Autora skats uz e-bibliotēku. II

Autors uz grāmatu kaudzes un pirāts aiz apvāršņa

Kā lasītājs es allaž ar rokām un kājām esmu bijis par grāmatu pirātismu. Manā datorā ir ap 50 gigabaitu grāmatu, kopskaitā ap 80 000 tekstu, no kuriem lielākā daļa ir pirātiski – un tātad to autori no manis nav saņēmuši ne santīma. Absurds? Protams, ka absurds. 99% no šīm grāmatām neesmu lasījis, nekad nelasīšu un nemaz nespēju izlasīt, lai vai lasītu trakā tempā 24 stundas diennaktī 365 dienas gadā. Īstenībā man šīs grāmatas nav vajadzīgas un lielākā daļa nekad nebūs vajadzīga. Absurds manā datorā vienkārši ir reālās pasaules absurda spogulis. Visi šie teksti vākti un krāti ilgus gadus ar domu – gan jau kādreiz noderēs, un brīdī, kad nu beidzot savajadzēsies kādu noteiktu tekstu, es to cituviet nekādi nevarēšu sadzīt rokā. Jo – par šo tekstu esamību elektroniskā formātā neviens nav parūpējies. Nedz grāmattirgotājs, nedz izdevējs, kaut gan man nav ne mazāko iebildumu vai kādu citu kavēkļu vajadzīgo grāmatu nopirkt un tādējādi papildināt gan autora, gan izdevēja, gan tirgotāja makus. Protams, varu vajadzīgo grāmatu pasūtīt amazon’ā vai kur citur, bet tādā gadījumā to nāksies gaidīt nedēļām vai mēnešiem ilgi (reiz nācās gaidīt deviņas nedēļas). Visticamāk, ja es jebkurā brīdī varētu iegādāties jebkuru grāmatu e-teksta formātā, viss šis e-tekstu vākums manā datorā gluži vienkārši zaudētu jēgu, turklāt beidzamā gada laikā pirātisko grāmatu plūsma kļuvusi tik neaptverami plaša, ka esmu jau atmetis ar roku cerībām puslīdz tai izsekot, nemaz nerunājot par to, lai no šīs straumes atlasītu pērles kaut kādai nenoskārstai tālas nākotnes vajadzībai.

Maza atkāpe. Aizvakar uzrakstīju iepriekšējo rindkopu un atliku rakstu malā, nebija laika piebeigt. Un – sakritība – jau dažas stundas vēlāk realitāte krietni koriģēja tekstu, jo internetu caurskrēja ziņa, ka no 10. novembra amazon.com vairāk nekā 300 000 e-grāmatas nopērkamas no jebkura datora, arī Latvijā. Lai pie tām piekļūtu, vairs nav nepieciešams e-lasītājs Amazon Kindle, kas piesaitēts ASV mobilajam tīklam; e-grāmatas var iegādāties un ar Kindle for PC programmu lasīt datorā. (Izmēģinājumam nopirku Peter. S Wells, Barbarians to Angels. The Dark Ages Reconsidered: grāmatas pirkšana noris uz mata tāpat kā pērkot papīra grāmatas, pēc tam teksts automātiski lejuplādējas prc formātā; fails ir aizsargāts, to iespējams atvērt tikai ar Kindle for PC, kas nepavisam neatstāja ērtas un pārdomātas programmas iespaidu. Kā novākt DRM, lai grāmatas varētu lasīt ar sakarīgāku programmu, – vēl nenoskaidroju. Eiropas pircējiem nākas maksāt dārgāk – pie cenas nāk klāt PVN. Pat teksti, kas amazon’ā un jebkurā citā e-bibliotēkā lejuplādējāmi par brīvu, pērkot no Eiropas maksā $ 2.30.) Šim notikumam vērts pievērst uzmanību arī tāpēc, ka amazon’ā atšķirībā no citām e-grāmatbodēm, tostarp arī lielākā konkurenta Barnes&Noble, kas pārsvarā tirgo tikai daiļliteratūru, iegādājams arī milzīgs daudzums humanitāro zinātņu grāmatu, bet, cik sapratu, diemžēl tikai ASV un Kanādas autoru darbi. Taču, lai vai kā, šī gigantiskā krājuma pieejamība visā pasaulē ir milzīgs solis uz priekšu e-tekstu un e-lasīšanas attīstībā un liecina, ka 1) Ideju Foruma bibliotēka patiešām parādījusies īstajā laikā, un to, drusku patētiski izsakoties (un neiedziļinoties atšķirībās starp e-grāmatu veikalu un e-grāmatu bibliotēku), bezmaz var uzskatīt par ļoti efektīgu Latvijas atbildi amazon’am; 2) mana pirātiskā e-tekstu bibliotēka patiešām pamazām zaudē jēgu.

Autora skats uz e-bibliotēku. I

Kopš Ideju Foruma bibliotēkas atvēršanas pagājis nu vairāk kā mēnesis, un gan internetā, gan reālajā pasaulē lasītas un klausītas stipri daudzas ar šo tēmu saistītas sarunas. Ij pilnīgi nesakarīga muldēšana, ij it kā sakarīgu ļaužu refleksijas. Par ko runā? Beidzot pat Latvijā reāla iekustēšanās e-tekstu sfērā? Milzīgas iespējas gan lasītājiem, gan autoriem, gan izdevējiem? Privātais kapitāls nāk palīgā literatūrai, ko valsts galē nost visos iedomājamos un neiedomājamos veidos? Ne vella – lai cik tas absurdi neliktos, sarunu centrālā tēma apmēram šāda: ko un kam e-bibliotēka atņem vai varētu atņemt, vai gribētu atņemt. Man pat piezvanīja no autortiesību aizsardzības aģentūras un apjautājās: vai Berelim nav kaut kas nozagts? (Jautājums gan bija drusku korektāk formulēts, bet būtība tieši šāda.) Laikraksts Diena satriecošā operativitātē pamodās, pareizāk sakot, laikam varmācīgi tika pamodināts ar Egīla Ventera vēstuli teju mēnesi pēc e-bibliotēkas parādīšanās, un pirmais jautājums pēc acu atvēršanas arī nebija ne par matu labāks: vai netiek piespiests pie sienas un aptīrīts izdevējs? (Izdevējiem jauns konkurents) Pat Pauls Bankovkskis citādi ļoti jēdzīgā rakstā Veikals un bibliotēka, apgalvodams, ka „problēmas ir drīzāk iztēlotas, nevis ņemamas nopietni”, īstenībā turpina to pašu iztēloto problēmu iztēlošanos, par varītēm pūloties pierādīt, ka bibliotēka nevienam nekā neatņem tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ir bibliotēka un kā tāda vispār nevienam nekā nevar atņemt.

E-bibliotēkā lasāma arī daļa no manām grāmatām, tāpēc atļaušos šīs padarīšanas sakarā teikt kādu vārdu ne tikai kā lasītājs, kurš, saprotams, sajūsmināts par e-bibliotēkas piedāvātajām iespējām, bet arī kā autors, kurš nepavisam nejūtas apzagts vai kā citādi apvests ap stūri.

Autors grib naudu

Visupirms – pamatjautājums: par naudu (pieļauju, tas var likties neticami, bet autors par savu darbu grib saņemt atlīdzību, turklāt – atkal neticami – ir pat gadījumi, kad atlīdzības apmēri spēj tieši iespaidot rakstītgribu). Problēmu precīzi formulējis vai izdomājis Vladis Spāre komentārā iepriekšminētajam Paula Bankovska rakstam: „Kad viss būs par velti un divu peles klikšķu attālumā, tad autori vairs nesaņems neko, jo izdevniecības, kas kaut ko viņiem vēl maksāja, noies pa burbuli.” Rodas, manuprāt, loģisks jautājums: cik tālāk ir divi peles klikšķi par, teiksim, 200 metriem, divām tramvaja pieturām vai divdesmit kilometriem, kas lasītāju šķir no tuvākās bibliotēkas, kurā viņš šo pašu grāmatu tieši tāpat saņems par pliku velti? Galu galā – kāpēc ļauži vispār pērk grāmatas, ja tās bez maksas var paņemt tuvākajā bibliotēkā? Jautājumi nebūt nav retorisks, un es nemēģinu Vlada teikto demagoģiskā manierē izgriezt ar oderi uz āru; gluži pretēji, jautājums iezīmē kādu problēmu, kas nepavisam nav sadomāta, tomēr absurda gan, taču pie tās agriezīsimies vēlāk.

Maira Asare “Sieviešu zona”

Mairas Asares prozas grāmatā Sieviešu zona (Dienas Grāmata, 2009) vēstīts par autores vairāk nekā trīs gadus ilgušo cietuma pieredzi, taču tās nebūt nav atmiņas – vismaz ne pēc ierastajiem principiem „pabiju tur, redzēju to, satiku šito” (par ko vispirmām kārtām liecina jau tas fakts, ka Sieviešu zona nekādi nav piesaistīta konkrētam laikam – nav viegli pat noteikt gadu desmitu, kurā notiek darbība), kaut gan, protams, personiskā pieredze caurauž visu tekstu. Tāpat tas nav nedz stāstu apkopojums (Sieviešu zonā ietilpst divi teksti, Izolators un Zona, kuru atdalīšana ar atšķirīgiem virsrakstiem ir visai nosacīta – nemanāmu robežu starp abiem iezīmē vien stāstītājas pārcelšanās no izolatora uz zonu, citādā ziņā – gan stilistiski, gan sižetiski – tie veido veselumu), nedz romāns, kaut gan prozistes ķēriens – atcerēsimies, ka agrāk autore prozu nav rakstījusi, – jūtams jau no pirmajām rindkopām. Runa nav par Sieviešu zonas ievietošanu žanru definīciju krātiņā, kas XXI gadsimtā liekas stipri bezjēdzīga nodarbošanās; no svara ir kas cits – jau mēģinot tuvināties grāmatai ar šādiem primitīviem analītiskiem mērinstrumentiem, tā piesardzīgi izvairās un paziņo, ka dzīvos pēc saviem likumiem ārpus jebkādām klasifikācijas sistēmām.

Lasot Sieviešu zonu, prātā malās pirmajā acu uzmetienā, pieļauju, pilnīgi absurda analoģija – ar Gundara Ignata debijas stāstu krājumu Bez jakas. Loģiski domājot, tur nav un nemaz nevar būt nekā kopēja – autori piederīgi dažādām paaudzēm, viņu dzīves un rakstīšanas pieredzes ir stipri atšķirīgas, nemaz nerunājot par to, ka Ignats cietumam labi ja tramvajā garām braucis, turklāt, ja arī viņa prozā pavīd traģiskas intonācijas, tad lielākoties vien tālab, lai tās uzreiz ironiski apspēlētu. Turpretī Asares Sieviešu zonas kopnoskaņa ir nospiedoši drūma. Tomēr paralēles ir, taču nevis visādos jēgas uzslāņojumos vai zemslāņojumos, bet gan rakstības principos, ar kuru palīdzību autors veido savas un sava teksta attiecības ar realitāti. Šo analoģiju pieminu galvenokārt tāpēc, ka beidzamajā laikā gadījies lasīt dažu citu jaunu un pagaidām plašākai publikai nezināmu autoru darbus, kuros attieksme pret realitāti sasaucas, no vienas puses, ar Ignata, no otras – ar Asares rakstības principiem. Grūti pateikt cik lielā mērā to var uzskatīt par simptomu, cik – par nejaušu sakritību.

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. III

Visupirms – maza atkāpe. Kas īsti ir e-grāmata? Uz šo jautājumu mēģina atbildēt divas e-tekstu „ideoloģijas”, kuru praktiskās realizācijas ir diametrāli pretējas.

Viena versija – e-grāmata ir iespiestās grāmatas kopija, lappusi lappusē, ar visām ilustrācijām un pat iespiedkļūdām. Divi visraksturīgākie piemēri – Google Books un jebkura grāmata, kas ieskenēta un pēc tam konvertēta pdf (retāk html+pdf) formātā. Priekšrocības – šādi e-teksti patiešām ir ideāli precīzas iespiesto grāmatu kopijas, tos var izmantot mācību vai zinātniskajā darbā kā atsauču avotus, jo lappušu numerācija ir saglabāta. Lielākais trūkums – iespiestās grāmatas formāts nav piemērots datora displejam: grāmatas lappuses augstums parasti ir lielāks nekā platums, turpretī displeja platums pat divkārši mēdz pārsniegt augstumu (planšetdatorus un transformerus – nezinu, kā pareizi latviskot šo jēdzienu, – šoreiz neņemsim vērā, jo to izplatība ir pārāk maza). Katrs, kurš cīnījies ar pdf failu lasīšanu datora displejā, sapratīs šo problēmu, kas lasīšanu padara ārkārtīgi neērtu.

Otrs variants – e-grāmata ir „tikai teksts”, kura izskatu katrs lasītājs datora displejā ar lasīšanas programmas palīdzību piemēro savām vajadzībām, mainot šriftu, šrifta un teksta „spoguļa” izmērus, balto malu platumu, fona toni utt. Šādai lasīšanai grāmata visupirms tiek ieskenēta, pēc tam teksts tiek atpazīts un saglabāts teksta formātā (parasti – rtf), tādējādi iegūstot „jēlmateriālu”, kas tālāk tiek konvertēts kādā no e-tekstu formātiem. Beidzamos gados gan šī ķēpīgā procedūra atmirst un e-grāmatu tirgotāji tekstu saņem tieši no izdevēja – atliek to tikai konvertēt nepieciešamajā formātā. Angļvalodīgajā pasaules daļā par e-grāmatu standartu ir tapis prc (šajā formātā grāmatas iegādājamas lielākajos e-grāmatu veikalos mobipocket.com un fictionwise.com) un – pēdējā gada laikā – arī epub, krievvalodīgajā – fb2; visi šie formāti sakņoti xml un daļēji arī html; jāpiebilst, ka formātu ir daudz vairāk, bet tieši šie trīs patlaban ir vispopulārākie, gan paturot prātā, ka turpat blakus ir arī Amazon Kindle un Sony PRS e-lasītājiem paredzētie formāti, kas lēni, bet noteikti iekaro popularitāti. Priekšrocības – acīmredzamas: ideāls lasīšanas komforts, teksta izskatu iespējams pārveidot pēc paša gaumes un patikšanas, turklāt lielāko daļu no e-grāmatu formātiem var lasīt arī smartfonā, plaukstdatorā un e-lasītājā. Lielākais trūkums – šādu e-grāmatu sagatavošana ir diezgan darbietilpīgs process, jo pēc skenētā teksta atpazīšanas nepieciešama vēl korektora redzīgā acs un, lai iegūtu e-grāmatu, tekstu dažkārt nākas pārmaketēt no jauna. Ar prozu viss vienkārši, bet, ja patrāpās teksti ar sarežģītāku formatēšanu – mācību grāmatas, eksakto zinātņu darbi, kuros daudz formulu un grafiku, ilustrētas grāmatas par mākslas vēsturi, dzeja, tad izrādās, ka šķietami tik ērtie e-tekstu formāti šādiem nolūkiem ir pilnīgi nepiemēroti. Vidusceļš starp abām e-tekstu „ideoloģijām” joprojam nav atrasts, bet, manuprāt, pirmā „ideoloģija” jau ir noiets posms – pat neraugoties uz to, ka tieši pēc šiem principiem darbojas Google Books. Agrāk vai vēlāk e-grāmata noteikti pārstās būt iespiestās grāmatas kopija.

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. II

3. Meklētājs

Viens no spēcīgākajiem Ideju Foruma bibliotēkas iespaidiem – meklētājs. Jā, patiešām, bibliotēkā meklētājs darbojas, meklējot ne tikai darbus pēc to autoriem vai nosaukumiem, bet arī pilnos tekstos, turklāt darbojas zibenīgi (jācer, ātrums nemainīsies, kad bibliotēkā būs nevis nepilni pieci, bet piecdesmit tūkstoši tekstu) un saprot arī latviešu valodu (t. i., atšķir a no ā un s no š). Jau izmantoju pilna teksta meklēšanu, lai precizētu dažus netiešus citātus un personvārdus pāris savos rakstos, kas lasāmi šepat blogā, – savulaik nebija pie rokas vajadzīgo tekstu un atstāstīju pēc atmiņas, kā tagad izrādās, aizstāstīdamies mazliet greizi. Vēl lielāku sajūsmu saklausīju no tulkotājas Daces Meieres, kura cita starpā ir tulkojusi arī Umberto Eko Neglītuma vēsturi un Skaistuma vēsturi (iznāca pagājušonedēļ). Abu grāmatu tekstus lielā mērā veido Umberto Eko atlasītie citāti no dažādu laikmetu un dažādu valodu avotiem, itin bieži citējamā teksta avotu norādot, maigi izsakoties, neprecīzi. Daudzi no šiem tekstiem savulaik jau tulkoti arī latviski – un Dacei nācās nedēļām ilgi sēdēt bibliotēkās, urķējoties pa grāmatām un veciem Avotiem, Kentauriem un Grāmatām, meklējot jau esošo attiecīgā teksta fragmenta tulkojumu. Viegli iedomāties, cik lielā mērā šis melnais darbs tiktu atvieglots un paātrināts, ja būtu pastāvējusi iespēja iespēja to darīt no sava datora Ideju Foruma bibliotēkā. Uzreiz nāk prātā arī skolēnu, studentu, skolotāju, kultūrreflektējošo žanru autoru armādas, kas ļoti bieži nohaltūrē vien tāpēc, ka slinkums meklēt vajadzīgo grāmatu, – tagad šī parasti tik ķēpīgā procedūra aizņems labi ja pāris sekundes. Pagaidām gan man nav īsti skaidrs, pēc kāda algoritma darbojas meklētājs un ko iesākt, ja, piemēram, man ir zināma frāze, bet neesmu pārliecināts par dažiem vārdiem tās vidū, tomēr, ja meklē, piemēram, kāda autora vārdu, rezultātos meklētājs ļoti saprātīgā manierē saraksta augšgalā visupirms piedāvā šā autora grāmatas un tikai tālāk – viņa vārda pieminējumus citu autoru tekstos.

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. I

 

Drīz pēc šo lasītāja piezīmju publikācijas daļa no pamanītajiem defektiem tika ļoti operatīvi labota, tāpēc vairs neaktuālā kritika svītrota.

 

Pieļauju, Ideju Foruma bibliotēkas atvēršana ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem visā interneta .lv teritorijas pastāvēšanas laikā. Vēl vairāk – te uz mēles prasās bezmaz patētiski vārdi, ka Ideju Foruma bibliotēka radikāli izmainīs lasītāja attiecības ar tekstu un grāmatu (neņemos spriest, kā šīs attiecības lietotājam veidosies/mainīsies ar citiem formātiem), un jau pavisam drīz būs daudz ļaužu, kas nevarēs iedomāties, kā vispār spējuši dzīvot bez e-bibliotēkas piedāvātajiem tekstiem. Taču – lai paliek visādas ekstrapolācijas virzienā uz nākotni, teorētiskas ekspedīcijas par lasīšanas tradīcijām un paradumiem un tamlīdzīgas lietas. Šoreiz – pavisam konkrētas un praktiskas būšanas. Proti, Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. Bibliotēka ir tikko atvērusies, pirmajā lapā skaidri un gaiši pavēstīts, ka tā ir beta versija, arī bibliotēkas veidotāji uzsver, ka viņi labprāt pieņem kritiskas iebildes un ieteikumus, tāpēc droši vien visus pašreizējos lietotājus var uzskatīt par tādiem kā betatesteriem (man bija iespēja jau pirms pāris nedēļām ielūkoties tādā kā pirmstestēšanas versijā – un uzreiz jāsaka, ka jau tagad progress ir milzīgs). Tātad – Berelis vērtē, soli pa solim.

No idejas par elektronisko tekstu bibliotēku līdz Ideju Foruma bibliotēkai

Saruna ar Ideju Foruma bibliotēkas valdes priekšsēdētāju Edmundu Vanagu

Patlaban „lielajās” valodās rakstītajā literatūrā notiek „klusā revolūcija” – ļoti gausi, laužoties cauri tehnisko problēmu, autortiesību, lasīšanas paradumu un citādiem brikšņiem, ar grāmatu sāk konkurēt teksti elektroniskos formātos. Lai arī šī konkurence pagaidām nav īsti jūtama – e-tekstu lasītāju skaits salīdzinājumā ar papīra grāmatu lasītāju skaitu joprojām ir niecīgs –, par tās realitāti vispirmām kārtām liecina tas fakts, ka gandrīz visi pasaules lielie grāmatizdošanas un tirgošanas koncerni sāk ieguldīt milzīgus līdzekļus e-tekstu ražošanā un izplatīšanā (divi vistipiskākie paraugi: Amazon ar tās Amazon Kindle un Dens Brauns, kura jaunākais romāns iznāca vienlaikus papīra un elektroniskā formātā). Vai e-teksti kļūs par tādu pašu apvērsumu kā Gūtenberga izgudrojums – par to pagaidām nav liela jēga prātot, tomēr ir skaidrs, ka e-teksti drīzā nākotnē jūtami izmainīs attiecību tīmekli starp lasītāju, tekstu, izdevēju un autoru. Diemžēl latviešu literatūrā šajā sfērā – drūms tukšums, gan atceroties, ka ar tekstu digitalizāciju nodarbojas Nacionālā bibliotēka, vien nav zināms, kad – un vai vispār – e-formātā varētu būt pieejama arī jaunākā literatūra, un Ainārs Zelčs, kura veidotie e-teksti nopērkami Delfu grāmatnīcā eraksti. Taču nupat arī pie mums ledus sakustējies –  jau šomēnes  beta versijas stadijā lasītājiem pieejams patiešām vērienīgs projekts Ideju Foruma bibliotēka, kurā liela vieta atvēlēta arī literatūrai.

Guntis Berelis. Ideju Foruma bibliotēka top jau krietni ilgu laiku, bet, visticamāk, retais lasītājs par to būs kaut ko dzirdējis. Tāpēc visupirms tādi kā „oficiāli ievadvārdi” – kas ir šī bibliotēka ir un kas tajā būs atrodams?

Edmunds Vanags. Tā būs internetā pieejama multimēdiju bibliotēka, kas iekļaus visus formātus. Pirmkārt, tekstus – būs pieiejami vai nu pilni grāmatu teksti, vai – atkarībā no vienošanās ar grāmatizdevējiem – to fragmenti, priekšskatījumi, satura rādītāji. Pašlaik ir ieskenēts ap 30 000 grāmatu. Tāpat – kritika, recenzijas, studentu bakalauru un maģistru darbi, lekciju un metodiskie materiāli – vārdsakot, viss, kam sakars ar tekstu, literatūru, mācību literatūru. Otrkārt – video. Šobrīd sadarbībā ar režisoriem un producentiem uzkrāts jau vairāk nekā tūkstotis spēlfilmu, īsfilmu, dokumentālo filmu. Runājam ar Kinocentru, ka viņi varētu dot mums daļu no savām filmām. Tāpat arī teātra izrāžu ieraksti, Kultūras Akadēmijas studentu diplomdarbi. Treškārt – audioformāts. Būs pieejamas mūsu pašu veidotās audiogrāmatas – patlaban to ir vairāk nekā 400 –, kuras mūsu studijā ierunājuši profesionāli aktieri. Tostarp – visa pamatskolas un vidusskolas ieteicamā literatūra. Jau pašā sākumā aicinājām arī autorus ielasīt savus darbus – un rezultāts ir ļoti interesants, tomēr cenšamies dublēt, lai tas pats gabals būtu arī profesionālā izpildījumā. Teiksim, nevarējām pierunāt Noru Ikstenu ielasīt visu Dzīves svinēšanu – tikai fragmentu. Mūsuprāt, tā ir vērtība, jo, piemēram, skolā bērniem var atskaņot tekstu gan paša autora interpretācijā, gan aktiera lasījumā – un noteikti attieksmē pret tekstu, niansēs un intonācijās parādīsies atšķirības. Turpretī Knuts Skujenieks pats ielasīja laikam bezmaz visus savus daudzsējumu Rakstus. Paralēli runājam ar potenciālajiem satura partneriem, no kuriem lielākais ir Latvijas radio – arī viņu arhīvu materiāli varētu iekļauties bibliotēkā. Diemžēl šie arhīvi praktiski netiek izmantoti – materiāli vienkārši guļ un gaida iespējamo ētera laiku. Raidījumi taču radīti par nodokļu maksātāju naudu – kāpēc gan tos neizmantot? Turklāt mēs visiem, kam ir jebkādas autortiesības uz šiem darbiem, piedāvājam atlīdzību, ja Ideju Foruma bibliotēkas lietotāji attiecīgos darbus ir klausījušies. Šobrīd gan pārrunas rit diezgan smagi, radio ir citas prioritātes, un mēs neesam tas partneris, kas uzreiz varētu atnest lielu naudu. Skaidrs, ka tas atbīdās uz tuvāku vai tālāku nākotni. Ceturtkārt – attēli. Patlaban izskatās, ka mums izdosies izveidot tādu kā nacionālās mākslas kopkatalogu. Māksla ir digitalizēta un diezgan daudz, taču šīs digitālās kolekcijas ir izkliedētas – ir, piemēram, Latvijas Mākslas muzeja digitālā mākslas kolekcija, ir dažam gleznu kolekcionāram, bet vienkopus tas nekur nav aplūkojams. Cik šis iespējamais kopkatalogs būs pilnīgs vai nepilnīgs – tas jau pakārtots jautājums, bet līdz šim visi muzeji un uzrunātie kolekciju īpašnieki ir piekrituši izvietot darbus mūsu datubāzē. Visi šie četri formātu tipi tad arī kopumā veidos Ideju Foruma bibliotēku.

G. B. Paklau, tas, ko tu tagad stāsti, – tie ir sapņi par nākotni jeb tam ir patiešām reāls pamats? Citiem vārdiem – kad visas šīs bagātības būs pieejamas?

Valdemāra deguns un bulterjers mūzas lomā. Saruna ar Valdemāru Božestovski

Valdemārs Božestovskis

Ar poļu rakstnieku Valdemāru Božestovski (Waldemar Borzestowski) šopavasar gadījās gandrīz mēnesi nodzīvot vienā mājā Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centrā. Virtuvē, vārot rīta kafiju, visupirms, kā jau dažādu valstu rakstniekiem sapazīstoties ierasts, tikām pie skaidrības, kādā valodā vai valodās mums iespējams sazināties, tad – kāda žanra plauktiņā mēs katrs sevi esam ieklasificējuši, bet, atzīšos, arī uzzinot, ka Valdemārs tāpat kā es piederīgs prozistu cunftei un tātad mums it kā būtu, par ko parunāt, man itin nemaz neinteresēja, ko un kā viņš raksta. Jo – bezmaz neērti teikt – visu bija aizsedzis Valdemāra deguns. Viscienījamākais deguns, kādu jebkad gadījies redzēt: milzīgs un bezformīgs tas dominē Valdemāra sejā un pakļāvīgi kustās līdzi viņa visai aktīvajai mīmikai, lāgiem rezignēti nokarājas teju līdz zodam, citkārt sparīgi saspringst un, vēl pirms Valdemārs pats apjēdzis, kurp viņš pošas doties – un pa Visbiju viņš klīda daudz un ilgi –, deguns jau precīzi norāda virzienu, bet aukstajā jūras vējā tas top krāšņi sarkanzils un tāpēc vēl jo izteiksmīgāks (nē, alkohols tur nav pie vainas, grādīgās dziras Valdemārs lieto devās, kas ir tuvas homeopātiskām, vienkārši – tāds deguns). Valdemārs lieliski apzinās sava deguna specifiku, viņu itin nemaz nemulsina mani un citu Visbijā sabraukušo spalvasbrāļu skatieni, kas sarunājoties allaž koncentrējas uz viņa degunu, gluži pretēji – Valdemārs labrāt stāsta par deguna piedzīvojumiem vai piedzīvojumiem ar degunu, bet vēl vairāk viņš runā par savu suni, bulterjeru, kurš tiek piesaukts tikai un vienīgi pamazināmajā formā – моя собачка – un kurš ne tikai veido krietnu viņa esamības daļu, bet arī inspirējis pagaidām nozīmīgāko un kritikas visatzinīgāk vērtētāko Valdemāra darbu – romānu Bulterjers Samsons un es (Bulterier Samson i ja, 2008).

Valdemārs dzimis 1964. gadā, dzīvo Gdaņskā, pēc tautības ir nevis polis, bet kašubs (rietumslāvu etniskā grupa, kas pārsvarā mīt Polijas ziemeļdaļā). Viņam piemīt daudziem prozistiem raksturīgā problēma – Valdemārs tā koncentrējies uz valodu, kurā raksta, ka citu valodu apgūšanai nav pieticis nedz laika, nedz iztēles (pat kašubu valodu viņš nezina), tāpēc saruna noris gluži neiespējamā un pilnīgi noteikti netulkojamā krievu un poļu valodu mistrojumā, šur tur iestarpinot arī vācu vārdus. Diemžēl rakstiski neizdevās atveidot Valdemāra pārgalvīgās sintaktiskās konstrukcijas, kurās daudzie palīgteikumi sākotnējo domu vai nu izgriež ar oderi uz āru, vai aizvedina galīgos neceļos.

Sarunu, protams, sākam ar Valdemāra degunu.

Valdemārs Božestovskis. ..laikam manas pirmās bērnības atmiņas, varbūt bija četri vai pieci gadi, neatceros. Uz Poliju bija atbraucis ģenerālis de Golls, Francijas prezidents. Iedomājies, tāds cilvēks ierodas komunistu Polijā – milzīgi svētki, pēc tam stāstīja, ka apstādījumos zāle esot krāsota zaļāka, lai labāk izskatās. Viņš iegriezās arī Gdaņskā, tur ir veca kapsēta, kurā apbedīti franču zaldāti, kas krituši abos pasaules karos un vēl senāk, sākot jau ar astoņpadsmito gadsimtu; kapsēta atradās ielas galā, kur mēs dzīvojām. Abās pusēs ļaužu pūļi, visi skatās, kā pa vidu brauc de Golls, vecmāmiņa arī – un viņa tur mani, pacēlusi rokās virs galvas, lai es arī redzētu franču prezidentu… Vēl saglabājušās bērnības fotogrāfijas – skaidri redzams, tolaik man bija normāls deguns, kā visiem puikām, deguns kā deguns. Bet tad es ieraudzīju de Golla degunu, un tas iespaids bija tik spēcīgs, ka mans deguns laikam sagribēja kļūt tikpat liels un svarīgs kā viņējais, varbūt vienīgi ar formu īsti nepaveicās, bet nevienam poļu rakstniekam nav tāda deguna kā man.

Bet ir vēl viens stāsts. Man ir bulterjers, mēs ar sievu un manu sunīti ejam uz lielveikalu, skatamies – tur cilvēku pūlis, un visi ar suņiem, izrādās, tur notiek tāds konkurss, meklē panu, kas vislīdzīgākais savam sunim vai otrādi, nezinu. Pieteicāmies ar savu sunīti, mums iedeva trīspadsmito numuru, un mēs dabūjām pirmo vietu – milzīgu maisu ar suņu barību, pēc tam mājās nevarējām pārnest, tik liels bija…

Rakstnieks un viņa vāks

2009. gada Karoga 9. numura Skatā rakstnieki spriež par grāmatu mākslu. Precīzāk, ne tik daudz par grāmatu mākslu vispār vai, teiksim, šīs mākslas sfēras situāciju mūslaiku Latvijā, cik par attiecībām ar tekstiem, kurus sarakstījuši ir viņi, taču ievākojuši citi. Cik svarīgs autoram ir viņa sarakstītās grāmatas izskats? Vai pats rakstnieks grib, var un spēj iespaidot tikko pabeigtās grāmatas vāka bildi, ilustrācijas, maketu? Varbūt grāmatas noformējums atkarīgs tikai un vienīgi no izdevēja? Merkantīlais izdevējs, maita, uzlikdams viscaur ģeniālam tekstam banālu un klišejisku vāku, iesmērē to lasītājam, kurš nekādi nav spējīgs novērtēt teksta ģenialitātes pakāpi, tai pašā laikā aizbaidīdams tos nedaudzos lasītājus, kam šī grāmata paredzēta? Varbūt viss atkarīgs no mākslinieka kaprīzēm un iedomām? Tie nebūt nav tikai vērtēšanas principi pēc primitīvā patīk/nepatīk kritērija. Visa šī padarīšana skar krietni plašāku problēmu loku. Tostarp, piemēram, jautājumu par to, vai vāks ir kaut kas līdzīgs reklāmas plakātam, kas potenciālajam lasītājam iegalvo, ka, nenopērkot šo konkrēto grāmatu, viņš noteikti nolaidīsies līdz pitekantropa garīgās attīstības stadijai, vai arī noformējumam kaut kādā mērā jāiekļaujas tekstā, un mākslinieks vismaz daļēji top arī par teksta līdzautoru. Var, protams, izlīdzēties ar banālo frāzi, ka patiesība ir kaut kur pa vidam, un atmest visiem šiem prātojumiem un neatbildamajiem jautājumiem ar roku, taču, ja ne citādi, „pa vidam” – tā ir milzīga teritorija, kurā atrodas bezgala daudz stāstu par grāmatu tapšanu, no kuriem katrs mēģina izstāstīt savu versiju par rakstnieka attiecībām ar viņa vāku.

Būtībā visa grāmatu mākslas vēsture ir nemitīgi un neveiksmīgi mēģinājumi pārkāpt robežas, kas jau pēc savas būtības ir nepārkāpjamas. Jo – kas tad ir grāmata? Grāmata ir „ķieģelītis”, paralēlskaldņa formas priekšmets, kuru pie labākās gribas nav iespējams pataisīt apaļu, piramīdveidīgu, cilindrisku vai, teiksim, izdobtu un tukšu. Divi vāki, starp kuriem iespiests papīru žūksnis – un viss, māksliniekam nav daudz vietas, kur izvērsties. Priekšmets, kurš ideālo formu atrada apmēram pirms pusotra tūkstoša gadiem – un kopš tā laika nav mainījies (kodekss izkonkurēja tīstokli ap mūsu ēras trešo vai ceturto gadsimtu; pirms tam abas formas pastāvēja paralēli, bet antīkajā pasaulē tīstoklis bija vairāk izplatīts). Protams, ir bijuši mēģinājumi robežas vai grāmatas „ideoloģiju” pārkāpt (kā vishrestomātiskākais uzreiz nāk prātā Ričarda Brotigana dzejoļu krājums Please Plant This Book, kas tika iespiests uz sēklu paciņām), taču katrs no šiem mēģinājumiem tikai kārtējo reizi apstiprina, ka šīs robežas pastāv un ir nepārkāpjamas. Ja atrastos cilvēks, kurš izgudrotu kaut ko tikpat ideālu un plaši izplatītu kā grāmata un patentētu savu izgudrojumu, viņš vienā rāvienā taptu bagātāks par Bilu Geitsu.

Profesionāļi un diletanti

Pavisam nesen rakstā Literatūra 29. februārī apcerēju bezmaz apokaliptisko diletantisma ainavu, kāda paveras, uzlūkojot kultūras vadības augšgalu. Raksts beidzās ar apgalvojumu, ka rakstnieka „esamība ir stipri atkarīga no citu ļaužu sastrādātajām ziepēm – tik lielā mērā, ka arī viņš spiests piemēroties ainavai un pārkvalificēties par diletantu.” Gluži loģiski, ka rodas jautājums – kas tad īsti ir šis radījums, profesionālais rakstnieks? Cilvēks, kurš augām dienām sēž pie galda, klabina datora taustiņus un publicē divas, trīs, četras, piecas grāmatas gadā? Varbūt tomēr profesionālisms ir ne tikai laika aizpildīšanas jautājums, bet arī kvalitātes kritērijs, un rakstnieks, ja viņš nav profesionālis, gluži vienkārši ir prasts papīra aprakstītājs, kura sacerējumiem ar literatūru nav nekāda sakara? Ļoti tā gribētos, taču diemžēl šāds rakstnieka definīcijas mēģinājums nav pieņemams tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tekstu plūsma nav iedalāma literatūrā un neliteratūrā. Robeža ir pārāk izplūdusi, nemaz nerunājot par to, ka arī izcili rakstnieki lāgiem mēdz blāķiem publicēt tekstus, kas diez vai liekami literatūras augstākajos plauktos. Varbūt par profesionāli kļūst, kad rakstnieku oficiāli akceptē citi rakstnieki, t. i., attiecīgais autors tiek uzņems Rakstnieku savienībā? Atkal greizi – vairums Rakstnieku savienības biedru, visviens, kādus profesionālisma kritērijus izvēlas, ne tuvu nav profesionāļi – lielākajai daļai vienkārši laiku pa laikam gadās uzrakstīt kādu grāmatu, kas tiek publicēta un atzīta par literatūrai piederīgu. Turklāt, no augšas raugoties, radošajiem ļaužiem joprojām nav nekādas atšķirības no, teiksim, truškopjiem vai cigāru pīpētājiem, jo visas radošās savienības ir gluži tādas pašas sabiedriskas organizācijas kā truškopju biedrība vai cigāru pīpētāju klubs. Protams, visi zina, ka rakstnieks kaut kādā ziņā atšķirās no cigāru pīpēšanas entuziasta, varbūt pat apzinās šīs atšķirības un saskarsmē ar rakstniekiem rēķinās ar tām, tomēr valstiskā līmenī tās nekādā veidā nav formulētas, kas gluži automātiski gan Rakstnieku savienību, gan piederību tai pārtapina drusku bezjēdzīgā pasākumā – rakstnieks atrodas tādā kā nebeidzamā starpsituācijā, kurā nedz viņš, nedz kāds cits nezina, kas īsti viņš kā sociāla vai juridiska būtne ir, bet piederība Rakstnieku savienībai, izrādās, vien ļoti pastarpināti saistīta ar darbošanos, ko viņš varbūt uzskata par savu sūtību. Nebeidzami tiek gaidīts brīdis, kad Rakstnieku savienība varēs reprezentēt rakstniekus kā profesionāļu apvienību, bet gaidīšanas laiks aizpildīts ar darbībām, ar kurām profesionāļu organizācijai varbūt nemaz nebūtu jānoņemas. Taču tā ir drusku cita tēma, kas ne reizi vien jau apzelēta. Vien jāpiebilst, ka šai situācijai ir arī savi plusi. Proti, jebkurš, kas uzskata sevi par rakstnieku un varbūt patiešām tāds ir, var dibināt citu, pareizāku un īstāku rakstnieku savienību – un juridiskā ziņā tā ne ar ko neatšķirsies no pašreizējās. Manuprāt, būtu gluži pašsaprotami, ja Latvijā pastāvētu vairākas rakstnieku (mākslinieku, mūziķu utt.) savienības, no kurām katra apvienotu atšķirīgi domājošus ļaužus. Tā nenotiek – iespējams, no vienas puses tālab, ka vēl viena rakstnieku savienība būtu tikpat bezjēdzīgs iestādījums kā pašreizējā, no otras – rakstnieka kā profesionāļa pašapziņa iedzīta dziļā pagrīdē.

Pieņemsim, profesionāls rakstnieks ir persona, kurš visu savu darbību saista ar teksta tapšanu, uzreiz piebilstot, ka tiešām nav nemaz tik daudz rakstnieku, kas tikai sēž pie galda un driķē grāmatas citu pēc citas. Ar literatūru saistīts daudz plašāks un daudzpusīgāks darbību loks – tur var būt gan darbs kādā literārā izdevumā vai apgādā (kaut gan – izdevniecības ļoti nelabprāt ņem darbā rakstniekus, jo lieliski apzinās, ka attiecīgā autora darbs pie savas grāmatas vienmēr atbīdīs tālu dibenplānā darbošanos ar citu autoru grāmatām), var būt žurnālistika (kas ne tuvu nav tikai ikdienišķa ziņu vai reportāžu rakstīšana), var būt tulkošana, rakstnieks var strādāt par pasniedzēju, var noņemties ar literatūras vēsturi, bīdīt kādus citus projektus un tā tālāk. Īstenībā rakstniecībā diletants nav nekas ļauns. Pasaulē vairums rakstnieku ir diletanti – viņi mierīgi darbojas varbūt ar literatūru pilnīgi nesaistītā sfērā, lāgiem, ja uznāk indeve, kaut ko uzraksta – un bieži sanāk sakarīgāk nekā par profesionāļiem uzskatītajiem. Drīzāk jautājums jāpavērš mazliet citādi – kāda ir diletantu un profesionāļu sūtība un jēga kultūrā? Kaut gan – tad nākas runāt par ja ne gluži netveramām, tad vismaz nekādā veidā precīzi nedefinējamām būšanām. Ja mēģinam iezīmēt pamatu, uz kā balstās pašreizējā latviešu literatūra, gluži automātiski savirknējas vārdi: Regīna Ezera, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Alberts Bels, Zigmunds Skujiņš, Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš – kādu var vēl pielikt klāt, citu noņemt nost, bet, domājams, panteons veidotos līdzīgs, visviens, kādi vērtēšanas kritēriji, vērtētāja gaume vai vērtējamais literatūras žanrs. Visi šie autori ir profesionāļi – ko jēdzīgu viņi spējuši paveikt vien tālab, ka strādājuši lēni, stūrgalvīgi, diendienā, neko daudz neatraudamies citu darbu dēļ. Tieši profesionāļi kļūst par klasiķiem, viņi veido un pēc viņu tekstiem spriež par literatūru. Profesionāļi ir tā ass, ap kuru rotē visa literatūra, tostarp arī epizodiskie diletantu meistardarbi. Viņu radītie teksti joprojām turpina funkcionēt literatūrā un kultūrā vispār – galvenokārt tā iemesla dēļ, ka tikai profesionālis spējīgs savu tekstu kopumu radīt kā pabeigtu un tai pašā laikā „atvērtu” zīmju sistēmu, kā pasauli, kas, no vienas puses, lielā mērā ir pašmērķīga un pašpietiekama, no otras – neredzamām saitēm saistīta un mijiedarbojas ar citām tādām pašām pasaulēm. Ja paraugāmies uz pašreizējo situāciju literatūrā, paveras bezmaz šaušalīga bilde: ar ļoti retiem izņēmumiem nospiedošu profesionāļu vairākumu veido diezgan padzīvojuši ļauži, kuri saņem pensijas, saņem mūža stipendijas par ieguldījumu latviešu kultūrā, varbūt dažu uztur dzīvesbiedrs, vēl cits aizmidzis letarģiskajā miegā ar mazu iespēju pamosties un tamlīdzīgi. Profesionāļu būtībā nav starp trīsdesmitgadīgajiem un jaunākiem, t. i., starp tiem ļaužiem, kuriem jebkurā normālā literatūrā vajadzētu veidot radošo kodolu, dumpoties un rīkot apvērsumus, vārdsakot, sparīgi urdīt un dzīt uz priekšu literāro procesu. Cilvēki izklaidējas sev un citiem par prieku, brīžiem šis tas jēdzīgs arī uzrakstās, bet potenciālos profesionāļus, kuri spētu formēt literatūru pēc gadiem desmit vai padsmit, pie apvāršņa kaut kā nemana.