Silvana de Mari “Pēdējais elfs”

Silvana de Mari Pēdējais elfs Silvanas de Mari romāns Pēdējais elfs (Dienas Grāmata; no itāļu val. tulkojusi Dace Meiere; oriģinālā iznācis 2004. gadā) nudien ir neparasta grāmata. Pavirši uzlūkojot, tipoloģiski it kā vieglu roku ieklasificējama fantāzijas plauktiņā – ja ne citādi, vismaz fantāzijas žanra ārējā atribūtika tajā atrodama bagātīgās devās (ne velti autore kādā intervijā izteicās, ka jau daudzus gadus daiļliteratūru vairs nelasot, vien pārlasot Tolkīnu kontrastējošā komplektā ar Primo Levi – un šo autoru tekstus lappusēm zinot no galvas). Ir pagalam drūma, lietaina, dubļaina pseidoviduslaicīgā garā stilizēta pasaule, kurā bez cilvēkiem mīt arī elfi, troļļi un pūķi. Ir pārbaudījumiem un šķēršļiem pārpilnais galveno varoņu ceļš pretī nezināmajam (nezināmajam – šoreiz burtiskā nozīmē: lai arī Pēdējais elfs lasāms kā pilnīgi patstāvīgs un nobeigts teksts, tomēr tas ietilpst romānu ciklā, ko veidos trīs romāni deviņās grāmatās; pagaidām nav zināms pat triloģijas noslēdzošā sējuma nosaukums). Ir maģijas likumi, kuri lāgiem mēdz krietni koriģēt fizikas un ķīmijas likumus. Ir mūžīgā cīņa starp labo un ļauno, kas projicēta mitoloģiskajām alūzijām piesātinātajā romāna realitātē. Un vēl šis tas.

Taču šī tīri ārišķīgā atribūtika arī ir viss, kas Pēdējo elfu saista ar fantāzijas žanru. Poētikas ziņā romāns ir krasi atšķirīgs no žanra maģistrālās tradīcijas (uzmanīgs lasītājs gan varbūt atradīs knapi jaušamas paralēles ar žanra autsaidera un vienlaikus klasiķa Pītera Bīgla elēģiskajām fantāzijām). Un te nu bez jebkādas literatūrprātnieciskas ekvilibristikas jāatzīst, ka Pēdējais elfs ir viens no emocionāli satricinošākajiem romāniem, kāds jebkad lasīts – ne velti tulkotājai uz grāmatas beigu galu esot nobirušas asaras. Vienlaikus jautrs un bezgala skumjš, smieklīgs un šaušalīgs – jēdziens „traģikomisks” šoreiz liekas galīgi neiederīgs. Kā autorei izdevies uztaustīt šo smalko un ārkārtīgi patiesīgo emocionālo stīgu, ne mirkli neiekrītot pliekana sentimenta vai stulbu jociņu lamatās – te visi analītiskie instrumenti top truli un bezjēdzīgi, kritiķis paceļ rokas un vienkārši lasa reti izcilu grāmatu.

Ekspozīcija apmēram šāda. No aizlaiku mitoloģiskās un maģiskās varenības palicis tikai viens vienīgs, turklāt tikko piedzimis elfiņš. Citus elfus iznīcinājuši cilvēki: „Pārējie – izsmieti, vajāti, mocīti, izsūtīti trimdā, reizēm pakārti, bet daudz biežāk vienkārši nomērdēti badā – visi bija miruši, padzīti no dzīvo valstības. Vairs nebija neviena cita, tikai viņš. Pēdējais.” Cilvēku sugai piemīt „absolūts jebkādas loģikas trūkums jeb, vienkāršāk sakot, muļķība ir viena no visraksturīgākajām iezīmēm, kas cilvēku rasi atšķir no elfiem.” Turpretī elfu loģika ir gluži vai satriecoša, par ko liecina, piemēram, šāda pasāža: „Mēs nemaz nevaram nevienam nodarīt ļaunu, jo, ja mēs darām ļaunu, ļaunums, ko mēs esam nodarījuši un kas sākumā ir ārpus mūsu prāta, iekļūst iekšā, un viss, kas ir ārpus prāta, ir prātā iekšā un viss kas ir prātā iekšā, ir ārpusē.” Romāna – vismaz pirmās grāmatas – poētika daļēji balstās tieši uz šādiem sirsnīgiem lingvistiskiem pekstiņiem – ne velti tajā liela vieta atvēlēta elfa disputiem ar cilvēkiem (vēl – arī ar pēdējo pūķi), kuri lielākoties ievedina kādā paradoksiem izoderētā strupceļā. Literatūrā loģisku strupceļu veidošana piederīga pie augstās mākslas sfēras, jo lasītāja apziņa gribot negribot meklē izeju no strupceļa, aizklīstot tālu interpretāciju labirinots. Autore šo lingvistisko ekvilibristiku pieprot tik augstā līmenī, ka Vitgenšteins kautrīgi piesarkst un klusē. Bez elfa vēl ir arī viens vecs un bezgala sentimentāls pūķis, kurš neprātīgi dievina vecas lubenes par skaistām princesēm un prinčiem. Kāpēc pūķim tik patoloģiskas intereses un deformēta emocionālā pasaule un pie kāda gala/negala elfa un pūķa savienība novedīs – to katrs lasītājs noskaidros pats.

Interesanti, ka šo sirsnīgo, gaišo un skumjo romānu pati autore traktē neganti pragmatiski. Intervijās viņa stāsta par citādību, kas ir cilvēces beidzamo divu gadsimtu lielākā problēma (citādais tiek iznīcināts), runā par to, ka, saskaroties ar ļaunumu, nedrīkst stāvēt malā, atceras, ka jau kopš bērnības, kad tēvs viņai parādījis vienīgās Itālijas koncentrācijas nometnes paliekas Triestē, esot burtiski apsēsta ar genocīda šausmām (starp citu, savu ētisko kategorismu Silvana de Mari apliecinājusi arī praktiski – bijusi ķirurģe, ilgi kā brīvprātīgā strādājusi Etiopijā, vēlāk pārkvalificējusies par psihoterapeiti; viņa ilgi rakstījusi, taču apmēram 12 gadus izdevēji apskaužamā vienprātībā nav viņas darbus publicējuši, viņa sturgalvīgi turpinājusi, kamēr 2000. gadā beidzot iznāca pirmā bērnu grāmata; Pēdējais elfs ir viņas trešā publicētā grāmata, kura nu jau tiek tulkota padsmit valodās). Bez šaubām, pārdomas caurcaurēm pozitīvi orientētas un pareizas, nelaime vien tā, ka vismaz 99% gadījumu šādas refleksijas, ja tās tiek pārtapinātas par romāna stūrakmeņiem, bruģē taisnu taciņu uz makulatūras saiņiem. Literatūra pārpilna ar gaišiem un pozitīvi orientētiem mēsliem. Taču turpat intervijā Silvana de Mari piebilst, ka viena no cilvēka pazīmēm ir māksla stāstīt stāstus (to pieprot arī pēdējais elfs) un māksla tos klausīties. Silvana de Mari stāstu stāstīšanas mākslu pieprot virtuozi.

Karogs, 03.2007

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s