Stīvens Kings “Mizerija”

Romāns

Stīvens Kings Mizerija Patlaban šķiet gluži pašsaprotami, ka skarbā trillerī centrālajam personāžam piemīt puslīdz humanitāri orientēts prāts, viņš ir arheologs, lingvists, rakstnieks, etnogrāfs vai kas tamlīdzīgs. Taču vēl pirms pārdesmit gadiem tas likās gluži vai likumpārkāpums – rakstnieks vienkārši nav spējīgs virzīt uz priekšu trillera sižetu, jo viņš ir izcili garlaicīgs tips, par kuru, ja vispār kāds raksta, tad tikpat garlaicīgi tipi kā viņš. Viens no pirmajiem šo nerakstīto likumu, precīzāk, aizspriedumu pārkāpa Stīvens Kings. Rakstnieks parādījās jau viņa otrajā romānā Seilemas liktenis; tiesa gan, rakstnieka profesionālās intereses romāna sižetu neko daudz neiespaidoja. Citādi bija Spīdēšanā, kurā rakstnieka Džeka Torena sajukšana prātā un ar to saistītie sižeta mežģījumi daļēji izskaidrojami ar to, ka Torens gan grib, bet nespēj rakstīt, t. i., rakstnieka psiholoģiskās problēmas projicējas sižetā un kļūst par tā virzītājspēku. Romānā Tas šausmu romānu autors cīnās ar šaušalīgu neradījumu, kura briesmu darbi krietni pārspēj rakstnieka iztēles spējas. Romānā Tominokeri darbojas vesternu rakstniece Bobija Andersone. Tāpat rakstnieku darba profesionālā specifika un ar to saistītās ķibeles inspirē romānu Apslēptais logs, apslēptais dārzs, Tumšā puse un Despereišna sižetus. Izrādījās, rakstnieka apziņā mītošo dēmonu savstarpējās batālijas un konflikti ar realitāti ir reti pateicīgs materiāls trilleru autoriem.

Arī romānā Mizerija (Zvaigzne; no angļu val. tulkojusi Ina Strautniece), kas oriģinālā publicēts tieši pirms 20 gadiem, uzmanības centrā ir rakstnieks Pols Šeldons. Grozi kā gribi, Mizerija ir Kinga meistardarbs. Vispirmām kārtām jau tāpēc, ka romānā – un atkal jāpiebilst, ka pretēji visiem sižetiski spraigas literatūras likumiem – darbojas tikai divi personāži, turklāt darbība lielākoties noris vienā istabā, bet Pols Šeldons vispār nav īpaši darbotiesspējīgs, jo atrodas vai nu gultā, vai invalīdu ratiņos (savu rekordu Kings pārspļāva mazliet vēlāk – romānā Džeralda spēle, kurā darbojas tikai viena ar roku dzelžiem pie gultas pieslēgta persona, ja neskaita blakus gulošo līķi).

Romāna sākumā Šeldons, atguvies no bezsamaņas, atklāj, ka ir cietis autokatastrofā (Mizerijas sižets pēcāk atspoguļojās Kinga biogrāfijā – 1999. gadā viņš pats pakļuva zem mašīnas, kuras šoferis Braians Smits vēlāk kļuva par vienu no Kinga Tumšā torņa personāžiem), no mašīnas viņu izvilkusi, drusku apārstējusi Šeldona sadragātās kājas un paslēpusi savā mājā bijusī medmāsa Annija Vailksa. Viņa dievina gan Šeldonu, gan viņa grāmatas – sieviešu lubeņu virkni par XIX gadsimta atradenes Mizerijas bēdpilno likteni. Šeldonam tikko ir iznākusi Mizerijas cikla pēdējā grāmata, kurā viņš ar milzu prieku beidzot iedzinis apnikušo sievišķi kapā; turklāt manuskriptā viņam ir jauns un nu jau „nopietnās” literatūras plauktā ieklasificējams romāns. Taču jau pēc dažām dienām Šeldonam kļūst skaidrs, ka Vailksa ir jukusi – lāgiem viņa zaudē kontaktu ar pasauli, lāgiem viņai uznāk mežonīga niknuma lēkmes, bet ļaunākais, ka Vailksa savā fanātiskajā mīlestībā nolēmusi uz mūžīgiem laikiem paturēt Šeldonu „savā īpašumā” (šā jēdziena burtiskā nozīmē: Šeldons ne tikai dzīvo pie viņas, bet arī raksta Mizerijas turpinājumu, kura vienīgā lasītāja būs Vailksa). Un ja vēl tikai tas vien. Mazliet vēlāk Vailksas prombūtnes laikā Šeldonam izdodas atmūķēt durvis, un Vailksas viesistabā viņš atrod albumu, kas ir pilns ar avīžu ziņām un nekrologiem, kuros aprakstīti par mīklaini nāves gadījumi dažādās slimnīcās, bet pēdējā ielīme albumā vēsta, ka bez vēsts pazudis pazīstamais rakstnieks Pols Šeldons. Izrādās, Vailksa ir maniakāla slepkava, kas nogalinājusi desmitiem cilvēku. Lai „īpašums” pārmēru nespurotos pretī, Šeldons tiek pieradināts pie narkotikām. (Nav jābūt īpaši erudītam, lai šajā situācijā saskatītu labi iestudētu saspēli ar Faulza Kolekcionāru; ne velti Šeldons vienubrīd savu likteni salīdzina ar Faulza Mirandu.)

Un tad sākas: izlasījusi Mizerijas cikla pēdējo sējumu, Vailksa tik neganti pārskaišas par iemīļotās varones nāvi, ka vairākas dienas atstāj Šeldonu bez narkotikām un ēdiena un sadedzina viņa „nopietnā” romāna vienīgo eksemplāru. Tad Vailksai rodas ģeniāla doma: Šeldons uzrakstīs romānu Mizerijas atgriešanās, kurā atdzīvinās Mizeriju – un līdz ar to Vailksa būs vienīgā persona pasaulē, kas zinās, ka īstenībā Mizerija ir dzīva. Būtībā Vailksa ir ģeniāla lasītāja, par kādu var tikai sapņot jebkurš rakstnieks – Šeldona lubenieciskos pekstiņus viņa uztver kā vispatiesāko realitāti, dzīvo līdzi Mizerijas nedienām, bet Šeldons viņas acīs gluži vai dievam rada. Tiesa, tas ir tāds pagānisks dieviņš, kuram, ja tas neklausa lūgšanām un nedara, kas no viņa tiek prasīts, var, teiksim, nocirst kāju vai nozāģēt pirkstu.

Vienu no romāna sižeta līnijām veido Mizerijas atgriešanās tapšana – sākot no Šeldona un Vailksas dialogiem, kas būtībā ir savdabīgas triviālas literatūras un lasītāja uztveres analīzes, caur Šeldona domu gaitas aprakstu, strādājot pie romāna, līdz Mizerijas atgriešanās fragmentiem, kurus izlasot top skaidrs, ka salīdzinājumā ar Kingu Šeldons ir bezcerīgs diletants. Tālāk interpretāciju taciņa ieved iekšā postmodernismā ar abām kājām. Mizerijā klātesošas ir visas īsti klasiskam postmodernismam nepieciešamās iezīmes: literatūras pašrefleksija, atsauces uz citiem tekstiem, citāti, doma par stāstu, kas funkcionē kā realitāte un šā iemesla dēļ patiesi spēj iespaidot realitāti (un realitāti, kas īstenībā ir tikai stāsts), galu galā – arī „romāns romānā”.

Šeldons apzinās, ka, līdzko grāmata būs uzrakstīta, Vailksa viņa nogalinās, taču dīvainākais ir tas, ka Šeldonu patiesi aizrauj jaunā romāna iecere – rakstnieks jebkurā situācijā nepārstāj būt rakstnieks. Mizerijas atgriešanās tuvojas beigām, tāpat – arī Šeldona un Vailksas attiecības. Lai arī romāna nobeigums ir iepriekšparedzams, Mizerijai tas nepavisam nenāk par ļaunu. Kā jau teikts, Mizerija ir viens no Kinga spožākajiem romāniem – līdzās Mājdzīvnieku kapsētai, Tumšajai pusei, Spīdēšanai, Bezmiegam. Diemžēl deviņdesmito gadu otrajā pusē un XXI gadsimta sākumā Kings vairs neko līdzvērtīgu Mizerijai nav sarakstījis – acīmredzot visi spēki ziedoti, manuprāt, neciešami garlaicīgajai un primitīvajai Tumšā torņa grāmatu sērijai.

Apmēram šādi varētu izskatīties recenzija par Stīvena Kinga Mizeriju. Klāt vēl varētu piekabināt dažas literatūrvēsturiskas pārdomas par apsēstā mākslinieka tēmu literatūrā, kas, radusies romantisma laikmetā, XX gadsimtā transformējās apsēstā rakstnieka tēmā un dažu gadu desmitu laikā iekaroja gan augstos, gan zemos literatūras plauktus. Un – punkts?

Tulkojums

Nekā nebija. Tālāk – par tulkojumu, kas, maigi izsakoties, stipri samulsina. Pirmajā acu uzmetienā gan viss šķiet labākajā kārtībā – ja ne citādi, ir redzēti nesalīdzināmi draņķīgāki tulkojumi, kurus vispār nav iespējams lasīt. Taču, noliekot blakus oriģinālu, atklājas trakas lietas – sākot jau ar teksta pirmo rindiņu. Oriģinālā Šeldons murgos saklausa skaņas, no kurām, mazliet piepūlot iztēli, kopā saveidojas „I am your fan number-one” („Esmu tava kvēlākā pielūdzēja” – un tieši tāpēc dažas lappuses tālāk Šeldons, atguvis samaņu, jau zina, ka nepazīstamā sieviete līdzās viņa gultai ir šī pati „kvēlākā pielūdzēja”). Latviešu tulkojumā – ne miņas no „kvēlākās pielūdzējas”. Toties ir kaut kas pavisam nesakarīgs – „brunn hunn orrrrnnnn” utt. No kurienes cēlies šis „brunn”, kas gluži automātiski saistās ar vārdu „brūns”? Atšķiram krievu tulkojumu (АСТ, 1997) un, kā tad, „brūns” tur atrodas: „Коричневый ухмнннн йерннн”. Nav nekas neparasts, ja tulkotājs savā darbā izmanto arī oriģināla tulkojumus citās valodās, taču šai gadījumā akli darīts pakaļ krievu haltūristam – gan te, gan lappusi tālāk, kur tā pati balss stāsta, ka viņa, lūk, izlasījusi visu Šeldona sarakstīto („red everrrrrythinggg”). Tiesa, red ir „sarkans”, tomēr šai gadījumā no konteksta izriet, ka runa drīzāk ir par lasīšanu (read pagātnes forma, ko izrunā kā red), tāpēc gan latviešu „visss sssāāāārrrtssssss”, gan krievu „крррасное все крррасннное” ir galīga bezjēdzība, kas noārda pirmās nodaļas eleganto struktūru.

Pirmās daļas 22. nodaļa. Šeldons apcer situāciju, kādā viņš nonācis, un iespējamos glābšanās ceļus. It kā viss labākajā kārtībā, kamēr nesāk salīdzināt ar oriģinālu. Jo – pēc teikuma „Katrā ziņā – labāk domāt par to nekā par grāmatu, kuru viņš bija radījis un pēc tam iznīcinājis” nez kur pačibējusi teju vai vesela lappuse, kurā Šeldons saprot, ka viņa mašīnu policija vēl nevarētu būt atradusi (laikam jau sakritība, bet, izrādās, arī krievu tulkojumā šis fragments krietni apcirpts – gan ne tik lielā mērā kā latviešu). Tajā pašā nodaļā pēc vārdiem „es drāzos šurp, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi” izgaisušas vēl deviņas rindkopas, kurās Šeldons iztēlojas poliča un Vailksas iespējamo sarunu, turklāt lasītājs uzzina dažas Šeldona biogrāfijas epizodes, kas vēsta par viņa milzīgo popularitāti un tāpēc romāna kontekstā nepavisam nav mazsvarīgas. (Starp citu, par policistiem, poličiem un kruķiem. Tulkotāja vārdu „cop” latvisko tikai un vienīgi par „kruķi”. Iedomāsimies: izmisušais un izmocītais Šeldons cer, gaida un alkst pēc policista, kas viņu atpestīs no ciešanām. Vai tiešām viņš savu glābēju nievās par kruķi vai, pasargdies, mentu? Tak jau, ka nē. Šai gadījumā kruķi šķiet galīgi neiederīgi; lai saglabātu priekšstatu par vienkāršrunu, pilnīgi pietiktu ar poličiem.)

Ja vieglu roku no romāna tiek izmestas veselas lappuses un rindkopas, it kā nebūtu jāuztraucas, ka nemitīgi tiek izlaisti „tikai” atsevišķi vārdi, teikumi vai teikumu daļas. Piemēram, tas štrunts, ka 30. nodaļā satraukuma brīdī „Paul’s pulsebeat quickened” („Pola pulss paātrinājās”), šo teikumu droši var mest laukā. Taču, šādi izrīkojoties, tulkotāja lāgiem aiztulkojas līdz galīgām muļķībām. Lasu: „Annijas Vailksas pielīdzināšana elku tēlam no Ķēniņa Zālamana raktuvēm…” Ja nemaldos, Ķēniņa Zālamana raktuvēs uz mirkli pazibēja viens vienīgs elku tēls, gigantisks skelets ar dūrienam paceltu asegaju. Vailksa kā skelets? Romānā ne miņas no skeletiem un asegajiem vai vismaz šķēpiem. Ielūkojamies oriģinālā – protams, Kings pieminējis ne tikai Ķēniņa Zālama raktuves, bet arī – kā pirmo – Hegarda romānu Viņa, kurā visādu elkdievību atliku likām un no kura, iespējams, Kings aizguvis motīvu par to, kā Šeldona apziņā Vailksa pieņem šaušalīgas dievības aprises (katrā ziņā – 73. lpp. pieminētais „akmens elks” noteikti ieklīdis no Viņas; tāpat no Viņas krietni iespaidojies Šeldons, rakstot Mizerijas atgriešanās Āfrikas piedzīvojumu epizodes). Šo romāna kontekstā svarīgo mājienu tulkotāja vienkārši izmet laukā.

Iz citas sfēras. Vailksa savā būtībā ir zvērīga puritāne, kas Kinga traktējumā ļoti savdabīgi savijas ar viņas slepkavnieciskajām un sadistiskajām nosliecēm. Var jau būt, ka arī puritāne spēj histēriski iebļauties: “Puņķainie kverpļi tādi! Salašņas! Sūdabrāļi!” Taču oriģinālā lasāms pavisam kas cits: “Cockadoodie! Kaka! Kaka-poopie-DOOPIE!Cockadoodie, protams, adekvāti latviskot nav iespējams, taču šis skanīgais un efektīgais kakadūdijs, kurš ne reizi vien pazib tekstā, ir dziļi sakņots Vailksas deformētās apziņas murgos un jau pats par sevi funkcionē kā izcili daiļrunīga detaļa, kas vēsta par baiso miskasti Vailksas smadzenēs (ja vēl piepinam klāt kakadūdijā iešifrēto cock komplektā ar Vailksas ķerto māmiņu, visādām bērnības traumām un Freidu, kļūst skaidrs, ka arī kakadūdijam romānā ierādīta nebūt ne mazsvarīga loma, ko nekādi nespēj nospēlēt ne “sūdabrāļi”, nedz “puņķainie kverpļi”).

Runājot par puritānismu – pirmās daļas 13. nodaļā lasām, ka Šeldons, no sirds nīsdams Mizeriju, savulaik sarakstījis mazu grāmatiņu Mizerijas vaļasprieks, kurā aprakstījis, kā Mizerija „pavada nedēļas nogali laukos, kur jauki izklaidējas, kaustīdama Rūcēju, Jana īru seteru”. Grāmatiņu Šeldons izsūtīja tuvākajiem draugiem. Kārtējā mīkla. Kāpēc, lai atriebtos Mizerijai, jāraksta, ka viņa kausta suni? Un kāda jēga izsūtīt draugiem suņa iekaustīšanas aprakstu? Mīklu atrisina oriģināls, kurā skaidri un gaiši tiek vēstīts, ka nedēļas nogalē laukos Mizerija izklaidējas, drātēdamās ar īru seteru – un šāda atriebība reti uzskatāmi apliecina Šeldona jūtas pret paša radīto Mizeriju.

Un ko lai dara, piemēram, ar frāzi, kurā, lai piestiprinātu “arklu” džipam, vajag “uzmest bremžu sviru uz riteņa dubļu sarga” (68. lpp.)? Turklāt – vai tiešām Vailksa tik ķerta, ka ne vien slaktē cilvēkus, bet vēl džipu jūdz arklā? Tak nav tur nekāda “arkla”, ir gluži parasta sniega lāpsta – līdzīga tai, ar kādu buldozers šķūrē sniegu, tikai mazāka, ko var piestiprināt džipam. Vai – Vailksa niknumā dauza Šeldona sadragāto ceļgalu ar spēku, “kāds piemīt dzērājam, kad tas niknumā pārlauž ozolkoka durvju aizbīdni” (76. lpp). Tieci nu gudrs, kas tie par dzērājiem, kas vienā laidā lauž ozolkoka durvju aizbīdņus. Bet, ja pieņemam Kinga versiju, ka dzērājs niknumā vienkārši ar dūri dauza pa bāra leti, nekādi jautājumi nerodas. Tajā pašā lappusē notiek vēl kāda dauzīšana – un atkal greizi: “Vailksa pakampa rakstāmmašīnu un sāka to dauzīt pret kamīnu”, bet jau drīz pēc tam Šeldonam ar rakstāmmašīnas atliekām vēl paveicas uzrakstīt stipri daudz teksta. Reti izturīga rakstāmmašīna? Nekā nebija, rakstāmmašīna kā jau rakstāmmašīna, bet oriģinālā Vailksa vienkārši “pagrāba rakstāmmašīnu un ar sparu nolika to atpakaļ uz kamīna dzegas”. Savukārt 74. lpp. Vailksa grasās doties uz veikalu pēc papīra, “kas domāts printeriem”. Iedomāsimies: astoņdesmito gadu vidus, tikko parādījušies pirmie un mežonīgi dārgie Macintosh datori – un provinces bodītē jau nopērkams printera papīrs? Oriģinālā ne vārda par printeriem – skaidri un gaiši pateikts, ka Vailksai jāpērk papīrs, kas paredzēts kopētājam. Savukārt 67. lappusē varam uzzināt, ka ASV Kolorado štatam esot zaļi balts ģerbonis. No kurienes tulkotāja grābusi neeksistējošo ģerboni – nudien nav skaidrs, jo Kings raksta par automašīnas numuru (intereses pēc noskaidroju, ka astoņdesmitajos gados Kolorado štata mašīnām uz numuriem patiesi bija attēlotas iezaļganu kalnu kontūras uz gaiša fona).

Šeldonam tiek prognozēta godalga kaut kādā „Amerikāņu romānu konkursā”. To izlasot, pie labākas gribas nevar iedomāties, ka īstenībā runa ir par patiešām prestižo American Book Award, kas, starp citu, tiek piešķirta ne tikai par romāniem. 82. lpp. Kings apraksta askētisku vannasistabu, kas izklāta baltām flīzītēm. Jau romāna pirmajās lappuses noskaidrojām, ka tulkotājai ļoti pie sirds sārtā krāsa, tāpēc arī te flīzītes nez kāpēc kļūst sārtas (pedantiskā medmāsa Vailksa – un sārtas flīzītes, kādas drīzāk piedienētu Mizerijai?), toties veļas skapis, kuram Kings vispār nenorāda krāsu, pārvēršas par „baltu sienas skapi”, izlietne – par „ūdens rezervuāru” un mīkstie sūkļi, ar kuriem Vailksa mazgā Šeldonu, – par „mazgājamo veļu”, kas turklāt sakrauta glītās grēdās (nuja – ja reiz Vailksa jukusi, tad nav nekāds brīnums, ka arī netīro veļu viņa nevis samet veļas kastē, bet glīti krāmē grēdiņās).

Tādiem sīkumiem kā „skrejošās smiltis”, „izskatās, ka viņa ir pildīta pati ar sevi”, „atiezusi rīkli ar trūkstošo zobu” un tamlīdzīgiem vispār nav vērts pievērst uzmanību, jo, kā noprotams, redaktors tulkojumam nav pirkstu piedūris, nemaz nerunājot par to, lai īpaši murgainās tulkojuma epizodes salīdzinātu ar oriģinālu.

Visi iepriekspiesauktie defekti atrasti apmēram romāna pirmajā ceturtdaļā, salīdzinot atsevišķus fragmentus un acīs krītošākās muļķības ar oriģinālu. Var tikai iedomāties, kādi brīnumi atklātos, ja man būtu pieticis pacietības izlasīt tulkojumu līdz galam.

Karogs, 07.2007

_________________________

Vēl par Stīvenu Kingu:

3 thoughts on “Stīvens Kings “Mizerija”

  1. Atpakaļ ziņojums: Kādas grāmatas ir vērts lasīt angļu valodā? « Skolotājs ir miris

  2. Atpakaļ ziņojums: 70% « tulkaprakse

  3. Atpakaļ ziņojums: Stīvens Kings Ventspils bibliotēkas plauktos…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s