Neibartiāde. Sena saruna ar Aivaru Neibartu

Nupat 5. decembrī Aivaram Neibartam būtu apaļi 70 gadi. Šai sakarā bezmaz ar literāra pieminekļa tiesībām – tieši pirms 20 gadiem, 1989. gadā īsi pirms Neibarta 50. jubilejas tapusi intervija ar viņu. Sarunājāmies viņa mājā Āžu bulvārī, neatceros, kāda iemeslu dēļ man nebija diktofona, tāpēc intervija visupirms ar zīmuli trakā tempā, mēģinot izsekot Aivara domu plūsmai, tika pierakstīta uz papīra (ar zīmuli tāpēc, ka rakstīšana ar to veicas veiklāk nekā ar pildspalvu), pēc tam pārrakstīju ar rakstāmmašīnu, tad abi ar Aivaru ilgi un cītīgi slīpējām, kamēr tekstu izdevās maksimāli tuvināt viņa leksikai un izteiksmei, bet vienlaikus arī krietni attālināt no intervijas specifikas, šur tur pārtapinot tekstā, kas pretendē bezmaz uz proziskām kvalitātēm. Jokaina sakritība – desmit gadus vēlāk uz Neibarta 60. jubileju parādījās (šķiet, Izglītībā un Kultūrā?) vēl viens apcerējums, nokrustīts par Nebartiādi. To bija sarakstījis dziesminieks Juris Vilcāns, par šo Neibartiādi nekā nezinādams.

G. B. Kādā dzejolī tu raksti: „dienas melnumā pašā iz / dvēseles savas kā / či­gāns iz tabora / izzogas guntis berelis / murmulis prozistu hermess blēdīgais un / nozog torņkalna / kentaurus visus un / no­slēpj / kentaurus visus / manuskriptos sa­vējos kā / augeja staļļos bez / kaunīgos.” Šoreiz mans nolūks pieticīgāks un pie­klājīgāks — nezagšu ne kentaurus, ne idejas, ne vārdus, vien izlikšu dažus atspē­riena punktus, no kuriem tev pašam — tagad jau pusgadsimtniekam — aizzagties atpakaļ pagātnē, izzagties cauri savai bio­grāfijai un nozagt no tās kādus spožākus mirkļus lasītājam par prieku. Būtībā jeb­kurš poēts savas dzīves laikā rada leģendu par sevi, un tu šajā ziņā esi krietni pa­centies — grūti pateikt, cik lielā mērā ap­zināti un cik — patiesas iekšējas nepiecie­šamības mudināts. Neibarta balto bārdu, kura gan jau krietni pašķidrinājusies, un dižo muldēšanu laikam atcerēsies katrs, kurš kaut reizi tevi skatījis vai dzirdējis. Žurnāla teksta melnbalti bezkaislīgais vei­dols tevi atbrīvo no vizuālā imidža žņau­giem un privilēģijām, tāpēc tavs pašvariants šķitīs diezgan ticams, bet — tas būs tikai viens no iespējamajiem variantiem, gan attīrīts no anekdošu un tenku — ar ko tava biogrāfija ir pārbagātināta —, ne­labvēlības, ironijas un sajūsmināšanās pie­jaukumiem.

Pagaidām tavu apzināto esību ietver divi ārzemju ceļojumi. Atspulgi no šīpavasara turnejas pa ASV un Kanādu jau šur tur pavīdējuši presē. Kāds bija pirmais ceļo­jums?

A. N. Ārzemēs esmu visu laiku: kopš ierašanās šaisaulē 1939. gada 5. decembrī. Bet, ja tu runā par došanos ārpus Lat­vijas un padomju impērijas robežām, tad jau taisnība tev iraid: 1944. gada nogalē mana ģimene ar kuģi iz Liepā­jas aizvīkšījās uz Lielvācijas drupām.

Tur — netālu no Rostokas — nomītējāmies līdz četrdesmit sestajam gadam. Tad, kā jau pulka letiņu, caur filtrācijas nometņu filtriem aizfiltrejāmies atpakaļ Latvijā. Paldies Dievam un čekistiem, ka pēc tam nesekoja gaita uz tundras ārēm.

G. B. Kā jau pēc visiem aizrobežu ceļo­jumiem — tradicionālais jautājams: kādi palikuši spilgtākie iespaidi?

A. N. Atceros Neko. Kaut gan — pāris niecīgas lauskas ieķepušas man miņā. At­ceros, ka pēc reiha kapitulācijas, drasējot uz amerikāņu karapūļu ieņemtajām terito­rijām, latviešu leģionāri mani cienāja ar šokolādi. Vēl — skaista bildīte: krievnieku zaldātiņš, kurš uz velosipēda minās caur mūsu mītnes vietu. Smaidošajam neuzvara­mās Sarkanās Armijas ierindniekam abas rokas bija iemauktas garos, baltos vācu frau cimdos. Un savukārt uz abiem cim­diem ligzdoja kādi trīs vai pieci fašistu rokaspuišu rokaspulksteņi. Kāpēc gan krieviņam nesmaidīt, ja tik gruntīgs kara lau­pījums. Kā mana māmiņa pauda, tad izva­rotās vācu sievietes gan īpašu prieku ne­esot izrādījušas.

Starp citu, kustoties mājup ar uzvaru, kādā filtrācijas lēģerī es blēņodamies uz krāsns stūra gruntīgi pārdauzīju pakausi. Tas, tā sakot, ir manas dzejošanas akmens, t. i., krāsns laikmets.

G. B. Visās fotogrāfijās tu esi redzams tikai ar bārdu. Vai tiešām bērnībā bār­da neauga? Grūti iztēloties tevi tādu…

A. N. Bārda man bijusi vienmēr. Tikai aug viņa ritmiski — vienbrīd uz āru, otrbrīd uz iekšu. Tobrīd laikam auga iekšup.

G. B. Tad tu vēl droši vien dzejoļus ne­rakstīji.

Autora skats uz e-bibliotēku. III

Autos, izdevējs, e-bibliotēka loģikas mērcē

Visupirms atgriezīšos pie šās sērijas pirmā raksta sākumā pieteiktās tēmas. Tātad – komentējot Paula Bankovska rakstu, Vladis Spāre apgalvo – un, pieļauju, viņa apgalvojumā iekodētas arī daudzu izdevēju bažas: „Kad viss būs par velti un divu peles klikšķu attālumā, tad autori vairs nesaņems neko, jo izdevniecības, kas kaut ko viņiem vēl maksāja, noies pa burbuli.” Rodas, manuprāt, loģisks jautājums: cik tālāk ir divi peles klikšķi par, teiksim, 200 metriem, divām tramvaja pieturām vai divdesmit kilometriem, kas lasītāju šķir no tuvākās bibliotēkas, kurā viņš šo pašu grāmatu tieši tāpat saņems par pliku velti? Galu galā – kāpēc ļauži vispār pērk grāmatas un izdevēji nav jau nogājuši pa burbuli, ja grāmatas bez maksas var paņemt tuvākajā bibliotēkā?

Protams, ir skaidrs, ka šis potenciālais lasītājs pārsvarā ir ārkārtīgi slinks radījums, kas vajadzīgās grāmatas meklējumos nav spējīgs pārvarēt pat 200 metrus, nemaz nerunājot par 20 kilometriem, bet, vienalga, jautājums paliek: tātad problēmas būtība meklējama attālumā līdz bibliotēkai? Citiem vārdiem, informācijas pieejamībā (vienkāršības labad uz mirkli aizvietosim krietni plašāko grāmatas jēdzienu ar visām tam piemītošajām kulturoloģiskajām un sadzīviskajām asociācijām ar neitrālo informācijas jēdzienu, kas raksturo tikai vienu no grāmatas funkcijām)? Vēlreiz Vladis Spāre – šoreiz komentārā manam rakstam: „Parastā bibliotēkā ir ierobežots eksemplāru skaits, labi, ja 2-3 eks katrā. Var nākties stāvēt rindā, kas arī mudina nopirkt reālu grāmatu, nevis gaidīt. Nav tādas bibliotēkas, kurā var minūtes laikā paņemt 100000 vienas un tās pašas grāmatas eksemplārus, kā tas ir ebibliotēkā. Izdevēji nekad nav cīnījušies pret parastajām bibliotēkām tieši šī iemesla dēļ, ka tur ir ierobežota pieeja grāmatām, tik ierobežota, ka negrauj biznesu.”

Ja, piemēram, bibliotēkā ļauži, salasījušies par Baltijas Asamblejas balvu, sastājas rindā uz Ingas Ābeles Paisuma vienīgo eksemplāru (ar noteikumu, ka bibliotēkai ir bijis pietiekoši daudz naudas un bibliotekāram puslīdz sakarīga nojēga par literārām vērtībām, lai iegādātos vienu šā romāna eksemplāru) un gaida mēnesi vai divus – tā ir viscaur gaiša un pozitīvi vērtējama situācija, kas gan izdevējam neļauj noiet pa burbuli, gan ļauj drusku nopelnīt autoram? Loģika, maigi izsakoties, satriecoša un prātu apžilbinoša, pat ja aizmirstam, ka Latvijā pēc IFB rēķiniem ir ap 150 000 potenciālo lasītāju, kuriem dažādu veselības problēmu dēļ bibliotēkas apmeklēšana ir apgrūtināta vai pat neiespējama. Gluži vai tikpat satriecoša kā valsts kultūrpolitiskā loģika, kas teic, ka, jā, Nacionālajā bibliotēkā gan būs arī Digitālā bibliotēka, bet liela daļa no tās tekstiem būšot pieejama tikai no bibliotēku datoriem. Tas tiešām prātam neaptverami – ir digitalizēts teksts, ir tehnoloģija, kas faktiski bez maksas to ļauj nogādāt līdz lasītājam, ir valsts, kurai it kā būtu pienākums rūpēties par informācijas pieejamību un kurai ne santīma nav jāiegulda, lai šo informāciju patiešām padarītu reāli pieejamu – nevis atkarīgu no attāluma līdz bibliotēkai un no bibliotēkas darba stundām. Vārdu sakot, slima suņa murgi ne civilizācija.

Autora skats uz e-bibliotēku. II

Autors uz grāmatu kaudzes un pirāts aiz apvāršņa

Kā lasītājs es allaž ar rokām un kājām esmu bijis par grāmatu pirātismu. Manā datorā ir ap 50 gigabaitu grāmatu, kopskaitā ap 80 000 tekstu, no kuriem lielākā daļa ir pirātiski – un tātad to autori no manis nav saņēmuši ne santīma. Absurds? Protams, ka absurds. 99% no šīm grāmatām neesmu lasījis, nekad nelasīšu un nemaz nespēju izlasīt, lai vai lasītu trakā tempā 24 stundas diennaktī 365 dienas gadā. Īstenībā man šīs grāmatas nav vajadzīgas un lielākā daļa nekad nebūs vajadzīga. Absurds manā datorā vienkārši ir reālās pasaules absurda spogulis. Visi šie teksti vākti un krāti ilgus gadus ar domu – gan jau kādreiz noderēs, un brīdī, kad nu beidzot savajadzēsies kādu noteiktu tekstu, es to cituviet nekādi nevarēšu sadzīt rokā. Jo – par šo tekstu esamību elektroniskā formātā neviens nav parūpējies. Nedz grāmattirgotājs, nedz izdevējs, kaut gan man nav ne mazāko iebildumu vai kādu citu kavēkļu vajadzīgo grāmatu nopirkt un tādējādi papildināt gan autora, gan izdevēja, gan tirgotāja makus. Protams, varu vajadzīgo grāmatu pasūtīt amazon’ā vai kur citur, bet tādā gadījumā to nāksies gaidīt nedēļām vai mēnešiem ilgi (reiz nācās gaidīt deviņas nedēļas). Visticamāk, ja es jebkurā brīdī varētu iegādāties jebkuru grāmatu e-teksta formātā, viss šis e-tekstu vākums manā datorā gluži vienkārši zaudētu jēgu, turklāt beidzamā gada laikā pirātisko grāmatu plūsma kļuvusi tik neaptverami plaša, ka esmu jau atmetis ar roku cerībām puslīdz tai izsekot, nemaz nerunājot par to, lai no šīs straumes atlasītu pērles kaut kādai nenoskārstai tālas nākotnes vajadzībai.

Maza atkāpe. Aizvakar uzrakstīju iepriekšējo rindkopu un atliku rakstu malā, nebija laika piebeigt. Un – sakritība – jau dažas stundas vēlāk realitāte krietni koriģēja tekstu, jo internetu caurskrēja ziņa, ka no 10. novembra amazon.com vairāk nekā 300 000 e-grāmatas nopērkamas no jebkura datora, arī Latvijā. Lai pie tām piekļūtu, vairs nav nepieciešams e-lasītājs Amazon Kindle, kas piesaitēts ASV mobilajam tīklam; e-grāmatas var iegādāties un ar Kindle for PC programmu lasīt datorā. (Izmēģinājumam nopirku Peter. S Wells, Barbarians to Angels. The Dark Ages Reconsidered: grāmatas pirkšana noris uz mata tāpat kā pērkot papīra grāmatas, pēc tam teksts automātiski lejuplādējas prc formātā; fails ir aizsargāts, to iespējams atvērt tikai ar Kindle for PC, kas nepavisam neatstāja ērtas un pārdomātas programmas iespaidu. Kā novākt DRM, lai grāmatas varētu lasīt ar sakarīgāku programmu, – vēl nenoskaidroju. Eiropas pircējiem nākas maksāt dārgāk – pie cenas nāk klāt PVN. Pat teksti, kas amazon’ā un jebkurā citā e-bibliotēkā lejuplādējāmi par brīvu, pērkot no Eiropas maksā $ 2.30.) Šim notikumam vērts pievērst uzmanību arī tāpēc, ka amazon’ā atšķirībā no citām e-grāmatbodēm, tostarp arī lielākā konkurenta Barnes&Noble, kas pārsvarā tirgo tikai daiļliteratūru, iegādājams arī milzīgs daudzums humanitāro zinātņu grāmatu, bet, cik sapratu, diemžēl tikai ASV un Kanādas autoru darbi. Taču, lai vai kā, šī gigantiskā krājuma pieejamība visā pasaulē ir milzīgs solis uz priekšu e-tekstu un e-lasīšanas attīstībā un liecina, ka 1) Ideju Foruma bibliotēka patiešām parādījusies īstajā laikā, un to, drusku patētiski izsakoties (un neiedziļinoties atšķirībās starp e-grāmatu veikalu un e-grāmatu bibliotēku), bezmaz var uzskatīt par ļoti efektīgu Latvijas atbildi amazon’am; 2) mana pirātiskā e-tekstu bibliotēka patiešām pamazām zaudē jēgu.

Autora skats uz e-bibliotēku. I

Kopš Ideju Foruma bibliotēkas atvēršanas pagājis nu vairāk kā mēnesis, un gan internetā, gan reālajā pasaulē lasītas un klausītas stipri daudzas ar šo tēmu saistītas sarunas. Ij pilnīgi nesakarīga muldēšana, ij it kā sakarīgu ļaužu refleksijas. Par ko runā? Beidzot pat Latvijā reāla iekustēšanās e-tekstu sfērā? Milzīgas iespējas gan lasītājiem, gan autoriem, gan izdevējiem? Privātais kapitāls nāk palīgā literatūrai, ko valsts galē nost visos iedomājamos un neiedomājamos veidos? Ne vella – lai cik tas absurdi neliktos, sarunu centrālā tēma apmēram šāda: ko un kam e-bibliotēka atņem vai varētu atņemt, vai gribētu atņemt. Man pat piezvanīja no autortiesību aizsardzības aģentūras un apjautājās: vai Berelim nav kaut kas nozagts? (Jautājums gan bija drusku korektāk formulēts, bet būtība tieši šāda.) Laikraksts Diena satriecošā operativitātē pamodās, pareizāk sakot, laikam varmācīgi tika pamodināts ar Egīla Ventera vēstuli teju mēnesi pēc e-bibliotēkas parādīšanās, un pirmais jautājums pēc acu atvēršanas arī nebija ne par matu labāks: vai netiek piespiests pie sienas un aptīrīts izdevējs? (Izdevējiem jauns konkurents) Pat Pauls Bankovkskis citādi ļoti jēdzīgā rakstā Veikals un bibliotēka, apgalvodams, ka „problēmas ir drīzāk iztēlotas, nevis ņemamas nopietni”, īstenībā turpina to pašu iztēloto problēmu iztēlošanos, par varītēm pūloties pierādīt, ka bibliotēka nevienam nekā neatņem tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ir bibliotēka un kā tāda vispār nevienam nekā nevar atņemt.

E-bibliotēkā lasāma arī daļa no manām grāmatām, tāpēc atļaušos šīs padarīšanas sakarā teikt kādu vārdu ne tikai kā lasītājs, kurš, saprotams, sajūsmināts par e-bibliotēkas piedāvātajām iespējām, bet arī kā autors, kurš nepavisam nejūtas apzagts vai kā citādi apvests ap stūri.

Autors grib naudu

Visupirms – pamatjautājums: par naudu (pieļauju, tas var likties neticami, bet autors par savu darbu grib saņemt atlīdzību, turklāt – atkal neticami – ir pat gadījumi, kad atlīdzības apmēri spēj tieši iespaidot rakstītgribu). Problēmu precīzi formulējis vai izdomājis Vladis Spāre komentārā iepriekšminētajam Paula Bankovska rakstam: „Kad viss būs par velti un divu peles klikšķu attālumā, tad autori vairs nesaņems neko, jo izdevniecības, kas kaut ko viņiem vēl maksāja, noies pa burbuli.” Rodas, manuprāt, loģisks jautājums: cik tālāk ir divi peles klikšķi par, teiksim, 200 metriem, divām tramvaja pieturām vai divdesmit kilometriem, kas lasītāju šķir no tuvākās bibliotēkas, kurā viņš šo pašu grāmatu tieši tāpat saņems par pliku velti? Galu galā – kāpēc ļauži vispār pērk grāmatas, ja tās bez maksas var paņemt tuvākajā bibliotēkā? Jautājumi nebūt nav retorisks, un es nemēģinu Vlada teikto demagoģiskā manierē izgriezt ar oderi uz āru; gluži pretēji, jautājums iezīmē kādu problēmu, kas nepavisam nav sadomāta, tomēr absurda gan, taču pie tās agriezīsimies vēlāk.

Maira Asare “Sieviešu zona”

Mairas Asares prozas grāmatā Sieviešu zona (Dienas Grāmata, 2009) vēstīts par autores vairāk nekā trīs gadus ilgušo cietuma pieredzi, taču tās nebūt nav atmiņas – vismaz ne pēc ierastajiem principiem „pabiju tur, redzēju to, satiku šito” (par ko vispirmām kārtām liecina jau tas fakts, ka Sieviešu zona nekādi nav piesaistīta konkrētam laikam – nav viegli pat noteikt gadu desmitu, kurā notiek darbība), kaut gan, protams, personiskā pieredze caurauž visu tekstu. Tāpat tas nav nedz stāstu apkopojums (Sieviešu zonā ietilpst divi teksti, Izolators un Zona, kuru atdalīšana ar atšķirīgiem virsrakstiem ir visai nosacīta – nemanāmu robežu starp abiem iezīmē vien stāstītājas pārcelšanās no izolatora uz zonu, citādā ziņā – gan stilistiski, gan sižetiski – tie veido veselumu), nedz romāns, kaut gan prozistes ķēriens – atcerēsimies, ka agrāk autore prozu nav rakstījusi, – jūtams jau no pirmajām rindkopām. Runa nav par Sieviešu zonas ievietošanu žanru definīciju krātiņā, kas XXI gadsimtā liekas stipri bezjēdzīga nodarbošanās; no svara ir kas cits – jau mēģinot tuvināties grāmatai ar šādiem primitīviem analītiskiem mērinstrumentiem, tā piesardzīgi izvairās un paziņo, ka dzīvos pēc saviem likumiem ārpus jebkādām klasifikācijas sistēmām.

Lasot Sieviešu zonu, prātā malās pirmajā acu uzmetienā, pieļauju, pilnīgi absurda analoģija – ar Gundara Ignata debijas stāstu krājumu Bez jakas. Loģiski domājot, tur nav un nemaz nevar būt nekā kopēja – autori piederīgi dažādām paaudzēm, viņu dzīves un rakstīšanas pieredzes ir stipri atšķirīgas, nemaz nerunājot par to, ka Ignats cietumam labi ja tramvajā garām braucis, turklāt, ja arī viņa prozā pavīd traģiskas intonācijas, tad lielākoties vien tālab, lai tās uzreiz ironiski apspēlētu. Turpretī Asares Sieviešu zonas kopnoskaņa ir nospiedoši drūma. Tomēr paralēles ir, taču nevis visādos jēgas uzslāņojumos vai zemslāņojumos, bet gan rakstības principos, ar kuru palīdzību autors veido savas un sava teksta attiecības ar realitāti. Šo analoģiju pieminu galvenokārt tāpēc, ka beidzamajā laikā gadījies lasīt dažu citu jaunu un pagaidām plašākai publikai nezināmu autoru darbus, kuros attieksme pret realitāti sasaucas, no vienas puses, ar Ignata, no otras – ar Asares rakstības principiem. Grūti pateikt cik lielā mērā to var uzskatīt par simptomu, cik – par nejaušu sakritību.

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. III

Visupirms – maza atkāpe. Kas īsti ir e-grāmata? Uz šo jautājumu mēģina atbildēt divas e-tekstu „ideoloģijas”, kuru praktiskās realizācijas ir diametrāli pretējas.

Viena versija – e-grāmata ir iespiestās grāmatas kopija, lappusi lappusē, ar visām ilustrācijām un pat iespiedkļūdām. Divi visraksturīgākie piemēri – Google Books un jebkura grāmata, kas ieskenēta un pēc tam konvertēta pdf (retāk html+pdf) formātā. Priekšrocības – šādi e-teksti patiešām ir ideāli precīzas iespiesto grāmatu kopijas, tos var izmantot mācību vai zinātniskajā darbā kā atsauču avotus, jo lappušu numerācija ir saglabāta. Lielākais trūkums – iespiestās grāmatas formāts nav piemērots datora displejam: grāmatas lappuses augstums parasti ir lielāks nekā platums, turpretī displeja platums pat divkārši mēdz pārsniegt augstumu (planšetdatorus un transformerus – nezinu, kā pareizi latviskot šo jēdzienu, – šoreiz neņemsim vērā, jo to izplatība ir pārāk maza). Katrs, kurš cīnījies ar pdf failu lasīšanu datora displejā, sapratīs šo problēmu, kas lasīšanu padara ārkārtīgi neērtu.

Otrs variants – e-grāmata ir „tikai teksts”, kura izskatu katrs lasītājs datora displejā ar lasīšanas programmas palīdzību piemēro savām vajadzībām, mainot šriftu, šrifta un teksta „spoguļa” izmērus, balto malu platumu, fona toni utt. Šādai lasīšanai grāmata visupirms tiek ieskenēta, pēc tam teksts tiek atpazīts un saglabāts teksta formātā (parasti – rtf), tādējādi iegūstot „jēlmateriālu”, kas tālāk tiek konvertēts kādā no e-tekstu formātiem. Beidzamos gados gan šī ķēpīgā procedūra atmirst un e-grāmatu tirgotāji tekstu saņem tieši no izdevēja – atliek to tikai konvertēt nepieciešamajā formātā. Angļvalodīgajā pasaules daļā par e-grāmatu standartu ir tapis prc (šajā formātā grāmatas iegādājamas lielākajos e-grāmatu veikalos mobipocket.com un fictionwise.com) un – pēdējā gada laikā – arī epub, krievvalodīgajā – fb2; visi šie formāti sakņoti xml un daļēji arī html; jāpiebilst, ka formātu ir daudz vairāk, bet tieši šie trīs patlaban ir vispopulārākie, gan paturot prātā, ka turpat blakus ir arī Amazon Kindle un Sony PRS e-lasītājiem paredzētie formāti, kas lēni, bet noteikti iekaro popularitāti. Priekšrocības – acīmredzamas: ideāls lasīšanas komforts, teksta izskatu iespējams pārveidot pēc paša gaumes un patikšanas, turklāt lielāko daļu no e-grāmatu formātiem var lasīt arī smartfonā, plaukstdatorā un e-lasītājā. Lielākais trūkums – šādu e-grāmatu sagatavošana ir diezgan darbietilpīgs process, jo pēc skenētā teksta atpazīšanas nepieciešama vēl korektora redzīgā acs un, lai iegūtu e-grāmatu, tekstu dažkārt nākas pārmaketēt no jauna. Ar prozu viss vienkārši, bet, ja patrāpās teksti ar sarežģītāku formatēšanu – mācību grāmatas, eksakto zinātņu darbi, kuros daudz formulu un grafiku, ilustrētas grāmatas par mākslas vēsturi, dzeja, tad izrādās, ka šķietami tik ērtie e-tekstu formāti šādiem nolūkiem ir pilnīgi nepiemēroti. Vidusceļš starp abām e-tekstu „ideoloģijām” joprojam nav atrasts, bet, manuprāt, pirmā „ideoloģija” jau ir noiets posms – pat neraugoties uz to, ka tieši pēc šiem principiem darbojas Google Books. Agrāk vai vēlāk e-grāmata noteikti pārstās būt iespiestās grāmatas kopija.

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. II

3. Meklētājs

Viens no spēcīgākajiem Ideju Foruma bibliotēkas iespaidiem – meklētājs. Jā, patiešām, bibliotēkā meklētājs darbojas, meklējot ne tikai darbus pēc to autoriem vai nosaukumiem, bet arī pilnos tekstos, turklāt darbojas zibenīgi (jācer, ātrums nemainīsies, kad bibliotēkā būs nevis nepilni pieci, bet piecdesmit tūkstoši tekstu) un saprot arī latviešu valodu (t. i., atšķir a no ā un s no š). Jau izmantoju pilna teksta meklēšanu, lai precizētu dažus netiešus citātus un personvārdus pāris savos rakstos, kas lasāmi šepat blogā, – savulaik nebija pie rokas vajadzīgo tekstu un atstāstīju pēc atmiņas, kā tagad izrādās, aizstāstīdamies mazliet greizi. Vēl lielāku sajūsmu saklausīju no tulkotājas Daces Meieres, kura cita starpā ir tulkojusi arī Umberto Eko Neglītuma vēsturi un Skaistuma vēsturi (iznāca pagājušonedēļ). Abu grāmatu tekstus lielā mērā veido Umberto Eko atlasītie citāti no dažādu laikmetu un dažādu valodu avotiem, itin bieži citējamā teksta avotu norādot, maigi izsakoties, neprecīzi. Daudzi no šiem tekstiem savulaik jau tulkoti arī latviski – un Dacei nācās nedēļām ilgi sēdēt bibliotēkās, urķējoties pa grāmatām un veciem Avotiem, Kentauriem un Grāmatām, meklējot jau esošo attiecīgā teksta fragmenta tulkojumu. Viegli iedomāties, cik lielā mērā šis melnais darbs tiktu atvieglots un paātrināts, ja būtu pastāvējusi iespēja iespēja to darīt no sava datora Ideju Foruma bibliotēkā. Uzreiz nāk prātā arī skolēnu, studentu, skolotāju, kultūrreflektējošo žanru autoru armādas, kas ļoti bieži nohaltūrē vien tāpēc, ka slinkums meklēt vajadzīgo grāmatu, – tagad šī parasti tik ķēpīgā procedūra aizņems labi ja pāris sekundes. Pagaidām gan man nav īsti skaidrs, pēc kāda algoritma darbojas meklētājs un ko iesākt, ja, piemēram, man ir zināma frāze, bet neesmu pārliecināts par dažiem vārdiem tās vidū, tomēr, ja meklē, piemēram, kāda autora vārdu, rezultātos meklētājs ļoti saprātīgā manierē saraksta augšgalā visupirms piedāvā šā autora grāmatas un tikai tālāk – viņa vārda pieminējumus citu autoru tekstos.

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. I

 

Drīz pēc šo lasītāja piezīmju publikācijas daļa no pamanītajiem defektiem tika ļoti operatīvi labota, tāpēc vairs neaktuālā kritika svītrota.

 

Pieļauju, Ideju Foruma bibliotēkas atvēršana ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem visā interneta .lv teritorijas pastāvēšanas laikā. Vēl vairāk – te uz mēles prasās bezmaz patētiski vārdi, ka Ideju Foruma bibliotēka radikāli izmainīs lasītāja attiecības ar tekstu un grāmatu (neņemos spriest, kā šīs attiecības lietotājam veidosies/mainīsies ar citiem formātiem), un jau pavisam drīz būs daudz ļaužu, kas nevarēs iedomāties, kā vispār spējuši dzīvot bez e-bibliotēkas piedāvātajiem tekstiem. Taču – lai paliek visādas ekstrapolācijas virzienā uz nākotni, teorētiskas ekspedīcijas par lasīšanas tradīcijām un paradumiem un tamlīdzīgas lietas. Šoreiz – pavisam konkrētas un praktiskas būšanas. Proti, Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. Bibliotēka ir tikko atvērusies, pirmajā lapā skaidri un gaiši pavēstīts, ka tā ir beta versija, arī bibliotēkas veidotāji uzsver, ka viņi labprāt pieņem kritiskas iebildes un ieteikumus, tāpēc droši vien visus pašreizējos lietotājus var uzskatīt par tādiem kā betatesteriem (man bija iespēja jau pirms pāris nedēļām ielūkoties tādā kā pirmstestēšanas versijā – un uzreiz jāsaka, ka jau tagad progress ir milzīgs). Tātad – Berelis vērtē, soli pa solim.

No idejas par elektronisko tekstu bibliotēku līdz Ideju Foruma bibliotēkai

Saruna ar Ideju Foruma bibliotēkas valdes priekšsēdētāju Edmundu Vanagu

Patlaban „lielajās” valodās rakstītajā literatūrā notiek „klusā revolūcija” – ļoti gausi, laužoties cauri tehnisko problēmu, autortiesību, lasīšanas paradumu un citādiem brikšņiem, ar grāmatu sāk konkurēt teksti elektroniskos formātos. Lai arī šī konkurence pagaidām nav īsti jūtama – e-tekstu lasītāju skaits salīdzinājumā ar papīra grāmatu lasītāju skaitu joprojām ir niecīgs –, par tās realitāti vispirmām kārtām liecina tas fakts, ka gandrīz visi pasaules lielie grāmatizdošanas un tirgošanas koncerni sāk ieguldīt milzīgus līdzekļus e-tekstu ražošanā un izplatīšanā (divi vistipiskākie paraugi: Amazon ar tās Amazon Kindle un Dens Brauns, kura jaunākais romāns iznāca vienlaikus papīra un elektroniskā formātā). Vai e-teksti kļūs par tādu pašu apvērsumu kā Gūtenberga izgudrojums – par to pagaidām nav liela jēga prātot, tomēr ir skaidrs, ka e-teksti drīzā nākotnē jūtami izmainīs attiecību tīmekli starp lasītāju, tekstu, izdevēju un autoru. Diemžēl latviešu literatūrā šajā sfērā – drūms tukšums, gan atceroties, ka ar tekstu digitalizāciju nodarbojas Nacionālā bibliotēka, vien nav zināms, kad – un vai vispār – e-formātā varētu būt pieejama arī jaunākā literatūra, un Ainārs Zelčs, kura veidotie e-teksti nopērkami Delfu grāmatnīcā eraksti. Taču nupat arī pie mums ledus sakustējies –  jau šomēnes  beta versijas stadijā lasītājiem pieejams patiešām vērienīgs projekts Ideju Foruma bibliotēka, kurā liela vieta atvēlēta arī literatūrai.

Guntis Berelis. Ideju Foruma bibliotēka top jau krietni ilgu laiku, bet, visticamāk, retais lasītājs par to būs kaut ko dzirdējis. Tāpēc visupirms tādi kā „oficiāli ievadvārdi” – kas ir šī bibliotēka ir un kas tajā būs atrodams?

Edmunds Vanags. Tā būs internetā pieejama multimēdiju bibliotēka, kas iekļaus visus formātus. Pirmkārt, tekstus – būs pieiejami vai nu pilni grāmatu teksti, vai – atkarībā no vienošanās ar grāmatizdevējiem – to fragmenti, priekšskatījumi, satura rādītāji. Pašlaik ir ieskenēts ap 30 000 grāmatu. Tāpat – kritika, recenzijas, studentu bakalauru un maģistru darbi, lekciju un metodiskie materiāli – vārdsakot, viss, kam sakars ar tekstu, literatūru, mācību literatūru. Otrkārt – video. Šobrīd sadarbībā ar režisoriem un producentiem uzkrāts jau vairāk nekā tūkstotis spēlfilmu, īsfilmu, dokumentālo filmu. Runājam ar Kinocentru, ka viņi varētu dot mums daļu no savām filmām. Tāpat arī teātra izrāžu ieraksti, Kultūras Akadēmijas studentu diplomdarbi. Treškārt – audioformāts. Būs pieejamas mūsu pašu veidotās audiogrāmatas – patlaban to ir vairāk nekā 400 –, kuras mūsu studijā ierunājuši profesionāli aktieri. Tostarp – visa pamatskolas un vidusskolas ieteicamā literatūra. Jau pašā sākumā aicinājām arī autorus ielasīt savus darbus – un rezultāts ir ļoti interesants, tomēr cenšamies dublēt, lai tas pats gabals būtu arī profesionālā izpildījumā. Teiksim, nevarējām pierunāt Noru Ikstenu ielasīt visu Dzīves svinēšanu – tikai fragmentu. Mūsuprāt, tā ir vērtība, jo, piemēram, skolā bērniem var atskaņot tekstu gan paša autora interpretācijā, gan aktiera lasījumā – un noteikti attieksmē pret tekstu, niansēs un intonācijās parādīsies atšķirības. Turpretī Knuts Skujenieks pats ielasīja laikam bezmaz visus savus daudzsējumu Rakstus. Paralēli runājam ar potenciālajiem satura partneriem, no kuriem lielākais ir Latvijas radio – arī viņu arhīvu materiāli varētu iekļauties bibliotēkā. Diemžēl šie arhīvi praktiski netiek izmantoti – materiāli vienkārši guļ un gaida iespējamo ētera laiku. Raidījumi taču radīti par nodokļu maksātāju naudu – kāpēc gan tos neizmantot? Turklāt mēs visiem, kam ir jebkādas autortiesības uz šiem darbiem, piedāvājam atlīdzību, ja Ideju Foruma bibliotēkas lietotāji attiecīgos darbus ir klausījušies. Šobrīd gan pārrunas rit diezgan smagi, radio ir citas prioritātes, un mēs neesam tas partneris, kas uzreiz varētu atnest lielu naudu. Skaidrs, ka tas atbīdās uz tuvāku vai tālāku nākotni. Ceturtkārt – attēli. Patlaban izskatās, ka mums izdosies izveidot tādu kā nacionālās mākslas kopkatalogu. Māksla ir digitalizēta un diezgan daudz, taču šīs digitālās kolekcijas ir izkliedētas – ir, piemēram, Latvijas Mākslas muzeja digitālā mākslas kolekcija, ir dažam gleznu kolekcionāram, bet vienkopus tas nekur nav aplūkojams. Cik šis iespējamais kopkatalogs būs pilnīgs vai nepilnīgs – tas jau pakārtots jautājums, bet līdz šim visi muzeji un uzrunātie kolekciju īpašnieki ir piekrituši izvietot darbus mūsu datubāzē. Visi šie četri formātu tipi tad arī kopumā veidos Ideju Foruma bibliotēku.

G. B. Paklau, tas, ko tu tagad stāsti, – tie ir sapņi par nākotni jeb tam ir patiešām reāls pamats? Citiem vārdiem – kad visas šīs bagātības būs pieejamas?

Valdemāra deguns un bulterjers mūzas lomā. Saruna ar Valdemāru Božestovski

Valdemārs Božestovskis

Ar poļu rakstnieku Valdemāru Božestovski (Waldemar Borzestowski) šopavasar gadījās gandrīz mēnesi nodzīvot vienā mājā Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centrā. Virtuvē, vārot rīta kafiju, visupirms, kā jau dažādu valstu rakstniekiem sapazīstoties ierasts, tikām pie skaidrības, kādā valodā vai valodās mums iespējams sazināties, tad – kāda žanra plauktiņā mēs katrs sevi esam ieklasificējuši, bet, atzīšos, arī uzzinot, ka Valdemārs tāpat kā es piederīgs prozistu cunftei un tātad mums it kā būtu, par ko parunāt, man itin nemaz neinteresēja, ko un kā viņš raksta. Jo – bezmaz neērti teikt – visu bija aizsedzis Valdemāra deguns. Viscienījamākais deguns, kādu jebkad gadījies redzēt: milzīgs un bezformīgs tas dominē Valdemāra sejā un pakļāvīgi kustās līdzi viņa visai aktīvajai mīmikai, lāgiem rezignēti nokarājas teju līdz zodam, citkārt sparīgi saspringst un, vēl pirms Valdemārs pats apjēdzis, kurp viņš pošas doties – un pa Visbiju viņš klīda daudz un ilgi –, deguns jau precīzi norāda virzienu, bet aukstajā jūras vējā tas top krāšņi sarkanzils un tāpēc vēl jo izteiksmīgāks (nē, alkohols tur nav pie vainas, grādīgās dziras Valdemārs lieto devās, kas ir tuvas homeopātiskām, vienkārši – tāds deguns). Valdemārs lieliski apzinās sava deguna specifiku, viņu itin nemaz nemulsina mani un citu Visbijā sabraukušo spalvasbrāļu skatieni, kas sarunājoties allaž koncentrējas uz viņa degunu, gluži pretēji – Valdemārs labrāt stāsta par deguna piedzīvojumiem vai piedzīvojumiem ar degunu, bet vēl vairāk viņš runā par savu suni, bulterjeru, kurš tiek piesaukts tikai un vienīgi pamazināmajā formā – моя собачка – un kurš ne tikai veido krietnu viņa esamības daļu, bet arī inspirējis pagaidām nozīmīgāko un kritikas visatzinīgāk vērtētāko Valdemāra darbu – romānu Bulterjers Samsons un es (Bulterier Samson i ja, 2008).

Valdemārs dzimis 1964. gadā, dzīvo Gdaņskā, pēc tautības ir nevis polis, bet kašubs (rietumslāvu etniskā grupa, kas pārsvarā mīt Polijas ziemeļdaļā). Viņam piemīt daudziem prozistiem raksturīgā problēma – Valdemārs tā koncentrējies uz valodu, kurā raksta, ka citu valodu apgūšanai nav pieticis nedz laika, nedz iztēles (pat kašubu valodu viņš nezina), tāpēc saruna noris gluži neiespējamā un pilnīgi noteikti netulkojamā krievu un poļu valodu mistrojumā, šur tur iestarpinot arī vācu vārdus. Diemžēl rakstiski neizdevās atveidot Valdemāra pārgalvīgās sintaktiskās konstrukcijas, kurās daudzie palīgteikumi sākotnējo domu vai nu izgriež ar oderi uz āru, vai aizvedina galīgos neceļos.

Sarunu, protams, sākam ar Valdemāra degunu.

Valdemārs Božestovskis. ..laikam manas pirmās bērnības atmiņas, varbūt bija četri vai pieci gadi, neatceros. Uz Poliju bija atbraucis ģenerālis de Golls, Francijas prezidents. Iedomājies, tāds cilvēks ierodas komunistu Polijā – milzīgi svētki, pēc tam stāstīja, ka apstādījumos zāle esot krāsota zaļāka, lai labāk izskatās. Viņš iegriezās arī Gdaņskā, tur ir veca kapsēta, kurā apbedīti franču zaldāti, kas krituši abos pasaules karos un vēl senāk, sākot jau ar astoņpadsmito gadsimtu; kapsēta atradās ielas galā, kur mēs dzīvojām. Abās pusēs ļaužu pūļi, visi skatās, kā pa vidu brauc de Golls, vecmāmiņa arī – un viņa tur mani, pacēlusi rokās virs galvas, lai es arī redzētu franču prezidentu… Vēl saglabājušās bērnības fotogrāfijas – skaidri redzams, tolaik man bija normāls deguns, kā visiem puikām, deguns kā deguns. Bet tad es ieraudzīju de Golla degunu, un tas iespaids bija tik spēcīgs, ka mans deguns laikam sagribēja kļūt tikpat liels un svarīgs kā viņējais, varbūt vienīgi ar formu īsti nepaveicās, bet nevienam poļu rakstniekam nav tāda deguna kā man.

Bet ir vēl viens stāsts. Man ir bulterjers, mēs ar sievu un manu sunīti ejam uz lielveikalu, skatamies – tur cilvēku pūlis, un visi ar suņiem, izrādās, tur notiek tāds konkurss, meklē panu, kas vislīdzīgākais savam sunim vai otrādi, nezinu. Pieteicāmies ar savu sunīti, mums iedeva trīspadsmito numuru, un mēs dabūjām pirmo vietu – milzīgu maisu ar suņu barību, pēc tam mājās nevarējām pārnest, tik liels bija…