Utopija pie nozagta zelta poda

Ir tāda slavena filma – Matrica. Savulaik nu nekādi neveicās ar tās skatīšanos – likās tik stulba un garlaicīga, ka pēc pārdesmit minūtēm izslēdzu. Vai nu esmu izkāpis no tās vecuma grupas, kurai filma paredzēta, vai gluži vienkārši nebija vajadzīgā noskaņojuma. Pēc kāda laika noskatījos – hm, kā lai to pasaka? – to pašu, tak tomēr citu filmu – Šmatrica. Neteikšu, ka arī mana balss būtu pievienojusies Šmatricas daudzgalvainajam apjūsmotāju korim, tomēr filmu ne tikai izdevās noskatīties līdz galam, bet tā sagādāja arī dažu patīkamu brīdi.

Kas ir Šmatrica? Vizuāli – tā pati Matrica, taču teksts pavisam cits. Teksta autors ir Krievijas underground kultūrā itin labi pazīstama persona, kas parakstās ar segvārdu Goblins un brīvajos brīžos izklaidējas ar filmu tulkošanu. Un, lūk: Goblins, piekabinādams Matricai savu tekstu, būtībā radījis pavisam atšķirīgu filmu. Šmatricas sižets ir apmēram šāds: no psihiatriskās klīnikas izbēguši trakie, kas uzskata, ka Otrais pasaules karš vēl nav beidzies un tāpēc ņemas karot ar vāciešiem; Neo gan piederīgs pustrako kategorijai, tomēr pavisam trakajiem izdodas Neo iedvest, ka viņš ir Štirlics, ilgu laiku sabijis komā, tāpēc nekā neatceras. Utt., utt, turklāt fonā nemitīgi skan vai nu viskretīniskākie popkultūras paraugi, vai – īpaši muļķīgās epizodēs – šis tas aizgrābjoši dramatisks iz rokmūzikas klasikas. Vārdu sakot, Matricas idiotisms apskaužamā konsekvencē izvērsts ar oderi uz āru un aizvedināts līdz kolorītam absurdam.

Ja nu mēs uz šo padarīšanu palūkojamies ar likuma aizmiglotām acīm, izrādās, ka nelabojami nelietīgi noskaņotais Goblins – ne velti kāds britu laikraksts esot nokrustījis Goblinu par ļaundabīgāko krievu pirātu – prastā manierē pārkāpis visus iespējamos autortiesību aizsardzības likumus, nospēris gan filmu, gan mūziku un līdz nepazīšanai sacūkājis svešu darbu (turklāt sirdsapziņa viņu nemoka – Goblins ķēries klāt arī Tolkīna ekranizējumiem, Frodo pārkvalificēdams par Fjodoru Mihailoviču – laikam jau mīklains mājiens Dostojevska virzienā, bet orkus – par urkām). Taču, spriežot vēsu prātu, ja man filmu nāktos skatīties vēlreiz, es noteikti izvēlētos Goblina variantu – cilvēks ja ne gluži uzcirtis ko augstās mākslas sfērām piederīgu, tad vismaz no sirds un eleganti apliecinājis savu nostāju pret globālo idiotizāciju. No šejienes gluži loģiski izriet jautājums – un nekas, ka lielā mērā retorisks: kāpēc likumam un visām institūcijām, kas nodrošina likuma realizāciju praksē, būtu jāaizsargā kaut kādas holivudiskas muļķības vai bums-bums līmeņa popši un šlāgeri? Kāda jēga aizsargāt produkciju, kas taisnā ceļā nonāks vēstures miskastē? Tad jau drīzāk Goblins un viņam līdzīgie ļauži būtu jāaizsargā no autortiesību aizsardzības likumiem.

Goblina Šmatrica te pieminēta kā izteiksmīgs un vienlaikus arī simptomātisks paraugs dažiem procesiem, kas noris internetā. Proti, šīs filmas legālas kopijas nav iegādājamas, toties tā relatīvi brīvi – un, saprotama lieta, par brīvu – pieejama internetā. Līdz ar daudziem citiem cilvēka intelektuālās darbības produktiem, kurus mēdz raksturot ar šaušalīgo jēdzienu „pirātisks”. Un šās esejas kontekstā faktiski nav nekādas atšķirības, vai mēs runājam par kino un mūziku, vai par literāriem tekstiem elektroniskā formātā (atšķirība vien tai ziņā, ka audio un video ieraksti tiek cītīgāk sargāti, jo šajās industrijās tiek grozīti lielāki naudas blāķi, tāpēc arī sargājošajām institūcijām lielākas iespējas nopelnīt). Diez vai tie ļauži, kas pirms dažiem gadu desmitiem izdomāja copy&paste operāciju, apjēdza, kādus spēkus viņi palaiduši brīvībā, jo failu lejuplādēšana no interneta vai jebkura failu apmaiņas sistēma savā būtībā balstās uz to pašu līdz banalitātei vienkāršo copy&paste ideju: vienā rāvienā iegūt savā īpašumā kopiju, saglabājot oriģinālu neskartu, un tālāk ar kopiju izrīkoties pēc saviem ieskatiem, jo tās vērtība atkarīga tikai no paša kopijas īpašnieka vērtību orientācijas. Gribi – nospied maģisko delete taustiņu. Gribi – pārtaisi pēc savas gaumes un patikšanas. Gribi – saglabā bērniem un mazbērniem. Gribi – aplaimo citus. Pateicoties „pirātiem”, internets pārvērties par īstu zelta podu, kas pārpilns ar zagtu mūziku, kino un arī literatūru (jēdziens „pirāti” likts pēdiņās tā iemesla dēļ, ka bez pēdiņām tas tas ir stipri mānīgs – „pirātus” uz darbību inspirē visi iedomājamie un arī neiedomājamie motīvi, bet ļoti reti tie ir finansiāla rakstura, citiem vārdiem, „pirātisms” lielākoties ir „tīrā māksla” – par savām izklaidēm viņi nesaņem nekādu atlīdzību).

Nesen gadījās sazināties ar kādu anonīmu cilvēku – sauksim viņu par Bibliofilu –, kurš izveidojis nelielu elektronisko grāmatu krātuvi. Atšķirībā no daudzām citām interneta bibliotēkām, kas pārpilnas ar zemākas (biežāk) vai augstākas (daudz retāk) raudzes daiļliteratūru, datoru un tehnisko zinātņu grāmatām, šajā krātuvē atrodami humanitāro zinātņu teksti (pārsvarā vēsturiski un filosofiski pētījumi un enciklopēdijas) angļu valodā, tostarp ļoti specifiski un grūti pieejami izdevumi. Saprotama lieta, arī šīs grāmatas klasificējamas kā „pirātiskas”. Kā un kāpēc šī krātuve tapusi, no kurienes tajā nonāk teksti un arī par dažām citām interneta undergrond kultūras īpatnībam – tas lasāms intervijā ar Bibliofilu. Šoreiz no svara ir kas cits. Proti, reālā situācija. Jebkuram cilvēkam, kurš daudzmaz regulāri ieklīst virtuālajā pasaulē, bez jebkādas statistikas un analīzes redzams, ka, neraugoties uz uzvaras zvaniem, kas aizkustinošā apzinīgumā tiek skandināti pēc katras „pirātisma” apkarošanas kampaņas, reālā situācija stipri atšķiras no vēlamās un likumiem stutētās. Citiem vārdiem – „pirātisms” plaukst un zeļ (par ko daiļrunīgi liecina tas fakts, ka nu jau var runāt arī par „pirātismu” saistībā ar „nopietno” literatūru un humanitārājām zinātnēm), jo copy&paste pie labākās gribas nav iespējams iznīcināt. Zelta pods top aizvien prāvāks un kārdinošāks.

Mēģināsim uz šo padarīšanu palūkoties pavisam primitīvi pēc principa „es gribu, man patīk”. Pieņemsim, esmu parasts lasītājs. Es gribu lasīt grāmatu. Pirmais solis – es šo tekstu meklēju internetā. Bieži vien, pateicoties tam pašam copy&paste principam, tas arī nonāk pie manis, par ko man tik liels prieks, ka jautājums par to, cik šī padarīšana ir legāla, man pat prātā nenāk. Bet es neesmu tikai lasītājs, esmu arī rakstnieks, un, lai cik snobisku viepli man gribētos rādīt, man patīk arī tas, ka ļauži lasa manis sarakstītās grāmatas. Jo vairāk cilvēku tās izlasīs, jo man lielāks gandarījums. Droši vien līdzīgi domā vairums rakstītāju. Uzreiz jautājums: kāpēc rakstnieki visi kā viens nestāv rindā pie interneta pakalpojumu sniedzējiem ar savu darbu mapītēm padusē? Ne tikai zelta pods, bet vispār literatūras zelta laikmets – jebkas pieejams jebkuram ar pāris peles klikšķiem. (Tehniskās nianses un psiholoģiskās problēmas par lasīšanu datora ekrānā atstāsim citai reizei, jautājums pagaidām tīri teorētisks.)

Atbilde gaužām vienkārša. Jau no drukātās grāmatas pirmsākumiem starp rakstnieku un lasītāju ir arī izdevējs. Nav vārdam vietas, viņš ir rakstnieka labākais draugs, apgādnieks, ceļa rādītājs, vagars ar rungu rokās un sazin kas vēl. No izdevēja vistiešākajā veidā atkarīgs autors gan kā cilvēks, gan kā rakstnieks. Taču paradoksālā veidā izdevējs ir arī tā persona, kas interneta laikmetā būvē mūri starp autoru un lasītāju, jo izdevējs saprotamu iemeslu dēļ nav ieinteresēts, lai grāmatā publicējamais teksts parādītos internetā. (Taisnības labad gan jāpiebilst, ka pastāv arī pretējais viedoklis, kuram piekrīt arī daudzi izdevēji, – par to, ka internetā pieejamais teksts darbojas kā reklāma, vairojot grāmatas pircēju skaitu: lasītājs, kuram patīk izlasītais elektroniskais teksts, noteikti to iegādāsies arī grāmatas formā; diemžēl nekādus pētījums par šo tēmu man nav izdevies atrast.) Tāpēc izdevējs nepieļaus, ka autors savu tekstu izvietotu internetā. Ja autors tā darīs, viņš gluži vienkārši paliks bez honorāra, tāpēc autors pakļausies izdevēja prasībām. Un tāpēc latviešu – vai jebkuras citas tautības – autors un viņa visģeniālākais lasītājs, teiksim, no Ugunszemes vai Nigērijas droši vien ar teksta starpniecību tā arī nenonāks kontaktā.

Visubeidzot – pie esejas utopiskās daļas. Teksta pastāvēšana elektroniskā veidā un potenciālā pieejamība jebkam un jebkur būtībā jau mainījusi gan priekšstatus par grāmatu, gan arī attieksmi pret teksta izplatīšanu. Kā jau teikts, šo procesu var apturēt, vien iznīcinot copy&paste principu. Gluži loģisks šķiet nākamais solis – autoram jākļūst neatkarīgam no izdevēja: nepieciešama sistēma, kurā autoram tiek nodrošināta samaksa nevis par gala produktu, t. i., par grāmatu atkarībā no tās tirāžas, bet gan par procesu – un tālāk jau autors rīkojas ar tekstu pēc saviem ieskatiem. (Saprotams, runa ir par literatūras „nopietno” galu.) Pirms gadiem piecdesmit šāda ideja liktos neiespējama un absurda, turpretī patlaban, kad grāmatu nosaukumu skaits gadu no gada stūrgalvīgi aug, bet tirāžas sarūk, situācija jau pati par sevi vedina uz šo soli. Īstenībā ttieksme jau mainās, par ko liecina Ziemeļu valstu pieredze un arī mūsu Kultūrkapitāla fonda darbība. Dzejā, kas ir, no vienas puses, vispersoniskākais, no otras – visnekomerciālākais literatūras žanrs, tas jau notiek – un man ir lielas aizdomas, ka dzejnieki būs pirmie, kas masveidā pārvāksies uz dzīvi internetā (līdzīgi kā to dara Orbīta, kuras tekstu elektronisko versiju lasītāju skaits stipri pārsniedz grāmatu pircēju skaitu). Bet „pirātiem” nāksies būvēt pieminekli kā esamības katalizatoriem. Tik nav skaidrs, kur – reālajā vai virtuālajā pasaulē.

Karogs, 10.2004

____________________________________

Vēl par pirātismu:

Pirāti sapņo par nākotni. Intervija ar Bibliofilu

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s