Jānis Vēveris “Spoguļu vīns”

Dzīve uz papīra, līķi uz rakstāmgalda

Jānis Vēveris. Spoguļu vīns. Likumsakarību rotaļa četrās daļās. R., Daugava, 1995

Jānis Vēveris debitēja 1993. gadā ar stāstu krājumu Kaugems un citi, pieteikdams sevi kā vienu no deviņ­desmito gadu isprozas reformētājiem. Spoguļu vīns ir romāns, ko autors, manuprāt, pārlieku manierīgi apakšvirs­rakstā nodēvējis par “likumsakarību rotaļu četrās daļās”. Kaut gan — romānā ir likumsakarības, ir rotaļas, ir ari četras relatīvi patstāvīgas, stilistiski un intonatīvi atšķirīgas daļas.

Uzmanības centrā ir jau no Vēvera īsprozas labi pazīs­tams, sākumā jaunais, vēlāk drusku vairāk padzīvojušais rakst­nieks Kaugems, romānā pieticīgi apzīmēts ar burtu K. Pirmā daļa sižetiski ir diezgan dinamiska; darbība noris astoņdes­mito gadu sākumā Maskavā. Patlaban daudzi literāti, spal­vaskātus agresīvi vicinādami, dodas ekspedīcijās uz pagātni, lai reizi par visām reizēm izrēķinātos ar sociālisma rēgu. Vēveri šajā ceļā pavada pavisam citas jūtas — drusku ironija, drusku nostalģija un drusku sajūsma. Tiesa, tā ir ļoti īpatnēja nostal­ģija un sajūsma, kas saistīta apmēram ar šādām atmiņām: tā, kā dzēra sociālismā, vairs nedzers nekad (citiem vārdiem, žūpība kā tā laika potenciālo disidentu visvieglāk pieejamā so­ciālā protesta izpausme). Tā nu abi latviešu rakstnieki, Kaugems un Dižkalējs (iespējams, attāls Jāņa Rokpeļņa vai Andra Bergmaņa jaunības radinieks), un kosmopolītiskais nēģeris Bahrats Tutu kāda Jerofejeva vadībā Brežņeva nāves dienās ceļo no Maskavas uz Petuškiem (Jerofejevs, protams, ir tas pats Venedikts Jerofejevs, krievu literārā alkoholis­ma klasiķis, Maskava—Petuški autors). Autors ar milzu darbu maniakālā profesionālismā (teksts noslīpēts tik gluds, ka lāgiem prasās, lai K. savas estetizētās profanācijas aizvietotu ar prastu lamāšanos) padarījis sava romāna būvi bezmaz trīsdimensionāli reālu, iegulda vēl lielāku darbu, lai šī iespaidīgā konstrukcija zaudētu vizuāli iedomā­jamās aprises un saruktu divās dimensijās uz papīra lapas.

Alkohols virza uz priekšu arī romāna otro daļu — Vēvera piemiņas poēmu leģendārajam Skapim, kas Spoguļu vīnā pārvērties mitoloģiskā parādībā: „Tur sastopas toreiz un tagad, tur pulksteņi pārstāj būt pulksteņi, tur uzrakstītais pārtop dzīvē un dzīve — uzrakstītajā.” Nostalģiskās skumjas par “zaudēto paradīzi” puto un plūst pāri malām, kad autors gluži vai episkā manierē apraksta to, kādas likumsakarības vedina K. no vienas pudeles nākamajā, no vienas meitiņas pie citas. Trešajā daļā darbība tiek pārcelta uz deviņdesmitajiem gadiem, turpinās dialogs ar literatūru, un autors beidzot izskaidro arī sava romāna fundamentālās likumsakarības: „…Esamība manuskriptā mēdz būt pat īstāka nekā ārpus tā”; „Nē, mani neinteresē, ko dara reālā Paula un pārējie prototipi, kuru ekspluatēšanu jūs man pārmetat, jo viņu īstā un vienīgā dzīve taču ir tikai šeit, uz papīra”. Tātad „dzīve uz papīra”. Viens no literatūras mūžīgajiem jautājumiem — īstenība vai literatūra? — atrisināts par labu baltajai lapai. Precīzāk, Vēvera izpratnē viss reālais un īstais notiek tikai uz papīra, tur­pretī tas, kas notiek īstenībā, ir tikai kāda parasti ļoti neveiksmīga romāna projekcija.

Palaikam rakstniekam jākļūst par slepkavu. Šoreiz runa nav par miroņiem, ko daudzi literāti, lai uzvilktu sižeta atsperi, ar prieku stīvē iekšā savos tekstos, bet gan par to, ka autors savas tieksmes realizē, galēdams nost sev piederošos mirkļus, iedomas, ilūzijas utt. Kolīdz tie ir izteikti vārdos, to vairs nav — tie ir sastinguši, pierakstīti, uzšķērsti, anatomizēti. Mirkļu līķīši krājas uz rakstāmgalda (vai datorā), tiek šķiroti, sijāti un vētīti, lai pēcāk taptu ierakstīti romānā. Tieši tas notiek romāna ceturtajā daļā — K. gaudās par zaudēto mīlestību — Paulu (kas ir Paula – lasāms garstāstā Kau­gems). Atbrīvojies no organizējošā elementa — alkohola —, teksts sairst sīkos fragmentos, pašrefleksijās, dažu tēmu neskaitāmās variācijās; autors aizvien ciešāk pietuvojas K., aplaimodams viņu ar sev piederošajiem un rūpīgi izpreparēta­jiem mirkļu līķīšiem. Galu galā teksts apsīkst bezmaz pats no sevis — bez noslēguma un pat bez daudzpunkta.

Spoguļu vīns bija iesniegts Karoga 1995. gada romā­nu konkursam, taču nesaņēma pat ne veicināšanas prēmiju. Acīmredzot Vēvera visai īpatnējā un pašrefleksijām pārsāti­nātā proza vērtētājiem likusies vismaz kaitinoša. Manuprāt, Spoguļu vīns un Jura Rozīša Kuņas dēls (kurš savukārt ieguva pirmo prēmiju Karoga konkursā) — tie ir divi spožākie pagājušā gada romāni.

Diena, 21.02.1996

_______________________________

Vēl par Jāni Vēveri:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s