Jānis Vēveris “Pirmvaloda”

Romāns ar piepi

Jānis Vēveris. Pirmvaloda. R., Atēna, 2000

Jānis Vēveris Pirmvaloda Jāņa Vēvera romāna Pirmvaloda darbība daļēji noris Gotlandē, Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centrā (vai pa ceļam uz turieni). Turpat romāns arī rakstīts. Patīkama sakritība, kas labi ierakstās romāna „semantisko lamatu” tīklojumā: arī es Pirmvalodu lasīju pa ceļam uz Visbiju, bet šī recenzija top, pa Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centra logu noraugoties tai pašā ainavā, kuru vairākkārt apcer romāna varonis.

Pirms pieciem gadiem iznāca Vēvera pirmais romāns Spoguļu vīns. Pēc tā autors presē publicējis vien nedaudzus stāstus; šai laikā ilgi un, noprotams, diezgan smagi tapusi Pirmvaloda. Nu uzmanības centrā vairs nav garstāstā Kaugems un romānā Spoguļu vīns mītošais rakstnieks un kolorīti sentimentālais dzērājs Kaugems, bet gan kāds anonīms vēstītājs, kura refleksijas, šķiet, visnotaļ atbilst autora domām. Vēstītājs, protams, ir rakstnieks, viņam ir suns un ir ģimenes problēmas, viņš ir kaugemiskā garā dzīves nogurdināts un uz prātnieciskām refleksijām noskaņots. Vārdu sakot – tips, kas jau labi pazīstams no Vēvera iepriekšējiem darbiem. Bet pats galvenais – viņš nemitīgi runā, runā, runā. Atliek uzšķilties kādai domai vai iznirt atmiņu atlūzai, lai vārdi ripotu cits pakaļ citam – un šos biedējoši perfektā literārā kvalitātē izstrādātos vārdu plūdus nav iespējams apturēt. Doma iedvesmo plašāku apceri, asociācija inspirē nākamo asociāciju, alūzija ieāķējas pasaules literatūras tīmeklī un velk laukā citas alūzijas. Faktiski romāna šā jēdziena tradicionālā izpratnē nemaz nav. Varbūt tāpēc arī nosaukums Pirmvaloda: stipri haotiska un nesakārtota valodas ņudzoņa, kas atrodas pa ceļam uz „īstu” romānu. Nav nedz „īsta” sākuma, nedz „īstu” beigu, ir teksts, par kuru – īpaši, ja nav lasīti citi Vēvera darbi – no pirmā acu uzmetiena grūti tikt skaidrībā, kas notiek un ar ko notiek tas, kas notiek, kaut gan lielākoties nenotiek gandrīz nekas. Sižets, ja to var dēvēt par sižetu, apmēram šāds: anonīmais vēstītājs ierodas Visbijā, raksta savu nekādi neuzrakstāmo romānu (kas, cik noprotams, līdz galam aizvedināts, būs tā pati Pirmvaloda) un gremdējas refleksijās. Viņš prāto par savām sievietēm un savu suni (šie jēdzieni Vēvera prozā ir gandrīz līdzvērtīgi, kaut gan ar sirsnīgākajām pasāžām parasti tomēr tiek aplaimots suns). Viņš skumst par neizdevušos ģimenes dzīvi un apcer savu paziņu eksistenciālās klizmas. Viņš iedziļinās Latvijas tuvākā un tālākā – līdz pat bīskapa Meinarda laikiem – pagātnē un pedantiski izrēķinās ar mūslaiku sociālpolitiskajām nebūšanām. Vārdu sakot, šīs refleksijas ir tik visaptverošas, ka tā vien liekas – uz romāna uzaugusi esejistiska piepe. Mazliet banalizējot, varētu teikt, ka šī eseja vēsta par mums un mūsu laiku.

Turpināt lasīt