Jānis Vēveris “Pirmvaloda”

Romāns ar piepi

Jānis Vēveris. Pirmvaloda. R., Atēna, 2000

Jānis Vēveris Pirmvaloda Jāņa Vēvera romāna Pirmvaloda darbība daļēji noris Gotlandē, Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centrā (vai pa ceļam uz turieni). Turpat romāns arī rakstīts. Patīkama sakritība, kas labi ierakstās romāna „semantisko lamatu” tīklojumā: arī es Pirmvalodu lasīju pa ceļam uz Visbiju, bet šī recenzija top, pa Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centra logu noraugoties tai pašā ainavā, kuru vairākkārt apcer romāna varonis.

Pirms pieciem gadiem iznāca Vēvera pirmais romāns Spoguļu vīns. Pēc tā autors presē publicējis vien nedaudzus stāstus; šai laikā ilgi un, noprotams, diezgan smagi tapusi Pirmvaloda. Nu uzmanības centrā vairs nav garstāstā Kaugems un romānā Spoguļu vīns mītošais rakstnieks un kolorīti sentimentālais dzērājs Kaugems, bet gan kāds anonīms vēstītājs, kura refleksijas, šķiet, visnotaļ atbilst autora domām. Vēstītājs, protams, ir rakstnieks, viņam ir suns un ir ģimenes problēmas, viņš ir kaugemiskā garā dzīves nogurdināts un uz prātnieciskām refleksijām noskaņots. Vārdu sakot – tips, kas jau labi pazīstams no Vēvera iepriekšējiem darbiem. Bet pats galvenais – viņš nemitīgi runā, runā, runā. Atliek uzšķilties kādai domai vai iznirt atmiņu atlūzai, lai vārdi ripotu cits pakaļ citam – un šos biedējoši perfektā literārā kvalitātē izstrādātos vārdu plūdus nav iespējams apturēt. Doma iedvesmo plašāku apceri, asociācija inspirē nākamo asociāciju, alūzija ieāķējas pasaules literatūras tīmeklī un velk laukā citas alūzijas. Faktiski romāna šā jēdziena tradicionālā izpratnē nemaz nav. Varbūt tāpēc arī nosaukums Pirmvaloda: stipri haotiska un nesakārtota valodas ņudzoņa, kas atrodas pa ceļam uz „īstu” romānu. Nav nedz „īsta” sākuma, nedz „īstu” beigu, ir teksts, par kuru – īpaši, ja nav lasīti citi Vēvera darbi – no pirmā acu uzmetiena grūti tikt skaidrībā, kas notiek un ar ko notiek tas, kas notiek, kaut gan lielākoties nenotiek gandrīz nekas. Sižets, ja to var dēvēt par sižetu, apmēram šāds: anonīmais vēstītājs ierodas Visbijā, raksta savu nekādi neuzrakstāmo romānu (kas, cik noprotams, līdz galam aizvedināts, būs tā pati Pirmvaloda) un gremdējas refleksijās. Viņš prāto par savām sievietēm un savu suni (šie jēdzieni Vēvera prozā ir gandrīz līdzvērtīgi, kaut gan ar sirsnīgākajām pasāžām parasti tomēr tiek aplaimots suns). Viņš skumst par neizdevušos ģimenes dzīvi un apcer savu paziņu eksistenciālās klizmas. Viņš iedziļinās Latvijas tuvākā un tālākā – līdz pat bīskapa Meinarda laikiem – pagātnē un pedantiski izrēķinās ar mūslaiku sociālpolitiskajām nebūšanām. Vārdu sakot, šīs refleksijas ir tik visaptverošas, ka tā vien liekas – uz romāna uzaugusi esejistiska piepe. Mazliet banalizējot, varētu teikt, ka šī eseja vēsta par mums un mūsu laiku.

Pāris reižu tiek piesaukts arī igauņa Emīla Todes savulaik, manuprāt, stipri pārslavētais romāns Robežvalsts. Dialogs ar šo tekstu svarīgs arī Pirmvalodai. Pati par sevi šī esejistiskā piepe nav nekas peļams. Esejistiskās domāšanas dominante – tā ir parādība, kas vispār raksturīga XX gadsimta gala romāniem. Tomēr šoreiz rodas iespaids, ka romāns tāds stipri sačākstējis, toties piepe izaugusi milzumliela. Autora pārdomas „par mums un mūsu laiku” izsūkušas romānam dzīvību. Pārāk bieži autors – acīmredzami, ka esejistiskajās refleksijās viņš identificējas ar vēstītāju, – domā laikrakstu komentāru līmenī. Arī šādiem komentāriem nav ne vainas, tik viena nelaime: zūdot aktualitātēm, zūd arī teksta jēga. Varbūt tāpēc dažbrīd parādās sajūta, ka gluži svaigā Pirmvaloda jau novecojusi. Īstenībā var rakstīt par jebko, visviens, vai tā būtu skudru seksuālā dzīvē vai skeptiska apcere par barikāžu laiku, bet allaž jābūt atvēzienam mūžības virzienā. Bēdīgā kārtā Vēverim atvēziens gan ir, tak viņa mūžība rādās visai sekla, jo šis atvēziens lielākoties aprobežojas ar virtuozu ekvilibristiku ar aforismiem un paradoksiem.

Vēstītājs laikam gan ir lielākais skeptiķis un rezonētājs, kāds beidzamajā laikā manīts latviešu prozā. Nekas viņam nepatīk – nedz Latvijas „otrās rokas” realitāte (līdztekus rakstniecībai viņš tirgojas arī ar second hand apģērbiem – un šī „otrās rokas” metafora tiek izvērsta visos iespējamajos virzienos kā viens no mūslaiku Latvijas esamības stūrakmeņiem), nedz Visbijas rūpīgi iekonservētā vēsture. Viņš vaid par sadzīves klizmām, par eksistenciālām un arī pavisam metafiziskām būšanām. Viņš ironizē par bijušajiem draugiem un bijušajām sievām. Arī pats sev viņš nepatīk, un paša rakstītais teksts nu it nemaz neiet pie sirds. Vārdu sakot, viņš, grūši stenēdams, velk un velk savas esības nepanesamo smagumu, kurš, uzmanīgāk ielūkojoties, nemaz tik smags nav, jo tā arī netop skaidrs, kas tad īsti tik ļoti nepanesams šo esību veido. Runa nav par to, ka vēstītājs nevarētu būt, teiksim, šaisaulei pagalam nepiemērots radījums, kas katru nieku uzpūš par eksistenciālu problēmu. No svara ir kas cits. Proti, šī garumā bezgalīgi stieptā un profesionāli izdreijātā nepanesamā esamības smaguma nots uz beigu galu kļūst gluži vienkārši kurioza. Savulaik literatūrā šādi vaidoši tipi, nespēdami pārdzīvot dzīvi, laimīgā kārtā pakaras vai noslīcinās, tak Vēvera varonis pat nedomā kārties, tik runā un runā. Ar grūtsirdīgu vaidu sācies, romāns ar tikpat grūtsirdīgu smilkstu beidzas. Pirmvalodai ļoti pietrūkst tā jautrā ļaunuma un murgainā skaistuma, kāds bija jūtams Spoguļu vīnā un Kaugemā.

Vēl kāds defekts, kas gan vispār raksturīgs Vēvera prozai. Lasot Pirmvalodu, nekādi neatstājas sajūta, ka autors visupirms to uzrakstījis vienkāršā valodā un ar visai pieticīgiem izgreznojumiem, bet pēc tam rūpīgi aptamborējis ar metaforu mežģīnēm vai katru frāzi. Saprotams, katrs rakstnieks slīpē savu tekstu, taču Vēverim šis process liekas gluži hipertrofēts. No vienkāršām lietām viņš taisa sarežģītas, bet no tā jau lietu būtība nemainās. Gleznas rāmis parasti nav svarīgāks par pašu gleznu, turpretī Vēvera proza rada iespaidu, ka galvenais – tas ir šis rāmis. Līdz ar to Vēvera prozā primārais ir nevis metafora, bet gan racionāls domu vijums, kas ar ilgu un smagu darbu tiek pacelts līdz metaforas līmenim. Taču literatūras pamatā ir metafora, kas „uzrodas pati no sevis”. Tad uzreiz tekstā spraucas iekšā visādas mīklainas bezgalības un mūžības pa visām spraugām. Pirmvalodā šādas pēkšņas apgaismības mirkļus jūt tikai dažviet.

Romāna virsraksts – Pirmvaloda – it kā rada iespaidu par haosu, par vārdu, domu un metaforu ņudzoņu. Un haoss allaž ir auglīga vide – nekad nevar zināt, kādas pasaules inspirēs pirmvalodiskais haoss. Taču Vēvera Pirmvaloda rādās pagalam sastingusi savā tik perfekti izstrādātajā haosa stāvoklī. Varbūt būtu pārspīlēti to nokrustīt par elegantās drēbēs ieģērbtu mironi, tomēr acīm redzami, ka šoreiz autors pārmēru koncentrējies uz iesaiņojuma kvalitāti, aizmirsdams par būtību.

Diena, 17.01.2001

___________________________

Vēl par Jāni Vēveri:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s