Salmans Rušdi “Pusnakts bērni”

Brēgelis + Mocarts = Salmans Rušdi

Salmans Rušdi. Pusnakts bērni. No angļu valodas tulkojusi Ingūna Beķere. Jumava, 2000

Salmans Rušdi Pusnakts bērni Kad Salmans Rušdi rakstīja Pusnakts bērnus – romāns iznāca 1981.gadā – viņam viss vēl bija priekšā: gan Bukera prēmija, gan ājatollas Homeini pasludinātais nāves sods par Sātaniskajām vārsmām, gan daudzgadīgais ieslodzījums savā slepenajā miteklī, gan pasaules slava. Tolaik viņš bija jauns un talantīgs, Indijā dzimis, Pakistānā audzis un Anglijā izglītojies (Rušdi studēja vēsturi Kembridžas universitātē un jo sevišķi aizrāvās ar islāma vēsturi) un dzīvojošs rakstnieks, samērā neveiksmīgi izmēģinājis sevi uz teātra skatuves un publicējis vienu tikpat kā nepamanītu romānu (Grimuss, 1974; nosaukumā iešifrēts mitoloģiskā putna Simurga vārds). Tieši Pusnakts bērni izvirzīja Salmanu Rušdi pasaules rakstnieku priekšplānā.

Patlaban vairs nav viegli iejusties sociālpolitiskajās reālijās, kurām romānā ierādīta liela loma. 1947.gada 17.augustā Indija pasludināja neatkarību; šajā datumā dzimuši romāna virsrakstā piesauktie pusnakts bērni; no kartēm pazuda britu koloniālās impērijas aprises un parādījās divas jaunas valstis – Indija un Pakistāna. Mēs līdz ar indiešiem varam jūsmot par neatkarības iegūšanu, taču pagalam drūmie vēstures fakti liecina, ka šajā juku laikmetā sākās mērogu ziņā pasaulē vēl nepieredzēta tautu staigāšana un gāja bojā vairāki miljoni cilvēku. Nekas nav beidzies – nu Indija un Pakistāna viena otrai draud ar atomvālēm. Arī Rušdi atzinīgi uztver koloniālisma galu, bet viņam pilnībā nav pieņemama Indijas un Pakistānas turpmākā politika, kas cita starpā izraisīja arī viņa ģimenes emigrāciju. Visi Rušdi astoņdesmito gadu romāni ir politiski un ideoloģiski tendenciozi – un tieši šis fakts iedibināja viņa skandālista reputāciju. Kāda ir šo skandālu būtība un kālab Rušdi ir daudzmiljonu musulmaņu armādas naida objekts – atzīšos, neesmu spējīgs īsti izprast. Arī pats Rušdi neko daudz nerosina sapratni, jo, lasot Pusnakts bērnus, nudien nav skaidrs, kura Rušdi pasāža ir kārtējā izšķērdīgi izgreznotā metafora un kura – indīgs dzēliens Neru-Gandiju dinastijai. Kura no romānā mītošajām personām ir autora mazliet neprātīgajā fantāzijā dzimusi, un kuru radījusi par vēsturi dēvētā pavisam neprātīgā būtne.

Tātad – ir 1947. gada 17. augusts, Indijā šai naktī piedzimst 1001 bērns; viņiem visiem piemīt pārdabiskas spējas. Starp pusnakts bērniem ir arī stāstītājs, Selīms Sinajs, kurš pieprot telepātijas mākslu. Taču līdz 17.augustam vēl jātiek – sākumā romāns ilgi mīcās uz vietas, ar milzīgām pūlēm pārvarēdams gadu un autora krauto metaforu šķēršļus, kamēr stāstītājs tiek līdz savai piedzimšanai. Jo ne jau tikai hinduistu un musulmaņu savstarpējā apkaušanās ir romāna iedvesmotāja. Ar otru kāju romāns iesakņojies Latīņamerikā, kuras svarīgākā eksporta prece uz Eiropu sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados bija maģiskais reālisms ar Markesu priekšgalā. Maģiskā reālisma būtība izsakāma vienkārši – visai specifiskās Latīņamerikas esamības pieredzes sakausējums ar Rietumeiropas literatūras pieredzi. Savukārt Rušdi šo maģiskā reālisma poētiku eksportēja uz Eiropu pa apkārtceļu – izmantojot kā filtru Indijas realitāti, kurā gan maģisku brīnumu, gan maģisku ķēmību atrodams atliku likām.

Nu jau par maģiskā reālisma tradīciju kļuvis romānā apcerēt vienas dzimtas likteni, kurā atspoguļojas visas nācijas vēsture. Tieši ar to tad arī nodarbojas Rušdi Pusnakts bērnos. Pieļauju, ka arī Rušdi (dzimis tikai divus mēnešus pirms maģiskā 17. augusta – 1947. gada 19. jūnijā) zināmā mērā piederīgs pusnakts bērnu ciltij, jo apveltīts ar gluži vai pārdabisku prozista ķērienu. Austrumniecisko ikdienas sīkumu ņudzoņa iegūst patiesi monumentālas aprises – īpaši tas sakāms par Selīma Sinaja dzimtas vēstures aprakstu. Gan pēdīgās blēņas, gan reālus faktus viņš izvērš grandiozās konstrukcijās, kas caurauž visu romānu. Tostarp viens no romāna virzītājspēkiem ir mūžvecais stāsts par dzimstot samainītiem bērniem. Jebkurš sevi cienošs autors no tā bēgtu jau pa gabalu, turpretī Rušdi to iemontē sava romāna pamatos. Un, kas nudien pārsteidzoši, viņam izdodas iepūst jaunu dzīvību pat šajā nebūt ne literatūras augstākajos slāņos mītošajā zombijā. Romāna pasauli spēj satricināt ne tikai Indijas un Pakistānas karš (bezjēdzīgā cilvēku galēšana, Selīma bēgšana džungļos un viņa atdzimšanas mistērija ir romāna labākās lappuses), bet arī milzīgais un puņķainais Selīma deguns komplektā ar viņa māmiņas, kura nemaz nav viņa māmiņa, pliko dibenu. Īstenībā gan romānu nelasījušajiem no pārstāsta nav iespējams gūt pat aptuvenu priekšstatu par Pusnakts bērnos valdošo haosu. Īsi sakot, tās ir vienu ģimeni un tai pašā laikā arī visu Indiju piemeklējušās brēgeliskās ērmības un šausmas, kas aprakstītas ar mocartisku vieglumu un aizrautību. Vienīgās epizodes, kurās Rušdi talants kapitulē, ir uzbrukumi Indijas premjerministriem Džavarharlu Neru un Indirai Gandijai. Autors nolaižas no mākslas augstumiem un avīžnieku nīgrajā manierē kuļas pa visādām duļķēm, aizmirsdams vienkāršo patiesību, ka vēsturi gan iespējams aprakstīt (precīzāk, aprakstot radīt), tak tiesneša talārs šāda ranga romānistam liekas pagalam nepiedienīgs apģērba gabals.

Vēsturei no sākta gala patikuši ērmīgi joki. Lasot Rušdi darbus, tā vien liekas, ka viņš radies kāda gadsimtus aptveroša pārgalvīga ģenētiska eksperimenta gala rezultātā. Dievišķā alķīmiķa roka ņēmusi daļu no Brēgeļa, daļu no Mocarta, kārtīgi samaisījusi – un sanācis Salmans Rušdi.

Diena, 18.04.2000

___________________________

Vēl par Salmanu Rušdi:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s