Daniels Penaks “Kā romāns”

Rakstnieks meklē ideālo lasītāju

Daniels Penaks. Kā romāns. No franču val. tulk. Kristīne Lauriņa. R., Omnia mea, 1999

Daniela Penaka grāmatu Kā romāns ievada šādi vārdi: „Tiek lūgts (es jūs ļoti lūdzu) neizmantot šīs lappuses kā pedagoģiskās spīdzināšanas instrumentu”. Manuprāt, Kā romāns noteikti jāizmanto kā pedagoģiskās spīdzināšanas instruments. Proti, ja skolotājiem – tāpat kā viņu skolojamajiem – pastāvētu obligātās literatūras saraksti, tad Penaka grāmatai būtu jābūt saraksta augšgalā un ar to vajadzētu spīdzināt visus pedagogus, kuri savukārt izmanto literatūru kā bērnu spīdzināšanas instrumentu (negribu teikt neviena ļauna vārda par man nepazīstamajiem skolotājiem, bet, spriežot pēc skolu literatūras programmām un mācību grāmatām – un atceroties arī kvēlo naidu pret latviešu literatūru, kuru man iedvesa skola -, literatūras mācīšana, protams, atkarībā no skolotāja joprojām varētu atgādināt reti ļaundabīgu eksekūciju).

Pazīstama aina: cilvēks lasa grāmatu. Tik pazīstama, ka tiek uztverta kā pašsaprotama. Taču īstenībā grāmatas lasīšana ir paradoksāla nodarbošanās, jo nevienam vēl nav izdevies atbildēt uz jautājumiem, kāpēc cilvēks lasa, kas ar viņu notiek šajā procesā un priekš kam vispār grāmatas vajadzīgas. Vai – kas notiktu ar cilvēku, ja viņš grāmatas nelasītu (un – vai vispār kaut kas notiktu). Daniels Penaks nemēģina atbildēt uz šiem jautājumiem. Precīzāk, mēģina gan, bet klīstot pa apkārtceļiem. Grūti pateikt, kas ir Kā romāns. Katrā ziņā – ne literatūrkritisks vai literatūrteorētisks apcerējums, kaut gan tajā skartas būtiskas un sarežģītas lietas, kurām veltīts ne mazums biezu un grūti lasāmu prātniecisku, psiholoģisku vai literatūrteorētisku grāmatu. Bet, atcerēsimies, būtība taču ir tik vienkārša: cilvēks atšķir grāmatu un sāk to lasīt. Visdrīzāk Kā romāns varētu būt brīva un atraisīta eseja gan par lasīšanas fenomenu, gan par Penaka pedagoga pieredzi (viņš ne tikai veiksmīgi raksta romānus, bet, cik dzirdēts, arī veiksmīgi māca skolā literatūru), gan par autora personiskajām attiecībām ar literatūru. Iespējams, Kā romāns vispār ir viena no labākajām grāmatām par literatūru, kāda jebkad sarakstīta.

Cita tikpat pazīstama aina: bērns lasa grāmatu – ir aizrāvies, iegrimis lasāmajā, citi esamības prieki viņam neeksistē. Nākamā bilde: tas pats bērņuks nosēdināts pie bieza sējuma, kuru viņam skolā uzdots izlasīt, un viņš izmisīgā apzinīgumā moka lappusi pēc lappuses, lai varētu skolā atskaitīties par saviem ieguvumiem un, protams, tūlīt pat aizmirst izlasīto un pievērsties daudz interesantākajiem esamības priekiem, bet „augstās literatūras” jēdziens viņam turpmāk saistīsies ar kaut ko pilnīgi nebaudāmu. Starp šīm divām ainām kaut kas ir noticis – un zināmā mērā pat traģisks, jo varbūt lasīšanas prieks bērnam samaitāts uz mūžīgiem laikiem. „Visu skološanās laiku skolēniem liek kritizēt un komentēt, un šī uzdevuma iespējamie paveidi viņus tā biedē, ka lielākā daļa vispār nelasa,” raksta Penaks. Līdz ar to izveidojas fobija: bailes „pareizi” nesaprast tekstu, kas iesakņojas tik dziļi, ka cilvēks vispār vairs nelasa vai lasa tikai pavārgrāmatas un sadzīves tehnikas lietošanas pamācības. Un vēl vienas sekas: cilvēks par „labu grāmatu” sāk uzskatīt tikai tādu, no kuras var pasmelties kaut ko derīgu – teiksim, derīgas pamācības dzīvē, pareizas rīcības un pareizas (vai nepareizas) dzīvošanas paraugus un visu ko tamlīdzīgu. Atkal tiek nobruģēta taciņa uz tīri utilitāru literatūru, tām pašām sadzīves tehnikas lietošanas rokasgrāmatām. „..gandrīz šķiet, ka skolas loma visur un vienmēr aprobežojusies ar tehnikas mācēšanu, prasību komentēt un lasīšanas prieka noliegumu, tā uzreiz aizslēdzot ieeju grāmatā. Šķiet, ka mūžīgi mūžos visos platuma grādos būtu pieņemts, ka priekam nav vietas skolu programmās un ka zināšanas var būt vienīgi labi izprastu ciešanu auglis,” raksta Penaks.

Grāmatas trešajā daļā Dot lasīt izklāstīta autora skolotāja pieredze: kā viņš spējis literatūras stundas obligātās ciešanas aizstāt ar lasīšanas prieku. Taču autors neaprobežojas tikai ar pedagoģiskām būšanām. Būtībā viņš, lieliski apzinādamies, kas ir rakstnieks, meklē ideālo lasītāju.

Ceturtajā daļā fiksētas dažas šā ideālā lasītāja īpatnības, precīzāk, lasītāja tiesības, kuras, ja tiek izmantotas, pārtapina lasīšanu priekā. Ideālā lasītāja svarīgāko iezīmi var formulēt vienkārši. Viņš lasa, neuzskatot, ka lasīšanai patērētais laiks tiek nozagts dzīvošanai. Viņš lasa nevis tāpēc, lai varētu izmantot iegūtās zināšanas praksē, bet gan tāpēc, lai gūtu prieku no tā, ka lasāmais teksts iemājojis viņa apziņā un ne ar mietu vairs laukā nav izdabonams. Un pēc tam viņš daiļrunīgi klusē, nevēlēdamies tukšās runās profanēt tikko izlasīto šedevru. Ideālais lasītājs ir brīvs gan no skolas uztieptajiem aizspriedumiem, gan no lasīšanas programmām; viņš brīvi izvēlas lasāmo – un šis lasāmais savukārt piedāvā viņam daudzas citas brīvības iespējas. Viņš lasa to, kas patīk, bet nelasa to, kas nepatīk, – varbūt pienāks laiks, kad viņš būs sagatavojies gūt prieku arī no šī nepatīkamā. Un, izrādās, ideālie lasītāji pastāv. Mazs, bet izteiksmīgs piemērs. Kāda jauna franču arhitekte izstrādājusi diplomdarbu Kā romāns jeb rakstnieka māja. Tā nav parasta māja, bet gan fantāzija, ko lasītāja veltījusi savam mīļākajam rakstniekam Danielam Penakam, un mājā viss pakārtots vienam vienīgam uzdevumam – rakstīšanai: gan telpu izvietojums, gan iekārtojums, gan apgaismojums, gan bibliotēka. Pamatideja tāda, ka rakstīt var visur – pie galda, gultā, vannā, turklāt rakstniekam nav jāstaipa līdzi manuskriptu blāķi vai portatīvais dators. Viņš pārvietojas pa māju līdz ar savu darba vietu. Cauri visām telpām iet slīpa plakne, pa kuru šurpu turpu braukā Penaka rakstāmgalds. Penaks var sēdēt pie kamīna, var ēst virtuvē pusdienas, var gulēt gultā, var iziet uz terases, bet rakstāmgalds ar topošo romānu nemitīgi seko viņam, palikdams rokas stiepiena attālumā. Protams, šī māja pastāv tikai uz papīra – gluži tāpat kā Penaka darbi. Penaks gan nekādu īpašo interesi par projektu neesot izrādījis, bet tās, kā viņš pats raksta, ir jebkura lasītāja tiesības – tiesības nelasīt.

Diemžēl grāmatai piemīt latviešu grāmatizdošanai gluži vai klasiska vaina – tai nav komentāru. Daudzu rakstnieku vārdi, kuri franču lasītājam pazīstami jau kopš bērnības, latvietim var būt pilnīgi nezināmi. Piemēram, derēja piebilst, ka Ferdidirka ir visā pasaulē – bet ne Latvijā – pazīstamā mazliet neprātīgā poļa Vitolda Gombroviča romāns. Uzskaitīt šīs literārās alūzijas, kuras prasīties prasās pēc zemsvītras piezīmēm, varētu bez sava gala – un varbūt tā pat nebūtu būtiska vaina, ja vien dažkārt komentāru trūkums neaizvedinātu neceļos. Teiksim, ir minēts Italo Kalvino romāns Kritizētais vikonts. Pareizais nosaukums – Sašķeltais vikonts, jo tajā nabaga vikonts tiek nevis maigi kritizēts, bet patiesi sašķelts vairākās daļās. Garāmskrienot piesaukts kāds Siorans. Cik noprotams, tas varētu būt drūmais rumāņu izcelsmes filozofs Emīls Čorans, kura uzvārdu dažādās valstīs raksta atšķirīgi; Latvijā ar Leona Brieža gādību jau ieviesies rumāniskais Čorans. 91. lpp. pieminētais Karsons Makalers patiesībā piederīgs sieviešu dzimumam – tā ir amerikāņu rakstniece Karsona Makalersa. Malkolma Lourija romāna nosaukums ir nevis Virs vulkāna, bet gan Vulkāna pakājē (Oriģinālā: Under the Volcano). Tas pats par Gogoļa Ukrainas vakariem. Gogolim nav šādas grāmatas – ir Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā, kas, pieļauju, šīs caurmēra francūzim neizrunājamās Dikaņkas dēļ droši vien franču izdevumos pārtapuši par saprotamākajiem Ukrainas vakariem, taču latviešu izdevumā būtu derējis rakstīt pareizo nosaukumu. Protams, absurdi būtu komentēt katru tekstā pazibējušu personvārdu vai grāmatas nosaukumu, bet patlaban, izlasot, ka Penaks citu pēc cita nosauc, teiksim, Fanta, Sakī, Rošē vārdus, es nu nekādi netieku skaidrībā, ko viņš ar to gribējis teikt, kaut gan jūtu, ka šie vārdi viņam izsaka daudz.

Man ir aizdomas, ka dzērājs nedzer tāpēc, ka gribētu apreibināties, aizmirsties, priecāties, atslēgties no pasaules, apmierināt organisma fizioloģiskās prasības utt., ar ko nu parasti mēģina attaisnot žūpu. Dzērājs dzer gluži vienkārši tāpēc, lai dzertu. Un lasītājs lasa tāpēc, lai lasītu. Nekāda taisnošanās – lasīšanas paraduma psiholoģiskie, literatūrteorētiskie, sociālie pamatojumi – nav vajadzīga.

Diena, 07.04.2000

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s