Stīvens Kings murgo. Bet tikai latviski
Stīvens Kings. Nakts murgi. No angļu val. tulkojusi Ilze Pabērza, Rīga, Juventa, 1996
Domājams, īpaša iepazīstināšana ar Stīvenu Kingu nav vajadzīga. Kaut arī stāstu krājums Nakts murgi (oriģinālā Night Shift) ir pirmā latviešu valodā tulkotā Stīvena Kinga grāmata, tomēr diez vai ir daudz literatūras cienītāju, kas nav vismaz dzirdējuši viņa vārdu un ar Kinga darbiem saistītās leģendas. Ja ne citādi, redzēta kāda no neskaitāmajām filmām, kas uzņemtas pēc viņa stāstiem un romāniem. Runājot par Kingu, zūd jēga tradicionālajam literatūras dalījumam nopietnajā un triviālajā. Jo viņa radītā pasaule pārsteidz ar savu grandiozo vērienīgumu, un viņa fantāzijas izvirdumi un pārgalvīgie sižeta mežģījumi patiesi mēdz būt iespaidīgi. Turklāt daži romāni — piemēram, Mizerija (1987) un Nepieciešamās lietas (1991.) liekami krietni augstākos plauktos kā triviālās literatūras ierastā konveijera produkcija. Arī stāsti, tostarp Mauriņpļāvējs, Kravas automašīnas un Kukurūzas bērni no Nakts murgiem, nebūt nav zemē metami. Tiesa gan, Kinga beidzamo gadu romāni (Doloresa Kleiborna, Džeralda spēle, Bezmiegs) liekas pārmēru stiepti un ir zaudējuši citiem Kinga darbiem piemītošo eleganci.
Taču Nakts murgu tapšanas laikā tas viss vēl bija priekšā. Nakts murgi ASV izdoti 1978. gadā, un tobrīd Kings vēl bija izcili talantīgs un veiksmīgs iesācējs, trīs bestselleru autors. Bet vēl nebija sarakstīta ne Mirusī zona, ne Uguni radošā, ne Mājdzīvnieku kapsēta – romāni, kas iedibināja Kinga reputāciju.
Apmēram šādi es biju paredzējis sākt rakstu par Nakts murgiem. Tālāk varētu mazliet apcerēt Kinga stāstu cilmi un to sakarības ar dažādām literārajām tradīcijām, aprakstīt Kinga prozas “mehānismus” un tamlīdzīgas lietas. Tak nekā. Laime, ka Stīvens Kings nezina latviešu valodu, citādi viņš no tiesas nodomātu, ka murgo. Jo – tulkojums ir klaji analfābētisks, un tas vēl maigi teikts. Ilgi nav gadījies lasīt tik bezjēdzīgu savārstījumu. Trakas lietas sākas jau autora ievadesejā. 13.lpp. ir pieminēta kāda Tolkina Ringa triloģija (t.i., triloģija, kuras autora vārds ir Tolkins Rings). Acīmredzot tulkotājai nav bijis ne jausmas, ka runa ir par Dž. R. R.Tolkīnu un viņa triloģiju Gredzena brālība. Bet Hebits Sems ir arī latviešu lasītājiem labi pazīstamais hobits Sems. Kinga pirmā romāna nosaukums ir nevis Kerijs, kā vairākkārt apgalvots ievadā, bet gan Kerija, jo tajā aprakstītā jaunkundzē Kerija nu nepavisam neatgādina vīrieti. Neizprotamu iemeslu dēļ grāmatā Menas pavalsts ASV (Menā norisinās daudzu Kinga stāstu un romānu darbība; ari pats Kings dzīvo Menā, Bangorā) dēvēta gan par Menu, gan par Mēnu, gan par Mainu. Halovīni nebūt nav pilsēta (138. lpp.: “Netālu no Halovīnas”), bet gan Visu svēto dienas priekšvakars 31. oktobrī. Šaubos, vai Kings “draudzes mācītājus” ir dēvējis par “kvēkeriem”; viņš droši vien rakstījis “kvēkeru draudzes mācītāji”. Labi, pieņemsim, tulkotājai nav ne mazākās jēgas nedz par literatūru, nedz par reliģiskām būšanām — un piedosim nezināšanu. Taču arī teksts ir tapis pagalam mīklains — dažbrīd nākas nodarboties gluži vai ar atšifrēšanu. Piemēram, brīdi apdomājoties, man izdevās atšifrēt, ka mistiskie “eļļas cilindri” (173. lpp.) īstenībā ir pavisam parastas naftas tvertnes. Turpretī, kas ir “aizsargraķetes pusdiennaudai” (181. lpp.), —tā man joprojām ir liela mīkla, jo diemžēl nav oriģināla, ar ko salīdzināt. Šādus piemērus varētu izrakstīt lappušu lappusēm. Stāstā Es esmu durvis bezjēdzīgas frāzes gūzmojas cita uz citas — un man tā ari netapa skaidrs, kas šajā stāstā īsti notiek.
Taču tas vēl nav nekas, ja salīdzina ar to, kā izcūkots (arī tas ir maigi sacīts) Mauriņpļāvējs, viena no Kinga meistarnovelēm. Šoreiz nepievērsīsim uzmanību sīkumiem — atstāsim bez komentāriem mīklaino “putnu vannu”, nebrīnīsimies, kāpēc paklāja vietā ir “mohēras sega”, kāpēc tikko izdzerts alus pēkšņi izrādās izliets uz galda, nelabosim arī neskaitāmos rusicismus un anglicismus (“izdarīja dīvainu lēcienu” u.tml.). Svarīgs ir kas cits. Proti, šī apburoši ironiskā mītu apspēlē vieglu roku pārtapinata absurdā un galīgi neizprotamā tekstā. Šaušalīgais mauriņpļāvējs, ieradies pie Herolda Pērketes, paziņo, ka viņa bosu saucot Kastrolis. Kinga prozā nejaušību nav, tāpēc es ilgi lauzīju galvu, no kurienes un kamdēļ izniris šis muļķīgais Kastrolis. Un tad nāca apskaidrība: acīm redzot angļu tekstā bijis vārds Pan; tulkojumā tas patiesi nozīmē “kastrolis”, taču šeit domāts sengrieķu auglības dievs Pāns. Tagad viss nostājas savās vietās: ij mauriņpļāvēja šķeltās pēdas, resnais vēders un dīvainās manieres (viņš ir drusku mūsdieniskojies satīrs), ij viņa dīvainie izteikumi par Dieva svētīto zāli, ij tas, ka viņa klātbūtne izraisa bailes (Pāns cilvēkos mēdza radīt nepamatotas šausmas; no šejienes cēlies jēdziens “paniskas bailes”), Un vēl: Kastrolim blakus atrodas tikpat muļķīgs Loks (“pie Loka ir auglīga augsne”). Kas par Loku? Kāpēc ar lielo burtu? Ja atceramies, ka angliski loks ir circle, tad kļūst skaidrs, ka īstenībā šeit domāta burve Circeja. Arī Circejas pieminēšanai tālākajā tekstā ir sava loma. Bet kāda loma Nakts murgos ir bijusi redaktoram (G. Roze), tas man galīgi nav skaidrs.
Diena, 16.10.1996
_____________________________
Vēl par Stīvenu Kingu:
Guntis Berelis vērtē: 
Atpakaļ ziņojums: Stīvens Kings Ventspils bibliotēkas plauktos…