Anna Raisa “Velns Memnohs”

Anna Raisa. Velns Memnohs. No angļu val. tulk Ilze Eglīte. R., Alberts XII, 1998

Pirms pievēršamies Annai Raisai un viņas romānam Velns Memnohs, maza atkāpe par vampīru ekspansiju literatūrā. Vampīru cilme meklejama Vidējos Austrumos, no kurienes tie viduslaikos ieceļoja Rietumeiropā. Visupirms vampīri atrada patvērumu pie slāvu ciltīm (vārds „vampīrs” cēlies no krievu упирь) Rakstos pirmais vampīrs minēts 1047. gadā kādā krievu hronikā. Ilgu laiku vampīrs bija tipisks folkloras personāžs, kamēr 1734. gadā tika publicēta anglosakšu poēma Fenu vampīrs, pirmais drukātais vampīru literatūras paraugs. 1819. gadā ārsts un Bairona draugs Džons Polidori (1795 — 1821) vampīru iedzīvināja stāstā Vampīrs, tomēr līdz pat XIX gadsimta beigām neradījums literatū­rā bija samērā rets viesis. Šeit var minēt Tomasa Presta avīžu romānu Vampīrs Vārnijs (1847) un Seridana Le Fanū Kamillu (1872) — darbus, kas tika aizmirsti drīz pēc to publicēšanas. Toties jo plaši vārti vampīriem tika atvērti 1897. gadā, kad iznāca Brema Stokera slavenais romāns Drakula (latviski — 1994). Jāpiebilst, pārmēru plaši, jo vampīru iebrukums bija tik daudzskaitlīgs, ka tie uzreiz pārgāja viszemākās raudzes triviālās literatūras arsenālā, turklāt Brems Stokers vampīru paražas un īpatnības bija aprakstījis tik plaši un vispusīgi, ka citiem rakstniekiem nācās grūti atrast šajā tēmā ko jaunu. Neviens sevi cienošs šausmu literatūras rakstnieks neķērās klāt vampīriem, atstājot tos diletantiem un amatniekiem. Vampīrus neatrast nedz Hovarda Lavkrafta, nedz Šērlijas Džeksones, nedz lorda Danseni, nedz Leo Peruca darbos. Arī dzīvie klasiķi — Klaivs Bārkers, Stīvens Kings, Pīters Straubs un Dīns Kūncs — metuši tiem līkumu, ja neskaita Kinga jaunībā sarakstīto romānu Seilemas liktenis (1975), kas nav nekas vairāk kā variācija par Drakulas tēmu. Vārdu sakot, ja arī kāds daudzmaz nopietni uztverams rakstnieks izklaidējās ar vampīriem, tad lielākoties tā bija šās banālās tēmas ironiska apspēlē.

Stephen King “Desperation”

Stīvens Kings sprediķo

Jau rakstīju par Stīvena Kinga romānu Roze, ērkšķu puķe, kas tikko izdots latviski. Pagājušogad publicēti vēl trīs Kinga romāni: Regulētāji (The Regulators), Zaļā jūdze un Despereišna (Desperation). Regulētājus pagaidām nav gadījies lasīt, bet Zaļā jūdze ir visai savdabīgs un, kā uzskata pats autors, veiksmīgs eksperiments. Proti, Kings, neņemot vērā izdevēju pravietojumus par skandalozu izgāšanos, reanimējis vecumveco “burtnīcu romānu” tradīciju: Zaļā jūdze iznāca sešās burtnīcās, pa vienai ik pārmēnešus, turklāt autors pat tad, kad pirmās trīs burtnīcas jau bijušas publicētas, vēl īsti neesot apjautis, pie kāda gala romāns viņu aizvedīs. Gals nav neko iepriecinošs — Zaļā jūdze ir pārmēru stiepts un diezgan garlaicīgs stāstījums par kādu uz nāvi notiesātu nēģeri, kuram piemīt dziedinātāja spējas.

Tomēr, pretstatā Zaļajai jūdzei, kas ar savu mazliet naivo vēstīšanas manieri, retrostilā ieturētajām dekorācijām (darbība noris trīsdesmitajos gados cietumā, nāvinieku korpusā) un dažiem āķīgiem sižeta pavērsieniem ir itin patīkams laika kavēklis, romāns Despereišna patiesi ir skandaloza izgāšanās. Despereišnai nav nekāda sakara nedz ar Kinga daiļrades sākumposma elegantajiem un ekspresīvajiem romāniem, nedz arī ar astoņdesmito gadu otrās puses un deviņdesmito gadu metafiziskajām konstrukcijām un “pasakām pieaugušajiem”. Vēl trakāk: Kings, šis virtuozais stāstu stāstītājs — iespējams, lielākais stāstu stāstīšanas meistars visā XX gadsimtā — pasācis sprediķot gluži vai provinces mācītāja garā.

Turpināt lasīt

Stīvens Kings “Roze, ērkšķu puķe”

Stīvens Kings stāsta pasakas

Stīvens Kings. Roze, ērkšķu puķe. No angļu valodas tulkojusi Helma Lapiņa. R., Alberts XII, 1997

Roze, ērkšķu puķe ir pirmais latviski tulkotais Stīvena Kinga romāns, turklāt itin svaigs — ASV publicēts 1995. gadā; oriģinālais nosaukums ir Rose Madder. Pagājušogad gan iznāca viņa stāstu krājums Nakts murgi (Juventa, 1996), Taču tulkojums bija tik faktastiski atbaidošs, ka Kings, ja vien prastu latviešu valodu, no tiesas nospriestu, ka murgo. Tagad tulkojumam nav ne vainas, arī pats romāns liekas itin pieņemams, īpaši, ja salīdzina ar dažiem citiem klaji neveiksmīgiem Kinga deviņdesmito gadu darbiem – Džeralda spēli un Doloresu Kleibornu, kuros autors no mistērisku un aizraujošu stāstu stāstītāja tiecās pārkvalificēties par pagalam pieticīgu reālistu.

Aptuveni pēdējo desmit gadu laikā Kinga daiļrade piedzīvojusi visai savdabīgas pārvērtības. Vina pirmie romāni dažkārt piederēja klasiskajam horror žanram, citkārt tos varēja klasificēt kā trillerus ar mistikas piedevu vai kā romānus par parapsiholoģiskām būšanām; katrā ziņā — pēc intonācijas tie bija strikti skarbi un drūmi, turklāt lielākoties ar pagalam bēdīgām beigām. Taču Nepieciešamās lietas (Needful things, 1991) iezīmēja jaunu Kinga interešu loku, proti, žanru, ko varētu dēvēt par pasakām pieaugušajiem. Tās, protams, lāgiem ir ļaunas un krietni asiņainas pasakas, jo Kings nekad pasauli, kurā esam nosodīti dzīvot. Un tomēr —tās ir pasakas šā vārda vistiešākajā nozīmē. Nepieciešamajās lietās intrigas pamatā ir jau no bērnības labi pazīstamais ļaunais burvis, kas ierodas mazā pilsētiņā, lar iepirktu dvēseles. Lai arī burvis tiek veiksmīgi padzīts, pilsētiņa tomēr piedzīvo miniatūru apokalipsi Kinga labāko romānu manierē. Slepkavnieciskais vājprātis no Džeralda spēles, lai cik naturāli būtu aprakstītos viņa izklaides, atgādina nevis klasiskos trilleru vai šausmu literatūras maniakus, bet gan viscaur “melnu” un neģēlīgu ļaundari no pasakām, ar kurām mēdz baidīt mazus bērnus. Arī Bibliotēkas policists no romānu krājuma Četri pēc pusnakts (Four past midnight) ir pasaka ar visiem tās atribūtiem — ļauno raganu un bērnišķīgo maģiju, ar kuras palīdzību tā top pieveikta. Bezmiega (Insomnia) vērienīgās kosmoloģiskās fantāzijas tikai maskē jau daudzkārt dzirdētu pasaku par laimīgu un piepildītu dzīvo. Fantāzijas žanrā ieturētais eposs Tumšais tornis, par kuru autors apgalvo, ka tā pabeigšaniai būtu nepieciešami aptuveni trīssimt gadi, no pirmā sējuma primitīvā vesterna un otrā sējuma skarbā trillera trešajā sējumā pārtapis par pasaku, kas pārfrāzē pieaugošo valodā dažus bērnu literatūras stereotipus.

Turpināt lasīt

Stīvens Kings “Nakts murgi”

Stīvens Kings murgo. Bet tikai latviski

Stīvens Kings. Nakts murgi. No angļu val. tulkojusi Ilze Pabērza, Rīga, Juventa, 1996

Stīvens Kings Nakts murgi Domājams, īpaša iepazīstināšana ar Stīvenu Kingu nav vajadzīga. Kaut arī stāstu krājums Nakts murgi (oriģinālā Night Shift) ir pirmā latviešu valodā tulkotā Stīvena Kinga grāmata, tomēr diez vai ir daudz literatūras cienītāju, kas nav vismaz dzirdējuši viņa vārdu un ar Kinga darbiem saistītās leģendas. Ja ne citādi, redzēta kāda no neskaitāmajām filmām, kas uzņemtas pēc viņa stāstiem un romāniem. Runājot par Kingu, zūd jēga tradicionālajam literatūras dalījumam nopietnajā un triviālajā. Jo viņa radītā pasaule pārsteidz ar savu grandiozo vērienīgumu, un viņa fantāzijas izvirdumi un pārgalvīgie sižeta mežģījumi patiesi mēdz būt iespaidīgi. Turklāt daži romāni — piemēram, Mizerija (1987) un Nepieciešamās lietas (1991.) liekami krietni augstākos plauktos kā triviālās literatūras ierastā konveijera produkcija. Arī stāsti, tostarp Mauriņpļāvējs, Kravas automašīnas un Kukurūzas bērni no Nakts murgiem, nebūt nav zemē metami. Tiesa gan, Kinga beidzamo gadu romāni (Doloresa Kleiborna, Džeralda spēle, Bezmiegs) liekas pārmēru stiepti un ir zaudējuši citiem Kinga darbiem piemītošo eleganci.

Taču Nakts murgu tapšanas laikā tas viss vēl bija priekšā. Nakts murgi ASV izdoti 1978. gadā, un tobrīd Kings vēl bija izcili talantīgs un veiksmīgs iesācējs, trīs bestselleru autors. Bet vēl nebija sarakstīta ne Mirusī zona, ne Uguni radošā, ne Mājdzīvnieku kapsēta – romāni, kas iedibināja Kinga reputāciju.

Turpināt lasīt

Dīns Kūncs “Ziemas mēness”

Viņi, kas grib apēst mūs

Dīns Kūncs Ziemas mēness. Romāns. R., Rija, 1995

Dīns Kūncs patlaban ir viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem triviālās literatūras autoriem (viņš ir sarakstījis vairāk nekā sešdesmit romānu; tiesa gan, apmēram četrdesmit no tiem ir tapuši ārkārtīgi straujā tempā Kūnca daiļrades sākumposmā, kad viņš diez ko nerūpējās par savu darbu kvalitāti). Arī latviešu lasītājiem Kūnca vārds vairs gluži svešs nav — Rija izdeva divus viņa romānus: Čuksti un Nakts balss (oriģinālā abi 1980), kuri savulaik iezīmēja krasu pavērsienu Kūnca daiļradē: no mazpazīstama draņķīgu grāmatiņu producētāja uz pastāvīga bestselleru sarakstu iemītnieka pusi. Nu kārta pienākusi krietni svaigākam romānam. Ziemas mēness ASV publicēts 1994. gadā un, protams, tūlīt pat uzšāvās pašā bestselleru spicē.

Mazliet par Ziemas mēness priekšvēsturi. 1975. gadā Kūncs ar Ārona Vulfa pseidonīmu (Kūncs strādāja daudzos triviālās literatūras žanros, katram žanram izmantodams kādu pseidonīmu — kopskaitā vienpadsmit) publicēja romānu Iebrukums. Tas iznāca sērijā Pirmais romāns un, piebildīšu, tā arī palika Ārona Vulfa vienīgais romāns. Iebrukums bija visai kanoniska zinātniskā fantastika un, kā liecina jau virsraksts, vēstīja par pagalam ļaunprātīgu kosmisko ciemiņu ierašanos. Pēcāk parādījās viedoklis, ka Iebrukuma īstais autors ir Stīvens Kings, jo tajā bija daži Kinga daiļradei raksturīgi elementi. 1993. gadā, kad Kūncs jau bija pārtapis masu beletristikas klasiķi un daudzi viņa agrīnie romāni piedzīvoja atkārtotus un pārstrādātus izdevumus, Kūncs ķērās arī pie Iebrukuma pārstrādāšanas. Dīvainā kārtā pārstrādāšana šoreiz trīskāršoja Iebrukuma apjomu, un no oriģinālteksta tajā saglabājās tikai viena sižetiskā līnija, turklāt arī tā tika radikāli mainīta. Tā nu Ziemas mēness būtībā ir pilnīgi jauns romāns, turklāt, manuprāt, tas ir viens no sižetiski visaizraujošākajiem Kūnca darbiem.

Ieskats Stīvena Kinga daiļradē

I Sākumā bija Kerija

Stīvena Kinga (1947) vārds īpašus komentārus neprasa. Visiem ir zināms, ka Kings aizrautīgi producē bestsellerus, šausmu romānus, kuru panākumi, ja tos pārveido skaitliskā izteiksmē, izskatās patiesi šaušalīgi un pēc kuriem nepārtraukti tiek uzņemtas šausmu filmas, kas gan lielākoties ir visai draņķīgas (taču gadās arī izņēmumi). Literārie žurnālisti, kam īpašas iztēles spējas nepiemīt, reizumis, apspēlējot Kinga gluži banālo uzvārdu (viņa senčos ir izceļotāji no Īrijas un Skotijas), viņu dēvē par šausmu karali (horror king). Šāds apzīmējums drīzāk gan ir vēlamā pārtapināšana par esošo, jo diez vai 20. gadsimta beigu lasītāju iespējams ar kaut ko sevišķi sabaidīt. Katrā ziņā — šausmināšana nebūt nav Kinga mērķis; kādā intervija viņš izteicās, ka viņa nolūks ir izklaidēt lasītāju, turklāt atšķirībā no bezgala daudziem citiem rakstniekiem (Kings precizē — viņš neesot rakstnieks, bet stāstu stāstītājs), kuri savu profesiju izjūt kā mokošu pienākumu, Kingam romānu rakstīšana līdz pat astoņdesmito gadu beigām bijusi visbrīnišķīgākā izklaidēšanās arī pašam. Par to liecina sarakstītais — divdesmit gadu laikā, rakstot 1500 vārdu (aptuveni 5 lapaspuses) ik dienas, viņš ir sacerējis vairāk nekā trīsdesmit apjomīgu romānu un milzumdaudz stāstu.

Bez šaubām, to, ko sacer Stīvens Kings, parasti mēdz dēvēt par triviālo literatūru ar visām no šā apzīmējuma izrietošajām sekām — tomēr šai jomā viņš ir superprofesionālis. Diez vai iespējams īsumā formulēt viņa popularitātes cēloņus, taču ielūkosimies dažos Kinga romānos un apcerēsim tematu “Stīvens Kings un literatūra. Vai, citiem vārdiem, kas tad īsti varētu būt tas relatīvi jaunais, ar ko Kings ir reanimējis stipri garlaicīgo un ar tekstu blāķiem bezcerīgi pārsātināto šausmu žanru. Uzreiz gan jāpiebilst, ka viņa izmantotie motīvi reti izceļas ar īpašu svaigumu; tāpat arī rakstības principi, kā jau to prasa žanra kanons, ir visai primitīvi.

Taču vispirms īsas biogrāfiskas ziņas. Kings ir dzimis Menas štatā, kas atrodas ASV pašos ziemeļaustrumos; tur, precizāk, Bangorā, viņš mīt joprojām (starp citu, Menas štatā noris gandrīz visu Kinga romānu darbība; ja pēc tiem mēģinātu uzrakstīt Menas štata vēsturi, kas nepavisam nav neiespējami, tad izrādītos, ka šis mazais zemes gabals ir viena no dīvainākajām un mīklainākajām vietām pasaulē). Būtībā Kinga biogrāfija ir reti izteiksmīgs “amerikāņu sapņa” piemērs — pāris gadus pēc Kinga piedzimšanas tēvs pameta ģimeni, kas nepiederēja pat pie sabiedrības vidusslāņa. Māte bija spiesta strādāt zemu apmaksātus gadījuma darbus mazās, provinciālās pilsētiņās (atkal jāpiebilst, ka tikai dažos romānos Kings nav aprakstījis kompleksus, ko uz visu mūžu atstāj šāda bērnība). Tomēr Kingam izdevās pabeigt gan skolu, gan universitāti, gan rakstniecības kursus, gan arī publicēt savus pirmos stāstiņus, kas nekādu ievērību neizpelnījās. Savu karjeru viņš sāka veļas mazgatavā (60 dolāru nedēļā), turpināja kā skolotājs, cītīgi rakstīdams savu pirmo romānu Kerija (Carrie). Un tad — negaidīti ātra un veiksmīga sapņa realizācija — nevienam nezināmais jaunais rakstnieks savu pirmo romānu pārdeva par 400 000 dolāriem. Kerija iznāca tieši pirms 20 gadiem —1974. gadā. Prese rādījās diezgan izbrīnījusies par romāna panākumiem. 1976. gadā Keriju ekranizēja.

Spoku stāsti

Spoku stāsti. Sakārtojis Māris Rungulis. R., Zīlīte, 1991

Zīlītes bibliotēkā iznākuši Spoku stāsti (sakārtojis un savācis Māris Rungulis), pārsteidzoša un netradicionāla grāmatiņa, iespējams, pat viens no brīnišķīgākajiem pēdējo gadu īsprozas krājumiem. Tajā apkopoti katram kopš bērnības labi pazīstamie spoku stāsti, ko cits citam stāsta bērni. It kā tā būtu “pirmsliteratūra” – vai “bērnu folklora”, teksti, kas gadu gadiem bijuši ārpus jebkādiem redzeslokiem (tālab vien grāmatiņa būtu pienācīgi jānovērtē), — bet reizē tā ir arī proza, kas ar saviem miroņiem, skeletiem un pīķa dāmām patiesi pārsteidz un brīžiem arī mulsina — sevišķi, ja salīdzina, piemēram, ar Harmsa darbiem — vispārējā mironīgajā prozas gaisotnē. Tāpēc šoreiz palūkosimies uz Spoku stāstiem ne kā uz bērnišķīgām un visiem atmiņā labi esošām muļķībiņām, bet kā uz prozu. Pirmkārt būtu jāatzīmē, ka Spoku stāstos — neraugoties uz izteiksmīgo nosaukumu — nebūt nav runa par iracionālām lietām, jo teksti ir tīri valodiski veidojumi: tie neko neskaidro, neko neizzina un netiecas fiksēt kādu pasaules redzējumu. Daudzkārt piesauktā vai vismaz allaž prātā paturamā viņsaule — tā īstenībā nemaz nav saskarsme ar citu. iracionālu pasauli, bet gan ārkārtīgi stabili un standartizēti mūsu priekšstati par viņsaules atribūtiku; tie ir vārdi-zīmes (skeleti, kapsētas, zārki, pīķa dāmas utt.) — un attiecīgi standartizētas ir arī bailes: tas nav bailes no nezināmā vai neizzināmā, nav arī eksistenciālas bailes, bet, pavisam pretēji, bailes no labi pazīstamā, atkārtotā. Acīmredzot ir taisnība Mārim Rungulim, kurš pēcvārdā apgalvo, ka spoku stāsti var darboties arī kā "zāles pret bailēm" — kā savdabīgs kompensācijas mehānisms, lai attīiītos no iespējamām bailēm. Tāpēc krietni svarīgāka par "īstajām" bailēm — vārdiem-zīmēm — kļūst baidīšanās, tās gaidot, un līdz ar to spoku stāstu struktūra lielākoties atgādina miniatūras novelītes: bezmaz profesionāli garumā stieptajam ievadam seko pēkšņs, aprauts atrisinājums, kulminācija — mirklīgs uzliesmojums, kurš visu notikušo izceļ pavisam citādā gaismā.

Acīmredzami, ka spoku stāsti, vismaz daļa no tiem, nav tikko un nejauši izdo­māti — šo sižetisko struktūru izcelsme meklējama gadsimtiem un pat gadu tūk­stošiem tālā pagātnē. Te varētu minēt populāro pīķa melnās vai baltās dāmas motīvu, tāpat arī folklorisko mirušo kungu, kurš atgriežas pēc savas kājas (Atdod kāju!), un sižetiskā ziņā līdzīgo Zārku bēniņos — par noslepkavoto, kurš pēc nāves noved kapā savu slepkavu. Pēdējo divu stāstu cilme droši vien atrodama viduslaiku teik­smās par varmācīgā nāvē mirušajiem, kuri kapā nerod mieru un atgriežas pasaulē atriebties. Līgavas sižets — Šoreiz par labdabīgi noskaņoto mirušo līgavu — gandrīz precīzi kopē kādu no viduslaiku Ķīnas novelēm. Latvijā tas droši vien ieceļojis ar vācu romantiķu starpniecību. Tomēr vissenākais motīvs, šķiet, saklausāms Salmu lellē — par salmu lelli, kura izsūc meitenei asinis. Kāpēc tieši salmu lelle — nevis, teiksim, leļļu milicis vai videoērai krietni atbilstošākie "žiletes nagi"? Atbilde atro­dama baltu tautu ticējumos par salmu izbāzni, ļaunā gara līdzinieku, kurš, lai atbrī­votos no lietuvēna, jāsadedzina ugunī.

Savukārt citos tekstos manāma jau literatūrai tipiska attīstība: rodas pašapzi­nāšanās — spoku stāsti sāk apzināties, ka nav ne īsti ticami, ne īsti šausmīgi, — un sāk apspēlēt paši sevi. Vispirms tiek izmantota romantisma literatūrai raksturīgā klišeja (kuras izcelsme ari meklējama austrumnieku prozā) par briesmīgo sapni, kam seko likumsakarīgā atmošanās un laimīgās beigas. Tālāk — atklājums, ka gaidāmās šausmas ir tikai ilūzija, t. i., rēķināšanās ar tradīcijas inerci: klausītājs gaida šau­šalīgo atrisinājumu, bet tiek "piekrāpts" — atrisinājums ir absurdi komisks, nevis briesmīgs — un, piemēram, "melnajā, melnajā zārkā" dzīvo tikai "baltas, baltas pelītes". Līdz ar to spoku stāsts it kā paceļas augstākā līmenī, teksts atklāj, ka ir tikai spēle, — un tāpēc šausmīgais izrādās tik apbrīnojami tuvs komiskajam. Attiecīgi tekstā iekļaujas arī reālijas: kapsētā mitinās vairs ne spoki, bet dzērāji (Greizirdīgais spoks), tāpat arī melnajās un noslēpumainajās klavierēs (klavieres kā variācija par zārka tēmu) ielīdis dzērājs tēvs, bet pazudušais tētis, mamma un dēls sēž virtuvē, labodami ūdens krānu (Šausmas virtuvē). Šī "sociālā absurda" kvin­tesence izpaužas stāstā par "sarkano komjaunieti", kura, iedzinusi zēnu stūri, negan­tā balsī jautā: "Vai tu jau samaksāji biedra naudu?" (atcerēsimies pēcrevolūcijas laika plakātus ar brīdinoši pastiepto rādītājpirkstu un daudzajām jautājuma "Vai tu jau…" variācijām).

Patiesi, Harmss, Bekets, Jonesko — tie bija tikai ļoti rafinēti un erudīti bērni…

Karogs, 02.1992