Klaivs Steiplzs Lūiss “Burvja māsasdēls”

Teiksmas par Nārniju

Klaivs Steiplzs Lūiss. Burvja māsasdēls. No angļu val. tulk. Sarma Ozola. R.,Svētdienas Rīts, 1996

Klaiva Steiplza Lūisa (1898— 1963) brīnumainais stāsts Burvja māsasdēls ir cikla Nārnijas hronikas pirmā grāmata. Cikla otro grāmatu Lauva, ragana un drēbju skapis pirms dažiem gadiem jau publicēja Sprīdītis (patlaban šo izdevumu uzskatītu par pirātisku); tagad tā iznāks jaunā noformējumā, un drīzumā ceramas arī pārējās cikla grāmatas, kopskaitā septiņas.

Pastāv reklāmiska frāze: “bērniem no sešiem līdz sešdesmit sešiem gadiem”. To padzirdot, nudien rodas sajūta, ka mums tiecas iesmērēt kaut ķo pavisam nelasāmu. Tomēr, runājot par Nārnijas hronikām, šis banālais izteikums liekas gluži pieņemams. Iespējams, tas tāpēc, ka Lūiss nebija bērnu rakstnieks; precīzāk — viņš sevi neuzskatīja par bērnu rakstnieku. Kopumā Lūiss ir publicējis tuvu pie piecdesmit grāmatām: filoloģiskus pētījumus, daiļliteratūru (ne tikai Nārnijas hronikas — Lūiss ir sacerējis arī vairākus romānus pieaugušajiem) un teoloģiskus sacerējumus. Viņš ilgus gadus bija Oksfordas, vēlāk Kembridžas universitātes profesors, nodarbojās ar Eiropas tautu mitoloģiju un viduslaiku literatūru, bet vaļas brīžos propagandēja savu “vienkārši kristietisma” koncepciju, kas pasaulē ir tikpat pazīstama kā Nārnijas hronikas. Kaut arī Nārnijas hronikas iznāca piecdesmitajos gados, īstenībā Nārnija radās krietni senāk — trīsdesmitajos gados intelektuāļu klubā, kas sevi dēvēja par Inklingiem (vārdu spēle: ink – tinte, inkling — nojauta; samanāma arī saistībā ar vecislandiešu Sāgu par Inglingiem, kas aptuveni raksturo Inklingu interešu sfēru: skandināvu un ģermāņu mitoloģija, viduslaiku literatūra). Inklingiem Lūisa kolēģis un draugs Dž. R. R. Tolkīns lasīja priekšā savu Hobitu, kuru bija aizsācis par prieku saviem bērniem un kurš pazīstams arī latviešu lasītājiem; turpat dzima un veidojās grandiozā Gredzena brālība, pie kuras Tolkīns strādāja 18 gadus. Acīm redzams, ka tieši Inklingi un jo sevišķi Tolkīns uzvedināja Lūisu uz domām par Nārnijas radīšanu, jo citādi grūti izprotams, kālab šis tipiskais “kabineta zinātnieks” būtu sacerējis Nārnijas hronikas (savu bērnu Lūisam nebija).

“Mīti ir ārkārtīgi svarīgi, jo senpazīstamām lietām tie no jauna piešķir jēgu, kas tajās apslēpusies zem ikdienišķuma plīvura,” kādā esejā par Tolkīnu rakstīja Lūiss. Nārnijas hronikās ir gan “senpazīstamams lietas” — drūmi pelēka ikdiena, gan mīts: varbūt par “zaudēto paradīzi”, varbūt par “citu pasauli”. Tolkīns “citas pasaules” radīšanu uzskatīja par svarīgāko posmu brīnumainu stāstu rakstītāja darbībā. Burvja māsasdēlā norit šīs “citas pasaules” — Nārnijas — radīšana; kā parasti, sākumā ir Vārds, šoreiz arī dziesma. Šeit gan jāpiebilst, ka Burvja māsasdēls, ciklu ievadošā grāmata, tika publicēts jau pēc tam, kad bija izdotas piecas Nārnijas hroniku grāmatas; būtībā tajā pievērsta uzmanība ne tik daudz visādiem trakiem piedzīvojumiem un brīnumainām būšanām, cik Nārnijas esamības pamatojumam. Arī reālajos laika rēķinos, salīdzinot ar pārējām Nārnijas hroniku grāmatām, Burvja māsasdēlā darbība notiek krietni senāk — pagājušā gadsimta otrajā pusē. Pastāv teiksmaina “kosmogonija”: ir vesela “citu pasauļu” virkne (lai ceļotu starp tām, nepieciešams tīrais sīkums — burvju māksla) — iespējams, to cilme meklējama arhaiskos mītos vai citu pasaku meistaru vēstījumos, un ir absolūti tukša vieta, ko dēvē par Nekurieni. Savukārt Nekuriene – tas ir Lūisa — un, protams, jebkura brīnumainu stāstu rakstītāja — iztēles poligons. Tajā valda viens vienīgs likums, ko precīzi formulējis Tolkīns: “Ja brīnumainā stāstā runāts par brīnumiem un maģiju, tad tajā nedrīkst būt nekādu izskaidrojumu —nekādu balstu un kruķu, kas uzvedinātu uz domām, ka stāsts ir iztēles vai sapņa auglis.” Vienlaikus Nārnija ir pasaule, kurā projicējas arī paša Lūisaj biogrāfija un nepiepildītie sapņi. Piemēram, Digorijs Kērks. Burvja māsasdēlā viņš ir mazs puišelis; turpmākajās grāmatās, arī vienā no Lūisa romāniem pieaugušajiem, viņš parādīsies jau kā cienījams profesors. Kērka prototips ir īru profesors V. T. Kērkpatriks, kurš savulaik sagatavoja iestājeksāmeniem universitātē. Kērka slimā māmiņa atsauc atmiņā paša Lūisa māti, kura nomira, kad Lūisam bija deviņi gadi.

Diena, 14.10.1996

______________________

Vēl par Nārnijas hronikām:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s