Pārcēlies uz ASV un puslīdz legalizējies, Salmans Rušdi publicēja romānu Niknums (2001), kurš – atšķirībā no iepriekšējām Rušdi grāmatām – mani nepavisam nesajūsmināja. Spēles ar amerikāņu masu kultūras banalitātēm banalizēja arī paša Rušdi tekstu (var jau būt, ka tas tāpēc, ka ASV popkultūra tā ieēdusies aknās, ka jau tās pieminēšana vien izsauc alerģiju, kurpretī Bombejas ne mazāk stulbā popkultūra, kas tik spoži apspēlēta Zemē zem viņas kājām, liekas drusku eksotiska un tāpēc zaudē banalitātes piesmaku). Citādi ar pagaidām svaigāko Rušdi romānu Klauns Šalimars (Atēna; no angļu val. tulkojusi Silvija Brice; oriģinālā iznācis 2005. gadā). Sajūta, it kā būtu atgriezies „tas pats” Rušdi – romānā klātesošs gan viņam raksturīgais visu pasauli aptverošais vērienīgums, gan neprātīgie, krāšņie metaforu gūzmojumi.
Starp citu, acīs iekrita kāda īpatnība. Dzīvodams, precīzāk, slēpdamies Anglijā, Rušdi uzmanību koncentrēja tikai uz trim teritorijām – Angliju, Indiju un Pakistānu. Citos ģeogrāfiskajos punktos viņa romānu darbība norisa vien epizodiski. Tagad Rušdi dzīvo Amerikā – un Anglija no viņa romānu kartes gandrīz pavisam pazudusi pat tad, ja darbība noris Indijā, kas savulaik bija britu kolonija. Tā tas bija Niknumā, un tā tas ir arī Klaunā Šalimarā, kur sižets sākas un beidzas ASV. Nezinu, par ko tas liecina, vai vispār par kaut ko liecina un vai tam ir vērts pievērst uzmanību.
Tātad – tiek noslepkavots izcilais diplomāts (savulaik mēģinājis samierināt Indiju un Pakistānu) un slepenais aģents, Otrā pasaules kara varonis, ģeniālais viltotājs, nepārspējamais maukuris – Rušdi kā parasti savus personāžus aplaimo ar hipertrofētām spējām – Makss Ophulss. Slepkava ir viņa šoferis, kurš sevi dēvē par klaunu Šalimaru. Maksam ir meita Indija (vārds, protams, „runājošs”, gan atceroties, ka banāli taisnās interpretāciju taciņas Rušdi neinteresē, kaut arī spēles ar banalitātēm viņš piekopj bieži un labprāt – tāpēc der apdomāt, kāpēc Indija pēcāk pārvēršas par Kašmiru). Apmēram šāda ir notikumu ekspozīcija, kas, izgreznota ar izšķērdīgām sīkdetaļām, izklāstīta pirmajā daļā. Tālāk darbība pārceļas uz Kašmiru (teritorija, uz kuru pretendē gan Indija, gan Pakistāna, gadu desmitiem ilgušā strīda gaitā iznīcinot vairākus miljonus cilvēku), no kuras cēlies klauns Šalimars un viņa sieva Būnji, kas kļūst par Indijas māti. Manuprāt, šī ir romāna iespaidīgākā, arī – sadzīvisko, mitoloģisko, lingvistisko, etnogrāfisko detaļu dēļ visgrūtāk lasāmā daļa, kas kārtējo reizi apliecina, ka Rušdi ne tikai bija viens no pirmajiem, kurš Latīņamerikas pazīstamāko eksporta preci – maģisko reālismu – ieveda Eiropā, bet arī izkopa līdz pilnībai. Iespējams – tālāk šajā virzienā vairs nav, kur iet, tur priekšā strupceļš. Tad – Otrais pasaules karš, Francija. Pēc tam – Kašmiras slaktiņu šausmas, kas savukārt liecina, ka realitātes murgs pārspļauj jebkādus maģiskus pekstiņus. „Indija ir jēgpilns haoss,” teikts romānā – tiesa, no tik precīziem un tāpēc apšaubāmiem aforismiem Rušdi pūlas izvairīties, tāpēc šo apgalvojumu izsaka Makss. Beigu galā – atpakaļ uz ASV, nāvinieku kamerā iekšā, un tad seko baisais, bet vienlaikus skaistais noslēgums.
Īstenībā romāna virsraksts ir mānīgs – klauns Šalimars nebūt nav centrālā persona. Tāda nav arī ne Indija, nedz Makss, nedz Būnji. Tie visi ir bezmaz monumentāli personāži, kas burtiski iecērtas atmiņā uz laiku laikiem. Tāpat viņu izrīcības, lai arī lāgiem haotiskas, nesaprotamas, neparedzamas vai gluži vienkārši muļķīgas, drīzāk raksturīgas nevis normāliem ļaužiem, bet gan kādiem aizlaiku mitoloģiskiem personāžiem. Uzmanības centrā ir Rušdi „mūžīgā tēma” jau kopš Sātaniskajām vārsmām un Pusnakts bērniem – Indijas un Pakistānas bezjēdzīgais un savstarpēji iznīcinošais konflikts, kurš cita starpā izraisīja arī Rušdi ģimenes emigrāciju. Taču reducēt romānu tikai uz šo konfliktu un autora personiskajiem kompleksiem – tas arī aplami. Kā parasti: brēgeliskās ērmības Rušdi apraksta ar mocartisku vieglumu un eleganci. Beigu galā sanāk kas tāds, kas raujas laukā no jebkādiem interpretāciju krātiņiem.
Parasti mani kaitina uz ceturtā vāka lasāmās tukšās reklāmas frāzes, taču šoreiz tur ieraugāms reti jēdzīgs citāts no kāda avīžraksta: „Zviedri neuzdrīkstēsies aizvainot islāmu, piešķirot Salmanam Rušdi Nobela prēmiju, ko viņš ir pelnījis vairāk par jebkuru no dzīvajiem rakstniekiem.” Atliek piekrist abiem apgalvojumiem – gan tam, ka Rušdi Nobeli pelnījis, gan tam, ka diez vai viņš pie tā tiks.
Karogs, 05.2007
___________________________
Vēl par Salmanu Rušdi:
Guntis Berelis vērtē: 