Mūks bez klostera

Ar Robertu Mūku (1923 – 2006) iepazinos pašā deviņdesmito gadu sākumā, kad viņš vēl nedzīvoja Latvijā, taču aizvien biežāk sāka te parādīties. Tolaik Mūka dzeja Latvijā jau bija drukāta itin daudz, taču viņa prātnieciskās esejas publicētas tikai trimdas periodikā (astoņdesmito gadu otrajā pusē gados Mūks, trīs angliski sarakstītu filozofisku grāmatu – Imagination is Reality, Imaginal Body, The New Gnosis – autors, sāka rakstīt esejas arī latviski). Karogam radās iecere izdot Mūka eseju krājumu, kas arī tika izdarīts – 1991. gadā iznāca Mīts un iztēle, kuram biju sastādītājs un redaktors. Neraugoties uz pamatīgo vecuma starpību – Mūkam tuvu pie 70, man ap 30 – neteiksim, ka sadraudzējāmies, bet jau ar pirmajiem vārdiem atradām kopēju valodu. Joprojām atmiņā ir cienījamam filozofijas profesoram gluži vai nepiedienīgi dulls nakts brauciens pāri pus Latvijai – taksis uz visu nakti par $10 (ASV pensionāri tolaik te varēja iejusties miljonāru ādā) – ar 3 Old Tom džina pudelēm somā, bet pēc tam – lauku mājas, rudenīgi miglains un vēss saullēkts, Mūks ienāk istabā ar milzīgu, koši oranžu dālijas ziedu rokā, saullēkta miglā pazaudējis visu savu ironiju un aizkustināts bezmaz līdz asarām, un sāk stāstīt, cik skaisti būtu piedzīvot pasaules galu.

1991. gada rudenī Mūks vairākus mēnešus lasīja lekcijas Kultūras Akadēmijā par Austrumu reliģiju vēsturi, dzīvodams studentu kopmītnēs ar attiecīgo kolorītu – aizvēsturiskas padomju laika mēbeles, nolupušas sienas, kafija tiek vārīta ar elektrisko spirāli alumīnija katliņā, plastmasas glāzītes, kurās tiek salaistīts Mūka iecienītais džins, ar krītu piebārstīts gaitenis (remonts, kas vēl nav ticis līdz Mūka istabai) un tamlīdzīgi. Atnācis viņu nointervēt, varēju paziņot, ka Mīts un iztēle pirms pāris dienām beidzot ticis līdz tipogrāfijai, kas viņam likās patiešām svarīgi, jo Mīts un iztēle bija pirmā Latvijā izdotā Mūka grāmata. Sākām par diezgan triviālām lietām: par bērnību Latgalē, par skološanos Aglonas ģimnāzijā…

26.05.2010

Roberts Mūks. …Skolu inspektors — viņš manam tēvam bija labs draugs — teica, lai ņemot to puiku ārā no Aglonas ģimnāzijas un sūtot kaut kur citur, citādi šis pīpojot, rakstot meitenēm pantiņus, bez atļaujas braucot nakšņot uz Cirīša ezera salu un tā tālāk. Vārdu sakot, tādi nieki vien bija — bet tā es aizkļuvu uz Rīgu, uz 1. Valsts klasisko ģimnāziju. Tā bija laba skola — tur mācīja latīņu, grieķu, vācu un franču valodu. Ģimnāziju pabeidzu 1942. gadā, jau vācu laikā. Toreiz bija tāds nosacījums: ja gribi studēt, tad jāiet darba dienestā. Nolauzu gadu tajā darba dienestā un sāku studēt universitātē klasisko filoloģiju. Tā bija mana pirmā mīlestība. Tuvo­jās krievi, bet vēl paspēju noklausīties vienu profesora Ķiķaukas lekciju.

Par laimi, Rēzeknes radi iefīrēja mani — kā neatvietojamu cilvēku — darba pārvaldē, tāpēc izdevās izvairīties no karošanas. Kādu brīdi tur nostrādāju, bet tad krievi sabumboja Rēzekni. Laidāmies uz Rīgas pusi. Es varēju iztikt bez leģiona — to izdevās noformēt ar šņabja šeinēm. Bet tad — es gulēju pa nakti pie kādiem zemniekiem — no rīta brauca garām latviešu virsnieki. SS leģions. Vicina plintes — jāiet aizstāvēt tēvzemi. Un es vienkārši ņēmu un aizgāju viņiem līdzi uz Liepāju. No turienes mūs aizveda uz Poliju. Kartupeļu laukos bija tādas pus apmācības, pusstrādāšana. Tālāk mani aizsūtīja uz tulku skolu pie Berlīnes — tikai tāpēc, ka vēl no ģimnāzijas laikiem es mazliet pratu vāciski. Puse laika aizgāja valodas mācīšanā, puse — šaušanā mērķi. Tad krievi sabumboja Berlīni, mēs metām plintes krūmos un laidāmies lapās. Es bi ju 15. divīzijā, to komandēja pulkvedis Janums. Viņam izdevās izvest divīziju no aplenkuma, un mēs padevāmies angļiem. Tā arī manas kara gaitas izrādījās ļoti īsas, un es nedabūju izšaut nevienu lodi uz ienaidnieku.

Sākumā mūs ielika vācu SS nometnē, jo nezināja, kas mēs īsti esam. Pēc tam mūs kā latviešus izvietoja starp zemniekiem netālu no Dānijas robežas. Tur jau bija samērā brīva dzīvošana. Tēvs tobrīd bija Bavārijā, Vircburgā — viņš atbrauca man pakal, angli palaidaivaļā — un tad nāca DP nometne, vienos priekos. Amerikāņi sūtīja paciņas, sāku studēt… Bija visādi literāri sarīkojumi, rakstnieku un dzejnieku pagrabiņš. Pēteris Ērmanis lasīja lekcijas par latviešu literatūru, apgrozījās Teodors Zeltiņš, Valda Moora, arī tāds diezgan labs romānu rakstnieks — Ģirts Salnājs. Vārdu sakot, bohēmiska sabiedrība.

Guntis Berelis. Vai tu jau tobrīd zināji, ka netiksi atpakaļ uz Latviju?

R. M. Vispārējā noskaņa gan bija tāda. ka atpakaļ noteikti brauks. Nāks zviedri vai angļi un mūs izpestīs.

Jā, un tad nodibinājās Baltijas Universitāte. Tā bija domāta latviešiem, leišiem un igauņiem. Rektors bija Gulbis. Latvijas Universitātes fizikas profesors. Lekcijas lasīja Teodors Celms, tad vēl bija tāds interesants cilvēks, teoloģijas profesors Edmunds Šmits… Bet tā lieta drīz vien sāka pajukt. Trūka mācībspēku, visi sāka izceļot uz Ameriku. Es mācījos tikai divus semestrus.

Bīskaps Rancāns aicināja latviešus studēt teoloģiju. Tā sākās manas seminārista gaitas. Teicu, ka gribu braukt uz Romu, bet viņš pārrunāja ar mani to lietu — sak, Romā neesot piemērots klimats, pārāk karsts — un ieteica jezuītu semināru tepat Bavārijā. Cik atceros, laikam negribēju pie jezuītiem, un ar to nekas nesanāca.

G. B. Eiropā taču bija bezgala daudzas citas iespējas izglītoties. Vai tu apzināti izvēlējies tieši katoļu semināru ?

R. M. Mani vienmēr ir interesējušas Dieva lietas. Teoloģija kā tāda. Tā bija drīzāk ziņkāre, nevis ticība.

Pēc tam Beļģijā netālu no Antverpenes nodibinājās katoļu seminārs baltiešiem. Bīskaps Sloskāns sāka vervēt studentus — galvenokārt tāpēc, lai dabūtu ārā no gūstekņu nometnēm. Tos, kas pieteicās studēt, palaida vaļā. Aizbraucu, uzvilku sutanu — bet arī tur nekas nesanāca. Izrādījās, bez bīskapa Sloskāna seminārā vēl bija tikai tāds profesors Kokins — un viss pajuka. Mūs izsūtīja pa Beļģijas semi­nāriem. Mani — uz Luvēnas Universitāti. Bija ļoti stingrs seminārs. Nedrīkstēja pat vienatnē mierīgi pastaigāties — bija jāiet ar otru semināristu, lai nerastos sliktas domas. Katru nedēļu grēksūdze. Pašam kauns, ka nav ko sūdzēt, nav īstu grēku — nebija jau laika, kad grēkot, ja nu vienīgi fantāzijā. Bet tas likās tik smieklīgi un nedabiski, ka es pateicu — bye-bye — un aizgāju projām. Iestājos filozofijas fakul­tātē turpat Luvēnā, bet tad piemetās dilonis un es nokļuvu sanatorijā. No turienes aizmuku, pat kārtīgi neizārstējies, jo biju saticis vienu meiteni, savu pirmo sievu. Sāku studēt žurnālistiku Briseles Universitātē.

G. B. Starp žurnālistu un katoļu priesteri tomēr ir krietna atšķirība. Kālab tāda pārmešanās?

R. M. Tikai tālab, lai būtu kāds amats. Naudu vajadzēja pelnīt. Tā žurnālistika mani neko daudz neinteresēja, bet pēc beigšanas būtu dabūjis vietu kādā franču avīzē. Mācības bija franciski.

G. B. Tolaik, kad tu sāki studēt katoļu seminārā, — tu varēji iedomāties sevi kā mācītāju?

R. M. Jā, protams, tas būtu neizbēgami, ja es to lielu nodarītu līdz galam. Bet te ir viens tāds moments — mani vienmēr ir valdzinājusi mūka dzīve, un velk joprojām. Visa šī klosteru būšana, totālā noslēgtība no pasaules…

G. B. Varbūt tāpēc izvēlējies savu pseidonīmu — Mūks?

R. M. Daļēji. Bet daļēji arī tāpēc, ka savulaik, rakstīt sācis latgaliski, ne­gribēju čiulisku pseidonīmu. Un Mūks latgaļu dialektā skan tāpat kā vidusizloksnē.

G. B. Nevarētu sacīt, ka dzīvē tu būtu pārāk izteikts askēts. Vai te nerodas pārliecīga pretruna starp tevi, kāds tu esi, un tavu iedomāto mūka dzīvi?

R. M. Skaidrs, ka rodas. Pie tam tas ir baigs kontrasts. Bet tur jau nekā nevar darīt. Cilvēks tomēr ir pretrunīga radība. Tas jau nemaz nav slikti, kas tad var būt bez pretrunām, ja jau pat gars un miesa īsti nevar sadzīvot.

G. B. 1953. gadā tu, pat angļu valodu īsti neprazdams, ieradies ASV. Kāpēc?

R. M. Jā, Beļģijā tad jau bija nodzīvoti astoņi gadi. Uz Ameriku izbraucu tā pusgribīgi. Aicināja vecāki, kas bija izceļojuši jau agrāk. Un angliski patiesi nemā­cēju neviena vārda. Vispirms septiņus mēnešus nostrādāju klavieru fabrikā. Ļoti inteliģents darbs, puļķīšus sist. Tas bija Grandheivenā, Mičiganas štatā. Radi nolē­ma, ka man būtu derīgi darīt ko prātīgāku, un aizsūtīja uz Mičiganas Universitāti skoloties bibliotēku zinībās. Tur tādā četru mēnešu intensīvā valodas apguves kursā arī iemācījos angliski. Nobeidzu universitāti, dabūju maģistra grādu — bet ar darbu nekā, jo man nebija ASV pavalstniecības. Un publiskajās bibliotēkās bez pavalst­niecības neļāva strādāt. Galu galā atradu vietu kādā katoļu koledžā Ņujorkā. Tur nostrādāju gadus četrus. Ļoti garlaicīgs darbs. Tad noskaidroju, ka teoloģiju var studēt, nemaz nekļūstot par baznīckungu. Sāku apmeklēt lekcijas Fordhama Univer­sitātē Ņujorkā. Beidzu — un nekāda sakara ar baznīcu! Pēcāk biju pasniedzējs Aionas koledžā, mācījos arī tālāk, kamēr dabūju doktora grādu.

G. B. Tagad savus prātnieciskos darbus tu raksti lielākoties angliski — ir publicētas daudzas apceres un trīs grāmatas. Vai angliski tu raksti “taisnā ceļā” — vai arī tulko savas latviskās domas?

R. M. Kutelīgs jautājums. Pašam grūti pateikt. Laikam smadzenēs veidojas tāda kombinācija — daļēji latviska, daļēji angliska. Toties tagad, rakstot latviski, palaikam jūtu — nāk tur iekšā angļu valoda.

G. B. Tomēr dzeja. šķiet, top tikai latviski. Vai angliski neesi mēģinājis?

R. M. Nē, man ir pārāk ierobežots vārdu krājums. Tas der filozofijai, bet poēzija nāk ārā spontāni, gandrīz automātiski.

G. B. Tādā gadījumā— kādas tevī ir attiecības starp poētu un filozofu? Vai tas ir viens un tas pats, vai divas pilnīgi šķiramas jomas? Un — vai latviskā pieredze kaut kā ietekmē tavus prātnieciskos apcerējumus?

R. M. Zini, dzeja un filozofija laikam gan nāk no viena un tā paša avota. Tikai kā filozofs es gribu izteikties precīzāk, jo mani fascinē skaidrība. Nevar visu laiku dzīvot poētiskā haosā. Tas ir auglīgs — bet ar to vien man nepietiek. Man vajag skaidrību.

Runājot par latvisko pieredzi, jāsaka, ka manās grāmatās nekā no tā nav. Tiesa, mani pievelk latviskais, bet nekad nav bijis ne laika, ne arī īstas intereses ar to nopietni nodarboties. Kaut vai, piemēram, dievturība. Tā man simpatizē, bet es tur nevaru atrast piepildījumu. Dievturība ir tādā pajūsmošanas līmenī. Man vajag lietas precizēt, pēc iespējas izdomāt līdz galam. Tā ir rietumnieka indeve — visu precizēt.

Turklāt domāju, ka uz mani īsti nevair attiecināt jēdzienu “filozofs”. To vārdu vispār lieto pārāk plašā nozīmē – cilvēks, kas grib izskaidrot lietas ar prātu. Džeimss Hilmans, par kuru esmu daudz rakstījis, vienā no savām vēstulēm nosauca mani par psiholoģisku filozofu. Viņam pašam visa Rietumu psiholoģija ir dziļi pretīga nodarbošanās. Tāpat arī tā saucamā zinātniskā psiholoģija, kas valda ASV koledžās un universitātēs, — to Hilmans dēvē pai psiholoģiju bez psihes. Bet man vienkārši patīk funktierēt, mēģināt kaut ko saprast par šito šmucīgo dzīvi. Izskaidrot un definēt — tas jau, pirmkārt, nav iespējams, un, otrkārt, varbūt nemaz nav vajadzīgs. Jēga ar lieto burtu — tie laiki ir pagājuši, var redzēt tikai jēgas drumslas, gūt nojausmu par jēgu.

G. B. Tev šķiet – to iespējams izteikt?

R. M. Jā, dzejā, mūzikā. Tas ir jāpasaka, jo citādi nevar dzīvot. Varbūt mākslā ir vienīgā reliģija, kas palikusi pāri, jo tradicionālās reliģijas vairs tikai veģetē vai, kā saka Gīgerihs, kļuvušas par svētdienās nodarbošanos. Tad tikai māksla paliek. Bet es nedomāju, ka māksla būtu jādievina. Skaistuma kults — tas ir pārāk sekli. Māksla kā iztēle, un iztēle ir īstenība.

Vēl par tām latviešu lietām. Manuprāt, daudz svarīgāk par to. ka Latviju atzina Bušs, Kols, Japāna, Miša, ir tas, ka Latviju ir atzinis arī Dalailama, Tibetas laicīgais un garīgais valdnieks. No mūžības viedokļa tas ir svarīgāk. Viņš ir brīnišķīgs cil­vēks, vieds cilvēks. Atceros, pirms gadiem desmit viņš bija oficiālā vizītē Aionas koledžā. Es lasīju lekcijas par austrumu reliģijām, tāpēc mani nozīmēja par pava­doni. Es saku: “Your Holiness, es esmu latvietis, mana zeme ir okupēta…” Viņš saka: “Es to zinu. Mums ir tāds pat liktenis. Es par jums domāšu.” Tibeta jau arī nav patstāvīga valsts, bet Ķīnas province.

Zini, ja man nebūtu trešās sievas, šīs mīļās meitenes, es tiešām atsacītos no dzīves, no miesas un aizietu budistu klosterī.

G. B. Tevi tur ņemtu?

R. M. Domāju, ka jā. Paraudzītos acīs. tā ļoti stingri — viņi jau redz, kas un kā, — un redzētu, ka tas ir nopietni. Atceros, savulaik Beļģijā es gribēju atgriezties seminārā. Kaut kas mani tur tomēr pievilka. Atnācu pie bīskapa Sloskāna un teicu: “Jūsu ekselence, gribu nākt atpakaļ.” Viņš izvilka ticības apliecību, Credo — tas katoļiem ir oficiāls dokuments — lika man skaļā balsī nolasīt un pateikt, vai es tam piekrītu. Drebelīgā balsī izlasīju un sapratu: nevaru. Nepiekrītu. Tā tās klosteru būšanas man izputēja. Bet budistiem nav tādu Credo, nav dogmu. Tur tikai jāmeditē, bet meditācija ir visgrūtākā lieta pasaulē. Tā nav, kā parasti pieņem, dziļa domāšana vai gremdēšanās sevī. Tas ir totāls klusums, visas šīs smadzeņu putras apstādināšana. Vecumdienās to varbūt varētu dabūt gatavu. Jā, protams, Rīga ir skaista, pasaule ir skaista, bet tā klusuma te nav. Nav.

Vispār tas Dieva jēdziens, kas ir kristietismā — un pie jūdiem, arī islamā —, man nav īsti sagremojams. Augstākā būtne, mīlošs, labs, taisnīgs… Tas neiet kopā ar ļaunuma pieredzi dzīvē.

G. B. Par to tu esi daudz rakstījis — par rietumniecisko tradīciju, par maniheismu, par labā un ļaunā kraso nodalīšanu, par opozīcijām...

R. M. Jā, Dieva jēdzienā nāv polaritātes. Viņš ir visulabs, visumīlošs un tamlīdzīgi. Teologi, protams, to veikli izskaidro — sak, cilvēkam dota brīva griba, izvēles spēja… Bet tas jau absolūti neko neizskaidro. Tad jau labāk pieņemt Dievu kā šausminošu un fascinējošu varu. Deus Abscenditus, apslēptais, nezināmais Dievs kā to dēvē mistiķi. Tumšais Dievs ir neatņemama Dieva daļa. Tas ir tas pats Dievs, tumšais un gaišais reizē. Tas pats Dievs, tas pats Velns. Velns visās reliģijās ir līdzīgs – ne jau ļaunais morālā nozīmē, bet kaut kas tumšs, haotisks. Vispār visās reliģijās jāizšķir divi slāņi: tradicionālais, rituālais un ezoteriskais, apslēptais. Un šis otrais slānis visām reliģijām ir vienāds. Atšķirības parādās tikai dogmās, oficiālajās mācībās. Reliģija ir tas, ar ko cilvēks spēj pacelties pāri vēdera līmenim.

Tomēr mēs jau varam operēt tikai ar Dieva jēdzieniem, bet, kas aiz tiem slēpjas, to mēs nezinām un nezināsim. Un Dieva jēdzieni mainās, tie ir vēsturiski nosa­cīti.

G. B. Arī kristietismā Dieva jēdziens ir mainījies?

R. M. Tur jau tā lieta, ka nemainās! Kristieši iedomājas, ka viņu Dieva jēdziens ir absolūti patiess uz mūžīgiem laikiem. Un to viņi vēl grib uzspiest arī citiem — visa šī misionāru būšana. Labākajā gadījumā tas ir bērnišķīgi.

G. B. Ar reliģijām un teoloģiju tu esi nodarbojies visu mūžu. Bet vai par sevi tu vari sacīt, ka esi ticīgs cilvēks?

R. M. Vārds “ticīgs” — tas man neko neizsaka.

G. B. Varbūt agnostiķis?

R. M. Nē, nekādā gadījumā. Agnosticisms — tā ir izvairīšanās no atbildes. Zināmā mērā gļēvulība. Ar to taču nevar samierināties, ka es nezinu, — ir jāiet un jāmeklē tālāk. Sola Fide, akla ticība, kā rakstīja svētais Pāvils — un arī Lu­ters —, man nav iedomājama. Jungam kādā intervijā uzdeva jautājumu — vai viņš ticot Dievam. Jungs atteicis, ka viņš neticot, viņš zinot. Zinot no iekšējās pieredzes. Tas arhetips ir iekšā visās tautās un visos laikos..

Bet ar katolicismu ir tāda interesanta lieta. Kas reiz bijis katolis, tas arī vienmēr paliks katolis, vismaz saglabās nostalģiju. No tā nevar aizbēgt. Varētu teikt, ka katolicisms zināmā mērā atgādina komunismu. Es pieņemu, ka kaut kas līdzīgs noris arī ar komunistu, ar pārliecinātu, godīgu komunistu. Abi ir noapaļoti pasaules uz­skati. Tur nekā netrūkst. Viss ir smalki izskaidrots, pašam nemaz nevajag domāt. Būtībā komunisms ir sekulāra reliģija. Protams, ir jau atšķirības — katolicismā, teiksim, ir vairāk garīguma. Tāda laba garīguma. Bet abi ir diezgan aprobežoti.

G. B. Vai katolis var atļauties pasmieties par sevi un savām ticības lietām?

R. M. O, jā, tik traki jau nav, pasmieties vair. Piemēram, var teikt — ir starp katoļiem tāds joks — Dieva nav, un Svētā Jaunava Marija ir viņa māte. Pastāv zināma domu brīvība, var arī diskutēt par Dieva lietām. Un vēl mani pievelk ortodokso ceremonijas — bet tās nav ārišķīgas, nebūt ne. Cilvēks bez rituāliem, cere­monijām un žestiem nemaz nevar iztikt. Un šie žesti man ļoti patīk. Kirkegors ir piesaucis trīs fāzes — estētisko, morālisko un reliģisko; no šī viedokļa es dzīvoju estētiskajā fāzē. Tiesa, atbaida dogmatisms — piemēram, pāvesta nemaldība, tas, ka nevar publiski pret to rakstīt.

G. B. Atgriezīsimies pie mazliet konkrētākām lietām. 1980. gadā iznāca tava pirmā angliski sarakstītā grāmata “Imagination is Reality”. Drīz pēc tam tā tika tulkota itāļu un japāņu valodā — tātad varētu sacīt, ka tas ir tavs populārākais darbs. Kā tapa šī grāmata?

R. M. Tolaik es nejauši biju izlasījis Džeimsa Hilmana grāmatu Revisioning Psychology. Jutu — Junga tradīcijas turpinājums, bet reizē arī kas jauns. Uzreiz saskatīju kopību ar austrumu lietām, ar budismu. Piesē­dos pie galda un sarakstīju tādu nelielu grāmatiņu, ko izdeva The University Press of America. Šī izdevniecība parasti publicē to profesoru darbus, kuriem maz cerību savus apcerējumus izdot kur citur, lielākoties ir jāpiemaksā, vienīgi – ja vari garan­tēt, ka izpirks vismaz astoņdesmit eksemplārus, tad nekas nav jāmaksā. Tāpēc profesori savus apcerējumus liek pirkt studentiem — kā rokasgrāmatas. Tā es arī izdarīju. Nosūtīju savu apceri Hilmanam — viņam tā loti iepatikās. Drīzumā paplašinātais variants iznāca Spring Publications, tā ir tāda ļoti specializējusies izdevniecība. Kritikas reakcija bija lieliska, es pat tik labu nebiju gaidījis. Grāmatu pirka, iznāca vēl divi iespiedumi… Tad tā lieta aizgāja. Es iešvunkojos, uzrakstīju nākamo, pēc tam trešo — The New Gnosis — tā man pašam vislabāk patīk.

G. B. Gīgeriha un HiImana vārdi pie mums ir pilnīgi sveši.

R. M. Gīgerihu arī ASV tikpat kā nemaz nepazīst, jo viņš raksta vācu valodā. Angliski — tikai žurnālam Spring. Būdams Heidegera, Junga un arhetipiskās psiholoģijas tālākattīstītājs. viņš nekad netiks pie popularitātes. ASV pat Jungu maz pazīst. Bet man ir tāda sajūta, ka jātiek galā ar Gīgeriha idejām. Un tas nav viegli. Tagad es gribu rakstīt par viņu vienu grāmatu. No sākuma domāju angliski, bet tagad esmu pārorientējies uz latviešu valodu. Aizsūtīju Gīgeriham vēstuli, ka rak­stīšu latviski. Sajūsmināts nebija — ko ar viņu iesākšot Latvijā, kur Jungs nav lāgā nodrukāts. Bet lai rakstot vien.

G. B. Vai tā nav pārāk pieticīga loma — komentēt citu radītās teorijas?

R. M. Es nedomāju, ka īsta oriģinalitāte domā ir iespējama. Sistēmu laiks ir beidzies. Hēgelis, Šellings, Šopenhauers — viņi būvēja sistēmas, kas visu izskaidro. To vairs nav iespējams ņemt nopietni. Var jau izstrādāt kaut kādu jaunu versiju, redzesleņķi, to jā. Bet nevar kaut ko jaunu “atklāt”. Filozofijā viss galvenais atro­dams jau pie Platona. Mēs varam tikai drusku izpušķot. Tāpēc es neticu nekādiem dižgariem. Arī, piemēram, Rainim ne. Rainis man nekad nav paticis. Viņu lasot, paliek iespaids, ka mūžība ir tāds kā drēbju pakaramais; viņa dzejai spīd cauri pavirši apgūta, bet nesagremota ideālisma filozofija. Protams, nevar noliegt, tur ir daudz kas labs, bet, visumā ņemot, Rainis ir cienījama muzeja manta. Viņu nevajag dievināt.

Taisnību sakot, par dzeju es vispār esmu ļoti zemās domās, izņemot mītu laik­meta dzeju. Homērs, Pindars… Toreiz vēl Magna Mater, Lielā Māte bija dzīva, bija jāklausās, ko viņa saka. Cilvēks bija kā antena — kaut kas nāca no ārpuses, un cilvēks runāja. Nebija tas, ko sauc par Es, — tas tika izgudrots vēstures gaitā. Bet tas laiks ir cauri. Mēs dzīvojam citā pasaulē, zoodārzā, kā raksta Gīgerihs. Tagad jādomā, ko izspiest no sevis, no savas subjektivitātes. Un es tā reizēm skatos sevī – nav tur nekā. Tukšums! Tāpēc es negribētu atstāt pēdas. Tā kā no budistu viedokļa. Atstāl pēdas ir tas pats, kas uzkurināt, būvēt savu Ego. Bet, ja nu tomēr reiz apvie­nojas ar kādu dievību — viņā saulē vai kur —, tad vislabāk bez pēdām, bez Ego.

G. B. Pastāsti mazliet par saviem pirmajiem darbiem latviešu valodā.

R. M. Tas bija vēl vācu laikā. Latgaliski, avīzē Rēzeknes Ziņas. Par Kantu, droši vien kaut kas muļķīgs. Tad vēl drukājos Daugavpils avīzē Daugavas Vēst­nesis, tur strādāja tāds Norberts Trepše, gaišs cilvēks, konsekventi rakstīja latga­liski ar pseidonīmu Neikšānīts. Vēlāk viņš bija vienā seminārā ar mani, bet nobeidza un palika par baznīckungu.

Pēc tam daudz rakstīju emigrācijas presē. Mazas esejiņas par filozofiju, par eksistenciālismu, apskatus par franču literatūru. Dzejot sāku pavēlu — jau Amerikā, studēdams teoloģiju. Gandrīz katru vīkendu braucu uz Elles ķēķi Ņujorkā. Iepazinos ar Taunu, ar Elles ķēķa mūzu Mudīti Austriņu, tad tur vēl bija Saliņš, gleznotāji Milts un Vīdzirkste.

Tauns dzīvoja tieši Elles ķēķī. Tas bija ostas rajons, netīrs un šmucīgs. Sestajā stāvā pa mazām kāpnītēm — gluži kā Latvijā. Telefona nebija. Uzkāpj, piedauza… Ja Tauna nav mājās, tad sēž pagrabā pie Milta. Pēcāk sarodas citi, iemet, sāk disku­tēt, lasa dzejoļus. Tāds feins haoss. Bet es jau tur krietni pavēlu sāku parādīties.

Atceros, kā Tauns nomira. Reiz atnācu kopā ar vienu igauņu draugu, gribēju viņam parādīt mūsu bohēmiņu. Tauna nav. Aizejam pie Milta — kā tad, sēž. Ugunīgi sarkans ģīmis, pārdzēries, saproti. Sēž un kūko. Aizvedu mājās, lai izguļas. Nāka­majā dienā bija tāda nelaba jušana, tāpēc atnācu atkal. Tauns guļ gultā, neko neruna. Dzīvoklis tukšs, nav nekā ne dzerama, ne ēdama. Tauns izvilka kaut kādas strēmelītes, nolasīja dzejoļus — tie tagad ir publicēti. Nopirku viņam sendviču, mēģināju piespiest, lai uzēd — nekā. Tad man bija jābrauc mājās. Otrā dienā Tauns bija beigts. Esot gājis uz aptieku pēc zālēm, pēc latviešu daktera Riekstiņa receptes. Un tad arī saļimis. Tauns bija tik brīnišķīgs, tik tīrs cilvēks. Viņu nevarēja nemīļot.

G. B. Un visbeidzot — kāpēc tu, gadus divdesmit it sekmīgi rakstījis prātnieciskas apceres, pirms gadiem četriem — varētu pat sacīt, ka pēkšņi— pievērsies esejistikai latviski?

R. M. Uz vecumdienām aizvien svarīgāka kļūst šī latviešu būšana, kaut arī savā ziņā esmu kosmopolīts. Tas aplis pamazām sāk noslēgties. Man, piemēram, ļoti patīk lasīt lekcijas latviešu zēniem un meitenēm, kaut arī pēc dabas es nepavisam neesmu skolotājs, man nepatīk mācīt… Tas laikam tāpēc, ka latviskums man gēnos. Dvēselē. Un vēl — gadījumā, ja Dieva nav, tad vismaz jāturas pie savas tautas, pie kaut kā relatīvi lielāka. Citādi vair saļimt…

Karogs, 01. 1992

__________________________________

Vēl par Robertu Mūku:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s