Par kritiku kā mākslu

Laikrakstā Diena (22.05. 98.) bija publicētas Pētera Bankovska Neobligātas pārdomas par kritiku. Nebūdams mākslas kritiķis un tikai aptuveni orientēdamies pašreizējā mākslas situācijā, neko daudz nekomentēšu Neobligāto pārdomu mākslām veltītos slēdzienus. Kaut gan – tie liekas ja ne gluži aplami, tad vismaz apšaubāmi. Lai ar pieciem vārdiem raksturotu visu latviešu mākslu, tur nudien vajadzīga liela māksla. Taču Pēteris Bankovskis stipri paprastā veidā – blākš! – ar piecvārdīgu dūri pa purnu: letiņu māksla esot „sevī norobežojusies, lielākoties sīki remdena”. Un punkts. Piecos vārdos divi klupieni, bet smagi. Pirmkārt, īsti nav izprotams, kas domāts ar „sevī norobežojušamies” mākslu. Ja māksla sevī nenorobežojas, ja nesaskata sevī galveno vērtību, bet tiecas uzsmiņķēt savu fasādi, pakļaujoties patērētāja vēlmēm un iedomām, tad tāds plakāts, izkrāsota alus krūze vai pliekana lubu bildīte vien sanāk. Taču to, protams, Pēteris Bankovskis apzinās labāk nekā es. Īstenībā tā ir tipiska klišeja: kolīdz mākslā nav saskatāma interese par precīzi definējamām ētiskām, sociālām, sadzīviskām, politiskām u.c. būšanām, māksla uzreiz ieslīd „sevī norobežojušamies” kategorijā. Un, ja nav praktiski pielietojama, tad miskastē iekšā un vāku virsū. Otrkārt, vārdiņš „lielākoties”: tas nozīmē, ka visi nav vienā miskastē metami – tomēr atradīsies dažs mākslinieks, kas nav vis „sīki remdens”, bet, teiksim, „varen karsts”. Tajā pat laikā „lielākoties” liecina par citu, tikpat klasisku uztveres stereotipu: kaut kur tāltālu pasaulē ir vieta, kur, pretstatā pašmāju produkcijai, māksla „lielākoties” nav sīki remdena. Taču, lai kā mēs rakņātos vēsturē vai šodienā, lai cik tālās ekspedīcijās dotos, visur un vienmēr atkārtojas viens un tas pats: iepretim retam dižgaram – „sīki remdeno” bari. Nemāku sacīt, kāda latviešu mākslā šī „lielākoties” un „mazākoties” attiecība, arī rēķini katram vērtētājam savi, bet diez vai proporcija īpaši atšķirtos no citviet esošās.

Taču Pētera Bankovska rakstā ir arī daži jautājumi, kas iziet krietni ārpus vizuālo mākslu sfēras un skar kritiku „kā tādu”. Vai – kritiku kā mākslu. Īpaši vēl tāpēc, ka jautājumiem, lai arī blakus ir precizējošais „latviešu mākslinieki” vai „Latvijas māksla”, plašs atvēziens mūžības virzienā. Visai skeptiskajam mākslas kritikas un kritikas vispār situācijas vērtējumam varētu piekrist, taču cita starpā Pēteris Bankovskis jautā: „Vai Latvijas māksliniekiem vispār ir kāds labums no Latvijas mākslas kritikas? Diez vai. Vai Latvijas iedzīvotājiem kopumā ir kāds labums no Latvijas mākslas kritikas? Noteikti nav.” Vai Latvijas iedzīvotājiem visumā tiek kāds labums no tā, ko viņi domā? Nekādā gadījumā. Iespējams, lasītājs pamanīja, ka beidzamais jautājums nav likts pēdiņās – to nav uzdevis Pēteris Bankovskis, bet piekabinājis šā raksta autors. Un varbūt lasītājs arī ievēroja, cik loģiski šis jautājums saistās ar abiem iepriekšējiem. Runa nav par to, ka Pēteris Bankovskis, pats jautādams, pats atbildēdams, nez kapēc sevi pavairojis līdz „Latvijas iedzīvotājiem kopumā”; šoreiz tā nav nekorekta attieksme, bet tikai retorisks žests. Problēmas būtība meklējama citur. Proti, tas ir kārtējais mēģinājums uzlūkot kritiku kā piepi, kas neģēlīgā kārtā uzaugusi uz mākslas, visviens, auglīgā vai drusku ierunējušā zara un nosūc tam spēku. Nu nav šī izmēramā, aptaustāmā, izgaršojamā, mugurā velkamā, somā liekamā labuma no mākslas kritikas nedz Latvijas iedzīvotājiem kopumā”, nedz „māksliniekiem vispār”. Nekad nav bijis, nebūs un nemaz nevar būt, vien kreņķi, ja kritiķa kāsis kādam niknāk iecirties žaunās (kreņķu arī nav, jo, tiesa kas tiesa, ar analītiskiem kāšiem bruņotus kritiķus kaut kā nemana). Gluži tāpat, ja man pāris vārdos nāktos atbildēt uz jautājumu, kāds labums Latvijas iedzīvotājiem tiek no latviešu mākslas, literatūras, mūzikas utt., es noplātītu rokas un pasūtītu taujātāju ratā. Uz nejēdzīgiem un aplami formulētiem jautājumiem nav vērts meklēt tikpat nejēdzīgas un aplamas atbildes. Vienīgā izeja – pierādīt, ka jautājums ir aplams.

Ja kritika tiek definēta kā „neobligāta spriedelēšana”, tad vienlīdz precīzi visas radošās būšanas var nodēvēt par neobligātu mērkaķošanos. Jo – man nav zināms neviens mākslas darbs vai grāmata, bez kuras cilvēks uz līdzenas vietas mirtu nost. Bet bez kultūras kopumā cilvēks diez vai apjēgtu, kas viņš par radījumu un ka viņam kāds sakars ar Sapiens evolūcijas atzaru. Kritika ir kultūras apzināšanās. Bez šaubām, kritika kritizē, liek pa plauktiņiem, informē, izskaidro, komentē utt., bet tās visas ir tikai kritikas papildfunkcijas. Lai cik ērcīgs vai jūsmīgs būtu kritiķis, viņš nav spējīgs kaut ko mainīt – nedz ākstu par ģēniju pārtaisīt, nedz ģēnijam piespiest lubu bildītes mālēt, nedz arī skatītājam seriālu vietā augsto mākslu iesmērēt. Kritiķis raksta, bet „labuma” it kā nekāda – viss paliek kā bijis. Taču pašapzināšanās nebūt nav neobligāta piedeva vai komentārs. Cilvēks par domājošu radījumu kļūst tikai pēc tam, kad sev apvaicājas: kas es esmu? Tāpat arī teksti, notikumi, fakti, bildes utt. kultūras sastāvā iekļaujas tikai tad, ja nemitīgi tiek aktualizēts tas pats jautājums: kas es esmu? Kritika nevirza un nekoriģē kultūras procesu; tā nemitīgi producē aplamas atbildes uz šo jautājumu un līdz ar to uztur kultūrā iekšējo spriegumu (kolīdz radīsies 100% pareiza atbilde, kultūra būs beigta un pagalam). Tieši šā iemesla dēļ kritika arī ir māksla, kas līdzvērtīga jebkurai citai radošās darbības izpausmei – un tāpēc jautāt, kāds labums mākslai tiek no kritikas, ir apmēram tas pats, kas jautāt, kāds labums cilvēkam tiek no domāšanas.

Taisnību sakot, šo rakstu inspirēja ne tik daudz konceptuālas domstarpības ar Pētera Bankovska jautājumiem, cik gluži subjektīvs aizkaitinājums. To varētu formulēt apmēram šādi: ko viņš sper zemes gaisā un zīmē apokaliptiskas bildes ar pārdesmit melni ģērbtiem mākslas kritiķiem, kas klimst pa izstādēm, vīniņu tempdami. Šķir vaļā, kuru avīzi gribi, vai ik dienas vismaz kaut kas iz skunstnieku būšanām apcerēts. Dabiski, kvalitātes līmenis brēktin brēc pēc augšāmcelšanās, dialoģiskā sprieguma vietā mazas monologu atbiras un tamlīdzīgi defekti, kurus, starp citu, tieši Pēterim Bankovskim būtu vērts pavilkt dienas gaismā un izlikt vispārējai aplūkošanai (bet viņš, redz, to nedarīšot, jo pasaulē jau tāpat pārmēru daudz tekstu esot saražoti – vienkāršāk ir pateikt: ja reiz nav no tās kritikas labuma, tad labāk, lai vispār viņas nav). Situācija mākslas kritikā – tie ir tikai maigi ziediņi, salīdzinot ar to, kas notiek (nenotiek) literatūrkritikā, kur pārdesmit ļauži, kas lasītu un daudzmaz regulāri aprakstītu grāmatas, – tas ir visu preses izdevumu redaktoru gaišais un nesasniedzamais sapnis. Trīs četri raksti Karogā ik mēnesi (arī tie vairāk uz vēsturi orientēti), pa druskai LMM un Grāmatu Apskatā – un tas arī gandrīz viss. Mākslas kritikā man vismaz nav gadījies lasīt tik fantastiskas muļķības, kādas nupat, pirms ķēros pie šā raksta, ieraudzīju LMM (21.05.98.). Voldemārs Hermanis, apcerēdams Austra Ruņģa grāmatu Komentāri un refleksijas, raksta: „Neiedrošinos vērtēt Austra Ruņģa dzejas kvalitātes” – un nevērtē arī. Te nu jākomentē bez jebkādām refleksijām: ja neiedrošinies, tad kāda velna pēc vispār smērēt papīru ar tukšu muldēšanu! Šo būtībā nenozīmīgo kuriozu pieminu vien tālab, ka tas uzskatāms bezmaz par visas šā laika literatūrkritikas lozungu – neiedrošināties vērtēt kvalitātes. Situācija vēl jo absurdāka liekas, ja atceramies, ka Rakstnieku savienībā ir vairāk nekā 300 literātu un ka rakstnieks atšķirībā no mākslinieka tomēr ir saistīts ar vārda mākslu un līdz ar to viņa profesionālo interešu sfērā būtu jāietilpst arī reflektējošam žanram. Taču nekā: ja ne gluži klusums no kapa, tad tika tāda vārga peļu čabināšanās. Beigu galā vēl varētu definēt: par rakstnieku mūsdienās uzskata cilvēku, kas no sava interešu loka ir izslēdzis literatūru. Protams, bez melnajām avīm arī šeit neiztikt, pa kādam izņēmumam gadās, bet pagalam reti.

Diena, 30.05.1998

__________________________________

Vēl par kritikas problēmām:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s