Marginālijas par marginālijām

Visupirms – maza ilustrācija.

Dzīvoja reiz kāds rakstnieks, bija godīgs un apzinīgs ierēdnis, kaut arī no sirds nīda savu darbu, vakaros un naktīs rakstīja stipri murgainus prozas tekstus, mikroskopiskās tirāžās publicēja nedaudzus stāstu krājumus, izpelnījās pat kādu ne īpaši nozīmīgu godalgu, bet beigu galā nomira no tuberkolozes, tā arī palicis plašākai publikai nezināms.

Dzīvoja reiz kāds filozofs. Jaunībā nokļuva karā, pabija ienaidnieka gūstā, kur tapa viņa pirmā – un dzīves laikā vienīgā publicētā – prātnieciskā apcerējuma melnraksts. Pēcāk neviens īpašu interesi par šo tekstu neizrādīja, tas tika publicēts citā valstī un citā valodā, bet autors atmeta ar roku gudrām domām un pārkvalificējās par skolotāju tālā provincē, kur karoja ar izglītības birokrātiem un savām homoseksuālajām nosliecēm.

Dzīvoja reiz kāds mākslinieks. Savā nodabā klīda pa laukiem, gleznoja, viņa darbus neviens neņēma īsti par pilnu – dzīvam esot, viņam tā arī neizdevās pārdot nevienu gleznu, godīgu darbu viņš nestrādāju, bet naudu vīnam un maizei viņam deva brālis…

Un tā tālāk. Virteni katrs var turpināt pēc savas patikšanas un erudīcijas – šādu stāstu par visādiem neveiksminiekiem, margināļiem un kultūras perifērijas darboņiem ir atliku likām, un tie visi būs stipri līdzīgi.

Taču problēma ir tā, ka šie trīs augstākminētie ļauži ir Kafka, Vitgenšteins un Van Gogs. Klasiskais aforisms par pravieti, kuru nīst tēvzemē, šoreiz ir ja ne gluži aplams, tad vismaz neprecīzs, tāpat arī ideja par „nogulētajiem ģēnijiem”. Gluži vienkārši – kultūra viņus it kā atsacījās ieraudzīt, precīzāk, atsacījās saskatīt viņu radītajā reālas un nepieciešamas vērtības. Taču paradoksālā veidā izrādījās, ka šie margināļi pamanījās pavērst citā virzienā visu kultūras kustību. Būtībā runa ir par universālu kultūras likumsakarību: literatūra top uz „vienīgās un īstās” literatūras maliņām kā „neliteratūra” – kā teksti, kurus attiecīgajā laikposmā vai nu vispār neņem nopietni, vai arī tikai garāmejot uzlūko kā visādu īpatņu darinājumus. (Tipisks piemērs – hernhūtisms latviešu kultūrā: tas pastāvēja ārpus „lielās” kultūras konteksta, ir bijis gan aizliegts, gan vienkārši aizmirsts, taču reāli tas bija milzīgs kultūrveidojošs spēks, un patlaban ir skaidrs, ka tieši hernhūtisms lielā mērā iespaidoja latviešu inteliģences tapšanu un arī literatūru. Šo piemēru piesaucu galvenokārt tāpēc, lai taptu skaidrs, ka avangardisti vai dažādu subkultūru margināļi, kas pēc gadiem tiek kanonizēti, nebūt nav tikai 20. gadsimta privilēģija.)

Kopsaucējs aptuveni šāds: marginālā kultūra ir kultūras daļa, kas no „centra” pozīcijām tiek uzlūkota kā sveša, naidīga, nesaprotama un līdz ar to ar nevajadzīga. Īstenībā jebkādas marginālisma teorijas var reducēt uz vienu vienīgu pagalam sadzīvisku frāzi: „Pie mums tā nav pieņemts, vācies prom!” Un viss. Pārējais jau ir marginālijas par marginālijām, taču, saprotama lieta, margināliju kontekstā tieši marginālijas ir visinteresantākais.

Kultūras dinamika aktivizējas tajos brīžos, kad notiek saskarsme ar „svešo” vai „citādo”. Visupirms tas ir agresīvs noliegums, kas vēlāk var pārvērsties par vētrainām ovācijām, bet spriegums noteikti aug. Tāda varētu būt marginālisma sūtība: allaž nodrošināt „svešā” klātbūtni. Turklāt marginālis parasti arī apjēdz un dažkārt arī smagi pārdzīvo savu margināļa lomu – un tieši tāpēc viņš ar milzu enerģiju metas pašapliecināties (gan ne vienmēr – jau piesauktajam Vitgenšteinam, lai nu kas, bet pašapliecināšanās interesēja vismazāk). Kur „centrālie” ļauži ir stīvi, miegaini, garlaikoti – un tas ir nenovēršami, jo ieilgusi stabilitāte vājina sistēmu, iesīkstējušies likumi pārstāj funkcionēt, vairs neatbilst reālajai situācijai, – tur marginālis no sirds izklaidējas, lauzdams, dauzīdams un drupinādams. Centrs un perifērija nav statiska, bet gan dinamiska sistēma – tie nemitīgi mainās vietām. Literatūras zemdegās, lai cik tā mierīga liktos, allaž briest pārmaiņas – un inspirējošie impulsi allaž nāk no cilvēkiem, kurus attiecīgajā laikposmā uzskata par margināļiem, no kultūras perifērijas – pelēkās zonas, par kuru sākotnēji nav īstas skaidrības, vai tā vispār piederīga kultūrai. Marginālijās formējas jauna kultūras valoda, kas rodas kā spontāna, nevadāma, nevaldāma rīcība. Tā ir teritorija, kurā pati kultūra eksperimentē ar sevi, izmēģinādama jaunas valodas un kodus. Jo – literatūra „kā tāda” nepastāv; ir tikai spēles noteikumu kopums, kuru mēs patlaban uzskatām par literatūru (plašāk par to skat. manā grāmatā Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs).

Kas tad īsti ir marginālā literatūra? Teorētiski – viss saprotams bez jebkādas vārdnieciskas ekvilibristikas, taču, kolīdz tiek piesauktas konkrētas personas, uzreiz visa skaidrība pazūd. Teiksim, Čārlzs Bukovskis. Gadiem drukājās mazos žurnālīšos, kurus lasīja tikai citi tādi paši margināļi, publicēja dažus dzejoļu krājumus, drūmi vilka esamības jūgu pasta nodaļā un citās viņaprāt pilnīgi bezjēdzīgās darbavietās, savu riebumu pret cilvēku dzimumu izgāza diezgan primitīvi sameistarotos stāstiņos, pa vidam nikni plītēja, pēc dabas bija reti sirnīgs mizantrops – tipiskāku margināļa tēlu grūti iedomāties. Tiesa gan, Bukovskis jau dzīves laikā paspēja arī iekampties slavas pīrāgā – un darīja to ar tikpat mizantropisku degsmi kā visu pārējo. Turpretī tagad Bukovskis ir amerikāņu literatūras klasiķis, tiek publiskots viss, ko viņš pamanījies sarakstīt (tik daudz, ka nav skaidrs, pa kuru laiku viņš dzēris), viņa daiļrade un biogrāfija tiek pētīta no visiem iedomājamajiem skatpunktiem; atšķirībā no daudziem citiem klasiķiem Bukovska grāmatas tiek aizrautīgi lasītas, par viņu raksta disertācijas un monogrāfijas, izdod fotoalbumus ar aizkustinoši amatieriskām fotogrāfijām, jo neviens fotolielmeistars nav tiecies viņu iemūžināt. Vai saistībā ar Bukovski var runāt par marginālismu? Drīzāk gluži pretēji – viņš rādās tik centrāla figūra, ka nevilšus rodas iespaids – re, cik veiksmīgi Bukovskis pārdevies tai pašai sabiedrībai, kuru viņš tik kvēli nīda, Bukovska nonkonformisms nebija nekas cits kā talantīgi nospēlēta loma, un nu viņsaulē Bukovskis dzīvo no iekrātā kapitāla procentiem.

Ja palūkojamies no otra gala – tas pats. Piemineklis Borhesam, uzstellēts pašā postmodernās pasaules centrā. Taču, ielūkojoties Borhesa biogrāfijas faktos, bilde izrādās stipri citāda. Tas ir tāds kā marginālisma mietpilsoniskais variants: Borhess gadu desmitiem provinciālajā Argentīnā sacerēja samudžinātus tekstus, publicēja grāmatas, kuras lasīja tikai viņa draugi, lai piepelnītos, pat rakstīja recenzijas muļķīgos mājsaimnieču žurnālos un nekādi netika laukā no māmiņas siltās paspārnes. Kāds klasiķis, tīras raudzes marginālis!

Vai, piemēram, kāds skolotājs mazā valstiņā, kurš, nerūpēdamies ne par kādu akreditāciju, dibina savu akadēmiju. Tajā tiek runāts un diskutēts bez sava gala, vīns tempts bez mēra, apcelti valdītāji – viss kā pie cilvēkiem. Un tikai vēlāk izrādās, ka šis skolotājs, vārdā Platons, licis pamatus visas pasaules filozofiskajai domai. Vai – sanāk kopā divi turīgi jaunļauži, Kārlis un Fridrihs, un, pa pusei zirgodamies, pa pusei nopietni, sacer politisku deklarāciju, kas izdekorēta ar retoriskām un poētiskām pērlēm, un cēli nokrustī to par Komunistiskās partijas manifestu, nenojauzdami kādu zvēru palaiž pasaulē.

Tālāk – daudztautu futūristu, dadaistu un sirreālistu bataljons, Viāns, Boulzs, Ženē, Kunnoss, Borrouzs, Jerofejevs, Millers, Bataijs – arī šo sarakstu katrs var turpināt atkarībā no savas erudīcijas. Visi šie cilvēki vismaz kādā dzīves posmā ir bijuši tipiski margināļi – prastā manierē dzīvojuši nost, vien lāgiem kaut ko uzrakstīdami, neko daudz nedomājot par sevis iemūžināšanu marmorā un granītā (starp citu, arī Čaks – līdz Mūžības skartajiem – liekas aizdomīgi margināls tips).

Tātad no vienas puses – jau no pirmā acu uzmetiena ir skaidrs, ka marginālisms ir vēsturiski nosacīts, t. i., tas, kas vienubrīd šķiet miskastē izmetams, pēc gadiem vai pat gadsimtiem nez kāpēc izrādās ārkārtīgi būtisks. No otras – ja mēs, lieliski apzinoties, ka šie cilvēki jau iemituši klasiķu panteonā, par marginālismu spriežam, vadoties pēc viņu tekstiem un biogrāfijām, tas tik ļoti izkropļo perspektīvu, ka te vairs nevar būt ne runas par marginālismu. Tiek spriests par kultūras centrālām problēmām, kas izdekorētas ar vairāk vai mazāk romantizētu marginālisma leģendu. Romantiskā analīze – arī tāds varētu būt žanra apzīmējums (kā žanra primitīvākie, toties pazīstamākie paraugi uzreiz nāk prātā Perišo impresionistu biogrāfijas). (Ja runā par perspektīvu un skatpunktiem – vēl kāda nianse: latviešu literatūrā Lāčplēsis ir centra iemītnieks, bet, pamainot skatpunktu, tas salīdzinājumā ar visādiem beovulfiem vai popolvuhiem pārtop tik bezcerīgi marginālā parādībā, ka bez smalkām optiskām ietaisēm vispār nav samanāms, taču, pateicoties mūslaiku fanātiskajai interesei par marginālām parādībām, var cerēt, ka tieši šī iemesla dēļ tas kādreiz taps ievērots.) Heizenberga nenoteiktības princips – eksperimenta rezultātus iespaido eksperimentētāja klātbūtne – šajā gadījumā darbojas ļoti noteikti: marginālisms tiek uzlūkots tikai no centra pozīcijām.

Patlaban vairs nav iespējams precīzi noteikt, kur beidzas tas, ko mēs dēvējam par literatūru, un kur sākas tas, ko mēs nekādā gadījumā neuzskatām par literatūrai piederīgu. Kultūra ir nevis vairāk vai mazāk viendabīga teritorija, bet gan daudzu mikroteritoriju kopums. Vai, vienkāršāk izsakoties, to, ko es uzskatu par kultūrai piederīgu, cits vispār nepamanīs, taču šis skatījums netraucēs mums saprasties. Nav vienota akcepta par to, kas ir literatūra; līdz ar to nav arī vienota nolieguma par to, kas nav literatūra.

Romantiskajai leģendai par marginālismu piemīt vēl kāda īpatnība – tā producē naudu. Absolūti nekomerciālā sešdesmito gadu kontrkultūra patlaban stutē veselu kultūras industriju. Marginālie impresionisti savulaik gluži vienkārši bija cilvēki, kas ļoti gribēja gleznot un ar savām bildēm drusku nopelnīt, taču mūslaikos romantiskā leģenda viņu gleznu cenas uzdzinusi galīgi šizofrēniskā līmenī. Turklāt tas ir ārkārtīgi daudzslāņains process, kurā iesaistās akadēmiskā zinātne, izglītības sistēma, muzeji, reklāmas industrija, ideologi, žurnālisti, grāmatizdevēji, fotogrāfi, restauratori utt., utt., kas visi vienā balsī tiecas iegalvot, ka šīs, lūk, ir patiesās vērtības. Process aizgājis tik tālu, ka patlaban reāls marginālisms nemaz nav iespējams. Labs piemērs ir Ērvina Velša, Duglasa Koplenda un Čaka Palanjuka romāni, kas it kā deklarē kontrkultūras vērtības, taču paši jau ar pirmo piegājienu iesaistījušies komercializētās kultūras plūsmā.

Uzrakstīju iepriekšējos divus teikumus – un uzmācās šaubas. Arī es par marginālismu runāju no centra pozīcijām, t. i., apceru tekstus un parādības, kas iekļāvušās centrā ar marginālisma tirdzniecības zīmi. Taču nesen iemetu acis Metjū Kolina grāmatā Cits stāvoklis (Matthew Collin, John Godfrey Altered State: The Story of Ecstasy Culture and Acid House) – par ectasy un reiva kultūru. Taisnību sakot, mani itin nemaz neinteresē reiva kultūra, taču, cik noprotams, visas šīs padarīšanas ir ļoti plaša un daudzpusīga parādība, kuru diezgan pārsteidzīgi būtu nodēvēt tikai par kārtējo subkultūru. Pieļauju, ka vēsture tomēr turpinās – un marginālisms joprojām pastāv tā klasiskajā formā – kā parādība, pret kuru atgrūšanās reakcija – tostarp arī mana – ir tik spēcīga, ka to vienkārši neredz.

Karogs, 09. 2004. Raksts publicēts kā ievads materiālu kopai par marginālismu literatūrā

__________________________________

Vēl par šo tēmu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s