„…pēc visiem šiem notikumiem man Latvija palikusi tālāka.” Saruna ar Raimondu Staprānu

Īsumā atgādināšu lietas būtību. 1998. gadā iznāca Skaidrītes Gailītes dokumentālā grāmata …un tad ienāca postītājs. 2002. gadā Raimonds Staprāns Jaunajā Gaitā publicēja lugu Postītājs, kurā izmantoti daži Skaidrītes Gailītes grāmatas sižeta elementi, atsevišķi izteikumi un personu vārdi. Skaidrīte Gailīte ar to nebija apmierināta, uzskatīdama, ka pārkāptas viņas autortiesības. Sekoja attiecību kārtošana epistolārā manierē, taču abi rakstnieki par mierizlīgumu nespēja vienoties, tāpēc 2003. gada decembrī notika tiesa. Tiesas spriedumā teikts:

„…tiesa nosprieda:

Atzīt, ka Raimonds Staprāns pārkāpis Skaidrītes Gailītes autortiesības, publicējot rakstu krājumā „Jaunā Gaita” romantisku drāmu ar nosaukumu „Postītājs”.

Aizliegt Raimondam Staprānam Skaidrītes Gailītes darbu izmantošanu, aizliedzot iestudēt jebkurā teātrī Raimonda Staprāna lugu „Postītājs”.

Piedzīt no Raimonda Staprāna par labu Skaidrītei Gailītei (..) kompensāciju par Skaidrītes Gailītes darba izmantošanu Ls 10 000,00 (..) apmērā.

Piedzīt no atbildētāja Raimonda Staprāna par labu Skaidrītei Gailītei izdevumus par advokāta pakalpojumiem Ls 500,00 (..) apmērā.”

Tātad pagaidām lielākais ar literatūras autortiesībām saistītais blarkšķis it kā veiksmīgi noslēdzies, vainīgais saņēmis pelnīto sodu, prasītāja – vismaz materiālu kompensāciju, punkts, miers mājās. Kālab vēl turpināt maisīt šo putru? Taču, kā redzēsim no intervijas, nekas vēl nav beidzies, turklāt visa šī būšana rada ne mazums jautājumu. Visupirms dara uzmanīgu tas fakts, ka, kaut arī konflikts presē tika itin plaši apcerēts, neviens žurnālists nav papūlējies noskaidrot, kāds tad ir apsūdzētā viedoklis (patrāpījās viens vienīgs raksts Rīgas Balsī, kurā atspoguļoti abu pušu viedokļi). Skaidrīte Gailīte savu skatījumu uz notikušo ir klāstījusi ne reizi vien. Tostarp savas grāmatas otrā izdevuma pēcvārdā: „Pagājušajā vasarā pēc lugas izlasīšanas likās, ka esmu saņēmusi spēcīgi mesta akmens triecienu. Sākās šoks, kas pārvērtās ilgstošās sāpēs. Bezmiega naktīs bija jādomā par to, kāpēc maniem mīļajiem tuviniekiem, kuriem ar šo grāmatu biju cēlusi pieminekli, atkal ir tik nelaimīgs liktenis. Viņu tēli, pārveidoti un morāli sakropļoti, nelaimīgi un samulsuši, tagad klīst pa svesās lugas lappusēm.” Vēl biežāk viņas versiju ir pārstāstījuši žurnālisti (Diena, 07.01.2004., Diena 08. 01.2003., Diena 30.11.2002.,Rīgas Balss, 16.04.2003). Taču no šiem pārstāstiem rodas iespaids, ka neviens no viņiem nav papūlējies salīdzināt abus tekstus, būtībā visi apskaužamā vienprātībā nebeidzami citē Skaidrītes Gailītes versiju. Tāpēc šoreiz dosim vārdu Raimondam Staprānam.

Guntis Berelis. Tātad – pamatjautājums: kas ir tā pirmsākuma ola – jūsu luga vai Skaidrītes Gailītes romāns?

Raimonds Staprāns. Es teiktu, ka lugu ierosināja Skaidrītes Gailītes romāns, kas atsauca visas manas atmiņas, ko cilvēki man stāstījuši.

G. B. Kas tajā romānā likās tik pievilcīgs?

R. S. Pievilcīgs? Pirmām kārtām – man likās, tā ir tāda naiva patiesība. Un, otrām kārtām, pats sižets, tas trīsstūris… Es par to laiku, četrdesmit devīto gadu, biju domājis vienmēr, jo man daudz bija stāstījis kāds radinieks, kurš četrdesmit devītajā gadā Talsos bija izpildkomitejas loceklis, arī pēc tam ieņēmis citus atbildīgus amatus. Viņam bija daudz ko stāstīt – kā latvieši cits citu nodeva, materiālu apstākļu vai politisku motīvu dēļ… Pagājušogad es Kolkā sastapu vienu vecu sievieti, kura uzpasēja Kolkas baznīcu. Sākām runāt par četrdesmit devīto gadu, un viņa man rādīja māju, kurā visi tie izvedamie cilvēki tika savākti. Jautāju, kas tad viņus tur sadzina – čeka? Nē, viņa saka, mūsu pašu latvieši. Septiņdesmitajos gados, kad es par to domāju, man likās, ka tur nekāda luga neiznāks. Nav dramatiska materiāla. Es pirku un lasīju visu atmiņu literatūru, par tiem gadiem un izsūtīšanām, man ir milzīgi daudz šādu grāmatu, pat vēl vakar divas nopirku. Tā pie manis nonāca arī Gailītes grāmata. Viņai bija mīlestības trīsstūris, tāda veca, novazāta lieta. Tad es iedomājos, ka šajā trīsstūrī varētu ielikt iekšā visas tās lietas, ko es gribēju pateikt, bet Gailītei pašai tur nav dramatiska materiāla, tāpēc kaut kāda intriga bija jāizveido.

G. B. Vai jūs aizguvāt sižetu no Gailītes grāmatas?

R. S. Daļēji, ne to galveno līniju. Gailītes grāmata aptver turpat divas trešdaļas no divdesmitā gadsimta un sastāv galvenokārt no meitenes padsmitnieces atmiņām. Lugas darbība aizņem tikai vairākās nedēļas un fokusējas uz noteiktu tēmu, proti, par meliem varoņu savstarpējās attiecībās un to piedošanu. Es izvēlējos vienu incidentu, kas, saskaldīts daļiņās, izkaisīts pa visu Gailītes grāmatu. Fons sastāv no parastā trīsstūra. Precētai sievai ir romāns ar kādu čekistu. Vīrs to pieķer nozieguma vietā, bet samierinās ar esošo. Sieva aizbrauc ar čekistu uz Liepāju. Nevarēdama atrast izlīdzinājumu, sieva no vīra šķiras, aiziet pie čekista, bet tas pa to starpu pats apprecējies ar citu sievieti. Notikumu gaitā palaikam parādās vīra brālis, konfrontē čekistu un beigās tiek nošauts. No dramatiskā viedokļa tas viss nedod pietiekami daudz materiāla mūsdienīgai lugai, jo, lai saistītu skatītāju, nepieciešama intriga. Tā tad arī nosaka lugas varoņu darbību un motivāciju, kam ar Gailītes likteņstāstu ir tikai attāls sakars.

G. B. Bet jūs saglabājāt pat dažus personāžu vārdus…

R. S. Jā, par tiem vārdiem es pat nedomāju. Vārdi ir vārdi… Svarīgs ir tas, ko tu uzraksti. Protams, toreiz, ja es būtu varējis iedomāties, kā tas viss varētu attīstīties tālāk – man pat prātā nenāca, ka kaut kas tāds varētu notikt. Es taču piecdesmit gadus esmu apgrozījies mākslinieku vidē, kur aizņemšanās un ietekmēšanās tiek uzskatīta par lielu godu, sevišķi glezniecībā.

Bet ir jau arī atšķirības varoņos. Gailītes grāmatā vīrs Vladzis ir uzņēmīgs bijušais rūpnīcas strādnieks, aizsargs Rīga, vēlāk mežsargs Jēkabpils apkārtnē. Turpretī lugā vīrs Valdis ir neuzņēmīgs aizsargu priekšnieks, mežsargs Stendes rajonā. Gailītei Almas draudzene Gaida parādās kā stipri nenozīmīga persona, kas kaut ko palīdz izpildkomitejā. Turpretī lugā Lāsmas draudzene Gaida ir viena no svarīgākajām personām, idejiski pārliecināta komuniste, izpildkomitejas sekretāre, personīgu intrigu pilna. Viņas tēls daļēji veidots pēc mana tēva brāļa, kurš bija Talsu izpildkomitejas sekretārs 1949. gada deportāciju laikā. Tāpat arī Kazimirs pēc temperamenta ir līdzīgs manam otram tēva brālim, Sergejam Staprānam. Gailītei darbība norit Jēkabpils apkārtnē, kur tajā laikā partizāni bija tikpat kā izskausti. Pretēji tam lugā darbība norit Talsu rajonā, kur meži bija vēl partizānu pilni un kur notika uzbrukumi vietējām krievu vienībām.

Man likās, ka abi darbi ir tik atšķirīgi un manas lugas sižets tik tālu no Gailītes… Tur taču ir tik daudz visādu materiālu – no avīzēm, citu ļaužu stāstījumiem, citām grāmatām. Tikai tad, kad režisors Valdis Lūriņš gatavojās iestudēt lugu Latvijā, man ienāca prātā doma, ka varbūt daži vārdi ir līdzīgi, varbūt kāds varētu nepareizi interpretēt.

G. B. Kad īsti luga tika rakstīta?

R. S. Vairāku gadu laikā. Mums ir tāda literātu grupa, kur notika lasījumi. Sākumā luga tika pamatīgi izkritizēta, es pārstrādāju, tad bija otrā versija, kuru arī nokritizēja, pēc tam tapa trešā versija. Diemžēl otrā versija aizgāja uz Jauno Gaitu, jo es to biju apsolījis, vieta jau bija rezervēta. Nu, es iedomājos, ka laba diezgan… Variants, kas vēlāk atnāca uz Latviju Lūriņam, jau ir citāda luga, kur daudz kas mainīts, tostarp vārdi, dialogi. Mainīts pat virsraksts – aiz tā iemesla, ka Latvijā bija grāmata ar līdzīgu virsrakstu, iedomājos, ka kāds varētu ņemt ļaunā. Tagad virsraksts ir Par meliem un to piedošanu, kas ir tuvāk saturam: visi melo, un vienīgā iespēja tam tikt pāri – piedot. Izņemt sakritība ar Gailītes grāmatu – tas bija pāris stundu darbs, un luga no tā necieta.

G. B. Kā veidojās jūsu attiecības ar Skaidrīti Gailīti?

R. S. Viņa pasūdzējās Autortiesību aģentūrā, rakstīja vēstuli uz Jaunās Gaitas redakciju Rolfam Ekmanim, atsūtīja vēstuli arī man, kurā runāja par plaģiātu, izvarošanu un tamlīdzīgi. Es pie tik dusmīgām vēstulēm nebiju pieradis. Tomēr aizrakstīju atpakaļ samierinošu vēstuli – par to, cik augstu vērtēju viņas darbu un ka iespaidošanās no otra rakstnieka darba ir liels gods. Citēju Andrē Malro, kurš rakstīja, ka diletanti mācās no dabas, bet rakstnieki mācās no citiem rakstniekiem. Rakstīju, ka mēs esam viena laikmeta liecinieki, turēsimies kopā. Ar laba vēlējumiem aizsūtīju savas pēdējās izstādes katalogu. Drīz pēc tam es saņēmu vēstuli, kuras galvenā tēma bija (citē vēstuli) „Man ir brālis, kas ir pragmātisks rīcības cilvēks. Esmu devusi atļauju viņam rīkoties pēc saviem ieskatiem. Un, cik zinu, slūžas jau ir vaļā…”.

Mani fascinēja arī tas, ka presē es tiku salīdzināts ar izvarotāju, kapu apzadzēju un mašīnu zagļiem, ar cilvēku, kas maziem bērniem nozog maizi.

G. B. Kādas emocijas izraisa šitādi apvainojumi? Nāk smiekli vai aizvainojums?

R. S. Tajā brīdī man tiešām smiekli nenāca. Es biju drusku šokēts par tiem salīdzinājumiem. Apzagt kapus – tas nu ir beidzamais, ko cilvēks var izdarīt. Es to uztvēru diezgan nopietni. Tāpat arī to vārdu „plaģiātisms”, jo vidē, kurā es dzīvoju, tas ir diezgan smags apvainojums. Ja tu saņem par plaģiātu naudu, tas jau robežojas ar kriminālnoziegumu.

G. B. Kas tad īsti ir plaģiāts?

R. S. Ja tu ņem vienu darbu un pilnībā to pārraksti ar savu vārdu. Var būt stāsts, var būt vesela rindkopa, ja tu nemini avotu.

G. B. Bet, piemēram, idejas vai darba struktūras zādzība?

R. S. Nē, lai gan likums to tieši nepasaka. Idejas nav aizsargātas, sižeti nav aizsargāti, īpašvārdi un vietvārdi nav aizsargāti. Ja viens apraksta Grīziņkalnu, kurā ir kāds Jānis, tad arī cits var rakstīt par Grīziņkalna Jāni.

Tāds gadījums. Savas pēdējās izstādes katalogā es gribēju ievietot vienu kritisku rakstu – ļoti labu, es tik labi nevarētu uzrakstīt. Un, izrādās, ir tā: ja es lieku iekšā, teiksim, pusi no tās un minu autora vārdu, man nav nekāda atļauja jāprasa. Ja lieku visu – jā, tad man vajadzīga atļauja.

G. B. Tātad jūs sarakstījāties, bet kurā brīdī šī vēstuļu apmaiņa pārtapa par tiesu darbiem?

R. S. Pēc tam, kad es no Skaidrītes Gailītes saņēmu otro vēstuli, mana meita sakontaktējās ar autortiesību advokāti, kas aizrakstīja Skaidrītei Gailītei vēstuli, kurā bija teikts, ka fakti, ko viņa izmanto, nav aizsargāti, un, lai visu atrisinātu, viņai vajag sakontaktēties ar lugas autoru.

No savas puses es to lietu mēģināju izbeigt. Lūdzu advokāti aizrakstīt, ka Jaunajā Gaitā publicētais variants ir atcelts, uz skatuves tiks iestudēts pavisam cits variants. Nolēmu Skaidrītei Gailītei atvēlēt divus tūkstošus latu. ASV, ja ir kādas domstarpības, tā bieži tiek darīts, nenonākot līdz tiesai. Atbilde bija – nepietiek. Pretprasība bija tāda: lai es ne tikai to lugu atsaucu, bet arī lai publiski atvainojos un presē izziņoju, ka tā ir slikti uzrakstīta. Nu, tik zemu man negribējās krist. Tas man atgādināja, ko mani draugi stāstījuši par padomju laika paššaustīšanos. Tu esi kļūdījies, tagad nožēlo savus grēkus.

To lietu kārtoja mana meita, kas dzīvo Latvijā. Viņa aizbrauca pie Skaidrītes Gailītes, piedāvāja vienoties par 2000 latiem un to, ka Jaunajā Gaitā luga tiks atsaukta. Pati autore jau gandrīz bijusi ar mieru, bet tad ienācis laikam viņas brālis, kārtīgi manu meitu nolamājis un pat piedraudējis. Meita par šo gadījumu pat uzrakstīja iesniegumu policijā. Tā mēs arī aci pret aci neesam satikušies. Gailīte gan zvanījusi manai meitai, ka viņa labprāt izrunātos, bet advokāts un brālis aizliedzot, jo, ja viņa ar mani satikšoties, tad visa tā lieta esot cauri.

Deviņdesmito gadu sākumā es gribēju ierīkot studiju Latvijā, tāpēc pierakstījos Rīgā. Visa šī akcija balstās uz pieņēmumu, ka es dzīvoju šeit. Ja mana dzīves vieta būt Amerikā, šejienes tiesas nemaz nevarētu mani tiesāt, jo tur es dzīvoju, tur mans darbs arī rakstīts un izplatīts.

G. B. Tas pieraksts dārgi izmaksājis…

R. S. Es pat biju piemirsis, ka tāds man ir. Ja nebūtu – nekas līdzīgs nebūtu noticis. Juridiski jātiesā tajā valstī, kurā darbs rakstīts. Tā bija, piemēram, ar Henriju Milleru. Viņa darbus ASV neielaida, jo uzskatīja par pornogrāfiju, bet neviens nedomāja viņu sūdzēt tiesā, jo viņš dzīvoja un rakstīja Parīzē, grāmatas izdeva Parīzē, kaut gan viņš bija ASV pilsonis.

Otrs pieņēmums – ka mana luga ir dramatizējums. Es uzskatu, ka tas nav dramatizējums. Ir milzīga „pelēkā zona”, par kuru var runāt ilgi un plaši, pie saprašanas netiekot, – kas ir iespaidošanās un kas ir dramatizējums, kas vēl ir iespaidošanās un kas jau ir dramatizējums. Šādos gadījumos tie nabaga tiesneši to nevar izšķirt, tur vajadzīga eksperta liecība.

G. B. Vai tiesā tādu nebija?

R. S. Nē. Es zinu, ka Gailītes kundze apstaigāja Rakstnieku Savienību un AKKA, bet viņi visi atteicās dot liecību tiesā. Spriedumā gan izmantots tas, ko Rīgas Balsī izteicās Māra Zālīte, kura kategoriski paziņoja, ka esmu vainīgs un ja tiesa ir taisnīga, tad mani notiesās. Izmantoja arī Valda Rūmnieka izteikumus presē. Bet, kā vēlāk uzzināju, Rūmnieks manu lugu nebija lasījis, un Māra Zālīte bija izlasījusi tikai pusi.

G. B. Jūs negatavojaties pārsūdzēt spriedumu?

R. S. Tur ir cita lieta. Latvijas likumi paredz, ka apsūdzētajam lēmums ir jāpaziņo trīs dienu laikā, un viņam ir tiesības 20 dienu laikā to pārsūdzēt. Spriedums tika pasludināts 2003. gada 22. decembrī. Bet vēl līdz šai dienai (intervija notiek 2004. gada maijā – G. B.) es neesmu nekādu paziņojumu saņēmis. Es ar lielām grūtībām sadzinu rokā tiesas spriedumu, lai vismaz izlasītu. Es īsti neko nevaru darīt lietas labā, jo man oficiāli nekas nav paziņots.

G. B. Man grūti iedomāties, ka Latvijā kādam rakstniekam vai māksliniekam par autortiesību pārkāpumu piespriestu kompensāciju desmit tūkstošus latu. Kā jūs vērtējat šo summu?

R. S. Tā visiem ir neizprotama. Gailīte pieprasīja desmit tūkstošus, tik arī dabūja.

G. B. Jūs samaksājāt?

R. S. Kā tad es varu samaksāt, ja man nav darīts zināms spriedums! Visu, ko es zinu, esmu izlasījis presē. Arī pats spriedums pa lielākai daļai ir vārdu pa vārdam noraksts no Skaidrītes Gailītes prasības. Ļoti interesants ir tas fakts, ka to lugas variantu, ko nosūtīju Lūriņam, es aizsūtīju arī Gailītei, bet šis variants tiesā tika ignorēts. Viss balstās tikai uz variantu, kas bija publicēts Jaunajā Gaitā.

G. B. Tātad iznāk, ka jūs esat pirmais rakstnieks neatkarīgajā Latvijā, kuram visai apšaubāmu iemeslu dēļ aizliegts kāds darbs. Pirmā aizliegtā grāmata.

R. S. Jā. Tagad taisīsim Doma laukumā grāmatu sārtu, dedzināsim visas Jaunās Gaitas. Es visam varētu tikt pāri, bet tas, ka darbs ir aizliegts, man drusku kož kaulā. Varu vilkt paralēli ar gadījumu, kad 1972. gadā Rīgā Mākslinieku Savienība man sarīkoja izstādi. Bildes tika izkārtas, bet jau nākamajā dienā čeka izstādi slēdza. Es nākamajā dienā gribēju aizvest savus radus, bet tur, izrādās, ir tukša telpa. Prasīju kādam cilvēkam, kur palikušas tās bildes, viņš saka – kāda izstāde, te nekāda izstāde nav bijusi. Es nevaru kontrolēt emocijas, un tagad pēc visiem šiem notikumiem man Latvija palikusi tālāka.

Karogs, 08.2004.

_____________________________________

Vēl par šo tēmu: raksts Sprieduma lasīšana. Abi teksti publicēti materiālu kopā, kas bija veltīta plaģiātisma problēmām.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s