Martins Eimiss “Nakts vilciens”

Trīs lodes smadzenēs un Visuma noslēpumi

Martins Eimiss. Nakts vilciens. No angļu val. tulk. Uldis Priede. Atēna, 2000

Martins Eimiss. Nakts vilciens Piecdesmito gadu sākumā britu literatūrā parādījās virzība, kas ieguva apzīmējumu „jaunie niknie cilvēki” (angry young men). Jaunos niknos apcerēja Kingslijs Eimiss (1922 – 1995) romānā Laimīgais Džims. Pēcāk Kingslijs Eimiss citu pēc cita publicēja romānus, īsprozas un dzejoļu krājumu, bija apbrīnojami daudzveidīgs, bet allaž nemainīgi smīnīgi noskaņots rakstnieks. 1986. gadā par romānu Vecie velni saņēma Bukera balvu, bet mūža nogalē kā dzīvais klasiķis tika aplaimots ar bruņinieka titulu (1990).

Kingslija Eimisa dēls Martins Eimiss (1949) pārmantoja gan tēva noslieci uz rakstniecību, gan arī viņa dažbrīd stipri drūmo smīnu. Debitējis 1973.gadā, Martins Eimiss savos apmēram desmit romānos – Nakts vilciens ir viens no pēdējiem, Anglijā publicēts 1997. gadā – parādīja sevi kā āķīgu stilistu, paradoksālu domātāju un ironisku estētu. Mūslaikos gan problēmu par to, kas ir un kas nav estētisks, ir visai bezcerīgi noskaidrot. Tā arī šoreiz. Pietiek izlasīt pirmās Nakts vilciena lappuses, lai būtu skaidrs, kas tas ir. Precīzāk, kas tas varētu būt, ja būtu sacerēts pirms gadiem piecdesmit. Proti, Nakts vilciens varētu būt tipisks tā saucamā amerikāņu skarbā detektīva (klasiķi – Hemets un Čendlers) paraugs. Darbība notiek vārdā nenosauktā lielā ASV pilsētā (gluži kā Eda Makbeina romānos par 87. iecirkni); dekorācijas – naksnīgi padzisušas un visai nosacītas. Darbojas skarbi vīri policisti, kas domā skarbas domas, runā īsiem, aprautiem, skarbiem teikumiem, raduši allaž ātri, izlēmīgi un skarbi rīkoties. Varbūt viņi vides iespaidā kļuvuši mazliet ciniķi, varbūt viņi ir drusku aprobežoti un neko daudz nenojauš par esamības gaišajām sfērām, toties cītīgi kalpo likumam, kas nepavisam nav no vieglākajiem un patīkamākajiem darbiem. Tātad – Nakts vilciens ir stilizācija skarbā detektīva garā; zināmā mērā arī parodija par šo žanru. Un vispirmām kārtām jau ar to, ka uzmanības centrā nav vis skarbais vīrs policists, kuram viskija glāze piedien tikpat labi kā šaujamstroķis makstī pie jostas, bet gan skarbā sieviete, Maika Hulihane, kurai, tāpat kā klasiskajam skarbajam vīram, ir visai neveiksmīga personiskā dzīve, nesaskaņas ar alkoholu un kura diez ko necieš nēģerus. Ir arī līķis – policijas pulkveža meita Dženifera. It kā pašnāvība, bet aizdomas rada tas fakts, ka Dženifera izmanījusies ietriekt sev smadzenēs veselas trīs lodes. Un – ir aizdomās turamais, viņas mīļākais, astrofiziķis Treidens. Arī Dženifera, kas ir gluži netradicionāli skarbā detektīva upurim, nodarbojas ar astrofiziku.

 

Tā nu izmeklētājai Hulihanei pamīšus ar urķēšanos sabiedrības padibenēs nākas iedziļināties arī, lūk, kādās lietās: „Ja kopējais masas blīvums ir mazāks par noteiktu kritisko lielumu, Visums izpletīsies mūžīgi. Debesis tikai kļūs arvien tumšākas. Ja kopējais masas blīvums pārsniedz noteiktu kritisko lielumu, tad gravitācijas spēks ar laiku pārsniegs izplešanās spēku, un Visums sāks sarauties.” Līdzās ir autiņbiksīšu dēļ nogalēta bērna slepkavības izmeklēšana un astoņdesmit miljardu gadu ilgstošais Visuma sirdspuksts. Kaut kas dīvaini absurds parādās šajā kontrastā starp drūmajām esamības mežģīnēm, vienā rāvienā atrisināmajām idiotiskajām slepkavībām un neizdibināmajām kosmoloģiskajām mīklām. Vēl ir arī nakts vilciens (sasaucas ar klasisko džeza meldiņu Night Train), kura troksnis lāgiem izrauj izmeklētāju Hulihani no gultas un liek domāt nepavisam ne skarbas domas.

Visi cer, ka tiks sameklēts Dženiferas slepkava. Varbūt tas ir kāds banāls greizsirdīgs mīļākais, varbūt autors izdomājis kaut ko oriģinālāku, bet slepkavam jābūt – to nosaka žanra likumi, kas citādi Nakts vilcienā ievēroti ļoti pedantiski. Atrisinājumu gaida gan izmeklētāja Hulihane, gan Dženiferas tēvs pulkvedis Toms Rokvels, gan arī citas romāna personas. Bet, protams, visvairāk slepkavu gaida lasītājs. Un cerības ir – izmeklētāja Hulihane soli pa solim restaurē Dženiferas slēpto dzīvi, uzduras narkotikām, atrod liecības par psiholoģisku nelīdzsvarotību, atklāj kādu blēdību darbā (kuru izmeklētāja pie labākās gribas nav spējīga izprast, jo viltoti kāda sarežģīta astrofiziska pētījuma dati). Taču, izrādās, Dženifera apmuļķojusi visus. Nav nedz narkotiku, nedz prātā jukšanas, nedz cita vīrieša, nekā tamlīdzīga. Autors apmuļķojis lasītāju, jo nav arī vairs detektīva. Ir drūmi eksistenciāls romāns par apburošo veiksminieci un laimes lutekli Dženiferu, kura izdarījusi pašnāvību – pat grūti izskaidrojams, kādu apsvērumu dēļ. Varbūt tāpēc, ka katru dienu atrodas aci pret aci ar astoņdesmit miljardus gadu ilgstošo Visuma sirdspukstu. Ja banālo tētiņu pulkvedi Tomu līdz ar simpātisko, taču arī bezcerīgi banālo izmeklētāju Hulihani iebadītu ar degunu bezgalības ainās, tas sagādātu izjūtas, kas vedinātu ietriekt smadzenēs ne jau tikai trīs lodes vien.

Diena, 19.04.2000

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s