Salmans Rušdi. Zeme zem viņas kājām

20. gadsimta āžu dziesma

Salmans Rušdi Zeme zem viņas kājām Patlaban Zeme zem viņas kājām (no angļu val. tulk. Silvija Brice. R., Atēna, 2001)ir Salmana Rušdi svaigākais romāns, Anglijā iznācis 1999. gadā. Atzīšos, romāna pirmās nodaļas mani, neteiksim, aizkaitināja, bet tomēr lika vilties. It kā viss labākajā kārtībā, neviena kritiska vārda — “tas pats” Rušdi savās spožākajās izpausmēs. Ir Rušdi klasiskā tēma — Bombejas fantastiskais haoss, kas jau pats par sevi inspirē “maģiskā reālisma” poētiku, nemitīgi apliecinot, ka realitāte pārspļauj jebkādus maģiskus pekstiņus. Ir rokmūziķu Ormusa Kāmas un Vinas Apsaras ģimeņu vēstures, kas savukārt apliecina to, ka tas, ko mēs dēvējam par normālo, ir tikai rets izņēmums viscaur neprātīgajā pasaulē. Ir izšķērdīgas mitoloģiskās inkrustācijas — un šoreiz ne tikai hinduisma, budisma un antīkās pasaules mīti, bet arī zoroastrisms, kas līdz šim Rušdi daiļradē, šķiet, nav manīts. Un, protams, veiksmīgi izvēlētais skatpunkts — vēstītājs ir fotogrāfs Rājs, kura profesijas īpatnēji deformētais pasaules redzējums ļauj Rušdi nemitīgi nodoties virtuozai stilistiskai ekvilibristikai. Un tomēr — pārāk “tas pats” Rušdi. Ja lasīti Pusnakts bērni, Kauns un jo sevišķi Rušdi iepriekšējais romāns Maura pēdējā nopūta (ar kuru Zeme zem viņas kājām dažbrīd neuzbāzīgi tiek sasaistīts kopā), tad tā vien liekas, ka autors dzīvā klasiķa nevērībā pasācis atkārtot pats sevi. Vairāk nekā 700 lappušu perfekti izstrādāta teksta, kurā Rušdi nemitīgi demonstrē savu profesionālo varēšanu un stilista tehnisko meistarību, — tas nu drusku pa traku.

Taču tad, pārvarējis Ormusa un Vinas bērnības gadu un paša krauto metaforu šķēršļus, Rušdi izspēlē savu meistarstiķi. Precīzāk, sākumā nekāda meistarstiķa nav. Ir tikai dažas mazas “bumbas ar laika degli” — it kā greizi interpretēti, it kā galīgi aplami fakti no rokmūzikas vēstures, kas neuzmanīgam lasītājam var arī paslīdēt garām nepamanīti. Taču aplamības vairojas, un mazpamazām kļūst skaidrs, ka Rušdi stāsta par pasauli, kurai ir cita vēsture, cita mūzika, cita literatūra. Vārdu sakot — par citu pasauli. Markess savulaik radīja Makondo miniatūro kosmosu. Viņa literārais pēcnieks Rušdi rīkojas krietni vērienīgāk un rada veselu pasauli, kurā gandrīz viss ir tāpat kā mūsējā, un tomēr tā ir cita: pasaule, kurā par vienu no 20. gadsimta mītiem līdzās The Beatles u. tml. kļūst Ormuss Kāma, Vina Apsara un viņu rokgrupa VTO (noprotams, ka šajā fiktīvajā pasaulē noris arī Maura pēdējās nopūtas darbība, kas nu ļauj pavisam atšķirīgā skatījumā uzlūkot šā romāna noslēdzošās daļas murgaino apokalipsi, bet abus beidzamos Rušdi romānus skatīt kā diloģiju).

Kā vēsta apakšvirsraksts, Zeme zem viņas kājām ir “stāsts par mīlu, nāvi un rokenrolu”. Stāsts gan, kā jau to Rušdi ieradis darīt, tiek samudžināts pēc labirintu veidošanas mākslas labākajām manierēm. No vienas puses — tas ir stāsts par Ormusa un Vinas mīlestību teju vai pusgadsimta ilgumā. Literatūrā komplektā ar mīlestību gandrīz vienmēr tiek pasniegta arī nāve, tāpēc stāsts nenovēršami iegūst traģisku pieskaņu. Savukārt vārda “traģēdija” burtiskais tulkojums ir “āžu dziesma”, ko Rušdi vairākkārt ar lielu prieku apspēlē. No otras puses — rokmūzika ir visaktīvākā mūslaiku mītu producēšanas mašīna, Ormuss un Vina ir gadsimta otrās puses pasaules populārākie cilvēki, tāpēc viņi it kā zaudē realitātes dimensiju un pārtop par “laika zīmēm, (..) kuras var tulkot saskaņā ar savām nosliecēm un vajadzībām”. Zināmā mērā — pat par mitoloģiskām figūrām, kuru attiecībās iznirst analoģijas ar arhetipiskajiem mītiem (jo sevišķi Rušdi akcentē mītu par Orfeju un Eiridīki). Līdz ar to šis stāsts par “mīlu, nāvi un rokenrolu” iegūst īpašu jēgu un būtībā pārvēršas par visa 20. gadsimta “āžu dziesmu”. “Ormuss Kāma nespēj noticēt, ka ir uzkāpis uz skatuves, kur risinās kāda baismīga, moderna āžu dziesma,” raksta Rušdi.

Bet ne jau tikai Ormuss un Vina piedalīgi šajā “āžu dziesmā”. Romāns ir pārsātināts ar neskaitāmām mīklainām, murgainām, mistēriskām, vizionārām, fantastiskām, sirreālām utt. — Rušdi poētiku raksturojošus epitetus nav viegli izvēlēties, jo neviens no tiem neizsaka viņa prozas būtību — epizodēm, kas veido darbības dibenplānu. Galu galā — “āžu dziesmā” iesaistās arī draudīgi drebošā zemeslode, kas gan aprij Vinu, taču nespēj pielikt punktu nedz Vinas un Ormusa mīlas stāstam, nedz arī viņu radītajai mūzikai. Padarīt zemeslodi par vienu no romāna centrālajām personām — šāds vērienīgums Rušdi daiļradē vēl nav manīts.

Runājot par autora attieksmi pret stāstu stāstīšanu un līdz ar to arī pret savu daiļradi — to labi raksturo fotogrāfs Rājs, kuram Rušdi, šķiet, lāgiem uztic runāt savā vietā: “Beiguši ticēt dieviem, mēs varētu sākt ticēt viņu stāstiem (..). Protams, nekādi brīnumi nenotiek, bet, ja tie notiktu un mēs, rīt pamodušies, neatrastu uz zemes vairs nevienu ticīgo, nevienu kvēlu kristieti, musulmani, hinduistu, jūdu, nu, tad, bez šaubām, šo stāstu skaistums būtu kaut kas tāds, uz ko fokusēties, jo tie vairs nebūtu bīstami, tie tagad spētu radīt vienīgo ticību, kas ved pie patiesības, proti, labprātīgo, neticīgo lasītāja ticību labi izstāstītam stāstam.”

Diena, 11.09.2001

____________________________

Vēl par Salmanu Rušdi:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s