgu nebūt neveido „idejas” vai „domas”, kuras tur rūpīgi iedēstījis autors; jēgu piešķir — vai varbūt atklāj — tikai šī citu tekstu ģenerēšanas spēja. Bezjēdzīgumu lieliski pierāda tas, ka „liekie”, tradīciju atražojošie teksti, lai cik tur augstas un cēlas „domas” būtu iemontētas, gluži vienkārši pazūd kaut kur vēstures aizkrāsnē: kultūra it kā „aizmirst” to, kas nav piedalījies tās veidošanā, bet tikai aizpildījis vietu. Tas pats pilnībā sakāms arī par kritiku: nebūt nav svarīgi, vai kritizē “pareizi”, vai kāda koncepcija ir „patiesa”, vai kritika ir „objektīva” un tamlīdzīgi; galvenais ir kritikas spēja nodrošināt citu tekstu rašanos.

Pat vissīkākā un pilnīgākā kāda darba analīze pirmām kārtām jau būs cits teksts, cita pasaule, turklāt, jo analīze būs rūpīgāka un pedantiskāka, jo vairāk kritiskais teksts attālināsies no sava cēloņa, pievērsdamies tradīcijas vai daiļrades metodes atklāsmei un vienlaicīgi rādīdams pats sevi. Par to runāja jau Gēte: jautāts, ko viņš vēlējies pateikt ar Faustu, dzejnieks atbildējis, ka, lai to izstāstītu, viņam vēlreiz jāatkārto viss Fausts. Citiem vārdiem — poēzijas konspekts, „galvenā doma” (ar kuras formulēšanu diezgan bieži nodarbojas kritika, it kā nevarēdama noticēt savai nespējai to izdarīt) nav iespējama. „Galvenā doma” vai jebkura cita veida analīze būs cits teksts.

Kāpēc pastāv literatūra? Saprotams, uz šo jautājumu varētu atbildēt visdažādākajos veidos no atšķirīgiem skata punktiem, bet viena no atbildēm varētu būt arī šāda: literatūra tiecas aprakstīt (“atspoguļot”) īstenību, bet, tā kā tas nav iespējams — jo apraksts var atspoguļot vien savas tapšanas principus, tad literatūra nepārtraukti transformē sevi, meklēdama to vienīgo „patieso” un, protams, nekad nesasniedzamo apraksta metodiku, kad valoda taps adekvāta īstenībai. No šāda viedokļa literatūra ir fantastiski noturīga ilūzija. Līdzīga situācija ir kritikā: kritika it kā tiecas aprakstīt un modelēt literatūru, veltīdama šim bezjēdzīgajam darbam milzīgus pūliņus, bet galu galā parāda tikai principus, kādi ir izstrādāti literatūras modelēšanai, nevis pašus modeļus. Kā jau teikts, kritika ir valoda, un tāpēc kritika kā zīmju sistēma nevar būt ne patiesa, ne melīga, pareizāk sakot, pats jautājums par kritikas patiesīgumu ir melīgs. Valoda nav mākslīgi radīts komunikāciju mehānisms, valoda ir radusies, tas ir dzīvs organisms — un valodai vispār nav iespējams izvirzīt patiesības kritēriju: tas ir apmēram tas pats, kas uzdot, piemēram, šādu jautājumu — „Vai akmens ir patiess?”. Vienīgā prasība, kādu varētu izvirzīt kritikai — ja tas vispār ir vajadzīgs —, ir prasība pēc teksta spējas „radīt dažādas interpretācijas, nekad sevi neizsmeļot” (Umberto Eko) — un pēc tās arī spriest par kritikas kvalitāti. Kritika nav vērtību atsijātāja, vērtības atsijājas arī bez kritikas palīdzības; kritika pati ir vērtība.

Mazliet par nolieguma paradoksu. Sevis noliegumi literatūrā iznirst ar apskaužamu regularitāti — atcerēsimies kaut vai futūristu un dadaistu manifestus, kuros tika noliegts viss, kas tos radījis; turklāt postmodernā visu tekstu vienlīdzība te nav neko mainījusi — arī XX gadsimta prozas korifeji P. Handke un A. Rob-Grijē ir rakstījuši esejas, kurās tika visai enerģiski noliegta reālproza, uz kuras fona viņiem bija lieliska izdevība izcelties. Slēpts, neapzināts un nenoformulēts noliegums atrodams jebkurā tekstā— tas jau ar savu esamību, ar savu atšķirīgumu noliedz visu pārējo literatūru. Paradokss slēpjas apstāklī, ka noliegums, lai cik tas būtu agresīvs, literatūrā neko nespēj mainīt: noliegums ir vismaz tikpat bezjēdzīgs kā pati literatūra. Kritika nav praktiska — tā nespēj ietekmēt bijušo vai esošo (uz intervijās populāro jautājumu par to, kā cienījamo autoru ietekmē kritika, lielākā daļa rakstnieku atzīst, ka tikai „izlasa”, un labākajā gadījumā kritika var pievērst uzmanību tīri tehniskas dabas trūkumiem). Turklāt vēl jāņem vērā tas it kā acīmredzamais fakts, ka kritika iespējama tikai pēc darba publicēšanas — tad, kad vairs neko nevar mainīt. Triviāls piemērs: lubu literatūra tiek centīgi nīdēta jau no sākta gala, tomēr, neraugoties uz šo daudzbalsīgo un apskaužami vienprātīgo noliegumu, lubeņu ražošana mūsdienās pieņēmusi patiesi nepieredzētus apmērus. Tātad kritika gluži vienkārši nedarbojas tā, kā tai vajadzētu darboties; tā atsakās pildīt savus “pienākumus”. Domājams, tas ir tāpēc, ka šie “pienākumi” ir tikai ilūzija.

Arī tāpēc ir absurdi apgalvot, ka kritika vērtē un tiesā literatūru, ka kritikai jābūt kritiskai šī vārda ierastajā nozīmē. Kā jau teikts, literatūra nav “situācija”, statisks stāvoklis, bet gan kustība, dialoģisks process, kurā pretrunīgums nenozīmē savstarpēju noliegumu; pavisam otrādi — pretrunīgums ir dialogs, kurš apliecina procesa vienotību. Bahtins uzskatīja, ka dialoģiskums ir literatūras — un kultūras vispār — nepieciešama sastāvdaļa, kas nodrošina kultūras nepārtrauktību. Kolīdz zūd dialoģiskums — mirst literatūra (un kultūra). Acīmredzot kritiku varētu uzlūkot par to faktoru, ar kura palīdzību realizējas literatūras «neapzinātā dzīve”, par to valodu, kurā apslēptais dialoģiskums paceļas apzinātā līmenī. Kritikas un literatūras attiecības atgādina cilvēku, kurš, lieliski apzinādamies savus trūkumus, nemaz netiecas no tiem atbrīvoties, — viņam pilnīgi pietiek ar to, ka trūkumi tiek apzināti, t. i., formulēti vārdos. Kritika ir literatūras maska, ar kuras palīdzību tā mēģina pierādīt, ka ir labāka — vai vismaz citāda — nekā īstenībā. Bet maska — tas ir jau kas cits: maska var būt ļoti līdzīga sejai, var pat pilnībā kopēt vaibstus, un tomēr tā ir sveša.

Acīmredzot daudzu ilūziju pamatā ir evaņģēliskā tēze par to, ka sākumā ir vārds un tūlīt pēc tā seko darbība. Vārds tiek pretstatīts darbībai gan kā cēlonis, gan kā nepiepildīta vai nepiepildāma ilūzija. Tā ir viena no mehāniskajām opozīcijām, kurās sakņojas visa rietumnieciskā domāšana. Tomēr vārds jau ir darbība, vārddarbība, viscilvēciskākā no cilvēkam pieejamām darbībām — un, iespējams, tāpēc, ka tā ir pārāk cilvēciska, pārāk sveša utilitārajai pasaulei, vārds netiek uzlūkots kā darbība. Vārds ir pārāk orientēts pats uz sevi: tas izturas tā, it kā cilvēks būtu radīts viņam — nevis otrādi: valoda nav instruments — valodas esamība runā caur cilvēku. Nevis cilvēks atrod ceļu valodas esamībā (tā viņš iegūst tikai savu pieredzi, izaug līdz tam līmenim, kad valoda sāk runāt caur viņu), bet valodas esamība atrod izeju caur cilvēka apziņu. Kritika ir vārds, ko literatūra saka sev caur sevi par sevi — un ar to pilnīgi pietiek. Turpinājumam nav jāseko. Kritikas šķietamais funkcionālisms un pielietojamība ir mēģinājums piedēvēt tai praktisku attaisnojumu. Vēlreiz atkārtošu: kritikas un literatūras attiecības ir divu dažāda līmeņa zīmju sistēmu formālas sakarības, turpretī jēdzieniskās sakarības ir ilūzija: jēdzieniskās sakarības ir maska. Kritika pirmām kārtām ir vārddarbība. „Vai tad darbība var būt „patiesa”?” (R. Barts)

Šeit jāpiezīmē, ka arī vēsturiskā skatījumā kritika nebūt netika radīta kā vērtēšanas, attīrīšanas vai aprakstīšanas mehānisms. Pirmie izteikumi, kuros redzami kritikas vai literatūras teorijas elementi, radās antīkajā Grieķijā — nevis kā atsevišķs, strikti nodalīts žanrs, bet gan kā izteikumi poētiskajos un dramaturģiskajos sacerējumos, r. i., “…senākais grieķu kritiķis bija dzejnieks” (R. Heroits). J. Lotmans uzskata, ka kultūrai piemīt „pašaprakstīšanās nepieciešamība”: kultūru nevajag un nemaz nav iespējams aprakstīt „no ārpuses”; kolīdz rodas šī nepieciešamība, kultūra pati atrod ceļus, kā radīt metalīmeņa tekstus, šim nolūkam kā instrumentu izmantodama cilvēku. Tāpat arī kritika radās tad, kad bija nepieciešamība pēc kritikas, viena no pašaprakstīšanās variantiem — un tā nemaz nevarēja nerasties, jo bija nepieciešama. Tāpēc parasti neizteiktā, bet allaž prātā paturētā apsūdzība par kritikas otršķirīgumu un nevajadzīgumu (piemēram, „ja nebūtu kritikas, no tā nekas nemainītos”) ir pilnīgi bezjēdzīga.

Kritizēt — tas nozīmē radīt gatavu “optimālās literatūras” modeli, ar kuru salīdzināt kritizējamo darbu un tad, vadoties no atbilstības vai neatbilstības, attiecīgo tekstu novērtēt. Bet šī vienkāršā salīdzināšanas operācija nenozīmē neko citu kā mehānisku modeļa atražošanu, ar ko lieliski tiktu galā arī kompjūters, — tātad tieši to, no kā literatūra vairās un kas pirmais atsijājas laika ritumā. Tomēr šeit ir izņēmums: kritika kritizē, vienlaicīgi radīdama šo modeli; dzimst jauna valoda, mirklī realizēdamās darbībā. Tur jau ir tā lieta, ka kritika nedrīkst eksistēt kā gatava metode, kā automātisks paņēmiens — tā var izpausties tikai kā metodes tapšana, kustība. Pretējā gadījumā kritika patiesi ir bezjēdzīga. Protams, līdz ar to var izveidoties diezgan savdabīga situācija, kad kritiskais teksts izrādās daudzkārt nozīmīgāks par apceramo darbu vai, citiem vārdiem, par muļķīgu un tukšu grāmatu var uzrakstīt lielisku recenziju.”Tas tad arī ir mērķis, uz kuru būtu jātiecas kritikai.

T. S. Eliots 1923. gadā apcerē Kritikas robežas — šķiet, mazliet pat izbrīnījies — nonāca pie slēdziena, ka arī kritika tas pats radošais darbs vien ir (tiesa gan, uzsvērdams, ka kritika tomēr uz mākslas darbu raugās “no ārpuses”). Savukārt viņa poēmas, kuras bez komentāriem vispār grūti uztveramas, ir pārblīvētas ar norādēm, slēptiem un atklātiem pasaules kultūras citātiem: poēmās it kā projicējas literatūras kritikai līdzīga valoda. Acīmredzot Eliots bija viens no pirmajiem, kura darbos literatūras pašaprakstīšanās nepieciešamība izpaudās nevis kā praktiska, mērķtiecīga kritiķa darbība, bet gan kā īpatnēja intelektuāla poēzija. Literatūra bija nonākusi tajā attīstības posmā, kad metalīmeņa tekstiem vairs nebija vajadzīga funkcionālisma ilūzija, kad izplūda robeža starp poēziju un tās kritiku. Vēlāk šī virzība izcēlās vēl asāk — jo sevišķi par to liecina Borhesa proza. Bet uz šo robežsituāciju iespējams paraudzīties arī no otras puses: nevis kritikas principi projicējas daiļliteratūrā, bet gan kritika tā pati daiļliteratūra vien ir — un vienmēr ir bijusi: kritikā realizējas tās pašas tendences — tikai citādā veidā — kādas mēs redzam prozā un poēzijā. Jebkurš vārdisks izteikums ir daudznozīmīgs un metaforisks: tāpat arī jebkura koncepcija vai teorija pirmām kārtām jāuzlūko kā metafora (tas ir atzīts pat attiecībā uz eksakto zinātņu teorijām), un kā tāda tā ir pašvērtīga. Mazliet vienkāršojot, varētu sacīt: ja, piemēram, romāna sižetu veido piedzīvojums vai pārdzīvojums, tad arī kritiskai apcerei, analīzei, teorijai jābūt ar piedzīvojumu sižetu — tikai šoreiz tie ir domas piedzīvojumi. Vienīgais veids, kā definēt poēziju, — tas ir definēt to poētiski.

Kādā no intervijām Borhess atzinās: „Esmu sevī ievērojis tendenci aplūkot reliģiskās un filozofiskās mācības atkarībā no to estētiskās vērtības un no tā neparastā un brīnumainā, ko tās satur.” Līdzīgu secinājumu ir izteicis arī M. Epšteins: „Cik vien grib, var uzsvērt tās vai citas idejas patiesīgumu, pacelt to dogmas vai absolūta līmenī, tomēr, ja tā nepaplašina esošo priekšstatu robežas, nepārsteidz prātu, tai nepiemīt dzīvās patiesības īpašības.” Labākais piemērs te ir strukturālistu darbi. R. Barts, C. Todorovs un citi izstrādāja brīnišķīgas, šķietami visaptverošas un neapgāžamas koncepcijas, bet, kolīdz koncepcija bija gatava, tā tika pamesta un radīta jauna, kas dažkārt noliedz iepriekšējo. Teorija var tikai tapt; ja tā ir tapusi — tad tā jāizmet. Nav patiesu teoriju — vienlaicīgi var eksistēt daudzas vienlīdz patiesas, pareizāk sakot, vienlīdz skaistas teorijas. Arī teorija un kritika, mirklis, kad dzimst teorija, ir estētiska vērtība, spēle — gluži tāda pati spēle kā visa literatūra. Eihenbaumam ir taisnība: ar kritikas palīdzību mēs literatūru nevaram saprast, un vienīgais, kas atliek, — ir atzīties lasītājam, ka kritiķis ir tāds pats muļķis kā viņš, varbūt vienīgi drusku erudītāks.

***

Laikam gan visuniversālāko kritikas definīciju jau 1829. gadā devis Sent-Bēvs: “Kritiskais prāts pēc savas dabas ir lokans, uztvertspējīgs, kustīgs, visaptverošs.” Tālāk viņš kritiku salīdzina ar upi, kas apskalo literatūras ainavu, neko tur nesagraujot un nenoārdot. Un vēl: “…kritika, kā es to saprotu un kādu es to vēlētos redzēt, ir nenogurstoša izgudrošana un nenogurstoša radīšana.”

Karogs, 01.1992

____________________________

Vēl par kritikas problēmām:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s