Kontrkultūra padomju Latvijā?

Neiedziļinoties terminoloģijas mudžekļos un neko daudz nešķirojot tādus jēdzienus kā kontrkultūra, marginālā kultūra, subkultūra un tamlīdzīgus, jautājumu formulēšu pavisam primitīvi: vai XX gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos padomju Latvijā gados pastāvēja procesi, kas sasaucas ar tiem, kas civilizētajā pasaulē tika nokrustīti par kontrkultūru? Citādi gluži vai tāds kā aizvainojums – pilna pasaule ar visādām leģendām par beat generation, par vētrainajiem sešdesmitajiem, par hipijiem un sazin ko vēl, par to tiek rakstīti pētījumi un romāni, iznāk iespaidīgi fotoalbūmi, nostalģiski intonēti mūzikas diski, bet šepat pie mums tik vien kā liels pelēks plankums, nokrustīts par padomju Latviju. Būtu diezgan pārsteidzīgi deklarēt, ka kontrkultūras nebija gluži vienkārši tāpēc, ka nemaz nevarēja būt, pa vidam kārtējo reizi iestarpinot pasāžu par padomju ideoloģijas spiedienu un visuresošajām čekas ausīm. Bez šaubām, šim spiedienam sava loma bija, bet – drīzāk kvantitatīva. Kontrkultūra nevarēja realizēties tik plašos mērogos kā Rietumos – Padomju Savienībā nebija iespējama nedz Vudstoka, nedz komūnas, nedz grandiozās sešdesmito gadu manifestācijas un jaunatnes dumpji. Taču, no otras puses, diez vai tolaik bija kāds jauns un sakarīgi domājošs cilvēks, kas tādā vai citādā veidā nebūtu saskāries ar kādu no kontrkultūras izpausmēm.

Kontrkultūra rodas spontāni – pat grūti pateikt, kādu iemeslu dēļ. Visticamāk, kā pusapzināts protests pret sociālo vidi, pret patērētāju sabiedrības miegainību un rutīnu. Lielākoties kontrkultūra ir bezmērķīga, nestrukturizēta un nekoordinēta. Tā piedzimst kā lokāla parādība, kas pastāv kādas relatīvi nelielas ļaužu grupas ietvaros (teiksim, leģendu par bīta paaudzi radīja būtībā tikai daži desmiti cilvēku). Atsevišķos gadījumos – un atkal jāsaka, ka īsti neizprotamu iemeslu dēļ – šī sociālās dzīves marginālija kļūst visaptveroša – kā tas notika ar hipijiem. Tieši šī īpatnība – kontrkultūras kā lokāla parādība – bija gana plaši pārstāvēta arī padomju Latvijā. Taču tas viss patlaban veiksmīgi aizmirsts, precīzāk sakot, saglabājies vien vecās amatierfotogrāfijās (Māras Brašmanes fotogrāfijas ir izņēmums) un kādreizējo garmataiņu atmiņās, kas ir reti gaistoša substance.

Stāsta, kaut kad piecdesmitajos gados Padomju Savienībā šur tur pavīdējuši tā saucamie stilīgie. Noprotams, ka tā varētu būt bijusi tipiska jaunatnes subkultūra ar saviem spēles noteikumiem, vērtību orientāciju, esamības kritērijiem. Taču viss, ko mēs par viņiem zinām, nāk no ķengu rakstiem vecās avīzēs un retiem pieminējumiem padomju laika prozas darbos. Bija un izbija. Kāpēc? Atbilde vienkārša: stilīgo subkultūru nebija iespējams pārvērst ekonomiskā faktorā. Padomju laikā uz stilīgo rēķina uzņēmīgiem darboņiem nebija iespējams piepildīt savu kabatu, apgādājot viņus ar modes precēm un visu pārējo, pēc kā nu stilīgie tiecās.

Var vēl turpināt. Nebija menedžeru, kas sešdesmitajos gados organizētu rokfestivālus un izdotu plates, nebija mazu izdevniecību, kas publicētu margināļu tekstus un izdotu žurnālus (kuriozi, bet laikam gan vienīgais padomju laika literārais darbs, kurā daudzmaz skarta kontrkultūra, ir Miervalža Birzes romāns Rozā zilonis). Nebija ražotāju, kas ekspluatētu modes tendences. Rezultātā – padomju laika marginālā kultūra ir pagaisusi bez pēdām.

Zināmā mērā tas ir paradokss. Rietumpasaulē kontrkultūra jau sešdesmito gadu beigās tika institucionalizēta un komercializēta. Līdz ar to tā saglabājās kā reāls kultūrveidojošs spēks, taču zaudēja savu fundamentu – stihisko protestu un neorganizētību. Mītam par kontrkultūru piemīt tik liels spēks, ka patlaban nekāda reāla kontrkultūra vispār nav iespējama – tā automātiski iekļaujas komercializētās literatūras un mākslas plūsmā (labs piemērs ir Ērvina Velša, Čaka Palanjuka vai Duglasa Koplenda romāni). Turpretī PSRS kontrkultūra neiekļāvās nekādās augstāka līmeņa struktūrās. Līdz ar to tā saglabāja savu būtību, bija gaistoša un neiesaistīta. Tik gaistoša, ka tā arī vienkārši izgaisa.

Karoga 2004. gada 3. numurā publicētie materiāli kaut mazliet mēģina aizpildīt tukšumu – ar to, kas vēl saglabājies. Grūti pateikt, vai visas šīs norises pelnījušas kontrkultūras apzīmējumu – tāpēc arī jautājuma zīme. Ir skaidrs, ka šīm lokālajām kontrkultūras izpausmēm bija liela jēga – daudzi mūslaikos zināmi radoši ļauži jaunībā no sirds izklaidējās, piedalīdamies šajās aktivitātēs. Bēdīgā kārtā lietisku pierādījumu tām tikpat kā nav – ir milzīgi nostalģijas blāķi, kas gaida pētnieku, kurš no tiem izlobītu reālas laikmeta liecības. Patiesi patīkami, ka patlaban notiek pirmie mēģinājumi pacelties virs ģimenes albūmu atmiņu stilistikas, ko Karogā reprezentē Līvas Jēkabsones materiāli par hipijiem Latvijā (patlaban viņai top doktora darbs par šo tēmu) un saruna ar Eiženu Valpēteru, kurš apkopojis unikālas liecības par sešdesmito gadu kontrkultūras izpausmēm.

Karogs, 03.2004. Raksts publicēts kā ievads materiālu kopai par kontrkultūras izpausmēm padomju Latvijā.

_________________________________________________

Vēl par šo tēmu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s