Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi

Radīšana kā dzīvesveids

Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi. Sastādītājs Eižens Valpēters. – R., Latvijas Vēstnesis, 2010

image Pēc ilgas tapšanas iznākusi Eižena Valpētera veidotā grāmata Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi; kā literārā redaktore un arī daudz tekstu autore pēdējā laikā viņam līdzdarbojusies Amanda Aizpuriete. Savulaik intervijā Karogam autors stāstīja, ka iecerētās grāmatas nosaukums būs Neiespējamā iespējamība, jokainais un pretēji jebkādiem gramatikas likumiem veidotais neoloģisms ‘nenocenzētie’ šai gadījumā liekas īsti vietā un itin precīzi raksturo parādību, kurai grāmata veltīta. Nenocenzētajos materiāls sadalīts pārdesmit tēmās – Kaza, hipiji, kazistu zīmējumi, samizdata LPSR variants, alternatīvā kino iespējamība u. c.; ir arī ne tik vispārinātas materiālu kopas (teiksim, Imanta Kalniņa un Kellijas Čerijas attiecības kā sešdesmito gadu bezcerīgās esamības zīme, Imanta Lancmaņa stāsts par baznīcu glābšanu vai materiāli par Rīgas Pantomīmu). Katrai no šīm tēmām veltīti vairāku autoru raksti, kas papildināti ar milzumdaudzām fotogrāfijām un zīmējumiem.

Nav viegli pateikt, kas īsti ir Nenocenzētie, īpaši vēl tāpēc, ka analogu šāda veida izdevumam latviešu kultūrā grūti atrast. Grāmata par alternatīvo kultūru? Noteikti nē – jebkāda veida analītiskas vai sistēmiskas noslieces Nenocenzētajiem pilnīgi svešas, ja nu vienīgi dažas nodaļas ievada teksti, kuros mēģināts šīs norises puslīdz ievietot teorētiskos rāmjos (piemēram, Māras Traumane apcer kazistu zīmējumus, Alise Tīfentāle – fotogrāfiju laikmeta ideoloģijas kontekstā). Tāpat to nekādā gadījumā nevarētu uztvert kā enciklopēdiskas ievirzes vai izziņu izdevumu – lai arī grāmata biezi apdzīvota un tajā skartas daudzas un savā starpā krasi atšķirīgas alternatīvās kultūras izpausmes, tā neaptver – un nemaz nepretendē to darīt – visu alternatīvo kultūru, turklāt arī tās sfēras, kas tiek skartas, apcerētas visai pieticīgi – īsās, konspektīvās esejiņās vai atmiņu fragmentos, kas bieži mēdz aprauties bezmaz pusvārdā. Tiesa gan, „tukšās” vietas lieliski aizpilda fotogrāfijas. Raugoties no cita skatpunkta – varbūt Nenocenzētie ir „atmiņu albums”, piesātināts ar nostalģiju „kad mēs bijām jauni”? Ir gan „atmiņu albuma” iezīmes, gan arī nostalģija, bet saprātīgās devās – ja arī sešdesmitajos gados zāle bija zaļāka, tad tikai mazliet un ļoti neuzbāzīgi, bet saprātīgi dozēta nostalģija jau piederīga mākslas augstajām sfērām. Stipri vienkāršojot, varētu teikt, ka no Nenocenzētajiem gan var gūt uzskatāmu priekšstatu par alternatīvo kultūru Latvijas PSR, taču diez vai to var iepazīt. Te jāatceras, ka Nenocenzētie faktiski ir viena autora darbs – lai arī Eižens Valpēters pieticīgi nomaskējies izdošanas ziņās kā sastādītājs, īstenībā tieši viņš ir vācis, krājis un apkopojis materiālus un, galvenais, vadoties iz paša pieredzētā, veidojis grāmatas struktūru, kas pirmajā acu uzmetienā liekas drusku neloģiska, jo vienos vākos tiek apvienotas parādības, kas citkārt varētu šķist pilnīgi nesaistītas. Atkal vienkāršojot – ko nav pieredzējis Valpēters, tas izcenzējies ārpus Nenocenzēto robežām.

Turpināt lasīt

Marginālijas par marginālijām

Visupirms – maza ilustrācija.

Dzīvoja reiz kāds rakstnieks, bija godīgs un apzinīgs ierēdnis, kaut arī no sirds nīda savu darbu, vakaros un naktīs rakstīja stipri murgainus prozas tekstus, mikroskopiskās tirāžās publicēja nedaudzus stāstu krājumus, izpelnījās pat kādu ne īpaši nozīmīgu godalgu, bet beigu galā nomira no tuberkolozes, tā arī palicis plašākai publikai nezināms.

Dzīvoja reiz kāds filozofs. Jaunībā nokļuva karā, pabija ienaidnieka gūstā, kur tapa viņa pirmā – un dzīves laikā vienīgā publicētā – prātnieciskā apcerējuma melnraksts. Pēcāk neviens īpašu interesi par šo tekstu neizrādīja, tas tika publicēts citā valstī un citā valodā, bet autors atmeta ar roku gudrām domām un pārkvalificējās par skolotāju tālā provincē, kur karoja ar izglītības birokrātiem un savām homoseksuālajām nosliecēm.

Dzīvoja reiz kāds mākslinieks. Savā nodabā klīda pa laukiem, gleznoja, viņa darbus neviens neņēma īsti par pilnu – dzīvam esot, viņam tā arī neizdevās pārdot nevienu gleznu, godīgu darbu viņš nestrādāju, bet naudu vīnam un maizei viņam deva brālis…

Un tā tālāk. Virteni katrs var turpināt pēc savas patikšanas un erudīcijas – šādu stāstu par visādiem neveiksminiekiem, margināļiem un kultūras perifērijas darboņiem ir atliku likām, un tie visi būs stipri līdzīgi.

Turpināt lasīt

Kontrkultūra padomju Latvijā?

Neiedziļinoties terminoloģijas mudžekļos un neko daudz nešķirojot tādus jēdzienus kā kontrkultūra, marginālā kultūra, subkultūra un tamlīdzīgus, jautājumu formulēšu pavisam primitīvi: vai XX gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos padomju Latvijā gados pastāvēja procesi, kas sasaucas ar tiem, kas civilizētajā pasaulē tika nokrustīti par kontrkultūru? Citādi gluži vai tāds kā aizvainojums – pilna pasaule ar visādām leģendām par beat generation, par vētrainajiem sešdesmitajiem, par hipijiem un sazin ko vēl, par to tiek rakstīti pētījumi un romāni, iznāk iespaidīgi fotoalbūmi, nostalģiski intonēti mūzikas diski, bet šepat pie mums tik vien kā liels pelēks plankums, nokrustīts par padomju Latviju. Būtu diezgan pārsteidzīgi deklarēt, ka kontrkultūras nebija gluži vienkārši tāpēc, ka nemaz nevarēja būt, pa vidam kārtējo reizi iestarpinot pasāžu par padomju ideoloģijas spiedienu un visuresošajām čekas ausīm. Bez šaubām, šim spiedienam sava loma bija, bet – drīzāk kvantitatīva. Kontrkultūra nevarēja realizēties tik plašos mērogos kā Rietumos – Padomju Savienībā nebija iespējama nedz Vudstoka, nedz komūnas, nedz grandiozās sešdesmito gadu manifestācijas un jaunatnes dumpji. Taču, no otras puses, diez vai tolaik bija kāds jauns un sakarīgi domājošs cilvēks, kas tādā vai citādā veidā nebūtu saskāries ar kādu no kontrkultūras izpausmēm.

Kontrkultūra rodas spontāni – pat grūti pateikt, kādu iemeslu dēļ. Visticamāk, kā pusapzināts protests pret sociālo vidi, pret patērētāju sabiedrības miegainību un rutīnu. Lielākoties kontrkultūra ir bezmērķīga, nestrukturizēta un nekoordinēta. Tā piedzimst kā lokāla parādība, kas pastāv kādas relatīvi nelielas ļaužu grupas ietvaros (teiksim, leģendu par bīta paaudzi radīja būtībā tikai daži desmiti cilvēku). Atsevišķos gadījumos – un atkal jāsaka, ka īsti neizprotamu iemeslu dēļ – šī sociālās dzīves marginālija kļūst visaptveroša – kā tas notika ar hipijiem. Tieši šī īpatnība – kontrkultūras kā lokāla parādība – bija gana plaši pārstāvēta arī padomju Latvijā. Taču tas viss patlaban veiksmīgi aizmirsts, precīzāk sakot, saglabājies vien vecās amatierfotogrāfijās (Māras Brašmanes fotogrāfijas ir izņēmums) un kādreizējo garmataiņu atmiņās, kas ir reti gaistoša substance.

Neiespējamā iespējamība. Saruna ar Eiženu Valpēteri

Eižens Valpēteris nenocenzētie

05.2010: ilgi tapusī grāmata beidzot iznākusi, gan ar citu virsrakstu

Guntis Berelis. Tātad – tev jau labu laiku top grāmata Neiespējamā iespējamība, kurā savāktas liecības – gan teksti, gan bildes – par jaunatnes kontrkultūru sešdesmito gadu padomju Latvijā, tostarp par Kazu, hipijiem, pirmajām rokgrupām, Rīgas pantomīmu, neformālo mākslu, autostopu, modi u. c. Arī pats tu visām šīm izpausmēm esi bijis liecinieks.

Eižens Valpēters. Es teiktu, ka mēs bijām nonkonformisti. Salīdzinājumā ar oficiālo kultūru mēs bijām citādi, bet nosaukt to visu par kontrkultūru – tas ir drusku par skaļu teikts. Tomēr mēs domājām kontrkultūras dimensijās. Kazā tas notika tā – mēs sēžam, dzeram tur kafiju vai šņabi, un pēkšņi kaut kas top, kāds zīmējums vai, teiksim, Bergmanis atdzejoja Šimborsku, es viņam turpat Kazā pie galdiņa taisīju parindeņus no poļu valodas.

Mums ne prātā nenāca kaut kur izstādīties, mēs realizējām sevi tā, kā uzskatījām par vajadzīgu. Tas, protams, nebija saskaņā ar oficiālo ideoloģiju un kultūru, tāpēc mūsu marginālisms bija determinēts ar to, ka tas viss nebija atļauts. Tas, kas mūs interesēja, nebija pieejams. Mēs realizējām savus priekšstatus par to, kādai jābūt … nu, ne gluži pasaulei, kādai jābūt personības artistiskai izpausmei uz papīra, gleznās, fotogrāfijās. Tāds neapzināts protests. Nosaukumu man ieteica Dagnija Osīte, kinorežisore, viņa patlaban nodarbojas ar menedžmentu, ilgus gadus dzīvo Šveicē. Sākumā nosaukums bija Kazas laiks, bet tas nav izturējis laika pārbaudi, tas bija vairāk aiz nostalģijas.

G. B. Neiespējamajai iespējamībai tu esi noteicis precīzas hronoloģiskās robežas – 1960. – 1970. gads. Kāpēc? Manuprāt, septiņdesmitajos gados vismaz Latvijā kontrkultūras izpausmes dažbrīd varētu būt vēl iespaidīgākas.

E. V. Es varu runāt tikai par sešdesmitajiem gadiem, tālāk jau nāca cita paaudze. Mēs sevi identificējām ar bītņikiem. Hipijiem es jau biju par vecu. Kad Latvijā parādījās hipiji, man bija kādi 24 gadi, tur vajadzēja zināmu naivumu. 16 gados varbūt būtu bijis citādi. Bet hipiju karnevālība man likās infantīla, tāda nevajadzīga ārišķība, tomēr tas viss kopumā man ļoti patika. Simpatizēja ideja – teiksim, make love not war, patika arī mūzika, es sapratu, ka bez visas tās karnevālības tur ir arī kas cits – tas bija sava veida protests, patērētāju sabiedrības noliegums, tomēr ar puķainām biksēm man nepietika. Un tas viss beidzās ar narkotikām, kuru sākumā nebija, nu, varbūt tie, kas bija dienējuši armijā, viņi bija pīpējuši planu. Mēs bijām alkoholiķu paaudze, dzērām vīnu un šņabi. Jā, bet es zināju par narkotiku eksistenci un sapņoju uzpīpēt marihuānu. Kad deviņdesmito gadu sākumā biju ASV, es Sanfrancisko redzēju neohipijus un pilnībā pārliecinājos, ka tai kustībai vispār zudis sākotnējais impulss.

Duglass Koplends “X paaudze”

Otrais uzlējums uz kontrkultūras biezumiem

Duglass Koplends. X paaudze. No angļu val. tulk. U. Priede. Atēna, 2001., 246 lpp.

Duglass Koplends X paaudze Sagadījās, ka īsi pirms Duglasa Koplenda X paaudzes (1991) latviešu tulkojuma iznākšanas lasīju Hantera Tompsona romānu Bailes un riebums Lasvegasā (1971). Divi rakstnieki, kas reprezentē laikā krietni atstatinātas paaudzes, arī romāni stilistikas un emocionālās intensitātes ziņā pilnīgi atšķirīgi, tomēr viņus vieno grāvis, kas ieguvis kontrkultūras apzīmējumu. Tompsons: “..laiku pa laikam veselas paaudzes enerģija izšaujas laukā brīnumaini spožā uzliesmojumā, kura cēloņus neviens laikabiedrs nav spējīgs īsti izprast un, rakņājoties pagātnē, viņi tā arī nekad nesapratīs, kas tad patiesībā noticis.” Koplends: “Mēs dzīvojam sīkas dzīves perifērijā, esam marginalizēti, un ir daudz kā tāda, kur mēs izvēlamies nepiedalīties. Mēs vēlējāmies klusumu, un tagad mums šis klusums ir.”

X paaudzē trīs jaunļauži mīt Kalifornijā, tuksneša malā (šai sakarā uzreiz nāk prātā gan Keruaka klenderi, gan Boulza Marokas tuksnešnieki), strādā pagalam prastus un zemu apmaksātus darbus (Koplends ir liels meistars ironisku neoloģismu radīšanā – šāda nodarbošanās tiek dēvēta par McDarbu) un stāsta cits citam stāstus, “tādējādi padarot par sakarīgiem stāstiem mūsu pašu dzīves”. Tas arī viss, kas notiek romānā. Koplenda manifestētās X paaudzes pārstāvji negrib pakļauties sabiedrības noteikumiem. Viņi tiecas izrauties no sistēmas, kas uzspiež, viņuprāt, fiktīvas vērtības un izstrādā pārmēru uzbāzīgus esamības likumus – sākot no ikdienišķiem sīkumiem (reklāmu terors nosaka ēdienkarti) līdz visai dzīves kārtībai (cienījama pilsoņa dzīves mērķis – darbs un karjera, kas savukārt reducējas uz kredītu ņemšanu un atmaksāšanu). Viņi neuzticas valdībai, vecākiem, televīzijai. Viņi ir nolēmuši nepiedalīties. Nepiedaloties viņi iziet ārpus viltoto vērtību sistēmas un nonāk aci pret aci ar realitāti. Utt. – kontrkultūras idejas kā uz delnas. Būtībā romāna nemaz nav – pēc visumā intriģējošās ievaddaļas sākas tajā formulēto ideju ilustrēšana. Vēl trakāk: ja nu mēs pieņemam autora spēles noteikumus un lasām X paaudzi kā manifestu, tad izrādās, ka romāns idejiskā ziņā pat vairāk atbilst kontrkultūras kanoniem nekā kontrkultūras klasiķu darbi, kuru autori nepavisam neizcēlās ar rafinētu intelektu un erudīciju. Gluži pretēji – lāgiem viņi rakstīja stipri primitīvus lasāmgabalus. Toties tajos jūtams kas cits – Tompsona piesauktais brīnumaini spožais enerģijas uzliesmojums vai vismaz tā atblāzma.

Turpināt lasīt