“Latviešu dzejnieku portreti” – “Robežu šķērsotāji, robežu sargi”

Latviešu dzejnieku portreti Rakstu krājumā ar pieticīgo virsrakstu Latviešu dzejnieku portreti un daiļrunīgo apakšvirsrakstu Robežu šķērsotāji, robežu sargi (R., Zinātne, 2007; sastādītāja Ieva E. Kalniņa) iekļautas apceres par septiņiem dzejdariem: Knutu Skujenieku, Juri Heldu, Laimu Līvenu, Uldi Bērziņu, Jāni Rokpelni, Leonu Briedi un Hermani Marģeri Majevski. Autori – patiesi profesionāli dzejas analītiķi un vērtētāji: Inta Čaklā, Edgars Lāms, Anda Kubuliņa, Māris Salējs, Ruta Veidemane. Uzreiz jāsaka šī varētu būt ne tikai viena no veiksmīgākajām Portretu sērijas grāmatām, bet arī labākā literatūrpētnieciskā grāmata, kāda šogad iznākusi. Jebkuram literatūrpētniecisku rakstu krājumam, lai cik gaišas ieceres nebūtu to inspirējušas, piemīt kāda diezgan nepatīkama īpatnība: tas atstāj iespaidu, ka salasīts no visa kā pa druskai. Nav nedz īsta dziļuma, nedz īsta plašuma, nemaz nerunājot par vienotību (un kur nu akadēmiskas ievirzes tekstu nejēdzīgākā īpatnība – autoru pārliecīgā pietāte pret apceramo objektu). Šoreiz izlīsts caur adatas aci: lai cik atšķirīgi būtu apceramie dzejnieki un lai kā atšķirtos arī apceru autoru rakstības, krājums tomēr atstāj tādu kā „panorāmisku” iespaidu.

Savā ziņā Robežu šķērsotājus, robežu sargus var uzskatīt par pirmo mēģinājumu izveidot puslīdz pilnīgu un pārskatāmu septiņdesmito, astoņdesmito un – mazākā mērā – arī deviņdesmito gadu dzejas vēsturi (gan atceroties, ka jebkurā rakstu krājumā „baltie plankumi” ir nenovēršami). Vēl vairāk – gribētos teikt, ka (jau apakšvirsraksts akcentē domu, ka literatūra ir nevis statiska, bet dinamiska un nemitīgi mainīga sistēma) pats krājums pārkāpj kādu svarīgu robežu. Proti, beidzot vienkopus ir tas, kas līdz šim faktiski pastāvējis ārpus literatūrvēstures rakstītāju redzesloka vai vismaz interpretēts kā pakārtots tām poētikām, kas dominēja Belševicas, Vācieša, Ziedoņa dzejā. Perspektīva mainās – un literatūras kopaina veidojas nevis kā viena gigantiska impērija (Belševica, Vācietis, Ziedonis), kuras nomalēs pieticīgi mitinās daži īpatņi un „disidenti” ar savām īsti neizprotamajām paražām un rituāliem, bet gan kā daudzu – un, galvenais, kvalitātes un nozīmīguma ziņā līdzvērtīgu – teritoriju kopums.

Literatūra nav vemjamās zāles jeb Realitāti meklējot

„Pēdējā laikā es sev itin bieži prasu — vai latviešu literatūra man palīdz dzīvot? (..) Es ilgojos pēc grāmatām, kas mani satricinātu, saplosītu — no smadzeņu krokām līdz gremošanas sistēmai, kas sakratītu manu haosu kā kaleidoskopa stikliņus un pārvērstu jaunā kvalitātē,” raksta Gundega Repše apcerē Palīgā sauciens līdzenumā (Karogs, 1996. gada 5. numurs). Te nu uzreiz jāsaka, ka literatūra vis dzīvot nepalīdzēs, — laužu vairums lieliski iztiek bez latviešu literatūras un pat negrasās mirt kā mušas (salīdzināsim pāris tūkstošu lielās tirāžas, kādās parasti tiek izdota latviešu literatūra, ar pusotru miljonu potenciālo lasītāju skaitu, protams, šo neiepriecinošo attiecību koriģējot ar bibliotēku lasītājiem un tiem, kuri plānā maka dēl netiek pie iecerētās grāmatas, — un uzreiz kļūst redzams, ka latviešu literatūras lasītājs drīzāk ir visai rets izņēmums; bet, lai omu uzlabotu, piebildīšu, ka tādā mūslaiku civilizācijas etalonā kā ASV analfabētu vien ir vairāk nekā desmit miljonu). Tāpat aplami būtu gaidīt, lai teksts uzlabotu gremošanu, izraisītu vemšanas lēkmi (visviens, fiziskas vai dvēseliskas) vai kalpotu kā miega zāles. Grāmatplauktu diez vai var uzlūkot par mājas aptieciņas aizvietotāju.

Bez šaubām, zināmā mērā var piekrist Gundegas Repšes kritiskajiem vārdiem, kas veltīti šai madāmai, ko dēvē par latviešu literatūru, — te nekāda anarhija nav vajadzīga (apcere apakšvirsrakstā nesaukta par „anarhistiskajām piezīmēm”). Madāma patiesi pārlieku mazkustibā apvēlusies un iegrimusi refleksijās par savu teiksmaino jaunību. Taču tālāk sākas gluži kuriozas lietas. Kolīdz kāds literāts šo madāmu cenšas izkustināt vai vismaz iebakstīt ar adatu viņas mīkstajā dibenā, Gundega Repše šim uzreiz — blākš! — pa pieri: tu man nepalīdzi dzīvot! Sastopami izteikumi par nabaga nevainīgo lasītāju, kurš nezinot spēles noteikumus un kuram netiekot pasviests pat ne diega gals (“arguments”, kas apbrīnojamā uzcītībā tiek atkārtots jau kādu gadsimtu), par daiļamata meistariem, kuri „plašā soli cenšas izkalpoties nu jau gandrīz vienīgajai koncepcijai — postmodernismam” (lai cik uzmanīgi lasīju rakstu, man tā ari nekļuva skaidrs, ko īsti Gundega Repše uzskata par „postmodernisma koncepciju”, un, ja tāda pastāv, tad kādi ir tie iemesli, kas traucē līdztekus tai pastāvēt jebkurai citai koncepcijai; turklāt, ja mēs izdestilējam no literatūras dažus elementus, kas varētu būt raksturīgi postmodernismam, tad izrādītos, ka ļoti plašu soli šai virzienā spērusi arī pati Gundega Repše gan Septiņos stāstos par mīlu un Šolaiku bestiārijā, gan Ēnu apokrifā). Lai aprādītu latviešu literatūras īsto vietu, tiek salīdzināti divi, manuprāt, nesalīdzināmi romāni: patiesi žilbinošais Gavēļa Viļņas pokers un manierīgā, vietumis pavisam diletantiskā Todes Robežvalsts — kārtējās vaimanas par vēstures izjātajiem austrumeiropiešiem (protams, ir jau ari Robežvalstij savs mirdzums — Baltijas Asamblejas balva, kura, šķiet, kā jau parasti starptautiskās balvas, piešķirta, vadoties no politiskās konjunktūras). Sak’, rau, kā leiši un igauņi raksta, bet letiņiem tik vien kā postmodernisma konservi un viensētu romāni. Un — ne vārda par to, kas tad ir šie amatnieki un konservētāji. Ir tikai nedaudzi mājieni pēc principa „savējie sapratīs” (kā tur bija ar lasītāju un diega galu?).

Ingrīda Kiršentāle, Benita Smilktiņa, Dzidra Vārdaune “Prozas žanri”

Praktiskā teorija

Ingrīda Kiršentāle, Benita Smilktiņa, Dzidra Vārdaune. Prozas žanri. R., Zinātne, 1991

I. Kiršentāles, B. Smilktiņas un Dz. Vārdaunes Prozas žanri ir trešā grāmata par prozas likumsakarībām ZA sagatavotajā pētījumu virknē (iepriekšējās — Broņislava Tabūna Prozas specifika,1988, un Harija Hirša Prozas poētika.1989) un, ja vien izdošanas sistēmā nekas nemainīsies, uz ilgu laiku droši vien arī pēdējā literatūrteorētiskā grāmata latviešu valodā. Prozas žanros iezīmētas žanra jēdziena robežas (I. Kiršentāle), apcerēts romāns, garais stāsts, literārā pasaka (I. Kiršentāle), īsais stāsts, novele (B. Smilktiņa), eseja, epifānija, miniatūra, tēlojums (Dz. Vārdaune). Autores raksta par katru žanra specifiku, vēsturisko attīstību un tā izpausmēm latviešu literatūrā.

Turpināt lasīt