“Latviešu dzejnieku portreti” – “Robežu šķērsotāji, robežu sargi”

Latviešu dzejnieku portreti Rakstu krājumā ar pieticīgo virsrakstu Latviešu dzejnieku portreti un daiļrunīgo apakšvirsrakstu Robežu šķērsotāji, robežu sargi (R., Zinātne, 2007; sastādītāja Ieva E. Kalniņa) iekļautas apceres par septiņiem dzejdariem: Knutu Skujenieku, Juri Heldu, Laimu Līvenu, Uldi Bērziņu, Jāni Rokpelni, Leonu Briedi un Hermani Marģeri Majevski. Autori – patiesi profesionāli dzejas analītiķi un vērtētāji: Inta Čaklā, Edgars Lāms, Anda Kubuliņa, Māris Salējs, Ruta Veidemane. Uzreiz jāsaka šī varētu būt ne tikai viena no veiksmīgākajām Portretu sērijas grāmatām, bet arī labākā literatūrpētnieciskā grāmata, kāda šogad iznākusi. Jebkuram literatūrpētniecisku rakstu krājumam, lai cik gaišas ieceres nebūtu to inspirējušas, piemīt kāda diezgan nepatīkama īpatnība: tas atstāj iespaidu, ka salasīts no visa kā pa druskai. Nav nedz īsta dziļuma, nedz īsta plašuma, nemaz nerunājot par vienotību (un kur nu akadēmiskas ievirzes tekstu nejēdzīgākā īpatnība – autoru pārliecīgā pietāte pret apceramo objektu). Šoreiz izlīsts caur adatas aci: lai cik atšķirīgi būtu apceramie dzejnieki un lai kā atšķirtos arī apceru autoru rakstības, krājums tomēr atstāj tādu kā „panorāmisku” iespaidu.

Savā ziņā Robežu šķērsotājus, robežu sargus var uzskatīt par pirmo mēģinājumu izveidot puslīdz pilnīgu un pārskatāmu septiņdesmito, astoņdesmito un – mazākā mērā – arī deviņdesmito gadu dzejas vēsturi (gan atceroties, ka jebkurā rakstu krājumā „baltie plankumi” ir nenovēršami). Vēl vairāk – gribētos teikt, ka (jau apakšvirsraksts akcentē domu, ka literatūra ir nevis statiska, bet dinamiska un nemitīgi mainīga sistēma) pats krājums pārkāpj kādu svarīgu robežu. Proti, beidzot vienkopus ir tas, kas līdz šim faktiski pastāvējis ārpus literatūrvēstures rakstītāju redzesloka vai vismaz interpretēts kā pakārtots tām poētikām, kas dominēja Belševicas, Vācieša, Ziedoņa dzejā. Perspektīva mainās – un literatūras kopaina veidojas nevis kā viena gigantiska impērija (Belševica, Vācietis, Ziedonis), kuras nomalēs pieticīgi mitinās daži īpatņi un „disidenti” ar savām īsti neizprotamajām paražām un rituāliem, bet gan kā daudzu – un, galvenais, kvalitātes un nozīmīguma ziņā līdzvērtīgu – teritoriju kopums.