Latviešu detektīvs. Kura nav?

 

2011. gada sākumā Gētes institūts rīkoja izstādi Lietu izmekē literatūra, veltītu vācu kriminālromānam. Šai sakarā Gētes institūta mājaslapā parādījās arī vairākas publikācijas par detektīvliteratūru, tostarp mazu ieskatu latviešu detektīva vēsturē un šodienā uzticēja uzrakstīt man. Darba procesā tapa arī “papildmateriāls” – latviešu detektīvromānu saraksts, kas bija iecerēts kā palīglīdzeklis, lai es pats varētu orientēties žanra biežņā, taču beigu galā tas izrādījās interesants pats par sevi, katrā ziņā – lai arī, pieļauju, saraksts varētu būt visai nepilnīgs, tomēr puslīdz sakarīgu priekšstatu par žanra spēju/nespēju producēt tekstus tas dod.

Situācija patiešām neizskaidrojama: laikā, kad pasaulē ir detektīvprozas pārprodukcija un detektīvs ir izgājis pilnu attīstības loku – no „nopietnās” literatūras uz triviālo un tad atpakaļ postmoderni „nopietnajā” –, Latvijā beidzamā pusgadsimta laikā ir parādījies tikai viens prozists, kas profesionālā līmenī strādā detektīvžanrā – Andris Kolbergs. Kļuvis par vienīgo latviešu detektīva klasiķi jau XX gadsimta astoņdesmitajos gados, tāds viņš ir joprojām, bet par parādību, ko varētu nokrustīt par latviešu detektīvu, vispār nav jēgas runāt, jo rakstnieki, kas vismaz lāgiem nodevušies šim grēkam, uz pirkstiem sasakaitāmi. (Tiesa, detektīva elementus savos darbos labprāt izmanto daudzi un bieži, bet tā jau ir cita tēma.) Detektīvs kā žanrs – ar savu autoru hierarhiju, vērtību orientāciju, specifiskām īpatnībām, klasiķiem un autsaideriem utt. – latviešu literatūrā neeksistē –, un vēl jo dīvaināka šāda situācija šķiet, ja atceramies, ka pirmajā latviešu romānā – brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikos” – svarīga loma cita starpā bija ierādīta arī detektīvintrigai, kas XIX gadsimta otrās puses literatūras kontekstā nepavisam nelikās no sliktākajām.

XX gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados detektīvu trūkumu vismaz daļēji varēja atvedināt uz socreālisma prasībām. Proti, no ideoloģijas skatpunkta sociālistiskajā sabiedrībā ļaunums nekādā gadījumā nedrīkstēja būt likumsakarīgs un allaž blakusesošs. Ļaunumam bija jābūt pārejošam un pārvaramam – tāpēc ļaunumu iemiesoja vai nu fašisms, vai “pagātnes paliekas”, bet detektīvprozas potences „klasiskā” socreālisma laikposmā realizējās kara, spiegu un piedzīvojumu romānos (izteiksmīgākie paraugi – Anatola Imermaņa un Gunāra Cīruļa piedzīvojumu romāns par Rīgas pagrīdniekiem „Dzīvoklis bez numura” (1952) un Arvīda Griguļa vēstures falsifikācija „Kad lietus un vēji sitas logā” (1964)). Sešdesmito gadu vidū, sairstot socreālisma kanonam, proza pievērsās personības individuālajai pieredzei – un gluži loģiski, ka parādījās arī pirmās detektīva pazīmes. Trīs viduvējus detektīvus, kuru intrigas pamatā ir sadzīves psiholoģiskās problēmas, publicēja Vladimirs Kaijaks – „Vistu elks” (1967) „Direktora klints” (1970) un „Brigitas brīnums” (1970). Pirmo klasiskā „angļu” detektīva paraugu (t. i., izmeklētājs meklē un, protams, atrod vainīgo starp nedaudzām potenciāli vienlīdz vainīgām personām, kas visas bijušas klāt nozieguma izdarīšanas brīdī, un to dara, nevis vākdams lietiskos pierādījumus vai ar šaujamo rokās vajādams iespējamo slepkavu, bet gan ar loģisku spriedumu virknes palīdzību) radīja Viktors Lagzdiņš ar romānu „Nakts „Mežāžos”” (1976). Patlaban šis romāns nebūt neliekas pārmērīgi novecojis un joprojām ir šā detektīva atzara veiksmīgākais paraugs. Dažus citādi visai trūcīgajā kontekstā itin veiksmīgus detektīvromānus publicēja bijušais kriminālizmeklētājs Miermīlis Steiga, starp kuriem labākais bija „Šahs briljantu karalienei” (1971), pagalam naivus un primitīvus detektīvus rakstīja Gunārs Cīrulis („Neticiet stārķim” (1972), „Viesizrāde Ventspilī” (1976), „Mīļais, nesteidzies” (1982) u. c.), bet kopumā padomju laikā aptuveni no sešdesmito gadu sākuma līdz 1990. gadam publicēti labi ja trīsdesmit žanram puslīdz piederīgi romāni un garstāsti. Tātad – knapi viens detektīvs gadā: ainava vairāk nekā nožēlojama.

Padomju laikā paradoksālā veidā juridiskie likumi darbojās arī literatūrā. Laba detektīva panākumi lielā mērā sakņojas izmeklētāja personībā, kurai vēlams būt pēc iespējas kolorītākai un iespaidīgākai, taču padomju detektīvs no visa bagātīgo iespēju klāsta, ko piedāvā detektīvžanra tradīcija, pieļāva tikai vienu vienīgu variantu: ar nozieguma atklāšanu drīkst nodarboties tikai milicijas kriminālizmeklētājs, kuram turklāt noteikti jāstrādā likuma noteiktajās robežās. Viņš nedrīkstēja atļauties pat visnevainīgākos detektīvprozas sižeta dinamikas kāpināšanas paņēmienus, piemēram, ar kāju atsist noziedznieku perēkļa durvis (vajadzīgs kratīšanas orderis), vienā rāvienā apšaut trīs četrus bandītus (visupirms jābrīdina un divreiz jāizšauj gaisā); viņš pat nedrīkstēja automašīnā vajāt bēgošo slepkavu (jo tad tiktu apdraudēta garāmgājēju drošība). Tāpat detektīvā līdz pat astoņdesmito gadu vidum, saprotams, nevarēja būt ne runas par mafiju, organizēto un starptautisko noziedzību, narkomāniju, maniakiem, “balto apkaklīšu” noziedzību, korupciju, politiskajiem noziegumiem, terorismu, miljonāru un banku aplaupīšanu; nebija vēlams apcerēt narkomānus, ielasmeitas un sabiedrības padibenes vispār, jo tādu attīstīta sociālisma sabiedrībā gluži vienkārši nedrīkst būt. Šo drūmo “nav”, “nedrīkst” un “nevar” uzskaitījumu varētu vēl turpināt, tomēr skaidrs ir viens: noziegums – visviens, vai tā būtu slepkavība, laupīšana vai saimnieciska afēra, – ir ārkārtīgi rets izņēmums citādi caurcaurēm pozitīvajā sabiedrībā. Tieši šā iemesla dēļ detektīva autoram atlika viena vienīga iespēja: nevis samežģīt pārgalvīgi aizraujošu sižetu vai nodoties intelektuālu kriminālmīklu risināšanai, bet meklēt un apcerēt cēloņus, kas ir šā izņēmuma pamatā. To ļauj darīt tikai sociālais vai psiholoģiskais detektīvs. Tāpēc Kolberga sociālpsiholoģiskie detektīvromāni nebūt nav nejaušība – viņš meistarīgi izmantoja šo vienīgo iespēju. Tāpat nav nejaušība, ka Kolberga, Kaijaka un Cīruļa detektīvos uzmanības centrā ir ne tik daudz nozieguma atklāšanas process (dedukcija vai izmeklētāja aktīvā darbība), cik nozieguma izdarīšana, t. i., nozieguma sociālo cēloņu analīze un noziedznieka personības psiholoģiskais apraksts.

Tomēr bija rakstnieks, kurš atrada itin veiksmīgu izeju pat no šīs it kā bezcerīgās situācijas, – prozists un dzejnieks Anatols Imermanis, kurš apzināti darbojās triviālās literatūras lauciņā, atdodams detektīvam tā patieso funkciju – lasītāja izklaidēšanu. Izeja bija gluži vienkārša: pārcelt darbību no visnotaļ mierīgās padomju Latvijas uz “mežonīgajiem Rietumiem”, kur iespējams un pieļaujams ir viss. 1964. gadā ar romānu “Pavadonis met ēnu” Imermanis aizsāka romānu ciklu, kurā darbojās sākumā policisti, vēlāk privātdetektīvi Mūns un Deilijs un kuru darbība norisa ASV, Singapūrā (“Lidmašīnas krīt okeānā”, 1968), Spānijā (“Viesnīcas “Holivuda” rēgi”, 1970), Rietumvācijā (“Hamburgas orākuls”, 1970). Abi privātdetektīvi nokļuva gan zemzemes labirintā, gan opija smēķētavā, gan mākslinieka avangardista darbnīcā, gan senā aristokrāta pilī utt., utt. – visur, kur padomju milicijas izmeklētājam ieeja bija liegta. Tāpat arī noziedznieku vēriens nebija salīdzināms ar padomju noziedznieku pieticīgajām izdarībām – cita pēc citas eksplodēja lidmašīnas, pazuda amerikāņu atombumbas, darbojās mafija un neofašistu organizācijas; tika likta lietā gan želejveida sprāgstviela, gan viduslaiku zobens, par banālākiem slepkavošanas ieročiem nemaz nerunājot, – un līķi ar pasaules valdnieka cienīgu izšķērdību bira, kur vien Mūns un Deilijs spēra kāju. Vienīgā ķibele – lai arī šo romānu sižeti nenoliedzami bija ar profesionāļa roku sameistaroti un galveno varoņu duets itin simpātisks, dekorācijas, uz kuru fona risinājās darbība, pārmēru atgādināja paviršu un lāgiem gluži vai kuriozu butaforiju.

Faktiski latviešu detektīva vēsture lielā mērā sakrīt ar Andra Kolberga radošo biogrāfiju. Kolbergs detektīvžanrā debitēja ar garstāstu “Arnolda Zandes cigarete” (1969) – dinamisku vēstījumu, kurā ietilpa bēgšana no cietuma, laupīšana, slepkavība, noziedznieku vajāšana un notveršana. Nākamais Kolberga garstāsts “Šāviens dienas laikā” (1971) atgādina klasisko “angļu” detektīvu, kura pamatā ir intelektuāls paradokss: slepkava izrādās nevarīgs invalīds, kurš savu ratiņu atzveltni izmantojis par atbalstu šautenei. (Desmit gadus vēlāk citu šā sižeta variāciju Kolbergs izspēlēja romānā “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili”.) Savukārt garstāsts “Liekam būt” (1974) bija pavērsiens par simt astoņdesmit grādiem vai, precīzāk, pavērsiens virzienā uz Kolberga paša radīto detektīva paveidu: autors izgāja ārpus žanra klasiskajiem ietvariem un sarakstīja detektīvu bez slepkavības; uzmanības centrā bija noziegums un tā sociālpsiholoģiskie cēloņi.

Kolberga pirmais romāns – “Krimināllieta trijām dienām” (1977) – no vienas puses, veidots kā gluži tradicionāls detektīvs: ir inkasentu aplaupīšana (izeja no ideoloģijas definētā strupceļa: lai arī padomju bankas nav iespējams aplaupīt, naudu var nozagt ceļā uz banku) un slepkavību virkne, ko izmeklētājs lēnā garā mēģina atrisināt. No otras – krietnu romāna daļu veido “krimināllietā nefiksētie notikumi”, kas kļūst zināmi lasītājam, taču lielākoties nav zināmi izmeklētājam. Proti, Kolbergs šķietami pārkāpj visus žanra likumus, ļaudams lasītājam vēl pirms izmeklētāja atrisināt intrigu. “Cilvēks, kas skrēja pāri ielai” (1978) jau ļauj runāt par Kolbergu kā par žanra reformētāju: romānā līķis gan ir, taču, kā atklājas, nav slepkavības. Zem tramvaja riteņiem iet bojā kāda sieviete; viņas rokassomiņā atrod milzīgu naudas summu un neapstrādātus dārgakmeņus; iespējamais slepkava – “cilvēks, kas skrēja pāri ielai” – aizbēg pa šķērsieliņu. Atrisinājums it kā pārvelk svītru visam romānam: sievietes nāve patiesībā bijis nelaimes gadījums; mīklainais “cilvēks, kas skrēja pāri ielai”, kas tik dramatiski izcelts romāna virsrakstā, izrādās, bijis nejaušs garāmgājējs, kura personība tā arī paliek nenoskaidrota. Citiem vārdiem, šķietamā slepkavība – tās ir tikai lamatas, kurās ievilināt uzticīgo lasītāju un allaž aizdomu pilnos miličus. Īstais detektīvstāsts – vērienīga saimnieciska afēra – attīstās no sākumā nebūtiskas sižetiskas sānlīnijas, kas tikai pastarpināti saistīta ar sievietes nāvi.

Tieši “Cilvēkā, kas skrēja pāri ielai” izveidojās un stabilizējās Kolberga rakstība un teksta struktūra, kāda ir pamatā gandrīz visiem viņa romāniem. Pirmkārt, nu jau noziedznieks vairs nav “liekais cilvēks” (kāds bija Voldis stāstā “Liekam būt”) un arī ne atsevišķs izņēmums citādi viscaur pozitīvajā sabiedrībā – noziegums ir nenovēršama sabiedrības sastāvdaļa; noziegumu rada pati sociālā sistēma – noziedznieks tikai izmanto tās piedāvātās iespējas. Otrkārt, Kolberga daiļradē aizvien vairāk palielinās interese par ekonomiskām problēmām: kas ir tie faktori ekonomikā un likumdošanā, kas pieļauj un veicina šos noziegumus. Treškārt, dialogs ar detektīvžanra kanoniem. “Cilvēkā, kas skrēja pāri ielai” tas ir ar slēpti ironisku žestu pasniegtais romānā faktiski nevajadzīgais līķis. “Atraitnē janvārī” (1984) slepkavība gan ir, pat trīskārša, tomēr tā notiek nevis romāna sākumā, kā tam pienāktos būt pēc kanona, bet beigās; līdz ar to veidojas savdabīga detektīvsižeta inversija: romāns beidzas tai mirklī, kad vajadzētu sākties “īstajam” detektīvam; lasītājs uzzina tos notikumus, ko varētu atklāt potenciālais izmeklētājs, t. i., izmeklētājs savā ziņā tiek atvietots ar lasītāju. “Naktī, lietū” (1986) līķis ir, tomēr tas piederīgs pašnāvniekam; uzdodot jautājumu – kālab Arkādijs Pinks nošāvās? – rodas intriģējošs detektīvsižets.

Kolberga romānu struktūra ir diezgan sarežģīta. Tajos parasti ir divas līdz pašām beigām neatkarīgas sižetiskās līnijas: no vienas puses, miliči meklē noziedznieku, no otras –, visuzinošais autors rūpīgi iedziļinās romānā aprakstīto personu dzīvesstāstos, dažbrīd aizklīzdams gadu desmitus tālā pagātnē. Romānus veido laikā un telpā stipri attālināti pavedieni, vairāku personu biogrāfijas, kurām no pirmā acu uzmetiena nav un nemaz nevar būt nekā kopēja (piemēram, izcils ķirurgs un nodzēries klaidonis romānā “Naktī, lietū”; vai – dzīvokļu zaglis un uzcītīgs darbarūķis romānā “Ēna” (1985) kas pēcgalā izrādās dvīņubrāļi). Turklāt autors bez ievērības neatstāj arī izmeklētāju kļūdainās versijas, tās izpētīdams vienlīdz pamatīgi, tādējādi iesaistīdams tekstā papildu personas un veidodams sižeta sānlīnijas. Līdz ar to romānu telpa paplašinās un iegūst panorāmiskas aprises. Šie pavedieni romāna ritumā pamazām tuvinās, līdz savijas ciešā mezglā. Tieši šis ceļojums pa laika un biogrāfiju labirintu ir Kolberga romānu intrigas virzītājspēks. Allaž pamatā ir jautājums: kas ir šie mīklainie iemesli, kālab sižetiskās līnijas saveidojas mezglā? Nejaušība? Likumsakarība? Varbūt “likumsakarīga nejaušība”? Likumsakarība, kas no pirmā acu uzmetiena atgādina nejaušību? Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, veidojas Kolberga darbu sižeti.

Un vēl kāda būtiska īpatnība: informācija, kas darbojas kā Kolberga romānus strukturējošs faktors. Tas var likties paradoksāli, bet tīri tehniska un citkārt garlaicīga informācija detektīvu padara interesantu, piešķirot tam papildu dimensiju. Mazliet hiperbolizējot – Kolberga detektīvu darbība norisinās eksotiskā informācijas vidē. Un, izrādās, eksotisks var būt viss – pat, piemēram, šūšanas ateljē darbības apraksts romānā “Cilvēks, kas skrēja pāri ielai”, nemaz nerunājot par profesionālo noziedznieku pasauli, slepenajām spēļu ellītēm vai cietumiem. “Atraitnē janvārī” Kolbergs, apcerēdams juvelierfabrikas aplaupīšanas plānu, ne tikai sīki apraksta fabrikas iekārtojumu, darbību, apsardzes sistēmu, seifa uzbūvi, bet arī izskaidro, ar kādiem paņēmieniem iespējams seifu atmūķēt, pie viena salīdzinādams pagātnes kramplaužu trūcīgās iespējas ar mūslaiku noziedznieku tehnisko bruņojumu; cita starpā tiek nolasīta arī īsa lekcija par dārgakmeņiem. Līdzīgi romānā “Nekas nav noticis” (1988) autors apraksta liela restorānu kompleksa darbību – no trauku mazgātuves līdz direktora kabinetam. Vienlīdz rūpīgi tiek aprakstīti arī saimnieciskie noziegumi, piemēram, blēdības ar skaitļotājiem romānā “Automobilī rīta pusē” (1986). Kāpēc tas vajadzīgs? Šiem aprakstiem ir arī funkcionāla nozīme. Detektīvs ir viens no visspēlējošākajiem literatūras žanriem, un spēles noteikumi pieļauj visai ierobežotu brīvību un sižetisko variāciju skaitu. Tālab autoram, lai neatkārtotos, nākas izdomāt aizvien sarežģītākus, negaidītākus un paradoksālākus – un, galvenais, līdz ar to arī aizvien neticamākus – sižetiskos mežģījumus. Tas, savukārt, nozīmē, ka autoram jāpieliek aizvien lielākas pūles, lai radītu ticamības ilūziju – lai attaisnotu acīmredzami samāksloto sižeta risinājumu. Kolbergs neticamo, pārspīlēto un paradoksālo ieslēpj absolūti ticamu reāliju jūklī. Jo sevišķi tas jūtams romānā “Naktī, lietū”: pazīstams ķirurgs naktī sabrauc kādu cilvēku un pārbīlī aizbēg no notikuma vietas; viņu sāk šantažēt liecinieks, paklīdis žūpa; lai atbrīvotos no šantāžista, tiek nolīgts slepkava, kurš, savukārt, lai atriebtos par seniem pazemojumiem, šim nolūkam noalgo ķirurga pagrimušo dēlu, kas arī nogalina šantāžistu. Un – kārtējais Kolberga ironiskais paradokss, veidots pēc “nekas nav noticis” principa: īstenībā nelaimes gadījumā cietušais nemaz nav gājis bojā, bet gan ticis sveikā ar pāris zilumiem. Bez šaubām, jau no pirmā acu uzmetiena redzams, ka šis noslēgtais loks ir pārmēru samākslots, turklāt arī smagnēji moralizējošs (reiz pasaulē palaistais ļaunums vēlāk atgriežas atpakaļ un arī bez likuma kalpu iejaukšanās trāpa loka aizsācēju), taču šo spēli maskē sociālpsiholoģiskā analīze, ekskursijas pagātnē un daudzās aprakstošās atkāpes. Līdz ar to Kolberga romānu struktūra veidojas diezgan sarežģīta un dažbrīd šķietami haotiska: tie sastāv no nedaudzu lappušu gariem fragmentiem, kuros aprakstītos notikumus šķir gadu desmiti un kilometru simti (vēl – starp personāžiem mēdz būt it kā nepārkāpjamas sociālās barjeras), – un tikai beidzamajās lappusēs visi šie fragmenti, sižetiskās līnijas un sānlīnijas, ekskursijas pagātnē, daudzās uz mirkli pavīdošās personas, aprakstošās pasāžas sakārtojas apbrīnojami precīzā kopainā; viss šķietami liekais izrādās bijis romānam nepieciešams, un haoss pārtop arhitektoniski smalki izstrādātā konstrukcijā.

Pēc neatkarības atgūšanas it kā parādījās visi nepieciešamie priekšnoteikumi detektīva uzplaukumam. Sociālisms ar visu cenzūru un detektīva ideoloģiskajiem ierobežojumiem bija laimīgi nobērēts, mežonīgā kapitālisma nacionālās īpatnības piedāvāja reti efektīgus sižetus, kas varētu būt kā radīti detektīvam, bet prototipus noziedznieku tēliem varēja atrast kaut Saeimas tribīnē. Taču dīvainā kārtā no uzplaukuma nebija ne miņas. Tiesa, kvantitatīvā ziņā sarosīšanās vienubrīd it kā bija jūtama – vismaz deviņdesmitajos gados parādījās divi trīs vai pat vairāk žanram pieskaitāmi darbi ik gadu, tomēr XXI gadsimta pirmajā desmitgadē saruka arī šī cerīgā tērcīte. Turklāt par šo tekstu kvalitāti grūti teikt kādu labu vārdu. Detektīvus turpināja rakstīt Gunārs Cīrulis („Ekstrasensa kāzu ceļojums” (1994) „Sausā tīklā zivis nelien” (1995), „Ceļš cigaretes garumā” (1996) u. c.) un Anatols Imermanis („Mantojums no Amerikas” (1994), „Viesnīcas „Aizsaule” spoki” (1995) u. c.). Detektīvžanram ir pievērsies Andris Puriņš, kurš agrāk bija sarakstījis dažus jaunatnes auditorijai paredzētus romānus. Puriņš raksta detektīvus gan ar mistikas piešprici („Ar skatienu augšup jeb Vampīru sazvērestība” (1992), “Neredzamās nāves pieskāriens” (1997), „Mana dzīve jūsu rokās” (2002)), gan bez tās („Lielā bērza noslēpums” (2001) un tā turpinājums „Brentes pils briljanti” (2004)). Romānu virkni par privātdetektīviem Kronbergu un Štālu publicēja Jānis Ivars Stradiņš, kopskaitā padsmit grāmatas, kurās tik uzcītīgi atražotas žanra sliktāko paraugu klišejas, ka te drīzāk jārunā par klaju grafomāniju, kas izdošanu grāmatu skatā var piedzīvot tikai katastrofāla detektīvu trūkuma apstākļos. Pēc ilgāka pārtraukuma literatūrā atgriezās Miermīlis Steiga – ar dinamisku trilleri “Firma uzpērk “Melnus āžus”” (1995). Atgriešanās sākumā likās pat itin cerīga – ja ne citādi, romāns deviņdesmito gadu latviešu detektīva kontekstā izcēlās ar neierastu vērienīgumu: sižeta pamatā ir versija par to, kā krievu armijas raķetes tiek tirgotas arābu teroristiem. Taču turpmākie Steigas detektīvi („Pulkvedes Spures liktenīgā kļūda” (1999), „Nāvei nolemto kuģis” (2004) u. c.) šo iespaidu krietni samaitāja – plakani, gluži kā no kartona izgriezti personāži par varītēm tiek bīdīti pa klaji samākslota sižeta līnijām pretēji jebkādai loģikai un dažkārt pat veselajam saprātam. Retumis detektīvam pievēršas arī dažs rakstnieks, kas lielākoties darbojas citos žanros, – teiksim, Vladimirs Kaijaks ar romānu „Atraidītā sindroms” (2005) un Ainārs Zelčs ar detektīvu iz provinces dzīves „Virves dejotāji” (2007). Detektīvprozas elementiem liela loma bija ierādīta vairākos Egila Lukjanska romānos. Parādās arī pa kādam debitantam – piemēram, Mārtiņš Slišāns ar romānu „Terakotas armija” (2006). Virkne vairāk nekā viduvēju detektīvu publicēta „Lata romānu” sērijā. Tomēr visiem šiem darbiem ir viena nelaime. Detektīvs lielā mērā ir spēle – autors drīkst atļauties pārlieku nerūpēties par darbojošos personu psiholoģiju, stilistiskiem vai kompozicionāliem smalkumiem un tamlīdzīgām lietām. Viena lieta gan ir skaidra: detektīvam jābūt interesantam. Tas nozīmē, ka autors ir izstrādājis loģisku notikumu ķēdīti no nozieguma līdz atrisinājumam, turpretī lasītājs romāna ritējumā nemitīgi tiek vilināts šķietami vienlīdz loģiskos sānceļos, kamēr pēcgalā izrādās, ka autors savu loģiku rūpīgi maskējis ar kādu paradoksu, bet lasītāja loģika bijusi tikai ilūzija. Vārdu sakot, lasītājs tiek veikli apvests ap stūri, un, jo elegantāk tas izdarīts, jo viņam no tā lielāks prieks – un tad lasītājs saka, ka detektīvs bijis interesants. Taču latviešu detektīvā ir gluži pretēja situācija – šķiet, to autori ir pagalam zemās domās gan par lasītāju, gan par detektīvžanra iespējām: lasītājam var iesmērēt jebko, ja vien tekstā ir kāds mironis, izlaistīti daži asiņu litri, kas atšķaidīti ar sprediķošanu un melodrāmu, bet vienīgais šo autoru orientieris ir vai nu Vollesa līmeņa lasāmviela, vai, lai cik tas paradoksāli neliktos, joprojām tie paši nedaudzie padomju laika latviešu detektīvi, kuru specifiku un īpatnības lielā mērā noteica ideoloģiskie ierobežojumi. Līdz ar to galarezultāts izraisa vai nu garlaikotas žāvas, vai arī neizpratni, kāpēc attiecīgais teksts vispār rakstīts. Lāgiem gan patrāpās dažs savdabīgāks žanra paraugs. Te var minēt žurnālista un rakstnieka Arņa Terzena romānus „Pagānu orģijas” (1999) un jo sevišķi „Tukšums ir un vārdi” (2007), kura pamatā ir variācija par modīgo sazvērestības teorijas tēmu, tāpat arī šās teorijas nacionālo variāciju Evas Mārtužas vēsturiskajā trillerī „Pētera zvērests” (2008), taču šos romānus gandrīz nelasāmus padara neaptveramais pļāpūdens daudzums (autori nez kāpēc ir pārliecināti, ka detektīvs ir pareizā vieta, lai izteiktos par visu, par ko vien var izteikties) un kuriozi trafaretie ļaundaru tēli, kas liekas tiešā ceļā attransportēti no XX gadsimta sākuma lubu romāniem.

Bet citādi latviešu detektīvā viss pa vecam: sakām – latviešu detektīvs, domājam – Kolbergs; sakām – Kolbergs, domājam – latviešu detektīvs. Kolberga „Civilizēto krokodilu sindromu” (1993) varētu uzskatīt par tādu kā „pārejas posma” darbu. Neraugoties uz eleganti savērpto sižetu un rūpīgi izstrādāto sociālo procesu modeli (VDK un PSKP pārtop starptautiskās biznesa firmās, bet kriminālnoziedznieki – par godājamiem cilvēkiem), romāns vairāk atgādina beletrizētu komentāru avīžrakstiem un tam jūtami pietrūkst kādas Kolberga prozas svarīgas īpatnības – klātbūtnes efekta. Toties nākamais romāns „Meklējiet sievieti” (1996) ir viens no viņa veiksmīgākajiem darbiem. Intrigas izejas punkts – kāda Saeimas deputāta palīdzes noslepkavošana. Taču tālāk, kā jau tas Kolberga romāniem raksturīgi, sižets sazarojas, lai aptvertu milzīgu problēmu loku, visus sociālos slāņus un vairākus gadu desmitus. Ir korupcija Saeimā, ir saiknes, kas saista starptautisko biznesu ar Saeimas likumdevējiem un vienlaikus arī ar mafiju, ir Krievijas izlūkdienestu “garā roka”, kas kontrolē Saeimas darbību, un daudz kas cits (tostarp arī Kolbergam tradicionālās aprakstošās atkāpes – šoreiz par numismātiku un par to, kā savulaik Drošības komiteja vervēja aģentus). Noslēgumā atklājas, ka savu palīdzi nogalinājis pats deputāts, taču viņa vainu pierādīt nav iespējams, un viņa vārds tiek minēts starp Latvijas prezidenta kandidātiem. Kopumā veidojas ironiski traģisks, taču ļoti ticams mūslaiku sabiedrības modelis.

Parasti Kolbergs savos romānos koncentrējas uz aktualitātēm, taču pavisam citā skatā viņš parādījās ar triloģiju par Mendela Davidsona briljantiem: “Pulkstenis ar atpakaļgaitu” (2002), “Klaunu maršs šausmu tirgū” (2002) un „Sieviete melnā” (2004). Tie ir vēsturiskie detektīvi – un, lai arī vēsturiskais detektīvs pasaules literatūrā patlaban ir modes prece, Kolbergs arī šo žanru pārtapina pēc savas gaumes un ieskatiem. Romānu darbība norisinās dažādos laikmetos, katrā grāmatā ir citi galvenie varoņi, tomēr darbi ir saistīti – tos vieno juveliera Mendela Davidsona briljanti, kas tiek nolaupīti 1919. gadā, kad norisinās pirmās grāmatas darbība (romāna pamatā ir reāla 1919. gada krimināllieta par kāda ebreja tirgotāja aplaupīšanu). Tālāk Kolbergs kārtējo reizi izspēlē savu trumpja kārti, norisēs piedāvādams ielūkoties pat ne caur sētas durvīm, bet drīzāk pa šauru spraugu, caur kuru redzesloks ir ārkārtīgi ierobežots, toties ikdienišķās esamības pelēcība un pieticība uzreiz kļūs skarbi asa un kontrastaina. Proti, lai arī, no vienas puses, pati afēra citkārt varētu būt kārtīga trillera vērta (starp briljantiem ir arī dārgakmens, kas varētu iekļūt pasaules izcilāko briljantu skaitā) un, no otras, fons, uz kura noris darbība ir episks (pasaules pārdalīšana pēc Pirmā pasaules kara, Latvijas valsts dibināšanās pirmajā grāmatā, Otrais pasaules karš, geto un ebreju šaušana, leģionāri „Klaunu maršā šausmu tirgū”), triloģijā visi šie notikumi tiek rādīti „no apakšas”, apzināti sašaurinot personāžu redzesloku. „Pulkstenī ar atpakaļgaitu”, piemēram, tas ir tikko dibinātās Latvijas policijas ierindas aģents, kuram ebreju juveliera aplaupīšana ir tikai viena no daudzajām izmeklējamajām krimināllietām, „Sievietē melnā” – viņa spoguļattēls piecdesmitajos gados, milicijas jaunākais leitnants, turklāt sižetiskā līnija par nolaupītajiem briljantiem iznirst tikai epizodiski – lielākoties personāži pat īsti nenojauš, ar ko tiem nācies saskarties (beigu galā lielākais no briljantiem atkal pačib vēstures miglā, lai atkal parādītos tikai XXI gadsimtā). Saskaroties šai „mazo cilvēku” vēsturei un „lielajai” vēsturei, kuras norises, kā jau teiksts, atrodas kaut kur fonā, šķiļas sižets un triloģija kopumā iegūst panorāmiskas aprises.

Pagaidām pēdējais Kolberga romāns ir „Sarkans automobilis melnā naktī” (2008) – to varētu uzskatīt par „klasisko” Kolbergu: autors atgriežas mūsdienās, romānā atkal ir vairākas sākumā šķietami nesaistītas sižetiskās līnijas, kas romāna ritumā pamazām satuvinās, līdz savienojas ciešā mezglā, kuru atraisīt nav iespējams – to var tikai pārcirst ar slepkavību. Šai gadījumā kāds pensionēts policists nogalina bērnu nolaupīšanā iesaistītu pāri, bet fonā risinās apmēru ziņā milzīga afēra par cilvēku nolaupīšanu un iekšējo orgānu tirdzniecību.

Rakstot šo apceri, mēģināju sarēķināt, cik vispār latviešu literatūrā ir tekstu, kas būtu pieskaitāmi detektīvžanram. Sanāca ap simtu. Atkarībā no atlases kritērijiem – ko uzskatīt par detektīvu, ko – ne, šis skaitlis var mainīties uz vienu vai otru pusi, bet aptuvenai orientācijai literārajā telpā tas varētu būt puslīdz derīgs. Skaitļi, protams, par literārām kvalitātēm liecina pliku neko, kaut gan, manuprāt, krietna daļa no šiem tekstiem tomēr atrodas zem robežas, kas atdala literatūru vai vismaz lasāmvielu laika nosišanai no bezjēgas vārdu masas. Nez kāpēc autoru skatījumā latviešu detektīvs – tas ir ļoti slikts detektīvs. Bet arī vērtēšanas kritēriji var būs visai dažādi – galu galā, ja ne citādi, literatūrā tāpat kā zemkopībā – lai kaut kas rastos, vajadzīgs mēslojums. Tomēr dramatiskāks ir kāds cits fakts – pusgadsimta laikā latviešu detektīvā – un, atcerēsimies, detektīvs ir visdinamiskākais un spēlējošākais žanrs – ir radies tikai viens vienīgs šā žanra profesionālis, kurš nu jau ir visai cienījama vecuma. Par latviešu detektīva potencēm un nākotnes izredzēm tas liecina visu to sliktāko, bet ko tas liecina par pašas literatūras dzīvotspēju – grūti pateikt. Katrā ziņā – neko labu.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s