“Latviešu dzejnieku portreti” – “Robežu šķērsotāji, robežu sargi”

Latviešu dzejnieku portreti Rakstu krājumā ar pieticīgo virsrakstu Latviešu dzejnieku portreti un daiļrunīgo apakšvirsrakstu Robežu šķērsotāji, robežu sargi (R., Zinātne, 2007; sastādītāja Ieva E. Kalniņa) iekļautas apceres par septiņiem dzejdariem: Knutu Skujenieku, Juri Heldu, Laimu Līvenu, Uldi Bērziņu, Jāni Rokpelni, Leonu Briedi un Hermani Marģeri Majevski. Autori – patiesi profesionāli dzejas analītiķi un vērtētāji: Inta Čaklā, Edgars Lāms, Anda Kubuliņa, Māris Salējs, Ruta Veidemane. Uzreiz jāsaka šī varētu būt ne tikai viena no veiksmīgākajām Portretu sērijas grāmatām, bet arī labākā literatūrpētnieciskā grāmata, kāda šogad iznākusi. Jebkuram literatūrpētniecisku rakstu krājumam, lai cik gaišas ieceres nebūtu to inspirējušas, piemīt kāda diezgan nepatīkama īpatnība: tas atstāj iespaidu, ka salasīts no visa kā pa druskai. Nav nedz īsta dziļuma, nedz īsta plašuma, nemaz nerunājot par vienotību (un kur nu akadēmiskas ievirzes tekstu nejēdzīgākā īpatnība – autoru pārliecīgā pietāte pret apceramo objektu). Šoreiz izlīsts caur adatas aci: lai cik atšķirīgi būtu apceramie dzejnieki un lai kā atšķirtos arī apceru autoru rakstības, krājums tomēr atstāj tādu kā „panorāmisku” iespaidu.

Savā ziņā Robežu šķērsotājus, robežu sargus var uzskatīt par pirmo mēģinājumu izveidot puslīdz pilnīgu un pārskatāmu septiņdesmito, astoņdesmito un – mazākā mērā – arī deviņdesmito gadu dzejas vēsturi (gan atceroties, ka jebkurā rakstu krājumā „baltie plankumi” ir nenovēršami). Vēl vairāk – gribētos teikt, ka (jau apakšvirsraksts akcentē domu, ka literatūra ir nevis statiska, bet dinamiska un nemitīgi mainīga sistēma) pats krājums pārkāpj kādu svarīgu robežu. Proti, beidzot vienkopus ir tas, kas līdz šim faktiski pastāvējis ārpus literatūrvēstures rakstītāju redzesloka vai vismaz interpretēts kā pakārtots tām poētikām, kas dominēja Belševicas, Vācieša, Ziedoņa dzejā. Perspektīva mainās – un literatūras kopaina veidojas nevis kā viena gigantiska impērija (Belševica, Vācietis, Ziedonis), kuras nomalēs pieticīgi mitinās daži īpatņi un „disidenti” ar savām īsti neizprotamajām paražām un rituāliem, bet gan kā daudzu – un, galvenais, kvalitātes un nozīmīguma ziņā līdzvērtīgu – teritoriju kopums.

Bez šaubām, Robežu šķērsotāji, robežu sargi inspirē arī uz strīdiem – un patiesi žēl, ka pašreizējā situācijā literatūrpētnieku savstarpējie kašķi grūti iedomājami. Teiksim, Edgara Lāma apcere par Juri Heldu, kas, šķiet, vispār ir pirmais mēģinājums „ierakstīt” kontekstā Helda poētiku, kura mūždien traktēta kā „malāstāvoša” vai tamlīdzīgi un kurai, ja arī pievērsta uzmanība, tad gluži vai kā kādam kuriozam. Turpretī nu šī poētika uzlūkota kā loģiska un nepieciešama dzejas daļa. Taču, manuprāt, sirreālisma etiķetes pielipināšana Heldam ir pārmēru pārspīlēta. Tas tiesa, ka jau savos agrīnajos pantos Helds piesauca gan Bretonu, gan visādus suņus no Andalūzijas, taču īstenībā sirreālismu, kuram teorētiski it kā vajadzētu būt puslīdz konceptuāli vienotam, lielākoties veido elementi, kuri praktiski, ja sirreālisma teoriju konsekventi realizētu praksē, cits citu iznīcinātu. Turklāt, ja vēl atceras sirreālistu savstarpējos karus – un ecējās viņi traki aizrautīgi, tad izrādās, ka mūsu priekšstatus par sirreālismu reāli veido nedaudzas Bretona manifestu atlūzas citu, ar sirreālismu nesaistītu rakstītāju pārstāstā. Domas par iespējamo sirreālismu literatūru iespaidojušas krietni lielākā mērā nekā pats sirreālisms. Un te nu ārkārtīgi interesanti būtu papētīt, kā domāšana par iespējamo un droši vien stipri romantizēto sirreālismu savulaik iespaidojušas Helda poētiku tai laikā, kad tapa Naktsputna testaments un Sirmās atslēgas.

Krājumā īpašas uzmanības vērti ir divi Māra Salēja raksti – par Uldi Bērziņu un Hermani Marģeri Majevski. Manuprāt, patlaban tieši Salējs spējīgs uzrakstīt dzejas vēsturi nevis kā personāliju apkopojumu, bet kā dažādu poētiku mijiedarbību, attīstību, maiņu. Tik pamatīgi ieiet apceramajā dzejas tekstā spējīgs vien pats dzejdaris, nelaime vien tā, ka parasti dzejniekiem šādām nodarbībām nav pacietības un aptrūkstas pedantisma.

Klasiskā darvas pile – krājuma atbaidošais noformējums. Mūslaikos pat drusku datorzinības apguvis skolnieks pusstundā dabūtu gatavu daudzmaz izskatīgu vāku. Kāpēc tik sakarīga grāmata noformēta kā padomju laika propagandas brošūra – nudien nav skaidrs.

Karogs, 03.2007

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s