Jurga Ivanauskaite “Zaudētā Apsolītā zeme”

Tibeta kā dvēseles stāvoklis

Jurga Ivanauskaite. Zaudētā Apsolītā zeme. No lietuviešu valodas tulkojis Talrids Rullis. R., Jumava, 2000

Jurga Ivanauskaite Zaudētā Apsolītā zeme Pirms pāris gadiem latviešu valodā iznāca Jurgas Ivanauskaites Ceļojums uz Šambalu – autores pieredzējumi Indijā un Nepālā. Ekspedīcija telpā, laikā un sevī turpinās – grāmatā Zaudētā Apsolītā zeme aprakstīts Jurgas Ivanauskaites ceļojums uz Tibetu 1998.gadā. Katram sava Tibeta, taču tās visas svārstās starp diviem poliem. Vienā galā – Ķīnas okupētā un iznīcinātā valsts, tās pagātne un garīgā ainava. Otrā – Helēnas Blavatskas un, tuvāk mūslaikiem, „lamas” Lobsanga Rampo falsifikācijas. Mēs varam iemest aci viņu rakstījumos, pasmīkņāt, taču šo un neskaitāmu citu autoru apcerējumu neticamā popularitāte liecina, ka Tibetai, visviens, cik tā reāla vai izdomāta, joprojām piemīt reāls spēks. Kāpēc Tibeta daudzu cilvēku uztverē kļuvusi par Apsolīto zemi – tas grūti izprotams. Pieļauju, ka kaut kādā mērā tas saistīts ar utopiskās domāšanas nervu, kas tik tipisks rietumu cilvēkiem. Šoreiz gan runa ir par garīgu un metafizisku utopiju – teritoriju, kurā cilvēkiem rodas skaidrība pašam par sevi.

Arī Ivanauskaitei Tibeta ir Apsolītā zeme. „Tibeta man ir arī dvēseles stāvoklis, kas atrodas viņpus ierastos vārdos izsakāmajiem ceļojuma iespaidiem,” viņa raksta. Kāda viņas būtības daļa jau gadu gadiem ir identificējusies ar Tibetu. Acīmredzot tāpēc Ivanauskaites grāmatas ne tuvu neatgādina parastos ceļojumu aprakstus, kas darināti pēc principa „aizbraucu, ieraudzīju, nobrīnījos, aprakstīju”. Īstenībā Zaudētā Apsolītā zeme ir ļoti personiska grāmata, kurā uzmanība pievērsta ne tik daudz eksotiskajiem pieredzējumiem – kaut gan eksotikas tajā ir atliku likām, – cik mēģinājumiem „ierakstīt” sevi rietumu cilvēkam tik svešajā kontekstā. Un, manuprāt, šie mēģinājumi iedibināt personiskas attiecības ir grāmatas galvenā vērtība. „Noslēpumainie austrumi” uzlūkoti ar racionālu prātu – bez ilūzijām, bez aizspriedumiem, bez tipiski rietumnieciskās muļķīgās jūsmības, toties ar fonā nemitīgi nojaušamu cerību: ja nu tomēr izdodas… Tiesa gan, Ivanauskaite tā arī nepasaka, ko viņa meklē un cer atrast Indijā, Nepālā, Tibetā – visticamāk, viņa pati to nezina. Ja atrastu, diez vai šī pieredze taptu iegrāmatota.

Dažu mēnešu pieredzējumi izvēršas laikā, ietver gadu tūkstošus, bet par garīgo ceļojumu dziļumu ko grūti teikt, jo nav mērvienību. Turklāt grāmata rakstīta ar rūdītas romānistes ķērienu (atcerēsimies, ka Jurga Ivanauskaite, pirms sāka nodoties austrumu studijām, bija viena no spožākajām leišu prozistēm; divi viņas romāni – Ragana un lietus un Agnijas maģija – tulkoti arī latviešu valodā). Ivanauskaites ceļojumā ir četri pieturas punkti. Tibetas galvaspilsēta Lasa. „Mistiskais zemes centrs” – svētais kalns Kailašs. Alas, kurās tibetiešu jogi un vientuļnieki nododas meditācijai. Un – svētie cilvēki, apskaidrotie ļauži. Katrs no šiem pieturas punktiem uzlūkots trīs skatījumos. Visupirms – vēsture: ieskati Tibetas budismā, reāli fakti, leģendas, mūsdienu interpretācijas. Tostarp ne mazums kolorītu ainu – piemēram, tibetiešu bedīšanas tradīciju apraksts, kas ir labs saldais ēdiens pārmēru estetizētajai rietumnieku apziņai („Vispirms miroņa rumpi krustiski uzšķērž. Tad nocērt galvu un locekļus. Izņem iekšējos orgānus un zarnas. Smadzenes un sirdi (..) noliek atsevišķi kā visai delikātus kumosiņus. Miesu atdala no kauliem un sakapā sīkos gabaliņos, bet kaulus saberž miltos. To visu novēro maitasputni, kurus tibetieši uzskata par svētiem putniem”). Tālāk – mūslaiki: Tibetas okupācijas traģēdija, noslepkavotie cilvēki, sagrautie klosteri un svētvietas komplektā ar bezmaz neticamiem kurioziem – teiksim, par jogiem, kuriem, lai varētu nodarboties ar garīgo praksi, no partijas komitejas jālūdz atļauja, bet pēc tam jāmaksā nodokļi par meditācijas alu un vēl kāds pavisam mistisks „jaunradītās vērtības nodoklis”. Trešais skatījums – pašas Jurgas Ivanauskaites pieredzētais.

Grāmatas izskaņa ir visai minorīga. Diemžēl identificēšanās ar Apsolīto zemi nav iespējama. Un ne jau tikai okupācijas postījumu dēļ (turklāt Tibetas savdabību apdraud arī aizvien pieaugošā tūristu invāzija). „Jo vairāk biedrojos ar tibetiešiem, jo vairāk pārliecinos, ka vienmēr palikšu tikai par novērotāju tām mistērijām, kuras viņiem lemts un ļauts izdzīvot ar visu savu būtību,” raksta Ivanauskaite. Var braukt, var skatīties, mēģināt saprast un varbūt pat kaut ko patiesi saprast no Tibetas garīgās ainavas, tomēr rietumu cilvēks allaž paliks tikai malā stāvošs vērotājs vai – labākajā gadījumā – metafiziskais ekskursants. Apsolītā zeme jau kur tas laiks kopš zaudēta: „Ak vai, mēs esam zaudējuši savas iekšējās spējas, kuru izkopšanai bijušas veltītas arhaiskās kultūras un vēl līdz mūsu dienām nonākušās tradicionālās reliģijas. Tas, ka pasaulē vairs nenotiek garīgo brīnumu, (..) apliecina nevis mūsu „racionālo sapratni” un „atteikšanos no māņticības”, nevis „acu gaismas atgūšanu”, bet gan liecina par aklumu, jo esam kļuvuši sveši savai būtībai, dvēseles dzelmeņos ieslēptajam spēkam un patiesībai.»

Diena, 01.02.2001

_______________________________

Vēl par Jurgu Ivanauskaiti:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s