Duglass Koplends “X paaudze”

Otrais uzlējums uz kontrkultūras biezumiem

Duglass Koplends. X paaudze. No angļu val. tulk. U. Priede. Atēna, 2001., 246 lpp.

Duglass Koplends X paaudze Sagadījās, ka īsi pirms Duglasa Koplenda X paaudzes (1991) latviešu tulkojuma iznākšanas lasīju Hantera Tompsona romānu Bailes un riebums Lasvegasā (1971). Divi rakstnieki, kas reprezentē laikā krietni atstatinātas paaudzes, arī romāni stilistikas un emocionālās intensitātes ziņā pilnīgi atšķirīgi, tomēr viņus vieno grāvis, kas ieguvis kontrkultūras apzīmējumu. Tompsons: “..laiku pa laikam veselas paaudzes enerģija izšaujas laukā brīnumaini spožā uzliesmojumā, kura cēloņus neviens laikabiedrs nav spējīgs īsti izprast un, rakņājoties pagātnē, viņi tā arī nekad nesapratīs, kas tad patiesībā noticis.” Koplends: “Mēs dzīvojam sīkas dzīves perifērijā, esam marginalizēti, un ir daudz kā tāda, kur mēs izvēlamies nepiedalīties. Mēs vēlējāmies klusumu, un tagad mums šis klusums ir.”

X paaudzē trīs jaunļauži mīt Kalifornijā, tuksneša malā (šai sakarā uzreiz nāk prātā gan Keruaka klenderi, gan Boulza Marokas tuksnešnieki), strādā pagalam prastus un zemu apmaksātus darbus (Koplends ir liels meistars ironisku neoloģismu radīšanā – šāda nodarbošanās tiek dēvēta par McDarbu) un stāsta cits citam stāstus, “tādējādi padarot par sakarīgiem stāstiem mūsu pašu dzīves”. Tas arī viss, kas notiek romānā. Koplenda manifestētās X paaudzes pārstāvji negrib pakļauties sabiedrības noteikumiem. Viņi tiecas izrauties no sistēmas, kas uzspiež, viņuprāt, fiktīvas vērtības un izstrādā pārmēru uzbāzīgus esamības likumus – sākot no ikdienišķiem sīkumiem (reklāmu terors nosaka ēdienkarti) līdz visai dzīves kārtībai (cienījama pilsoņa dzīves mērķis – darbs un karjera, kas savukārt reducējas uz kredītu ņemšanu un atmaksāšanu). Viņi neuzticas valdībai, vecākiem, televīzijai. Viņi ir nolēmuši nepiedalīties. Nepiedaloties viņi iziet ārpus viltoto vērtību sistēmas un nonāk aci pret aci ar realitāti. Utt. – kontrkultūras idejas kā uz delnas. Būtībā romāna nemaz nav – pēc visumā intriģējošās ievaddaļas sākas tajā formulēto ideju ilustrēšana. Vēl trakāk: ja nu mēs pieņemam autora spēles noteikumus un lasām X paaudzi kā manifestu, tad izrādās, ka romāns idejiskā ziņā pat vairāk atbilst kontrkultūras kanoniem nekā kontrkultūras klasiķu darbi, kuru autori nepavisam neizcēlās ar rafinētu intelektu un erudīciju. Gluži pretēji – lāgiem viņi rakstīja stipri primitīvus lasāmgabalus. Toties tajos jūtams kas cits – Tompsona piesauktais brīnumaini spožais enerģijas uzliesmojums vai vismaz tā atblāzma.

Turpināt lasīt

Ernests Hemingvejs “Ēdenes dārzs”

Ernests Hemingvejs. Ēdenes dārzs. No angļu val. tulk. Dagnija Dreika. R., Daugava, 1998

Ernesta Hemingveja romāns Ēdenes dārzs tapis 15 gadus (1946 – 1961) un tā arī palicis nepabeigts. Galīgais variants izveidots 1986. gadā no trim teksta versijām (par to tuvāk V. Vecgrāvja pēcvārdā). Hemingveja cienītājiem Ēdenes dārzs droši vien liks vilties, kaut arī Dagnijas Dreikas tulkojums ir patiesi labs. Tas ne tuvu nav tas Hemingvejs, ko mēs pazīstam no romāniem Ardievas ieročiem, Kam skanēs zvans un Pāri upei koku paēnā. Faktiski Ēdenes dārzs ir visai primitīvs vēstījums par to, kā jauns, svaigi precējies rakstnieks Dēvids Bērns kopā ar savu sievu Ketrīnu mīt kādā viesnīciņā pie Vidusjūras, nemitīgi ēd, dzer (autors tik pedantiski uzskaita, ko un cik viņi katru dienu apēd un izdzer, ka šī beletrizētā ēdienkarte aizpilda turpat trešdaļu no romāna) un mīlējās, lāgiem kaut ko mēģinādams arī uzrakstīt. Divvientulībā iespraucas trešā persona — Marita —, un idille mazpamazām pārtop visai netradicionālā mīlas trīsstūrī; seko Hemingveja pārgalvīgais eksperiments mīlas lietu ģeometrijā, kurā trīsstūris, neiesaistoties nevienai jaunai personai, pārtop četrstūrī. Pēcgalā Ketrīna, apliecinādama sevi kā reti lielu maitu, sadedzina Dēvida manuskriptus, turpretī Marita izrādās tīrasiņu mūza, pie kuras viņš beigu beigās arī paliek. Hemingveja biogrāfi uzskata, ka romāna pamatā ir viņa attiecības ar pirmajām sievām — Hedliju Ričardsoni un Polīnu Pfeiferi.

Taču Ēdenes dārzā ir arī kāda no pirmā acu uzmetiena nebūtiska sānlīnija. Proti, pamīšus ar gastronomiskajām un mīlas kaislībām Dēvids raksta; arī viņa darbi lasāmi romānā, pa daļai kā pārstāsti vai tikai atgādinājumi, pa daļai — pilns teksts. Dēvida stāstos aprakstīta viņa bērnība Āfrikā un ziloņu medības kopā ar tēvu. Un tieši šajos Dēvida stāstos visspilgtāk jūtama Hemingveja rakstības maniere, kamēr pārējais romāns atgādina pagalam pavirši sameistarotu lubenīti, kas nepavisam neliekas piedienīga Nobela un Pulicera prēmiju laureāta spalvai. Iespējams, Ēdenes dārza iecere ir bijusi krietni atšķirīga no pašreizējā varianta: sastatīt divas krasi atšķirīgas līnijas, divas versijas par paradīzes dārza tēmu — šo tipiski hemingvejisko Āfrikas “skarbo pirmatnību” (ierādot tai krietni lielāku vietu nekā patlaban — par to liecina vairāki tikai garāmejot pieminēti Dēvida stāsti, kuriem, spriežot pēc konteksta, galaiznākumā vajadzētu būt lasāmiem pilnībā) un — triviālo mīlas stāstu civilizācijas viltotajā pastorālē.

Grāmatu Apskats, 07.1998

Elena Kušnere “Tomass Vārsmotājs”

Elena Kušnere. Tomass Vārsmotājs. No angļu val. tulk. Amanda Aizpuriete. R., Hekate, 1997

Apgāds Hekate publicē darbus, kas piederīgi fantāzijas žanram. Ir iznākušas Ursulas Le Gvinas Jūrzemes sērijas četras grāmatas. Nu — amerikāņu rakstnieces Elenas Kušneres romāns Tomass Vārsmotājs, kas 1991. gadā saņēmis Pasaules fantāzijas godalgu un Mitopoētikas biedrības Fantāzijas godalgu — augstākos apbalvojumus šai žanrā (Mitopoētikas biedrības Fantāzijas godalgu piešķir par darbiem fantāzijas žanrā, kas ieturēti “Inklingu garā”, t. i., turpina Tolkīna un K. S. Lūisa tradīciju, bet pati godalga — tā ir Lūisa Nārnijas hronikās aprakstītā lauvas Aslana skulptūriņa; godalga tiek pasniegta katru gadu Lūisam veltītās konferences noslēguma banketa laikā).

Elena Kušnere (1955) nepieder daudzrakstītājām. 1987. gadā iznāca viņas pirmais romāns Zobena smaile, 1990. — Tomass Vārsmotājs. Vēl viņa ir publicējusi īsprozu un vairākas senu teiksmu adaptācijas sērijā Izvēlies pats savu piedzīvojumu.

Ja reiz fantāzija, tad nepie­ciešama pasaule, kurā līdzās pastāv reālais un maģiskais. Šoreiz autore izvēlējusies viduslaiku Angliju, šķiet, aptuveni XII – XIII gadsimtu: mazliet drūmas, bet ļoti ticamas ainas iz tiem laikiem, kad tikai dažs mūks pieprata lasītmākslu, bet lordus un karaļus priecēja klejojošie menestreli. Ap to laiku radās arī balāde par menestrelu Tomasu Vārsmotāju, kuru uz septiņiem gadiem nolaupījusi elfu karaliene. Šī balāde ir romāna sižeta pamatā (arī tekstā iestarpināti daudzi vecangļu poēzijas paraugi). Tomass ir virtuozs arfas spēlētājs un dzejnieks, kurš kādā lietainā naktī atrod patvērumu pie padzīvojušas zemnieku ģimenes, Megas un Gevina, lai pēcāk allaž atgrieztos viņu mājā, jo īpaši tāpēc, ka turpat kaimiņos mīt Elzbete, kas vēlāk kļūst par viņa sievu. Pirmajā un trešajā daļā vēstītāju lomas uzticētas Megai un Gevinam: tas ir mazliet panaivs, bet labdabīgs skatījums uz Tomasa Vārsmotāja dzīvi un piedzīvojumiem. No maģiskām būšanām šeit nav ne vēsts. Otrajā — un visiespaidīgākajā — daļā vārds tiek dots pašam Tomasam: tajā aprakstīti septiņi gadi, kurus viņš pavada elfu zemē, ir elfu karalienes mīļākais, iesaistās kādā liela mēroga spēlē starp karalieni un viņas brāli Mednieku, un daudz kas cits, ko Tomasam gadās pieredzēt. Vienlaikus otro daļu var uzlūkot arī kā līdzību par vārda un mūzikas maģiju. Kā balvu viņš saņem “mēli, kas nespēj melot”, proti, gaišredzības spējas, kas ir gan Tomasa laime, gan nelaime: pareģodams nākotni, viņš izpelnās šīssaules vareno labvēlību, taču viņš paredz arī sava dēla nāvi. Ceturtajā daļā stāstītāja ir Tomasa sieva Elzbete, un tajā tiek vēstīts par viņa dzīvi un nāvi pēc atgriešanās no elfu valsts.

Grāmatai ir Imanta Belogrīva pēcvārds.

Grāmatu Apskats, 07.1998

Anna Raisa “Velns Memnohs”

Anna Raisa. Velns Memnohs. No angļu val. tulk Ilze Eglīte. R., Alberts XII, 1998

Pirms pievēršamies Annai Raisai un viņas romānam Velns Memnohs, maza atkāpe par vampīru ekspansiju literatūrā. Vampīru cilme meklejama Vidējos Austrumos, no kurienes tie viduslaikos ieceļoja Rietumeiropā. Visupirms vampīri atrada patvērumu pie slāvu ciltīm (vārds „vampīrs” cēlies no krievu упирь) Rakstos pirmais vampīrs minēts 1047. gadā kādā krievu hronikā. Ilgu laiku vampīrs bija tipisks folkloras personāžs, kamēr 1734. gadā tika publicēta anglosakšu poēma Fenu vampīrs, pirmais drukātais vampīru literatūras paraugs. 1819. gadā ārsts un Bairona draugs Džons Polidori (1795 — 1821) vampīru iedzīvināja stāstā Vampīrs, tomēr līdz pat XIX gadsimta beigām neradījums literatū­rā bija samērā rets viesis. Šeit var minēt Tomasa Presta avīžu romānu Vampīrs Vārnijs (1847) un Seridana Le Fanū Kamillu (1872) — darbus, kas tika aizmirsti drīz pēc to publicēšanas. Toties jo plaši vārti vampīriem tika atvērti 1897. gadā, kad iznāca Brema Stokera slavenais romāns Drakula (latviski — 1994). Jāpiebilst, pārmēru plaši, jo vampīru iebrukums bija tik daudzskaitlīgs, ka tie uzreiz pārgāja viszemākās raudzes triviālās literatūras arsenālā, turklāt Brems Stokers vampīru paražas un īpatnības bija aprakstījis tik plaši un vispusīgi, ka citiem rakstniekiem nācās grūti atrast šajā tēmā ko jaunu. Neviens sevi cienošs šausmu literatūras rakstnieks neķērās klāt vampīriem, atstājot tos diletantiem un amatniekiem. Vampīrus neatrast nedz Hovarda Lavkrafta, nedz Šērlijas Džeksones, nedz lorda Danseni, nedz Leo Peruca darbos. Arī dzīvie klasiķi — Klaivs Bārkers, Stīvens Kings, Pīters Straubs un Dīns Kūncs — metuši tiem līkumu, ja neskaita Kinga jaunībā sarakstīto romānu Seilemas liktenis (1975), kas nav nekas vairāk kā variācija par Drakulas tēmu. Vārdu sakot, ja arī kāds daudzmaz nopietni uztverams rakstnieks izklaidējās ar vampīriem, tad lielākoties tā bija šās banālās tēmas ironiska apspēlē.

Stephen King “Desperation”

Stīvens Kings sprediķo

Jau rakstīju par Stīvena Kinga romānu Roze, ērkšķu puķe, kas tikko izdots latviski. Pagājušogad publicēti vēl trīs Kinga romāni: Regulētāji (The Regulators), Zaļā jūdze un Despereišna (Desperation). Regulētājus pagaidām nav gadījies lasīt, bet Zaļā jūdze ir visai savdabīgs un, kā uzskata pats autors, veiksmīgs eksperiments. Proti, Kings, neņemot vērā izdevēju pravietojumus par skandalozu izgāšanos, reanimējis vecumveco “burtnīcu romānu” tradīciju: Zaļā jūdze iznāca sešās burtnīcās, pa vienai ik pārmēnešus, turklāt autors pat tad, kad pirmās trīs burtnīcas jau bijušas publicētas, vēl īsti neesot apjautis, pie kāda gala romāns viņu aizvedīs. Gals nav neko iepriecinošs — Zaļā jūdze ir pārmēru stiepts un diezgan garlaicīgs stāstījums par kādu uz nāvi notiesātu nēģeri, kuram piemīt dziedinātāja spējas.

Tomēr, pretstatā Zaļajai jūdzei, kas ar savu mazliet naivo vēstīšanas manieri, retrostilā ieturētajām dekorācijām (darbība noris trīsdesmitajos gados cietumā, nāvinieku korpusā) un dažiem āķīgiem sižeta pavērsieniem ir itin patīkams laika kavēklis, romāns Despereišna patiesi ir skandaloza izgāšanās. Despereišnai nav nekāda sakara nedz ar Kinga daiļrades sākumposma elegantajiem un ekspresīvajiem romāniem, nedz arī ar astoņdesmito gadu otrās puses un deviņdesmito gadu metafiziskajām konstrukcijām un “pasakām pieaugušajiem”. Vēl trakāk: Kings, šis virtuozais stāstu stāstītājs — iespējams, lielākais stāstu stāstīšanas meistars visā XX gadsimtā — pasācis sprediķot gluži vai provinces mācītāja garā.

Turpināt lasīt

Stīvens Kings “Roze, ērkšķu puķe”

Stīvens Kings stāsta pasakas

Stīvens Kings. Roze, ērkšķu puķe. No angļu valodas tulkojusi Helma Lapiņa. R., Alberts XII, 1997

Roze, ērkšķu puķe ir pirmais latviski tulkotais Stīvena Kinga romāns, turklāt itin svaigs — ASV publicēts 1995. gadā; oriģinālais nosaukums ir Rose Madder. Pagājušogad gan iznāca viņa stāstu krājums Nakts murgi (Juventa, 1996), Taču tulkojums bija tik faktastiski atbaidošs, ka Kings, ja vien prastu latviešu valodu, no tiesas nospriestu, ka murgo. Tagad tulkojumam nav ne vainas, arī pats romāns liekas itin pieņemams, īpaši, ja salīdzina ar dažiem citiem klaji neveiksmīgiem Kinga deviņdesmito gadu darbiem – Džeralda spēli un Doloresu Kleibornu, kuros autors no mistērisku un aizraujošu stāstu stāstītāja tiecās pārkvalificēties par pagalam pieticīgu reālistu.

Aptuveni pēdējo desmit gadu laikā Kinga daiļrade piedzīvojusi visai savdabīgas pārvērtības. Vina pirmie romāni dažkārt piederēja klasiskajam horror žanram, citkārt tos varēja klasificēt kā trillerus ar mistikas piedevu vai kā romānus par parapsiholoģiskām būšanām; katrā ziņā — pēc intonācijas tie bija strikti skarbi un drūmi, turklāt lielākoties ar pagalam bēdīgām beigām. Taču Nepieciešamās lietas (Needful things, 1991) iezīmēja jaunu Kinga interešu loku, proti, žanru, ko varētu dēvēt par pasakām pieaugušajiem. Tās, protams, lāgiem ir ļaunas un krietni asiņainas pasakas, jo Kings nekad pasauli, kurā esam nosodīti dzīvot. Un tomēr —tās ir pasakas šā vārda vistiešākajā nozīmē. Nepieciešamajās lietās intrigas pamatā ir jau no bērnības labi pazīstamais ļaunais burvis, kas ierodas mazā pilsētiņā, lar iepirktu dvēseles. Lai arī burvis tiek veiksmīgi padzīts, pilsētiņa tomēr piedzīvo miniatūru apokalipsi Kinga labāko romānu manierē. Slepkavnieciskais vājprātis no Džeralda spēles, lai cik naturāli būtu aprakstītos viņa izklaides, atgādina nevis klasiskos trilleru vai šausmu literatūras maniakus, bet gan viscaur “melnu” un neģēlīgu ļaundari no pasakām, ar kurām mēdz baidīt mazus bērnus. Arī Bibliotēkas policists no romānu krājuma Četri pēc pusnakts (Four past midnight) ir pasaka ar visiem tās atribūtiem — ļauno raganu un bērnišķīgo maģiju, ar kuras palīdzību tā top pieveikta. Bezmiega (Insomnia) vērienīgās kosmoloģiskās fantāzijas tikai maskē jau daudzkārt dzirdētu pasaku par laimīgu un piepildītu dzīvo. Fantāzijas žanrā ieturētais eposs Tumšais tornis, par kuru autors apgalvo, ka tā pabeigšaniai būtu nepieciešami aptuveni trīssimt gadi, no pirmā sējuma primitīvā vesterna un otrā sējuma skarbā trillera trešajā sējumā pārtapis par pasaku, kas pārfrāzē pieaugošo valodā dažus bērnu literatūras stereotipus.

Turpināt lasīt

Stīvens Kings “Nakts murgi”

Stīvens Kings murgo. Bet tikai latviski

Stīvens Kings. Nakts murgi. No angļu val. tulkojusi Ilze Pabērza, Rīga, Juventa, 1996

Stīvens Kings Nakts murgi Domājams, īpaša iepazīstināšana ar Stīvenu Kingu nav vajadzīga. Kaut arī stāstu krājums Nakts murgi (oriģinālā Night Shift) ir pirmā latviešu valodā tulkotā Stīvena Kinga grāmata, tomēr diez vai ir daudz literatūras cienītāju, kas nav vismaz dzirdējuši viņa vārdu un ar Kinga darbiem saistītās leģendas. Ja ne citādi, redzēta kāda no neskaitāmajām filmām, kas uzņemtas pēc viņa stāstiem un romāniem. Runājot par Kingu, zūd jēga tradicionālajam literatūras dalījumam nopietnajā un triviālajā. Jo viņa radītā pasaule pārsteidz ar savu grandiozo vērienīgumu, un viņa fantāzijas izvirdumi un pārgalvīgie sižeta mežģījumi patiesi mēdz būt iespaidīgi. Turklāt daži romāni — piemēram, Mizerija (1987) un Nepieciešamās lietas (1991.) liekami krietni augstākos plauktos kā triviālās literatūras ierastā konveijera produkcija. Arī stāsti, tostarp Mauriņpļāvējs, Kravas automašīnas un Kukurūzas bērni no Nakts murgiem, nebūt nav zemē metami. Tiesa gan, Kinga beidzamo gadu romāni (Doloresa Kleiborna, Džeralda spēle, Bezmiegs) liekas pārmēru stiepti un ir zaudējuši citiem Kinga darbiem piemītošo eleganci.

Taču Nakts murgu tapšanas laikā tas viss vēl bija priekšā. Nakts murgi ASV izdoti 1978. gadā, un tobrīd Kings vēl bija izcili talantīgs un veiksmīgs iesācējs, trīs bestselleru autors. Bet vēl nebija sarakstīta ne Mirusī zona, ne Uguni radošā, ne Mājdzīvnieku kapsēta – romāni, kas iedibināja Kinga reputāciju.

Turpināt lasīt

Ieskats Stīvena Kinga daiļradē

I Sākumā bija Kerija

Stīvena Kinga (1947) vārds īpašus komentārus neprasa. Visiem ir zināms, ka Kings aizrautīgi producē bestsellerus, šausmu romānus, kuru panākumi, ja tos pārveido skaitliskā izteiksmē, izskatās patiesi šaušalīgi un pēc kuriem nepārtraukti tiek uzņemtas šausmu filmas, kas gan lielākoties ir visai draņķīgas (taču gadās arī izņēmumi). Literārie žurnālisti, kam īpašas iztēles spējas nepiemīt, reizumis, apspēlējot Kinga gluži banālo uzvārdu (viņa senčos ir izceļotāji no Īrijas un Skotijas), viņu dēvē par šausmu karali (horror king). Šāds apzīmējums drīzāk gan ir vēlamā pārtapināšana par esošo, jo diez vai 20. gadsimta beigu lasītāju iespējams ar kaut ko sevišķi sabaidīt. Katrā ziņā — šausmināšana nebūt nav Kinga mērķis; kādā intervija viņš izteicās, ka viņa nolūks ir izklaidēt lasītāju, turklāt atšķirībā no bezgala daudziem citiem rakstniekiem (Kings precizē — viņš neesot rakstnieks, bet stāstu stāstītājs), kuri savu profesiju izjūt kā mokošu pienākumu, Kingam romānu rakstīšana līdz pat astoņdesmito gadu beigām bijusi visbrīnišķīgākā izklaidēšanās arī pašam. Par to liecina sarakstītais — divdesmit gadu laikā, rakstot 1500 vārdu (aptuveni 5 lapaspuses) ik dienas, viņš ir sacerējis vairāk nekā trīsdesmit apjomīgu romānu un milzumdaudz stāstu.

Bez šaubām, to, ko sacer Stīvens Kings, parasti mēdz dēvēt par triviālo literatūru ar visām no šā apzīmējuma izrietošajām sekām — tomēr šai jomā viņš ir superprofesionālis. Diez vai iespējams īsumā formulēt viņa popularitātes cēloņus, taču ielūkosimies dažos Kinga romānos un apcerēsim tematu “Stīvens Kings un literatūra. Vai, citiem vārdiem, kas tad īsti varētu būt tas relatīvi jaunais, ar ko Kings ir reanimējis stipri garlaicīgo un ar tekstu blāķiem bezcerīgi pārsātināto šausmu žanru. Uzreiz gan jāpiebilst, ka viņa izmantotie motīvi reti izceļas ar īpašu svaigumu; tāpat arī rakstības principi, kā jau to prasa žanra kanons, ir visai primitīvi.

Taču vispirms īsas biogrāfiskas ziņas. Kings ir dzimis Menas štatā, kas atrodas ASV pašos ziemeļaustrumos; tur, precizāk, Bangorā, viņš mīt joprojām (starp citu, Menas štatā noris gandrīz visu Kinga romānu darbība; ja pēc tiem mēģinātu uzrakstīt Menas štata vēsturi, kas nepavisam nav neiespējami, tad izrādītos, ka šis mazais zemes gabals ir viena no dīvainākajām un mīklainākajām vietām pasaulē). Būtībā Kinga biogrāfija ir reti izteiksmīgs “amerikāņu sapņa” piemērs — pāris gadus pēc Kinga piedzimšanas tēvs pameta ģimeni, kas nepiederēja pat pie sabiedrības vidusslāņa. Māte bija spiesta strādāt zemu apmaksātus gadījuma darbus mazās, provinciālās pilsētiņās (atkal jāpiebilst, ka tikai dažos romānos Kings nav aprakstījis kompleksus, ko uz visu mūžu atstāj šāda bērnība). Tomēr Kingam izdevās pabeigt gan skolu, gan universitāti, gan rakstniecības kursus, gan arī publicēt savus pirmos stāstiņus, kas nekādu ievērību neizpelnījās. Savu karjeru viņš sāka veļas mazgatavā (60 dolāru nedēļā), turpināja kā skolotājs, cītīgi rakstīdams savu pirmo romānu Kerija (Carrie). Un tad — negaidīti ātra un veiksmīga sapņa realizācija — nevienam nezināmais jaunais rakstnieks savu pirmo romānu pārdeva par 400 000 dolāriem. Kerija iznāca tieši pirms 20 gadiem —1974. gadā. Prese rādījās diezgan izbrīnījusies par romāna panākumiem. 1976. gadā Keriju ekranizēja.

Džons Gārdners “Fredija grāmata”

Maza pazīšanās ar Gārdneru

Džons Gārdners. Fredija grāmata. Romāns. No angļu val. tulk. Tamāra Liseka. R., Balta, 1993

Šoreiz maza iepazīstināšana patiesi ir nepieciešama, jo izdevēji nez kāpēc nav pateikuši, kas isti ir šis Džons Gārdners, pat ne parastās reklāmiskās frāzītes uz ceturtā vāka, teiksim, “pazīstamais”, “viens no ievērojamākajiem” vai “nozīmīgākajiem” un tamlīdzīgi (kaut vai tālab, lai šo Gārdneru nesajauktu ar kādu citu — arī Džonu, arī Gārdneru, kurš joprojām cītīgi producē aizraujošas lubenes, kamēr Fredijā grāmatas autora beidzamais romāns Maikelsona rēgi iznāca īsi pirms viņa nāves 1982. gadā). Taču Gārdners tik tiešām ir viens no ievērojamākajiem septiņdesmito gadu romānistiem, un viņa ieguldījums ASV literatūrā patiesi ir nozīmīgs.

Tātad: Džons Gārdners (1933 — 1982) bija filologs, universitātes pasniedzējs, literatūras analītiķis un vēsturnieks (autors divām grāmatām par Čoseru un viņa laiku), kurš sešdesmitajos gados pievērsās prozai. Darbi lielākoties publicēti septiņdesmitajos gados un astoņdesmito sākumā: astoņi romāni, divi stāstu krājumi, divas pasaku grāmatas bērniem, divi eseju krājumi un — literārs kuriozs — Eiripīda traģēdijas Mēdeja pārveidojums heksametrā sacerētā poēmā, kas apjoma ziņā neko daudz neatpaliek no Odisejas. Šo apskaužami ražīgo darbību pārtrauca Gārdnera nāve autokatastrofā — tāpat kā Kamī, kā Rolānam Bartam.