Aina Zemdega “Maruta”

Pamatīgs ķieģelis latviešu prozas kontekstā

Aina Zemdega. Maruta. Romāns. R., Karogs, 1996

Aina Zemdega (1924) ir Kanādā dzīvojoša dzejniece un proziste. Viņa ir publicējusi piecas dzejoļu grāmatas (krājums Cirsma 1974.gadā saņēma Zinaīdas Lazdas balvu), bērnības atmiņu grāmatu Toreiz Lubes dzirnavās (1979; pārpublicēta Rīgā 1991. gadā) un divus romānus — Varšavā nemirst (1983) un Līdz vārtiem — uz tālāk? (1988). Romāns Maruta ir gluži svaigs — trimdā izdots 1995. gadā un saņēmis Kultūras fonda godalgu.

Marutā atkārtojas jau daudzreiz lasītais stāsts par 1944.gada rudens notikumiem Latvijā, bēgšanu pāri jūrai uz Gotlandi, bēgļu nometnēm un pirmajiem gadiem Zviedrijā. Maruta piederīgs tiem darbiem, kurus mēdz dēvēt par tradicionāliem reālpsiholoģiskiem romāniem. Lielākoties ar šo jēdzienu attaisno galīgi nelasāmus tekstus: autors paņēmis labi pazīstamas literāras klišejas, mehāniski aizpildījis tās ar savu tekstu, piešāvis klāt vēl visādu ideju mērci un cēli deklarējis, ka raksta tradicionālo reālpsiholoģisko prozu. Taču šajā vārdā tiek dēvēts arī cits, tiesa, krietni šaurāks tekstu loks. Proti, viscaur profesionāli izstrādāti — nav, kur piesieties — lasāmgabali, kas labi iet pie sirds lasītājiem (šoreiz, šķiet, drīzāk lasītājām), jo atkārto jau senpazīstamo un daudzkārt lasīto, neapgrūtina ar visādām ekstravagancēm un nekādā gadījumā nekaitina. Literatūras procesu tie neiespaido — tie vienkārši atspoguļo «vidējo līmeni». Patlaban latviešu prozā visvairāk izjūtams tieši šī slāņa trūkums: ir vai nu vairāk, vai mazāk elitāras ekstravagances vai ari nevarīgi smērējumi, bet kvalitatīvas lasāmvielas tikpat kā nav.

Domājams, autori vadījuši divi mērķi: uzrakstāt savu versiju par to, ko viņa uzskata par labu romānu, un — ietvert tajā arī savu personisko pieredzi (šķiet, vismaz daļēji romāns ir autobiogrāfisks). Centrā ir ģimnāziste Maruta — stipri infantila jaunkundze, kura iekūlusies vēstures vērpetēs un nu lēnām mēģina ķepuroties uz priekšu. Taču īstenībā lieta ir mazliet sarežģītāka. Romāns, precīzāk, tā pirmā puse nebūt nav «par Marutu». Nevis Marutas biogrāfija vai, teiksim, «domas par Marutu» ir radījušas romānu, bet gan pats romāns ar tā specifiku ir pieprasījis tādu personu kā Maruta. Viņa ir «nevainīgais upuris», kurš īsti nespēj apzināties, kas notiek; viņa gan precīzi fiksē notikumus, taču praktiski nespēj tos analizēt un vēl jo mazāk kaut ko ietekmēt. Tieši tāpēc Maruta zināmā mēra ir bezpersoniska būtne — autorei ir bijušas vajadzīgas tikai viņas «acis»; Maruta ir «skatpunkts» — nevis personība. Līdzīga anonimitāte piemīt arī citām romāna personām: ir Marutas tēvs, māte, māsa, brālis — taču viņi visi ir gandrīz pilnībā bezpersoniskas un bezdzimuma būtnes. Citkārt tas varētu būt viens no galvenajiem pārmetumiem, ko varētu izteikt reālpsiholoģiskā garā sarakstītam romānam. Taču Zemdegas romānā ir citādāk. Proti, uzmanības centrā nav vis konkrētas personības (raksturi, tēli u.tml.), bet, pavisam pretēji, situācija, kad cilvēks spiests zaudēt savu personību — visu, kas viņu atšķir no citiem. Tas notiek pārpildītajā bēgļu laivā braucienā no Kurzemes uz Gotlandi; precīzāk sakot, braucienā nenotiek nekas — katrā ziņā nekas tāds, ko literatūrā sauc par piedzīvojumiem — taču Gotlandē atšķirības starp cilvēkiem ir izlīdzinājušās, un krastā izkāpj pelēka par bēgļiem dēvēta masa (tas labi jūtams aprakstos par to, kā zviedri izturas pret kādreizējiem direktoriem, ierēdņiem, juristiem, ārstiem, skolotājiem). Arī turpmākajā romāna tekstā ir būšanas, pie kā mazāk talantīgs literāts kapitulētu: nogurums, vilšanās, prostrācija, bezcerība, vienaldzība, dažbrīd nepatika pret visu svešo utt. — vārdu sakot, garīgais stāvoklis, kas literatūrā nespēj realizēties izverduma veidā. Jāatzīst, šai romāna daļai latviešu prozā grūti atrast ko līdzvērtīgu.

Taču tas sakāms tikai par aptuveni romāna pirmo pusi. Tālāk autore ķeras klāt Marutai, mēģinādama viņu «atdzīvināt» — sākas neizturami infantils un skolmeistarisks «romāns jaunatnei». Sāk, kā nu kārtīgai latviešu meitenei vajadzētu dzīvot, uzvesties, just, mīlēt (vīriešus un dzimteni) — un cik grūts un atbaidoši pareizs veidojas Marutas «dzīves ceļš». Vārdu sakot, autore vieglu roku nopietnu romānu pārtaisa pliekanā melodrāmā (no traģēdijām taisīt melodrāmas — tā ir modes prece jebkurā laikā un vietā). Tiesa gan, tā ir augsti profesionālā līmenī sameistarota melodrāma.

Kopumā Maruta atgādina tādu pamatīgu, rūpīgi apstrādātu ķieģeli, kas vienlīdz rūpīgi iemūrēts blakus citiem tādiem pašiem latviešu prozas kontekstā.

Diena, 31.10.1996

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s