Krogs Eiropas kultūras telpā

Krogs Eiropas kultūras telpāKaroga 2008. gada novembra numura Skats bija veltīts rakstnieku un krogu attiecībām XX gadsimta pirmajā pusē. Izrādās, ne tikai Karogam interese par šo tēmu. Ap to pašu laiku iznāca arī viscaur akadēmisks rakstu krājums – Daugavpils Universitātes Komparatīvistikas institūta almanahs Krogs Eiropas kultūras telpā (Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds Saule). Tajā lasāmas 17 apceres latviešu un krievu valodā; autori – Rīgas, Daugavpils, Viļņas, Sanktpēterburgas vēsturnieki un literatūrpētnieki. Tiesa gan, puslīdz sakarīgu priekšstatu, kāda tad īsti ir kroga vieta Eiropas kultūras telpā, no krājuma nevar gūt, jo katrs raksts skar vien šauru kroga jēdziena aspektu, turklāt krājuma krogi ir izkaisīti telpā un laikā – ir gan vācu un angļu romantisma laikmeta krogi (apceres par Hofmani un Metjūrinu), gan krogi latviešu literatūrā, gan krogi Lietuvas lielkņazistē, gan padomju laika krogi (bagātīgi alkoholizēto krievu prozu gan pārstāv tikai neliels ieskats Dovlatova garstāstos).

Protams, var rasties jautājums – kāpēc akadēmiskās zinātnes uzmanības centrā nonācis tik nepretenciozs iestādījums kā krogs? Vai nekā cita ja ne gluži cēlāka, tad vismaz prātīgāka vairs nav atlicis, ko apcerēt? Atbilde rodama pirmajās krājuma rindās, Gvido Straubes rakstā, kas gan veltīts XVIII gadsimta Latvijas krogiem, taču teiktais attiecināms uz visiem laikmetiem: „..krogs bija tā institūcija, kur nereti noritēja procesi, kas spēja atstāt ietekmi uz visdažādākajām sabiedrības darbības jomām – gan politiku, gan saimniecību, gan kultūru un izglītību, gan morāli un tikumību, gan noziedzību.” Turklāt mūslaikos visai izplatīti ir tā saucamās ikdienas vēstures pētījumi (uzreiz nāk prātā nesen lasīts līdzīgas ievirzes krājums Alcohol. A Social and Cultural History (sk. sīkāk amazon.co.uk), kurā cita starpā atrodami ļoti interesanti fakti par alkohola un dzeršanas saistību ar gan ar franču revolūciju, gan reformāciju). Sīkāk ikdienas vēstures īpatnības apskaidro Kaspars Zellis rakstā Alkohols ikdienas dzīves vēsturē: Latvijas piemērs nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, stāstīdams par to, kā saistās vēstures „mikro” un „makro” līmeņi un kā „mazā cilvēka” sociālā vēsture mijiedarbojas ar „lielo” vēsturi.

Turpināt lasīt

Kritiski par mākslas kritiku

2004. gada decembrī Diena mēģināja inspirēt diskusiju par mākslu kritikas jēgu, sūtību un situāciju mūslaiku Latvijā. Te lasāmas manas atbildes uz piesūtītajiem jautājumiem. Vēl diskusijā piedalījās mūzikas kritiķe Inese Lūsiņa, teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis, mākslas kritiķis Pēteris Bankovskis un kino kritiķe Dita Rietuma.

Kritikas uzdevums ir darīt mākslu pieejamāku plašākai publikai. Vai tas notiek?

G. B. Aplamības. Kritikas uzdevums nav darīt mākslu pieejamāku plašākai publikai, kritika nekad un nekur ar to nav nodarbojusies. Bez garas prātošanas ir skaidrs, ka mākslas „patērētāju” skaits ir nesalīdzināmi lielāks par kritikas lasītāju skaitu.

Kāda ir mākslas kritikas loma: mākslas procesu virzīšana vai to aprakstīšana?

G. B. Kritika neko nevirza un neiespaido. Aprakstīšanai ir sekundāra funkcija – lai ir, uz ko balstīties vēsturniekiem un mācību grāmatu autoriem, kaut gan apcerēt mākslas vēsturi, kā avotu izmantojot kritiku – tas liekas diezgan pastulbi.

Kuru no metodēm izmantojat jūs? Kāpēc?

G. B. Neizmantoju nekādu metodi. Ja kaut ko rakstu, mēģinu vienkārši uzrakstīt puslīdz sakarīgi. Tiklīdz kritiķis sāk izmantot „metodi”, mēģina radīt pabeigtas sistēmas un pats tās neiznīcina vai noņemas ar tamlīdzīgām muļķībām, ir skaidrs, ka viņš ir pārkvalificējies par prastu muldoņu.

Piemēram, kāpēc teātra kritiķi Latvijā raksta kritiski un autoratīvi, bet mākslas kritika bieži ir aprakstoša?

G. B. Neesmu neko tādu pamanījis. Ja teātra kritikai paveicies, ka uz pirkstiem skaitāmi kritiķi māk rakstīt patiešām kritiski, tas nebūt nenozīmē, ka tā būtu Latvijai raksturīga likumsakarība.

Anita Rožkalne, Gundega Repše “Poētiskā anatomija”

Gundegas Repšes radīšana

Anita Rožkalne. Poētiskā anatomija. Fantāzija par neizzināmo Gundegas Repšes prozā. R., Pētergailis, 1999

Anitas Rožkalnes Poētiskajā anatomijā apcerēts Gundegas Repšes īsprozas krājums Septiņi stāsti par mīlu (1992), kas arī lasāms grāmatā (starp citu, Poētiskā anatomija ap­joma ziņā krietni pārsniedz Septiņus stāstus). Šāds vismaz latviešu literatūrā unikāls izveides princips — kritika līdz ar kritikas objektu — at­taisnojas, jo Rožkalnes daudzās at­sauces uz Septiņiem stāstiem par mīlu neļauj bez krājuma klātbūtnes grāmatu lasīt. Citādi autorei lāgiem nāktos citēt vai visu apceramo stās­tu: Repšes rakstība jēdzieniski un emocionāli ir tik piesātināta un kon­centrēta, ka, lai kritiķis nenonāktu mu|ķa lomā, labāk izvairīties no ci­tēšanas vispār. Bez tam — Rožkalnes tekstam pa vidu iestarpināti Repšes komentāri, piezīmes, replikas, daž­brīd arī pašinterpretācijas mēģinā­jumi, kas tāpat ir pirmreizīgs gadī­jums mūsu literatūrkritikā: analīzes objekts pretojas (vai piebalso) ana­līzei, uz morga galda (anatomizē tikai miroņus) uzstieptais anatomizējamais raujas augšā un bliež pa galvu šķēr­dējam (vai atņem viņam nazi un anatomizē sevi pats). Visiem liels prieks.

Poētiskā anatomija ir tikai it kā par Gundegu Repši. Patiesībā grāmata ir par ko citu. Proti, par kritikas (analī­zes, teorijas, esejas utt.) spēju vai nespēju tikt klāt tai mīklainajai sub­stancei, ko ļoti nosacīti varētu dēvēt par mākslas darba būtību (nosacīti — tāpēc, ka neviens tā arī nav varējis pateikt, kas ir mākslas darba būtība, priekš kam māksla vajadzīga un kā­pēc dažs raksta Septiņus stāstus par mīlu, bet cits — Poētisko anato­miju).

Uzreiz jāsaka, ka jēdziens „analī­ze” (tāpat arī „kritika”) ir maldinošs. Vismaz tā ierastā uztvere: sak, ja kriti­ķis ķeras pie teksta, tad viņš patiesi šķērž, ķidā, analizē, sadala sastāvda­ļās, salīdzina, aiz matiem velk laukā secinājumus, pēcāk visu sakārto pa plauktiņiem un attiecīgajā plauktā ievieto arī analizējamo grāmatu. Kriti­ķis patiesi gan analizē, gan kritizē (precīzāk, analizē, lai kritizētu) — tas ietilpst viņa funkcijās, turklāt sakārtoša­nas mānija kopš Aristoteļa laikiem jau kļuvusi par visaptverošu ģenētisku slimību, taču kritikas dziļākā būtība ir cita. Un tieši par to tiecas liecināt Rož­kalne, šim nolūkam izmantodama Repšes tekstus. Tas ir pārāk iesīkstējies aizspriedums: rakstnieks raksta, bet malā stāv vai aiz stūra kāri uzglūn kritiķis un gaida, kad nu varēs ķerties klāt kritizēšanai. Ja tā, tad vienlīdz labi varētu apgalvot, ka arī rakstnieks glūn aiz stūra, kādu pieredzi viņam piene­sīs klāt esamības strāvojumi, lai varētu ķerties pie tās aprakstīšanas. īstenībā kritiķis rada — vai izdomā — rakstnieku, gluži tāpat kā rakstnieks rada savu pasauli. Kritiķis ir „rakstnieka rakst­nieks”. Tas, ko mēs dēvējam par ana­līzi (apzināti vai neapzināti saskatot šajā jēdzienā radniecību ar, piemē­ram, matemātisko vai ķīmisko analīzi, kas, starp citu, arī ir pilnīgi atšķirīgas lietas), ar to domājot sadalīšanu sa­stāvdaļās vai ko tamlīdzīgu, patiesībā ir radīšanas instruments. Starp prozistu un kritiķi atstarpe nav liela. Abi rada — tikai radīšanas „izejmateriāls” katram savs. Prozista „atspēriena punkts” meklējams reālajā pasaulē, kritiķa — literatūrā. Un kārtējo reizi nākas piebilst, ka arī šis ierastais dalījums (un no tā izrietošā vērtību hierarhija) ir stipri vien maldinošs: arī literatūra piederīga realitātei; vēl vair­āk — tā ir viens no tiem spēkiem, kas veido realitātes uztveri. Pie labākās gribas un ar visprecīzākajiem instru­mentiem literatūru no realitātes nevar atdalīt. Tas nozīmē, ka rakstnieks redz īstenību tādā skatā, kādā — vismaz daļēji — viņa apziņā to formējusi lasīša­nas pieredze; līdz ar to gribēti vai ne­gribēti tekstā iesaistās milzīgi izlasīto tekstu slāņi. Savukārt kritiķis literatūrā neredz „tikai literatūru” — tas nemaz nav iespējams —, bet saskata arī savu realitātes pieredzi. Utt. Robeža starp īstenību un literatūru neeksistē. Tāpēc atbildēt uz jautājumu „Kāpēc kritiķis attiecīgo tekstu analizē un vērtē tieši tā un ne citādāk?” nav iespējams, jo konstantu atskaites punktu gluži vien­kārši nav. Precīzāk, tos formulē — vai varbūt intuitīvi atrod — autors kā savas personiskās spēles likumus. Saskar­smes punkti starp kritiku un kritikas objektu var būt visparadoksālākie un neprognozējamākie, tāpēc runas par jebkādu objektivitāti ir galīga fikcija (varu iedomāties tikai vienu gadījumu, kad kritiķis ir patiesi objektīvs: ja viņš recenzē darbu pirms tā izlasīšanas, neko nezinādams par autoru).

Turpināt lasīt

Gundega Repše, Anita Rožkalne “Poētiskā anatomija”

Gundegas Repšes prozas anatomija

Gundega Repše, Anita Rožkalne. Poētiskā anatomija. R., Pētergailis 1999

Anitas Rožkalnes Poētiskā anatomija ir visādā ziņā pirmreizīgs darbs latviešu literatūrā. Pirmkārt, tā ir „grāmata par grāmatu”: autore analizē vienu Gundegas Repšes īsprozas krājumu – Septiņus stāstus par mīlu (1992). Apceres objekta ierobežotā apjoma dēļ pati apcere iegūst mūsu literatūrkritikai neraksturīgus dziļumus. Lai nebūtu tālu jāmeklē pirmavots un jāizplūst garos sižetu pārstāstos, grāmatas otrajā daļā lasāmi arī Septiņi stāsti. Otrkārt, Poētiskā anatomija ir dialogs. Īstenībā jebkurai kritiskai vai analītiskai apcerei būtu vēlams būt dialogam, bet šoreiz dialoģiskums ir krietni spraigāks: Rožkalnes tekstam pa vidu lasāmas Gundegas Repšes replikas, komentāri un iebildumi. Treškārt, grāmatai ir gluži vai detektīvsižets: tas ir intelektuāls piedzīvojums, prozas būtību meklējot. Autore sīki izklāsta savu domu gaitu, maldīšanos pa mītu un literāro alūziju labirintiem, neslēpj kļūdainās versijas un apraksta nenoliedzami efektīgus strupceļus. Un vēl – uzmanības vērts ir arī šimbrīžam izaicinoši izšķērdīgais grāmatas noformējums: vāks, ilustrāciju kolāžas, makets. Kultūrkapitāla fonda svētīgās rokas pieskāriens jaušams jau pa gabalu.

Apakšvirsrakstā grāmata nodēvēta par Fantāziju par neizzināmo. Fantāzija – tātad ne tik daudz sausi akadēmisks teksts, cik eseja, kurā spēles likumus nosaka pati autore. Tajos ietilpst arī Anitas Rožkalnes personiskās un emocionālās attiecības ar Gundegas Repšes prozu (ir fragmenti no sarunām ar Repši un viņas vēstulēm): Rožkalne neslēpj apbrīnu, sajūsmu, neizpratni. No vienas puses, tas nāk grāmatai par labu – lasīt emocionāli nospriegotu tekstu ir krietni patīkamāk nekā vēsu analīzi. No otras, – šīs emocijas ir stipri vienveidīgas (par to mazliet tālāk). Gundega Repše netiek uzšķērsta un anatomizēta, bet gan drīzāk radīta, ar ko viņa pati ne vienmēr ir apmierināta. Teiksim, apcerot stāstu Vējam līdz, virsraksta pavedināta, Anita Rožkalne meklē un atrod dažas sakarības ar Mičelas romānu Vējiem līdzi, taču Repše piebilst, ka Mičelas romānu nav lasījusi un ka „tam (..) nav nekādas nozīmes ne manā biogrāfijā, ne konkrētajā darbā”. Un tā ne reizi vien. Likumsakarīgs secinājums: no svara ir nevis tas, ko autors ielicis tekstā, bet gan tas, ko lasītājs tajā saskata. Un Anita Rožkalne pieprot visaugstākās kategorijas lasīšanas ekvilibristiku: spriedumu ķēdītes vijas cauri laikmetiem un kultūrām. Gundegas Repšes labirinti tiek tulkoti Anitas Rožkalnes labirintu valodā. Alūzijas vedina prom no Repšes prozas, lai pēcāk paradoksālā kārtā no gadsimtu atstatuma un grāmatu kalnu augstumiem ieraudzītu tajā kaut ko jaunu.

Turpināt lasīt

Kritikas principi

“Kritiķu un literatūras vēsturnieku kungi! Atzīsimies tagad, kad nav apkaunojoša jebkura atzīšanās, atzīsimies vienkārši un patiesīgi, ka mēs nesaprotam literatūru, tāpat kā fiziķis un ķīmiķis neko nesaprot no dabas, kaut arī lieliski pārzina tās „likumus”. Galvenais — nemelot un neapmānīt, bet melu taču bijis daudz. Pateikt vienu no iespējamām patiesībām — ļaunāk nekā nepateikt nekādu. (..) Iegalvosim lasītājam, ka viņš neko nesaprot un nav spējīgs saprast un ka nevajag saprast. Šeit — mūsu misija, ja mēs gribam teikt patiesību.”

B. Eihenbaums

Pieņemsim, kritikai jābūt patiesai, objektīvai, kritiskai; pieņemsim, kritika vērtē un varbūt pat skaidro literāro tekstu, modelē literāro procesu, atklāj autora pozīciju, meklē darba pamatdomas, idejas, rašanās cēloņus utt. Vismaz tās parasti ir galvenās prasības, kādas tiek izvirzītas kritikai. Ja nu kritika tiektos izpildīt šīs prasības — ko tā bieži vien arī mēģina darīt —, tad jāsaka, ka kritikai nav nekādu tiesību eksistēt; kritika ir varmācīga, amorāla un garlaicīga nodarbošanās: vienkāršodama (modelēšana allaž saistīta ar vienkāršošanu) tekstu, tā vairākus darbus noved līdz kopsaucējam un, uzlīmēdama etiķetes, iekļauj šīs vārdiskās shēmas esošajās ideoloģiskajās struktūrās, turklāt vēl pamanīdamās spriest par teksta literārajām kvalitātēm. Jebkurš mākslas darbs tiek deformēts: izveidojas viegli sagremojams erzacs, kuram ar sākotnējo tekstu nav ne mazākā sakara. Būtībā kritika neatzīst literatūras kā tādas esamību — tā jebkurā gadījumā tiecas iznīcināt literatūras dzīvību. Vēl vairāk: kritiskā tekstā projicējas tā autora totalitārās noslieces — vienkāršot tekstu līdz dažām stingri reglamentētām frāzēm (to varētu saukt arī par metodi), uzrakstīt literatūras konstitūciju un, imitējot demokrātiju, uzkonstruēt teksta likumdošanas kodeksu. Saprotams, tā ir izcili bezjēdzīga nodarbošanās, jo ne pēc viena likuma mākslas darbu neradīsi. Un kritiķis to lieliski apzinās, viņš zina, ka literatūrā analīze nelīdzinās sintēzei, — tālab viņš savus nepiepildāmos centienus realizē kā literatūras tiesāšanu.

Turpināt lasīt