Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Andris Kolbergs: „Nav dots uzrakstīt kaut ko lēnu un mierīgu”

Šogad mūža balva par ieguldījumu literatūrā saņem Andris Kolbergs. Šai sakarā viņa mājai Pumpuros vēlies pāri intervētāju un filmētāju vilnis, kas gan jau noplacis, taču, pieļauju, Andris paspējis izstāstīt visu, ko vien gribējis izstāstīt. Iespējams, tāpēc sarunas atspēriena punkts pats no sevis uzrodas nevis no pagātnes, bet no drīzas nākotnes. Proti, izrādās, triloģija par Mendela Davidsona briljantiem, kurā ietilpst romāni Pulkstenis ar atpakaļgaitu, Klaunu maršs šausmu tirgū un Sieviete melnā un kurai punkts tika pielikts 2004. gadā, nupat grasās pārtapt tetraloģijā.

Andris Kolbergs. …nebūtu jau rakstījis, ja neuzkultos tulkotājs Sergejs Hristovskis – zvanīja katru dienu, izdomājis, ka triloģijai par Mendela Davidsona briljantiem vajag ceturto daļu. Pirmās trīs jau pārcēlis krievu valodā, izdotas gan vēl nav, bet tagad grib ķerties pie ceturtās.

Guntis Berelis. Ja pareizi atceros, triloģijas trešajā grāmatā visi gali sagāja kopā – it kā nekas neliecināja par iespējamo turpinājumu.

A. K. Vajag, vajag – par deviņdesmito gadu, kad bija tie bandīti. Jā, briljanti beigušies, bet gan es izdomāšu, kuru no tiem palaist tālāk. Pirms kāda laiciņa ar sievu bijām Turcijā, braukājām ekskursijās un reiz sapazināmies ar divām dāmām. Klausos, autobusā viņas runā vāciski, bet pēc tam, izrādās, krieviski arī – un vēl labāk. Vācietes no Kazahijas – aizbraukušas, kad vietējie deviņdesmitajos tur svešos fīrēja laukā. Sapazīstamies, sakām – mēs no Rīgas. Viena saka – viņai pumpas uzmetoties, Rīgas vārdu vien padzirdot. Deviņdesmito sākumā viņa divatā ar vīru braukuši uz Vāciju pirkt mašīnu, bet beigas sanākušas tādas, ka abi iesprostoti Rīgā kādas privātmājas pagrabā uz vairākām dienām, kamēr paraksta papīrus, ka dāvina mašīnu tiem bandītiem. Pēc tam veči, kas šos nogrābuši, nopirkuši viņiem biļetes uz Berlīni – kaut kā taču vaļā jātiek, neies jau mušīt nost – bet tur atklājies – tas, ka viņi zina gan tā bandīta adresi, gan uzvārdu, neko nedod, jo starp Vāciju un Latviju nav līguma par izdošanu kriminālvajāšanai. Iedomājos, ka tas sižets man labi derētu. Bet vēl jau nevar zināt, kas sanāks. Nekad nevar zināt, kas sanāks. Pa kādai lapiņai, tā lēnām… Domāju, līdz rudenim varbūt tikšu līdz galam. Briljantus – gan izdomāšu, kā pievilkt. Vienai dāmītei gredzens ar briljantu pirkstā, romāna varonis prasa – no kurienes tev tas… Nu, apmēram tā. Kādiem pāris mēnešiem sižets ir izdomāts. Tagad mēģinu sadzīt rokā vienu veci, kas pazīst drēbi. Redzi, bija stukači, to visi zina, bet virs parastajiem stukačiem bija arī vēl stukači, kas stučīja par administrāciju, tādi pilnīgi slepeni. Bankas Baltija Laventa tēvs bija viens no tādiem. Romānam man vienu šitādu vajadzētu, atradis esmu, bet runāt vēl nav sanācis.

G. B. Triloģija par Mendela Davidsona briljantiem ir nozīmīgākais darbs, kas tev tapis neatkarības laikā. Ja pametam aci atpakaļ – kā vispār radās šī iecere? Atskati tuvākā vai tālākā pagātnē tavai prozai raksturīgi no sākta gala, tomēr vēsturiskais detektīvs ir tāds visai specifisks žanrs ar savām īpatnībām. Kad lasīju pirmo grāmatu – Pulksteni ar atpakaļgaitu – zināmā mērā pat jutos pārsteigts: it kā tas pats Kolbergs, tomēr pavisam citāds…

A. K. Pirmā grāmata… To laiku – astoņpadsmito un deviņpadsmito gadu – es zināju, tāpēc rakstīt nebija grūti. Reizēm uznāk dullums iet urķērties, kādi burlakgabali sameklējami arhīvā. Un tad ar lielām bēdām konstatēju, ka tur nav pilnīgi nekā rakstīšanai noderīga – noziegumi pārāk vienkārši, kā jau divdesmitajos gados. Prasti zog visu, kas nav piesiets. Bet reiz uzskrēju virsū vienai lietai par kukuļņemšanu policijā. Tolaik jau par policistiem kļuva gluži vienkārši – viņus savāca no iesauktajiem karavīriem. Izdomāju, ka man tāds čalis derētu – un palaidu viņu, lai dzīvo un darbojas romānā. No visas milzīgās kaudzes, ko pusgadu raku cauri, divas vai trīs lietas man derēja. Viena no tām tad arī bija par žīdu briljantiem. Šādi tādi fakti no tās iegāja romānā. Trešā grāmata, Sieviete melnā, – vienkārši es pazīstu cilvēku, pie kura bija tas lielais briljants. Par to veceni man stāstīja…

Turpināt lasīt

Latviešu detektīvs. Kura nav?

 

2011. gada sākumā Gētes institūts rīkoja izstādi Lietu izmekē literatūra, veltītu vācu kriminālromānam. Šai sakarā Gētes institūta mājaslapā parādījās arī vairākas publikācijas par detektīvliteratūru, tostarp mazu ieskatu latviešu detektīva vēsturē un šodienā uzticēja uzrakstīt man. Darba procesā tapa arī “papildmateriāls” – latviešu detektīvromānu saraksts, kas bija iecerēts kā palīglīdzeklis, lai es pats varētu orientēties žanra biežņā, taču beigu galā tas izrādījās interesants pats par sevi, katrā ziņā – lai arī, pieļauju, saraksts varētu būt visai nepilnīgs, tomēr puslīdz sakarīgu priekšstatu par žanra spēju/nespēju producēt tekstus tas dod.

Situācija patiešām neizskaidrojama: laikā, kad pasaulē ir detektīvprozas pārprodukcija un detektīvs ir izgājis pilnu attīstības loku – no „nopietnās” literatūras uz triviālo un tad atpakaļ postmoderni „nopietnajā” –, Latvijā beidzamā pusgadsimta laikā ir parādījies tikai viens prozists, kas profesionālā līmenī strādā detektīvžanrā – Andris Kolbergs. Kļuvis par vienīgo latviešu detektīva klasiķi jau XX gadsimta astoņdesmitajos gados, tāds viņš ir joprojām, bet par parādību, ko varētu nokrustīt par latviešu detektīvu, vispār nav jēgas runāt, jo rakstnieki, kas vismaz lāgiem nodevušies šim grēkam, uz pirkstiem sasakaitāmi. (Tiesa, detektīva elementus savos darbos labprāt izmanto daudzi un bieži, bet tā jau ir cita tēma.) Detektīvs kā žanrs – ar savu autoru hierarhiju, vērtību orientāciju, specifiskām īpatnībām, klasiķiem un autsaideriem utt. – latviešu literatūrā neeksistē –, un vēl jo dīvaināka šāda situācija šķiet, ja atceramies, ka pirmajā latviešu romānā – brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikos” – svarīga loma cita starpā bija ierādīta arī detektīvintrigai, kas XIX gadsimta otrās puses literatūras kontekstā nepavisam nelikās no sliktākajām.

XX gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados detektīvu trūkumu vismaz daļēji varēja atvedināt uz socreālisma prasībām. Proti, no ideoloģijas skatpunkta sociālistiskajā sabiedrībā ļaunums nekādā gadījumā nedrīkstēja būt likumsakarīgs un allaž blakusesošs. Ļaunumam bija jābūt pārejošam un pārvaramam – tāpēc ļaunumu iemiesoja vai nu fašisms, vai “pagātnes paliekas”, bet detektīvprozas potences „klasiskā” socreālisma laikposmā realizējās kara, spiegu un piedzīvojumu romānos (izteiksmīgākie paraugi – Anatola Imermaņa un Gunāra Cīruļa piedzīvojumu romāns par Rīgas pagrīdniekiem „Dzīvoklis bez numura” (1952) un Arvīda Griguļa vēstures falsifikācija „Kad lietus un vēji sitas logā” (1964)). Sešdesmito gadu vidū, sairstot socreālisma kanonam, proza pievērsās personības individuālajai pieredzei – un gluži loģiski, ka parādījās arī pirmās detektīva pazīmes. Trīs viduvējus detektīvus, kuru intrigas pamatā ir sadzīves psiholoģiskās problēmas, publicēja Vladimirs Kaijaks – „Vistu elks” (1967) „Direktora klints” (1970) un „Brigitas brīnums” (1970). Pirmo klasiskā „angļu” detektīva paraugu (t. i., izmeklētājs meklē un, protams, atrod vainīgo starp nedaudzām potenciāli vienlīdz vainīgām personām, kas visas bijušas klāt nozieguma izdarīšanas brīdī, un to dara, nevis vākdams lietiskos pierādījumus vai ar šaujamo rokās vajādams iespējamo slepkavu, bet gan ar loģisku spriedumu virknes palīdzību) radīja Viktors Lagzdiņš ar romānu „Nakts „Mežāžos”” (1976). Patlaban šis romāns nebūt neliekas pārmērīgi novecojis un joprojām ir šā detektīva atzara veiksmīgākais paraugs. Dažus citādi visai trūcīgajā kontekstā itin veiksmīgus detektīvromānus publicēja bijušais kriminālizmeklētājs Miermīlis Steiga, starp kuriem labākais bija „Šahs briljantu karalienei” (1971), pagalam naivus un primitīvus detektīvus rakstīja Gunārs Cīrulis („Neticiet stārķim” (1972), „Viesizrāde Ventspilī” (1976), „Mīļais, nesteidzies” (1982) u. c.), bet kopumā padomju laikā aptuveni no sešdesmito gadu sākuma līdz 1990. gadam publicēti labi ja trīsdesmit žanram puslīdz piederīgi romāni un garstāsti. Tātad – knapi viens detektīvs gadā: ainava vairāk nekā nožēlojama.

Padomju laikā paradoksālā veidā juridiskie likumi darbojās arī literatūrā. Laba detektīva panākumi lielā mērā sakņojas izmeklētāja personībā, kurai vēlams būt pēc iespējas kolorītākai un iespaidīgākai, taču padomju detektīvs no visa bagātīgo iespēju klāsta, ko piedāvā detektīvžanra tradīcija, pieļāva tikai vienu vienīgu variantu: ar nozieguma atklāšanu drīkst nodarboties tikai milicijas kriminālizmeklētājs, kuram turklāt noteikti jāstrādā likuma noteiktajās robežās. Viņš nedrīkstēja atļauties pat visnevainīgākos detektīvprozas sižeta dinamikas kāpināšanas paņēmienus, piemēram, ar kāju atsist noziedznieku perēkļa durvis (vajadzīgs kratīšanas orderis), vienā rāvienā apšaut trīs četrus bandītus (visupirms jābrīdina un divreiz jāizšauj gaisā); viņš pat nedrīkstēja automašīnā vajāt bēgošo slepkavu (jo tad tiktu apdraudēta garāmgājēju drošība). Tāpat detektīvā līdz pat astoņdesmito gadu vidum, saprotams, nevarēja būt ne runas par mafiju, organizēto un starptautisko noziedzību, narkomāniju, maniakiem, “balto apkaklīšu” noziedzību, korupciju, politiskajiem noziegumiem, terorismu, miljonāru un banku aplaupīšanu; nebija vēlams apcerēt narkomānus, ielasmeitas un sabiedrības padibenes vispār, jo tādu attīstīta sociālisma sabiedrībā gluži vienkārši nedrīkst būt. Šo drūmo “nav”, “nedrīkst” un “nevar” uzskaitījumu varētu vēl turpināt, tomēr skaidrs ir viens: noziegums – visviens, vai tā būtu slepkavība, laupīšana vai saimnieciska afēra, – ir ārkārtīgi rets izņēmums citādi caurcaurēm pozitīvajā sabiedrībā. Tieši šā iemesla dēļ detektīva autoram atlika viena vienīga iespēja: nevis samežģīt pārgalvīgi aizraujošu sižetu vai nodoties intelektuālu kriminālmīklu risināšanai, bet meklēt un apcerēt cēloņus, kas ir šā izņēmuma pamatā. To ļauj darīt tikai sociālais vai psiholoģiskais detektīvs. Tāpēc Kolberga sociālpsiholoģiskie detektīvromāni nebūt nav nejaušība – viņš meistarīgi izmantoja šo vienīgo iespēju. Tāpat nav nejaušība, ka Kolberga, Kaijaka un Cīruļa detektīvos uzmanības centrā ir ne tik daudz nozieguma atklāšanas process (dedukcija vai izmeklētāja aktīvā darbība), cik nozieguma izdarīšana, t. i., nozieguma sociālo cēloņu analīze un noziedznieka personības psiholoģiskais apraksts.

Turpināt lasīt

Mazāk par simtu: latviešu detektīvs līdz 2010. gadam

Šajā sarakstā mēģināts apkopot visus latviešu detektīvus. Sarakstā iekļauti darbi, kas apzināti rakstīti kā žanram piederīgi, paturot prātā detektīva galveno funkciju – lasītāja izklaidēšanu ar āķīgiem sižetiem, intelektuālām mīklām un sociālām diagnozēm, atstājot ārpusē romānus, kuros detektīvsižeta elementi izmantoti vienkārši romāna būves stiprināšanai un papildināšanai. Taču, lai ainava nekļūtu pavisam pieticīga un lai aprādītu dažas žanra ģenēzes īpatnības, sarakstā iekļauti arī atsevišķi darbi, kas tikai nosacīti piederīgi detektīvžanram – tostarp, piemēram, Anatola Imermaņa un Gunāra Cīruļa piedzīvojumu romāns par Rīgas pagrīdniekiem “Dzīvoklis bez numura” un vēsturiskais dēku romāns “Biedrs mauzeris”, Arvīda Griguļa spiegu lasāmgabals “Kad lietus un vējš sitas logā”, žurnālista un prozista Imanta Liepiņa detektīva manierē daļēji stilizētais pētījums “Ventspils tranzītbiznesa karš”. Tāpat sarakstā atrodams ne mazums lasāmgabalu, kas mīt pelēkajā un nekādi nedefinējamajā joslā starp literatūru un klaju grafomāniju – lai arī par latviešu detektīvu tie vēsta visu to sliktāko, tomēr šādu tekstu īpatsvars ir tik augsts, ka tos nekādi nav iespējams atstāt bez ievērības – realitāte ir tāda, kāda tā nu ir.

Turpināt lasīt

Gunārs Cīrulis “Ceļš cigaretes garumā”

Lasītājs ir muļķis

Gunārs Cīrulis. Ceļš cigaretes garumā. Īsromāns. – R, Preses nams, 1996

Pagājušogad, Dienā recenzējot jauniznākušās grāmatas, man vairākkārt nācies atkārtot vienus un tos pašus vārdus: šī ir viena no kuriozākajām grāmatām, kāda beidzamajā laikā lasīta. Kuriozs – tas parasti ir kāds izņēmums, kas tik ļoti disonē ar kontekstu, ka kļūst komiski atbaidošs. Taču nupat kuriozi pasākuši plūst bezmaz vai viendabīgā un tālab apnicīgā straumē. Varbūt vienkārši nav jēgas tiem pievērst uzmanību – tāpat pačibēs literatūras vēstures miskastē. Tomēr Gunāra Cīruļa “īsromāns” (pēdiņas liktas tālab, ka šim savārstījumam nav ne mazākā sakara ar romānu, pat ne ar ļoti īsu) Ceļš cigaretes garumā spējīgs iztrumpot pat populārā grafomāna Jāņa Ivara Stradiņa defektīvus, Artura Kronberga seksprozu un tādus lasāmgabalus kā, piemēram, Laimoņa Pura Tikai sieviete.

Savulaik Gunārs Cīrulis kopā ar Anatolu Imermani rakstīja nenoliedzami aizraujošus propagandas trillerus, pēc tam, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, stipri stīvākus un garlaicīgākus detektīvus. Pēdējos gados pēc ilgāka pārtraukuma viņam iznākušas divas grāmatas – Ekstrasensa kāzu ceļojums (1994) un Sausā tīklā zivis nelien (1995) –, kuri neko labu par latviešu detektīva potencēm neliecināja.

Guntis runā ar Bereli III. Par triviālām būšanām

Guntis. Iepriekšējā sarunā mēs nonācām pie secinājuma, ka literatūrā patlaban kaut kas notiek – kaut kas pārbīdās, kustas, virzās. Taču neizteikta palika tā doma, ka šajos procesos literatūra būtībā tiek nošķirta no lasītāja. Topošie teksti orientēti ne tik daudz uz lasītāju, cik uz interpretētāju (kā zināms, interpretēšana un lasīšana, lai kā tas nepatiktu kritiķiem, ir stipri atšķirīgas nodarbības). Var jau būt, ka literatūrai no tiem savs labums atlec, tak lasītājam ne silts, ne auksts.

Berelis. Literāro paradigmu maiņu posmos tas ir nenovēršami. Pārbīdes ir pārāk fundamentālas un jau realizējušās – arī vēl realizēsies – pārāk izteiksmīgās formās, lai lasītājs – t. i., nevis lasītājs intelektuālis, bet tā saucamais “vienkāršais lasītājs”, kas lasa savam priekam, – tās spētu pieņemt, nemaz nerunājot par to, lai viņš par tām jūsmotu.

G. Tieši tāpēc šoreiz pievērsīsimies tekstiem, kas paredzēti šim “vienkāršajam lasītājam” laika nosišanai – un kuriem kritika nepievērš tikpat kā nekādu uzmanību, ja nu vienīgi parādās kāda anotējoši reklāmiska recenzija. Proti, triviālajai literatūrai – detektīviem, zinātniskajai fantastikai, sieviešu lubenēm un tamlīdzīgiem lasāmgabaliem, kas apzīmogoti ar spārnoto saukli: izlasi un izmet!

B. Manuprāt, latviešu detektīvs jau kur tas laiks, kopš iezārkots un norakts. Pagājušogad izdotās pāris mazās grāmatiņas – Gunāra Cīruļa Ekstrasensa kāzu ceļojums un Anatola Imermaņa Mantojums no Amerikas – par detektīvžanra potencēm liecināja visu to ļaunāko. Jāņa Ivara Stradiņa kuriozais romāns Piedzīvojumi Parīzē bija izmetams bez lasīšanas. Par fantastiku vispār nerunāsim – tās latviešiem nav bijis no sākta gala. Savukārt sieviešu lubeņu vietā parādās visādi garumā pārlieku izstiepti lasāmgabali, kuru autores nu nekādi nav spējīgas konkurēt ar Buasāru vai Džekiju Kolinsu.

G. Tā tas bija pagājušogad. Taču šogad situācija ir mainījusies. Es pat teiktu – krasi mainījusies. Apmēram deviņu, desmit mēnešu laikā ir iznākuši pieci pamatīgi detektīvu sējumi cietos vākos ar pagalam ļaundabīgām bildēm virsū – noslēpumaini un daudznozīmīgi viepļi, kauj un šauj, un vēl viena plika līķa pakaļa pa vidam. Tie ir: Gunāra Cīruļa Sausā tīklā zivis nelien (Preses nams), kurā ietverti divi romāni – Un gali ūdeni… un Haizivīm ir asi zobi; Anatola Imermaņa Viesnīcas “Aizsaule” spoki (Korra); Miermīļa Steigas Firma uzpērk “Melnus āžus” (Korra); Jāņa Ivara Stradiņa Baumaņu lieta un Austrumu bankas miljoni (abi Preses namā). So detektīvromānu kopējais apjoms pārsniedz 1200 lappuses…

B. …kuru PĀRVARĒŠANA mums prasīja milzīgu piepūli. Sātaniska garlaicība, aprobežotība, latviešu valodas neprasme un galu galā arī stulbība tās košākajās izpausmēs. Latviešu detektīvs patlaban atgādina tādu nenosakāmas šķirnes jaukteni, kas, asti luncinādams un degunu snaikstīdams, bizo no viena lasītāja pie otra – varbūt kāds noglaudīs. Izlasīju visu šo, nu, labi, ne makulatūras, bet papīru blāķi, un man radās gluži likumsakarīgs jautājums: ja TAS ir latviešu detektīvs – vai vispār nepieciešama vietēja mēroga triviālās literatūras produkcija? Vai daudz prātīgāk nebūtu izlīdzēties ar krietni kvalitatīvāko importa preci? Vēl jo īpaši tālab, ka, pirmkārt, triviālā literatūra rietumpasaulē beidzamo desmit piecpadsmit gadu laikā ir piedzīvojusi ievērības cienīgas pārvērtības, un, otrkārt, nupat vairs nav tālu tas laiks, kad Rietumu bestselleri latviešu valodā iznāks jau dažus mēnešus pēc to publikācijas oriģinālvalodā.

Triviālā literatūra ir tirgus prece. Un mazā valsti tā nespēj attīstīties tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav un nebūs nekādas triviālās literatūras ražošanas industrijas, kāda ir, teiksim, ASV vai Francijā. Pie mums nav tā pamata, uz kura varētu balstīties patiesi profesionāla un kvalitatīva triviālā literatūra, – diletantisma piesmaka būs jūtama vienmēr. Tāpēc amerikāņu bestselleri vienā rāvienā izkonkurēs pašmāju ražojumus. Manuprāt, tas ir nenovēršams process.

Turpināt lasīt

Andris Kolbergs “Kopotie raksti sešos sējumos”

Uzmetums Kolberga mazajai enciklopēdijai

Andris Kolbergs. Kopotie raksti sešos sējumos. R., Aka, 1994

1. sējums. Humors. Stāsti. Romāni: Krimināllieta trijām dienām, Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

2. sējums. Stāsti. Garstāsti: Arnolda Zandes cigarete, Liekam būt. Romāns: Cilvēks, kas skrēja pāri ielai

3. sējums. Stāsti. Romāni: Automobili rīta pusē, Atraitne janvāri

Kopoti raksti — vairāk vai mazāk pilnīgs tekstu kopojums, ar ko cienījami vai vismaz populāri autori parasti tiek aplaimoti jau pēc tam, kad viņi ir pagalam. Savulaik retumis KR izdeva īpaši cienījamiem autoriem, viņiem vēl dzīviem esot (piemēram, Porukam, Rainim, Aspazijai, Skalbem) . KR būtībā bija atzīšanas žests nacionālā mērogā. Turpretī sociālisma laikmetā dzīvo autoru KR bija mazāk popularitātes vai talanta mēraukla, vairāk ideoloģiska kanonizācija — ideoloģija izveidoja “dzīvo klasiķu” panteonu ar Upīti un Lāci pašā spicē (šai ziņā jo sevišķi ražīgi bija sešdesmitie gadi, kad cits pēc cita iznāca Sakses, Luksa un Griguļa KR; šķiet, beidzamais savu KR ķieģelīšus plauktā pašrocīgi varēja izkārtot Žanis Grīva 1970. — 1977. gadā). Taču pēc tam, kad pietrūka socreālisma klasiku — tolaik jaunie autori diez ko nevēlējās pievienoties šai plejādei — rimās arī dzīvo rakstnieku KR izdošana. Te gan jāpiebilst, ka īsi pirms nāves savu KR 1. sējumu paspēja ieraudzīt Jānis Grots 1968. gadā; astoņdesmito gadu beigās “maskētus” KR (bez sējumu numerācijas) izdeva Albertam Belam.

Tātad ir skaidrs, ka dzīva, turklāt rakstīt nepārstājuša un socreālistu panteonam nekad nepiederējuša autora KR — tas ir sen nepieredzēts notikums latviešu literatūrā. Pagaidām ir iznākuši pirmie trīs sējumi, kas aptver Kolberga daiļradi, sākot no sešdesmito gadu otrās puses (humoreskas, stāsti, garstāsts Arnolda Zandes cigarete — Kolberga debija kriminālžanrā) līdz 1986. gadam (romāns Automobilī rīta pusē) ; tajos nav iekļauti daži sākumposma darbi — stāsti no krājumiem Šāviens dienas laikā (1971) un Vanags (1974). Domājams, tālāk nav vietas liekai kautrībai: ja reiz ir KR (turklāt šajos grāmatizdošanai tik grūtajos laikos) —tad kālab gan nevarētu būt, teiksim, Ceļvedis pa Kolberga romāniem vai, vēl labāk, Kolberga mazā enciklopēdija? Proti, visu Kolberga darbu vispusīga analīze no visiem iedomājamiem skatpunktiem visos iespējamos virzienos. Vēl — apceres par Kolberga romānu topogrāfiju, par vēsturiskajām atkāpēm un iestarpinājumiem, Kolberga aprakstīto personu biogrāfijas un varbūtējie prototipi, reālo notikumu interpretācijas, noziegumu klasifikācija, kriminālžanra tradicionālo elementu atbalsis, autobiogrāfiskie motīvi, sociālās analīzes elementi utt., u. tml. — vārdu sakot, viss kā jau enciklopēdijā. Saprotams, šī konspektīvā un visai haotiskā apcere nē tuvu nevar pretendēt uz enciklopēdisku aptvērumu, tomēr dažus Kolberga daiļrades elementus mēģināšu iezīmēt.

Andris Kolbergs (1938). Rakstnieks, debitējis kā humorists, taču drīz vien pievērsies detektīvprozai. Sarakstījis deviņus romānus, dažus garstāstus un stāstus. Pieci romāni un viens garstāsts ekranizēti latviešu kinomākslas sliktāko tradīciju garā; rakstījis arī kinoscenārijus. Šķiet, Kolbergs ir viens no visvairāk tulkotajiem latviešu rakstniekiem (otrs — Anatols Imermanis, kura dažādās valstīs dažādās valodās izdoto grāmatu skaits nu jau krietni pārsniedz simtu), kaut gan, kā teikts 1. sējuma priekšvārdā, ārzemēs izdoto grāmatu skaits nav zināms arī pašam autoram (prāvais tulkojumu skaits izskaidrojams ar to, ka savulaik jebkurš daudzmaz nozīmīgs romāns drīz vien tika pārtulkots gan krievu, gan citu PSRS republiku, gan socvalstu valodās; atšķirībā no daudzajiem mākslīgi uzpūstajiem “sociālisma nometnes bestselleru” autoriem, Kolberga romānu izdošana joprojām turpinoties, bet nu jau pirātiskā formā). Vēl jāpiebilst, ka arī tirāžu zinā Kolbergs ir starp rekordistiem — piemēram, romāni Naktī, lietū… un Automobilī rīta pusē 1986. gadā izdoti 100 000 eksemplāru metienā (te ar Kolbergu varētu mēroties, liekas, tikai Zigmunds Skujinš).

Tie būtu vispārzināmi skaitļi un fakti. Vēl viens vispārzināms fakts — taču no pirmā acu uzmetiena nepamanāms — ir tas; ka Kolbergs būtībā ir vienīgais īsti profesionālais un talantīgais detektīvu rakstnieks visā latviešu literatūras pastāvēšanas laikā. Grūti teikt, ar ko varētu būt izskaidrojams šis fenomens — laikā, kad visā pasaulē ir detektīvliteratūras pārprodukcija, Latvijā pēdējos piecdesmit gados bez Kolberga šajā žanrā ir strādājuši uz vienas rokas pirkstiem saskaitami autori – un tie paši vai nu epizodiski, vai ļoti neveiksmīgi.

Turpināt lasīt

Jānis Ivars Stradiņš “Dēmonu villa”

Recenzija uz literatūrvēsturiska fona

Jānis Ivars Stradiņš. Dēmonu villa. R., Preses nams, 1993

I. Fons

image Pirmajā acu uzmetienā tas liekas neizprotami: laikā, kad pasaulē ir detektīvprozas pārprodukcija un kad detektīvsižets jau izgājis pilnu aprites loku – no “nopietnās” literatūras uz triviālo, pārtapdams “tīrā” detektīvā, un tagad atpakaļ “nopietnajā” (postmodernisma prozā) -, Latvijā beidzamā pusgadsimta laikā ir strādājis tikai viens prozists, kas konsekventi un augsti profesionālā līmenī nodarbojas ar detektīvromānu rakstīšanu – Andris Kolbergs. Un tikai palaikam šim grēkam ir nodevušies arī citi, lielākoties gan epizodiski un neveiksmīgi.

Kāpēc tāda nevērība pret šo fantastiski populāro žanru?

Saprotams, “klasiskajā” socreālismā (četrdesmitajos gados un piecdesmito gadu pirmajā pusē) detektīvs vispār nevarēja pastāvēt – aiz tā vienkāršā iemesla, ka sociālistiskajā sabiedrībā ļaunums nekādā gadījumā nedrīkstēja būt likumsakarīgs un allaž blakusesošs; ļaunums bija pārejošs un pārvarams – un līdz ar to ļaunumu iemiesoja vai nu fašisms, vai “pagātnes paliekas”. Tālab detektīvprozas potences krietni apskādētā veidā realizējās vai nu gigantiskajās “epopejās” par “jauncelsmes” tēmu, kurās autori ievija dažas mazāksvarīgas sižetiskās līnijas par komunistu cīņu pret “pagātnes paliekām”, vai kara romānos (spožākais un žanriski tīrākais te ir Imermaņa un Cīruļa romāns par Rīgas pagrīdniekiem Dzīvoklis bez numura, 1952), vai arī spiegu romānos, kuros viss ļaunums padomju valstī tiek importēts no ārpasaules (Griguļa Kad lietus un vēji sitas logā, 1964).

Savukārt piecdesmito gadu beigās un sešdesmitajos gados, kad proza, reaģējot uz socreālisma kanona sairšanu, pievērsās cilvēka individuālajai pieredzei un apguva psiholoģijas pamatus, detektīvam rasties bija diezgan problemātiski: jo detektīvs var pastāvēt tikai tad, kad literārās struktūras jau ir stabilizējušās un kad tās var pārtapt apspēles objektā. Būtībā vienīgais, kas izmantoja jaunās iespējas, bija Vladimirs Kaijaks, kas sarakstīja trīs diezgan viduvējus detektīvromānus (Vistu elks, 1967; Direktora klints, 1970; Brigitas brīnums, 1970), kuru pamatā ir tīri psiholoģiskas kolīzijas.

Tālāk: neapšaubāmi, ka laba detektīvromāna panākumi lielā mērā sakņojas izmeklētāja personībā – tai vēlams būt pēc iespējas kolorītākai un efektīgākai. Taču socreālismā no visa bagātīgo iespēju klāsta, ko jau “gatavā veidā” piedāvāja detektīva tradīcija, – no policistiem, privātdetektīviem (kuriem pat ļoti “reālistiskā” prozā atļauts tas, ko likums liedz policistiem), žurnālistiem, kādas mīklainas specnodaļas supermeņiem (vēl – žokejiem, antikvāriem, mājsaimniecēm, vēstures profesoriem utt.) —, atlika viens vienīgs variants: milicijas kriminālizmeklētājs, kas vienīgais drīkst nodarboties ar nozieguma izmeklēšanu. Jau ar šo nosacījumu vien spēles variāciju skaits diezgan bezcerīgi samazinājās. Turklāt pēc tam spēkā stājās nākamā prasība: ja socreālismam “jāatspoguļo dzīves īstenība”, tad padomju detektīvromānam “jāatspoguļo” (un, protams, jāpropagandē) milicijas darbība (ne velti par pareizu “atspoguļošanu” pastāvēja Iekšlietu ministrijas un pat Drošības komitejas prēmijas). Tas nozīmēja, ka kriminālizmeklētājam pretēji detektīva tradīcijai nācās būt ļoti pelēcīgam tipam – mēreni gudram, mēreni spēcīgam, mēreni apsviedīgam (tiesa, dažs autors, ejot Simenona pēdās, pat no šās pelēcības izmanījās izveidot “antikolorītu”, tā pamatā liekot formulu, ka arī izmeklētājs ir “tāds pats cilvēks kā visi citi” – viņš ir sadzīvisku problēmu nomocīts, viņam ir sieva, kura viņu ļoti reti redz, un viņam ir priekšnieks – vēlams, vecīgs pulkvedis, kas atmetis smēķēšanu; pastāvēja pat specifiska klišeja, lai attainotu šo “antikolorītu” – bezmaz katrā detektīvromānā kaut kādā veidā pieminēta tēze par to, ka “dzīvē ir savādāk nekā detektīvā”). Tieši šā iemesla pēc tik neizteiksmīgi un blāvi ir Kolberga apcerētie izmeklētāji, kurus nemitīgi atspiež otrajā plānā patiesi kolorītie noziedznieki.