Gundegas Repšes radīšana
Anita Rožkalne. Poētiskā anatomija. Fantāzija par neizzināmo Gundegas Repšes prozā. R., Pētergailis, 1999
Anitas Rožkalnes Poētiskajā anatomijā apcerēts Gundegas Repšes īsprozas krājums Septiņi stāsti par mīlu (1992), kas arī lasāms grāmatā (starp citu, Poētiskā anatomija apjoma ziņā krietni pārsniedz Septiņus stāstus). Šāds vismaz latviešu literatūrā unikāls izveides princips — kritika līdz ar kritikas objektu — attaisnojas, jo Rožkalnes daudzās atsauces uz Septiņiem stāstiem par mīlu neļauj bez krājuma klātbūtnes grāmatu lasīt. Citādi autorei lāgiem nāktos citēt vai visu apceramo stāstu: Repšes rakstība jēdzieniski un emocionāli ir tik piesātināta un koncentrēta, ka, lai kritiķis nenonāktu mu|ķa lomā, labāk izvairīties no citēšanas vispār. Bez tam — Rožkalnes tekstam pa vidu iestarpināti Repšes komentāri, piezīmes, replikas, dažbrīd arī pašinterpretācijas mēģinājumi, kas tāpat ir pirmreizīgs gadījums mūsu literatūrkritikā: analīzes objekts pretojas (vai piebalso) analīzei, uz morga galda (anatomizē tikai miroņus) uzstieptais anatomizējamais raujas augšā un bliež pa galvu šķērdējam (vai atņem viņam nazi un anatomizē sevi pats). Visiem liels prieks.
Poētiskā anatomija ir tikai it kā par Gundegu Repši. Patiesībā grāmata ir par ko citu. Proti, par kritikas (analīzes, teorijas, esejas utt.) spēju vai nespēju tikt klāt tai mīklainajai substancei, ko ļoti nosacīti varētu dēvēt par mākslas darba būtību (nosacīti — tāpēc, ka neviens tā arī nav varējis pateikt, kas ir mākslas darba būtība, priekš kam māksla vajadzīga un kāpēc dažs raksta Septiņus stāstus par mīlu, bet cits — Poētisko anatomiju).
Uzreiz jāsaka, ka jēdziens „analīze” (tāpat arī „kritika”) ir maldinošs. Vismaz tā ierastā uztvere: sak, ja kritiķis ķeras pie teksta, tad viņš patiesi šķērž, ķidā, analizē, sadala sastāvdaļās, salīdzina, aiz matiem velk laukā secinājumus, pēcāk visu sakārto pa plauktiņiem un attiecīgajā plauktā ievieto arī analizējamo grāmatu. Kritiķis patiesi gan analizē, gan kritizē (precīzāk, analizē, lai kritizētu) — tas ietilpst viņa funkcijās, turklāt sakārtošanas mānija kopš Aristoteļa laikiem jau kļuvusi par visaptverošu ģenētisku slimību, taču kritikas dziļākā būtība ir cita. Un tieši par to tiecas liecināt Rožkalne, šim nolūkam izmantodama Repšes tekstus. Tas ir pārāk iesīkstējies aizspriedums: rakstnieks raksta, bet malā stāv vai aiz stūra kāri uzglūn kritiķis un gaida, kad nu varēs ķerties klāt kritizēšanai. Ja tā, tad vienlīdz labi varētu apgalvot, ka arī rakstnieks glūn aiz stūra, kādu pieredzi viņam pienesīs klāt esamības strāvojumi, lai varētu ķerties pie tās aprakstīšanas. īstenībā kritiķis rada — vai izdomā — rakstnieku, gluži tāpat kā rakstnieks rada savu pasauli. Kritiķis ir „rakstnieka rakstnieks”. Tas, ko mēs dēvējam par analīzi (apzināti vai neapzināti saskatot šajā jēdzienā radniecību ar, piemēram, matemātisko vai ķīmisko analīzi, kas, starp citu, arī ir pilnīgi atšķirīgas lietas), ar to domājot sadalīšanu sastāvdaļās vai ko tamlīdzīgu, patiesībā ir radīšanas instruments. Starp prozistu un kritiķi atstarpe nav liela. Abi rada — tikai radīšanas „izejmateriāls” katram savs. Prozista „atspēriena punkts” meklējams reālajā pasaulē, kritiķa — literatūrā. Un kārtējo reizi nākas piebilst, ka arī šis ierastais dalījums (un no tā izrietošā vērtību hierarhija) ir stipri vien maldinošs: arī literatūra piederīga realitātei; vēl vairāk — tā ir viens no tiem spēkiem, kas veido realitātes uztveri. Pie labākās gribas un ar visprecīzākajiem instrumentiem literatūru no realitātes nevar atdalīt. Tas nozīmē, ka rakstnieks redz īstenību tādā skatā, kādā — vismaz daļēji — viņa apziņā to formējusi lasīšanas pieredze; līdz ar to gribēti vai negribēti tekstā iesaistās milzīgi izlasīto tekstu slāņi. Savukārt kritiķis literatūrā neredz „tikai literatūru” — tas nemaz nav iespējams —, bet saskata arī savu realitātes pieredzi. Utt. Robeža starp īstenību un literatūru neeksistē. Tāpēc atbildēt uz jautājumu „Kāpēc kritiķis attiecīgo tekstu analizē un vērtē tieši tā un ne citādāk?” nav iespējams, jo konstantu atskaites punktu gluži vienkārši nav. Precīzāk, tos formulē — vai varbūt intuitīvi atrod — autors kā savas personiskās spēles likumus. Saskarsmes punkti starp kritiku un kritikas objektu var būt visparadoksālākie un neprognozējamākie, tāpēc runas par jebkādu objektivitāti ir galīga fikcija (varu iedomāties tikai vienu gadījumu, kad kritiķis ir patiesi objektīvs: ja viņš recenzē darbu pirms tā izlasīšanas, neko nezinādams par autoru).
Turpināt lasīt →