Uzvarēt „drūmo pļāvēju”

Andrievs Ezergailis. Lapu agonija. Grāmata par Intu. No angļu valodas tulkojusi Ilma Elsberga. Intas Ezergailes dzeju atdzejojusi Amanda Aizpuriete. R., Atvērtās krātuves, 2012

imageDomājams, Andrieva Ezergaiļa (1930) vārds īpašus komentārus neprasa. Vēsturnieks, holokausta pētnieks, savulaik apcerējis arī 1917. gada notikumus Latvijā, vairāku grāmatu un daudzu rakstu autors, kura publikācijas bieži inspirējušas diskusijas. Katrā ziņā – Ezergailis vēstures interpretāciju rutīnas rāmajai, toties hipnotiski spēcīgajai straumei nav ļāvies, bet allaž mēģinājis to pavērst virzienā, kādu pats uzskata par pareizu. Lapu agonija Ezergaiļa darbības kontekstā ir gluži negaidīta grāmata, kurā uzmanības centrā ir viņa dzīvesbiedre Inta Ezergaile (1932 – 2005). Inta Ezergaile bija literatūrpētniece, profesore Kornela universitātē ASV. Līdz deviņdesmitajiem gadiem viņa specializējās vācu literatūras pētniecībā, īpašu uzmanību pievēršot Tomasa Manna daiļradei, tad pievērsās feminisma problemātikai, vēlāk – arī latviešu literatūrai, kurai pilnībā veltīta viņas pēdējā literatūrpētnieciskā grāmata Nostalgia and Beyond: Eleven Latvian Woman Writers (1998). Lielākā daļa darbu sarakstīti angļu valodā; publicēties latviešu periodikā viņa sāka tikai deviņdesmitajos gados. 2011. gadā Rīgā latviešu valodā iznāca prāvs Intas Ezergailes Rakstu (izdevniecība Zinātne) sējums, kurā apkopotas viņas grāmatas un svarīgākās apceres. Ap 1993. gadu viņa sāka dzejot – arī angliski, šos tekstus gan necenšoties publiskot; dzejoļi izdoti četrās grāmatās jau pēc autores nāves. Lapu agonijā iekļautie Intas Ezergailes dzejoļi ir viņas dzejas pirmā nozīmīgākā publikācija latviski.

„Kāpēc sarakstīju Lapu agoniju? Iemesli varētu būt vairāk nekā daži. Rakstīšana iesākās kā cīņa pēc varas, sacelšanās pret aizmirstību, ko tautas valodā dēvē par nāvi. Tas bija protests pret nāves pārsteidzīgo dekrētu, ka Intai jāmirst. Man pilnīgi nepieņemams bija dekrēta paragrāfs, ka sakari lauzti, ka nekad mums nebūs ne tiesību, ne iespēju sarunāties – pārmīt vārdus, savīt domas. Savā ziņā Lapu agonija ir maza uzvara pār drūmo pļāvēju,” stāsta autors. Šajā citātā vērts pievērst uzmanību izteikumam „pārmīt vārdus, savīt domas”, kas precīzi raksturo Lapu agonijas specifiku. Andrievs un Inta sabija kopā 37 gadus (viņi apprecējās 1957. gadā) – un Lapu agonija lielā mērā ir šī daudzgadīgā dialoga turpinājums laikā, kad vairs nav jēgas kaut ko slēpt (kā Inta savu iekšējo pasauli iekapsulēja dienasgrāmatās), noklusēt, samelot, uz kaut ko pievērt acis. Andrievs nebūt nav Lapu agonijas vienīgais autors. Krietnu grāmatas daļu veido arī Intas teksti – dzejoļi, dienasgrāmatas, piezīmes, turklāt šie teksti nav ievietoti, teiksim, kā Intas “daiļrades paraugi” vai papildinājumi faktu un notikumu kolāžai – tā patiesi ir “domu savīšana” un “vārdu pārmīšana”. Andrievs un Inta turpina sarunu, iespējams, izrunājot arī daudz ko no tā, kam mests līkums Intas dzīves laikā. Jebkura Intas esamības norise tiek uzlūkota no vairākiem skatpunktiem – Andrieva atmiņas, Intas pašrakstītās piezīmes, tās atspulgi Intas dzejā; pēc tam dialogs pāriet augstākā līmenī, ko nosacīti varētu raksturot ar jautājumu “kāpēc?” Andrievs, ņemot talkā gan plašu kultūras vēstures zināšanu arsenālu, gan vēlāk arī Junga analītisko psiholoģiju (tas nav bez pamata – Inta ilgus gadus mēģināja risināt savas iekšējās problēmas ar analītiskās psiholoģijas terapeita palīdzību), meklē atbildes uz šiem daudzajiem “kāpēc?”

Turpināt lasīt

Inta Ezergaile starp eņģeļiem un dēmoniem

Andrievs Ezergailis. Lapu agonija. Grāmata par Intu. No angļu valodas tulkojusi Ilma Elsberga. Intas Ezergailes dzeju atdzejojusi Amanda Aizpuriete. R., Atvērtās krātuves, 2012

imageJa reiz Andrievs Ezergailis, tad noteikti par holokaustu, žīdiem, Otro pasaules karu vai kādām citām Latvijas vēstures strīdīgām epizodēm, kādām godīgs vēsturnieks labprātāk met līkumu, visviens, kādas ideoloģijas krāsā ietonēts laikmets aiz loga. Kolīdz Ezergailis, tā uzreiz kaškis uz vella paraušanu, bet strīda inspirētājs, ironiski smīkņājot, rāmā solī čāpo pašradītai jezgai pa vidu, svēti pārliecināts par savām tiesībām uz patiesību. Protams, mazliet hiperbolizēju, tomēr Ezergailis – kā vēsturnieks un holokausta pētnieks – allaž pamanījies izsaukt uguni uz sevi no visām pusēm, kas gan nav traucējis pretiniekiem vienā laidā ekspluatēt viņa pētījumus.

Nu – Lapu agonija, apakšvirsrakstā nodēvēta par Grāmatu par Intu. Šoreiz – ne miņas no Ezergailim raksturīgajām tēmām, interesēm, problemātikas. Inta ir autora dzīvesbiedre literatūrpētniece Inta Ezergaile (1932 – 2005). Biogrāfija? It kā. Memuāri? Arī – it kā. Taču Lapu agonija tālu pārsniedz tradicionālā biogrāfiskā/memuāru žanra nekur nedefinētos, tomēr dīvainā kārtā lielākoties ļoti striktos priekšrakstus. Īstenībā latviešu literatūrā liels negals ar šo žanru, kura piedāvātās iespējas tiek reducētas līdz bēdīgam minimumam. Vai nu sauss faktu un norišu izklāsts, kas tiek atšķaidīts ar pamatīgu devu pļāpūdens, vai arī dzelteni ietonēta jūsmošana, cik nolemti traģiska personība bijis apceramais objekts un cik skaisti tas ļāvies pasaulīgajiem kārdinājumiem. (Šoreiz neskaru trešo iespēju – par biogrāfiju nodēvēt faktiski autordarbu, kurā kāda personība ir kalpojusi vien kā iemesls grāmatas sarakstīšanai – tādas ir Repšes un Ikstenas radītās biogrāfijas.) Izņēmumi gadās ārkārtīgi reti – un Lapu agonija pieder pie šiem izņēmumiem.

Lapu agonija vispirmām kārtām ir dialogs. Proti, tajā paralēli Ezergaiļa tekstam – un ļoti bieži to pārmācot – saklausāma arī Intas balss: dienasgrāmatās, piezīmēs, dzejoļos. Lāgiem Andrievs parādās tikai kā šo tekstu interpretētājs un komentētājs, kas tos ievieto dažādu veidu kontekstos, papildina ar reālijām, iezīmē to kultūrvēsturisko dimensiju. Dažbrīd Andrievs „turpina” Intas rakstīto, citkārt lomas mainās un, Andrieva tekstā ievijoties Intas „balsij no pagātnes”, vēsturnieka rokas darinātā faktu un notikumu kolāža iegūst emocionālas un līdz ar to arī telpiskas aprises.

Turpināt lasīt

Latviešu detektīvs. Kura nav?

 

2011. gada sākumā Gētes institūts rīkoja izstādi Lietu izmekē literatūra, veltītu vācu kriminālromānam. Šai sakarā Gētes institūta mājaslapā parādījās arī vairākas publikācijas par detektīvliteratūru, tostarp mazu ieskatu latviešu detektīva vēsturē un šodienā uzticēja uzrakstīt man. Darba procesā tapa arī “papildmateriāls” – latviešu detektīvromānu saraksts, kas bija iecerēts kā palīglīdzeklis, lai es pats varētu orientēties žanra biežņā, taču beigu galā tas izrādījās interesants pats par sevi, katrā ziņā – lai arī, pieļauju, saraksts varētu būt visai nepilnīgs, tomēr puslīdz sakarīgu priekšstatu par žanra spēju/nespēju producēt tekstus tas dod.

Situācija patiešām neizskaidrojama: laikā, kad pasaulē ir detektīvprozas pārprodukcija un detektīvs ir izgājis pilnu attīstības loku – no „nopietnās” literatūras uz triviālo un tad atpakaļ postmoderni „nopietnajā” –, Latvijā beidzamā pusgadsimta laikā ir parādījies tikai viens prozists, kas profesionālā līmenī strādā detektīvžanrā – Andris Kolbergs. Kļuvis par vienīgo latviešu detektīva klasiķi jau XX gadsimta astoņdesmitajos gados, tāds viņš ir joprojām, bet par parādību, ko varētu nokrustīt par latviešu detektīvu, vispār nav jēgas runāt, jo rakstnieki, kas vismaz lāgiem nodevušies šim grēkam, uz pirkstiem sasakaitāmi. (Tiesa, detektīva elementus savos darbos labprāt izmanto daudzi un bieži, bet tā jau ir cita tēma.) Detektīvs kā žanrs – ar savu autoru hierarhiju, vērtību orientāciju, specifiskām īpatnībām, klasiķiem un autsaideriem utt. – latviešu literatūrā neeksistē –, un vēl jo dīvaināka šāda situācija šķiet, ja atceramies, ka pirmajā latviešu romānā – brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikos” – svarīga loma cita starpā bija ierādīta arī detektīvintrigai, kas XIX gadsimta otrās puses literatūras kontekstā nepavisam nelikās no sliktākajām.

XX gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados detektīvu trūkumu vismaz daļēji varēja atvedināt uz socreālisma prasībām. Proti, no ideoloģijas skatpunkta sociālistiskajā sabiedrībā ļaunums nekādā gadījumā nedrīkstēja būt likumsakarīgs un allaž blakusesošs. Ļaunumam bija jābūt pārejošam un pārvaramam – tāpēc ļaunumu iemiesoja vai nu fašisms, vai “pagātnes paliekas”, bet detektīvprozas potences „klasiskā” socreālisma laikposmā realizējās kara, spiegu un piedzīvojumu romānos (izteiksmīgākie paraugi – Anatola Imermaņa un Gunāra Cīruļa piedzīvojumu romāns par Rīgas pagrīdniekiem „Dzīvoklis bez numura” (1952) un Arvīda Griguļa vēstures falsifikācija „Kad lietus un vēji sitas logā” (1964)). Sešdesmito gadu vidū, sairstot socreālisma kanonam, proza pievērsās personības individuālajai pieredzei – un gluži loģiski, ka parādījās arī pirmās detektīva pazīmes. Trīs viduvējus detektīvus, kuru intrigas pamatā ir sadzīves psiholoģiskās problēmas, publicēja Vladimirs Kaijaks – „Vistu elks” (1967) „Direktora klints” (1970) un „Brigitas brīnums” (1970). Pirmo klasiskā „angļu” detektīva paraugu (t. i., izmeklētājs meklē un, protams, atrod vainīgo starp nedaudzām potenciāli vienlīdz vainīgām personām, kas visas bijušas klāt nozieguma izdarīšanas brīdī, un to dara, nevis vākdams lietiskos pierādījumus vai ar šaujamo rokās vajādams iespējamo slepkavu, bet gan ar loģisku spriedumu virknes palīdzību) radīja Viktors Lagzdiņš ar romānu „Nakts „Mežāžos”” (1976). Patlaban šis romāns nebūt neliekas pārmērīgi novecojis un joprojām ir šā detektīva atzara veiksmīgākais paraugs. Dažus citādi visai trūcīgajā kontekstā itin veiksmīgus detektīvromānus publicēja bijušais kriminālizmeklētājs Miermīlis Steiga, starp kuriem labākais bija „Šahs briljantu karalienei” (1971), pagalam naivus un primitīvus detektīvus rakstīja Gunārs Cīrulis („Neticiet stārķim” (1972), „Viesizrāde Ventspilī” (1976), „Mīļais, nesteidzies” (1982) u. c.), bet kopumā padomju laikā aptuveni no sešdesmito gadu sākuma līdz 1990. gadam publicēti labi ja trīsdesmit žanram puslīdz piederīgi romāni un garstāsti. Tātad – knapi viens detektīvs gadā: ainava vairāk nekā nožēlojama.

Padomju laikā paradoksālā veidā juridiskie likumi darbojās arī literatūrā. Laba detektīva panākumi lielā mērā sakņojas izmeklētāja personībā, kurai vēlams būt pēc iespējas kolorītākai un iespaidīgākai, taču padomju detektīvs no visa bagātīgo iespēju klāsta, ko piedāvā detektīvžanra tradīcija, pieļāva tikai vienu vienīgu variantu: ar nozieguma atklāšanu drīkst nodarboties tikai milicijas kriminālizmeklētājs, kuram turklāt noteikti jāstrādā likuma noteiktajās robežās. Viņš nedrīkstēja atļauties pat visnevainīgākos detektīvprozas sižeta dinamikas kāpināšanas paņēmienus, piemēram, ar kāju atsist noziedznieku perēkļa durvis (vajadzīgs kratīšanas orderis), vienā rāvienā apšaut trīs četrus bandītus (visupirms jābrīdina un divreiz jāizšauj gaisā); viņš pat nedrīkstēja automašīnā vajāt bēgošo slepkavu (jo tad tiktu apdraudēta garāmgājēju drošība). Tāpat detektīvā līdz pat astoņdesmito gadu vidum, saprotams, nevarēja būt ne runas par mafiju, organizēto un starptautisko noziedzību, narkomāniju, maniakiem, “balto apkaklīšu” noziedzību, korupciju, politiskajiem noziegumiem, terorismu, miljonāru un banku aplaupīšanu; nebija vēlams apcerēt narkomānus, ielasmeitas un sabiedrības padibenes vispār, jo tādu attīstīta sociālisma sabiedrībā gluži vienkārši nedrīkst būt. Šo drūmo “nav”, “nedrīkst” un “nevar” uzskaitījumu varētu vēl turpināt, tomēr skaidrs ir viens: noziegums – visviens, vai tā būtu slepkavība, laupīšana vai saimnieciska afēra, – ir ārkārtīgi rets izņēmums citādi caurcaurēm pozitīvajā sabiedrībā. Tieši šā iemesla dēļ detektīva autoram atlika viena vienīga iespēja: nevis samežģīt pārgalvīgi aizraujošu sižetu vai nodoties intelektuālu kriminālmīklu risināšanai, bet meklēt un apcerēt cēloņus, kas ir šā izņēmuma pamatā. To ļauj darīt tikai sociālais vai psiholoģiskais detektīvs. Tāpēc Kolberga sociālpsiholoģiskie detektīvromāni nebūt nav nejaušība – viņš meistarīgi izmantoja šo vienīgo iespēju. Tāpat nav nejaušība, ka Kolberga, Kaijaka un Cīruļa detektīvos uzmanības centrā ir ne tik daudz nozieguma atklāšanas process (dedukcija vai izmeklētāja aktīvā darbība), cik nozieguma izdarīšana, t. i., nozieguma sociālo cēloņu analīze un noziedznieka personības psiholoģiskais apraksts.

Turpināt lasīt

Mazāk par simtu: latviešu detektīvs līdz 2010. gadam

Šajā sarakstā mēģināts apkopot visus latviešu detektīvus. Sarakstā iekļauti darbi, kas apzināti rakstīti kā žanram piederīgi, paturot prātā detektīva galveno funkciju – lasītāja izklaidēšanu ar āķīgiem sižetiem, intelektuālām mīklām un sociālām diagnozēm, atstājot ārpusē romānus, kuros detektīvsižeta elementi izmantoti vienkārši romāna būves stiprināšanai un papildināšanai. Taču, lai ainava nekļūtu pavisam pieticīga un lai aprādītu dažas žanra ģenēzes īpatnības, sarakstā iekļauti arī atsevišķi darbi, kas tikai nosacīti piederīgi detektīvžanram – tostarp, piemēram, Anatola Imermaņa un Gunāra Cīruļa piedzīvojumu romāns par Rīgas pagrīdniekiem “Dzīvoklis bez numura” un vēsturiskais dēku romāns “Biedrs mauzeris”, Arvīda Griguļa spiegu lasāmgabals “Kad lietus un vējš sitas logā”, žurnālista un prozista Imanta Liepiņa detektīva manierē daļēji stilizētais pētījums “Ventspils tranzītbiznesa karš”. Tāpat sarakstā atrodams ne mazums lasāmgabalu, kas mīt pelēkajā un nekādi nedefinējamajā joslā starp literatūru un klaju grafomāniju – lai arī par latviešu detektīvu tie vēsta visu to sliktāko, tomēr šādu tekstu īpatsvars ir tik augsts, ka tos nekādi nav iespējams atstāt bez ievērības – realitāte ir tāda, kāda tā nu ir.

Turpināt lasīt

Cienījama vecuma “Karogs”

2010. gada septembrī Karogam apritēja septiņdesmit gadu. It kā cienījama jubileja – neviens cits Latvijas periodiskais izdevums nav bijis tik ilgmūžīgs. Šādai jubilejai piedienētu arī tikpat cienījams apcerējums, taču šis raksts top uz pavisam citādas nots – klusā cerībā, ka gluži par nekrologu tas nekļūs.

Kā jau jubilejas reizē – mazs atskats pagātnē. Ļoti pamatīgu rakstu sešos turpinājumos par Karoga sešiem gadu desmitiem uz žurnāla sešdesmitgadi publicēja Arno Jundze (tas lasāms 2000. gada Karoga visos nepāra numuros). Diez vai liela jēga vēlreiz malt un pārmalt to pašu informāciju, tāpēc šoreiz tikai konspektīvs pārskats par žurnāla vēsturi, lai mēģinātu tikt pie skaidrības, kas īsti bijis un ir Karogs latviešu literatūrai. Ja pavisam īsi – Karogs ir septiņdesmit gadu literārā procesa projekcija (padomju laikā, protams, ar piebildi: Latvijā tapušās literatūras). Visviens, cik augstos plauktos kāpuši vai cik dziļā miskastē krituši latviešu rakstnieki – tas viss atrodams Karogā. Nav daudz izcilu darbu, kas pirmpublikāciju – pilnībā vai fragmentu skatā – nebūtu piedzīvojuši Karogā, vēl mazāk – kas nebūtu pienācīgi izvērtēti žurnāla kritikas nodaļā. Žurnāls publicējis gan meistardarbus, gan tekstus, kuru vieta nu dziļi vēstures aizkrāsnē. Kā citādi, jo mākslās ir tāpat kā zempkopībā – lai kaut kas jēdzīgs izaugtu, ilgi un cītīgi jāmēslo. Savukārt lasītājam, kurš apbruņots ar analītisku optiku, Karoga publikācijas parāda ne vienu vien zemūdens akmeni, kas savulaik savilnījis literatūru.

Starp citu, 1940. gada septembra numurs gan bija mūslaiku Karoga priekštecis, bet ne pirmais žurnāls ar nosaukumu Karogs. Uz īsu brīdi 1906. gadā pavīdēja vēl viens Karogs, „sinatnisks un literarisks schurnals”, kas publicēja gan literārus darbus, gan rakstus par aktuālām sociālām un politiskām problēmām. Tā redaktors un izdevējs bija Ernests Krusa (neizdevās noskaidrot, vai viņam vēl kāds sakars ar literatūru vai grāmatizdošanu), iznāca četri žurnāla numuri, bet pēc tam cenzūra to aizliedza.

Tātad – 1940. gadā uzreiz pēc padomju okupācijas sākās arī literatūras un grāmatizdošanas reformēšana. Zibens ātrumā tika iznīcināta vecā grāmatizdošanas sistēma un kultūras periodika, likvidētas rakstnieku organizācijas, bet paši rakstnieki sašķiroti pareizajos un nepareizajos, sastādīti pirmie aizliegto un iznīcināmo grāmatu saraksti. Aizritēja knapi trīs mēneši, un pirmais Karogs ar bezgala labdabīgu un tēvišķīgu Staļinu titullapā bija gatavs – kā vadošais un vienīgais literārais izdevums (līdzīgi kā no daudzu izdevniecību paliekām izveidoja vienu centralizētu un tātad viegli vadāmu un pārraugāmu valsts izdevniecību), kāds tas palika līdz 1945. gadam, kad sāka iznākt arī laikraksts Literatūra un māksla. Atbildīgais redaktors – Andrejs Upīts, redaktori – Vilis Lācis, Jūlijs Lācis, Arvīds Grigulis, Jānis Niedre un – acīmredzot politiskā uzrauga lomā – Žanis Spure. Var jau būt, ka dažs rakstnieks sevī nosmīkņāja, atklādams, ka nu viņam nāksies publicēties kādā mīklainā „organā” (titullapā Karogs tika definēts šādi: „Latvijas PSR rakstnieku savienības organs”) vai lasīdams pirmajā numurā publicēto žilbinoši frāžaino deklarāciju: „Vadošais pamatprincips ir sociālistiskais reālisms. Tā ir mūsu prasība, darbu sākot. (..) „Karogs” būs vadošais žurnāls literatūras frontē, viņa uzstādītās prasības būs saistošas katram literātam.” Tak nekādu joku nebija – pārmēru reāls izrādījās ij „vadošais pamatprincips”, ij „uzstādītās prasības”, bet „literatūras frontē” ne vien tika iznīcināti izcili talanti (kā Čaks un Sudrabkalns), bet pavisam reāli noripoja arī daža galva, par ko jau pēc dažiem mēnešiem nācās pārliecināties arī Karoga redakcijai: 1941. gada pirmajā numurā no redaktoru saraksta pazudis Jūlija Lāča vārds, jo rakstnieks tika arestēts (tiesa, ne par „literatūras frontē” sastrādātām apgrēcībām). Turpmākie padsmit Karoga gadi aizritēja šo lozungu ēnā. Ēna patiesi baisa – lai gan pirmie Karoga numuri it kā piesolīja arī puslīdz sakarīgu lasāmvielu (cita starpā, piemēram, bija publicēti fragmenti no Kārļa Štrāla romāna Karš trešās grāmatas), tomēr līdz pat piecdesmito gadu vidum žurnālu pārsvarā aizpildīja socreālistu savārstījumi: Jāņa Niedres, Jāņa Granta, Indriķa Lēmaņa, Annas Brodeles romāni un, protams, divi socreālisma varenākie monumenti – Viļa Lāča Vētra un Annas Sakses Pret kalnu, kas abi tika aplaimoti ar Staļina prēmiju (attiecīgi 1948. un 1949. gadā). Izņēmumi gadījās ārkārtīgi reti. Varbūt sākumā dažs jau neatkarīgajā Latvijā labi zināms literāts īsti neprata vai negribēja piemēroties „uzstādītajām prasībām” un iedomājās, ka var turpināt rakstīt kā agrāk – kā Eriks Ādamsons, cits meklēja un atrada patvērumu pagātnē – kā Roberts Sēlis, kura kultūrvēsturiskā romāna Silaines muiža fragmentus Karogs publicēja 1946. gadā, – un romāns, pat no mūsdienām raugoties, nepavisam neliekas piederīgs pie sliktākajiem žanra paraugiem. Pēc Otrā pasaules kara elles (kara gados Krievijā iznāca trīs Karoga numuri almanaha formātā) arī literatūrā parādījās utopiskas cerības uz atdzimšanu, kas gan ātri izdzisa līdz ar 1946. gada lēmumu par žurnāliem Звезда un Ленинград, kuru steidzīgi jau nākamajā mēnesī pārpublicēja arī Karogs, papildinot ar līdzīgā manierē ieturētu anonīmu pašmāju ražojumu Par idejiski augstvērtīgu latviešu padomju literatūru. Pēcāk klajai propagandai pa vidu pa kādai liriskākai rindai uzrakstījās Mirdzai Ķempei, bet Žanim Grīvam pat kvēlā un, šķiet, gluži patiesā komunista pārliecība netraucēja sacerēt dažu itin pieņemamu stāstu. Taču tie patiešām ir tikai atsevišķi izņēmumi.

Turpināt lasīt

Kārlis Zariņš “Kāvu gadi”

Esamība ārpus laika

Kārlis Zariņš. Kāvu gadi. Romāns. R., Daugava, 1997

Kārlis Zariņš Kāvu gadi Visticamāk, daudziem lasītājiem Kārļa Zariņa romāns Kāvu gadi būs pārsteigums. Likās, vai visi uzmanības vērtie un savulaik specfondos ieslēptie divdesmito un trīsdesmito gadu rakstnieku darbi jau publicēti atkārtoti — un, ja arī kāds palicis, tad tas varētu interesēt drīzāk literatūrvēsturniekus (t. i., teksti, kas mūsdienās savu radošo potenciālu zaudējuši un vairs liecina tikai par dažām sava laika literārā procesa īpatnībām). Taču Kāvu gadi nebūt nav apzīmogojams ar pieticīgo “literārā mantojuma” zīmi — tas ir īsti klasiskā garā izstrādāts un stilistiski gluži vai neticami spoži noslīpēts romāns. Un — līdz pat pēdējam laikam tas bija ne tikai ārpus lasītāju, bet arī ārpus literatūrvēsturnieku redzesloka (izņēmums — dažas Anitas Rožkalnes Kārļa Zariņa daiļradei veltītās publikācijas; starp tām nozīmīgākā — apcere Kārlis Zariņš grāmatā Latviešu rakstnieku portreti. 20. un 30. gadu rakstnieki, 1994). Faktiski Kāvu gadi tā arī nepaspēja iekļauties literatūras procesā — un vēl jo mazāk to ietekmēt. Tāpēc diez vai ir liela jēga teikt, ka romāns ir “aizmirsts”; precīzāk būtu sacīt, ka Kāvu gadi vairāk nekā pusgadsimtu ir balansējuši kaut kur uz netveramās robežas starp esamību un neesamību: romāns ir tikai “it kā bijis”. Cēlonis pavisam vienkāršs. Romāns tika publicēts laikrakstā Tēvija 1943. gadā; grāmatā tas nepaspēja iznākt. Preses atmiņa ir pagalam īsa — un arī Latvijas Kultūras fonda godalga (1943) to necik daudz nespēja nostiprināt, jo, saprotams, pēc kara Kāvu gadi tika izsvītroti no literatūras līdz ar autora personību. Citi Kārļa Zariņa darbi padomju laikā vismaz konspektīvi dažkārt tomēr tika apcerēti, turpretī Kāvu gadi, cik man gadījies lasīt, vien retumis pāris vārdos pieminēti kā nenozīmīga epizode autora daiļradi.

Īstenībā visa Kārļa Zariņa (1889 — 1978) daiļrade — 9 romāni un 14 stāstu krājumu — joprojām ir liels literatūras vēstures baltais plankums. Tiesa, ir iznākusi viņa īsprozas izlase Cirka mākslinieks (1990), kas no jauna parādīja Zariņu kā vienu no novelistikas korifejiem: divreiz publicēts Kauguriešu pārstrādātais variants (1975. un 1985. gadā), atkārtoti izdots romāns Spīganas purvā — nebūt ne pats nozīmīgākais Zariņa darbsiznākušas piecdesmitajos un sešdesmitajos gados sarakstītās Pārdomas, baložiem maizi drupinot (1992); publicēti daudzi raksti par Kārļa Zariņa prozu. Un tomēr, ja salīdzina Zariņu ar patlaban krietni labāk pazīstamajiem viņa laikabiedriem Jaunsudrabiņu, Grīnu, Upīti —, rodas visai pieticīgs iespaids: kā par rakstnieku, kas, lai arī itin veiksmīgi rakstījis noveles, satīriskus romānus un vēsturiskus komiksus, tomēr atradies kaut kur tālu literatūras perifērijā. Iespaids galīgi aplams. Nozīmīguma ziņā Zariņa vieta literatūras panteonā meklējama turpat, kur tikko pieminētajiem laikabiedriem. Vēl vairāk — tieši Kārlis Zariņš bija viens no pirmajiem, kurš jau divdesmito gadu sākumā jūtami izmainīja latviešu prozas pārmēru rāmo ritējumu un kļuva par modernisma aizsācēju (līdz ar Jāni Veseli). No kurienes nāca šie agresīvie un provocējošie impulsi, kāpēc tieši pedantiskais un apzinīgais darbarūķis Kārlis Zariņš, visīstākais garlaicīgā prozista – diendienā pie rakstāmgalda — tēla iemiesojums, tik destruktīvi vērsās pret klasisko tradīciju un kādā veidā šie modernisma procesi realizējās latviešu prozā — tā ir diezgan miglaina aina. Tāpat mīklaina ir pārvērtība, kas Zariņa daiļradē norisa trīsdesmitajos gados. Proti, ar romānu Kaugurieši (1938) un ar savām lugām no.ekspedīcijām aizapziņas tumsībā un “metafizisko nejaušību” poētikas viņš atgriezās pie tradicionālās reālpsiholoģiskās prozas vientiesīgās skaidrības un viennozīmības (1940. gadā gan vēl iznāca “iepriekšējam” Kārlim Zariņam vairāk raksturīgais romāns Vainīgais, taču tas bija 1930. gadā periodikā publicētā Atvara pārstrādāts variants). Profesionālais divdesmito gadu modernists un tradīcijas apšaubītājs (dēvēt viņu par noliedzēju būtu mazliet pārspīlēti) piepeši atsacijās no paša radītās poētikas, pārcēlās kaut kur Valtera Skota vai Henriha Senkeviča laikmetā — un arī tur turpināja strādāt vienlīdz apzinīgi un profesionāli.