Anna Raisa. Velns Memnohs. No angļu val. tulk Ilze Eglīte. R., Alberts XII, 1998
Pirms pievēršamies Annai Raisai un viņas romānam Velns Memnohs, maza atkāpe par vampīru ekspansiju literatūrā. Vampīru cilme meklejama Vidējos Austrumos, no kurienes tie viduslaikos ieceļoja Rietumeiropā. Visupirms vampīri atrada patvērumu pie slāvu ciltīm (vārds „vampīrs” cēlies no krievu упирь) Rakstos pirmais vampīrs minēts 1047. gadā kādā krievu hronikā. Ilgu laiku vampīrs bija tipisks folkloras personāžs, kamēr 1734. gadā tika publicēta anglosakšu poēma Fenu vampīrs, pirmais drukātais vampīru literatūras paraugs. 1819. gadā ārsts un Bairona draugs Džons Polidori (1795 — 1821) vampīru iedzīvināja stāstā Vampīrs, tomēr līdz pat XIX gadsimta beigām neradījums literatūrā bija samērā rets viesis. Šeit var minēt Tomasa Presta avīžu romānu Vampīrs Vārnijs (1847) un Seridana Le Fanū Kamillu (1872) — darbus, kas tika aizmirsti drīz pēc to publicēšanas. Toties jo plaši vārti vampīriem tika atvērti 1897. gadā, kad iznāca Brema Stokera slavenais romāns Drakula (latviski — 1994). Jāpiebilst, pārmēru plaši, jo vampīru iebrukums bija tik daudzskaitlīgs, ka tie uzreiz pārgāja viszemākās raudzes triviālās literatūras arsenālā, turklāt Brems Stokers vampīru paražas un īpatnības bija aprakstījis tik plaši un vispusīgi, ka citiem rakstniekiem nācās grūti atrast šajā tēmā ko jaunu. Neviens sevi cienošs šausmu literatūras rakstnieks neķērās klāt vampīriem, atstājot tos diletantiem un amatniekiem. Vampīrus neatrast nedz Hovarda Lavkrafta, nedz Šērlijas Džeksones, nedz lorda Danseni, nedz Leo Peruca darbos. Arī dzīvie klasiķi — Klaivs Bārkers, Stīvens Kings, Pīters Straubs un Dīns Kūncs — metuši tiem līkumu, ja neskaita Kinga jaunībā sarakstīto romānu Seilemas liktenis (1975), kas nav nekas vairāk kā variācija par Drakulas tēmu. Vārdu sakot, ja arī kāds daudzmaz nopietni uztverams rakstnieks izklaidējās ar vampīriem, tad lielākoties tā bija šās banālās tēmas ironiska apspēlē.
Taču 1973. gadā Anna Raisa (1941), drīz pēc tam, kad no leikēmijas bija mirusi viņas piecgadīgā meita, piecu nedēļu laikā sarakstīja romānu Intervija ar vampīru un 1976. gadā to publicēja. Ar šo gadu tad arī sākās vampīru renesanse. Jēdziens “renesanse” nav neko daudz pārspīlēts, jo autore plakani pliekanajā tēmā atrada pavisam citas dimensijas un būtībā izkāpa laukā no triviālās literatūras dārziņa: ne vairs asiņu jūras, līķu kalni un apkārtklīstoši miroņi, bet gan iedziļināšanās vampīru psiholoģijā un filozofijā, vampīru vēstures un tradīciju apraksti, ekstravaganti redzamās un neredzamās pasaules modeļi, ekskursijas tālā pagātnē utt. Annas Raisas trumpis ir tas, ka par vampīriem viņa raksta kā par pašsaprotamu realitāti. Pašsaprotamā esamību nav jēgas pierādīt. Vienkārši — jau no sākta gala uz pasaules ir bijusi šī vampīru cilts, no kuras mūslaikos palikuši tikai kādi 20 eksemplāri. Intervijā ar vampīru darbība noris paralēli mūsdienās un pirms diviem gadsimtiem Ņūorleānas kolorītajā vidē (ar Ņūorleānu saistīti arī vairāki citi Annas Raisas romāni — tas tāpēc, ka autore tur dzimusi un joprojām dzīvo); vampīrs Luiss klāsta savu dzīves gājumu — sākot no tā brīža, kad pirms 200 gadiem pēc vampīra Listeta kodiena aizsākās viņa grūtā un sarežģītā dzīve. Pēc tam Raisa publicēja itin reālistisku vēsturisku romānu iz Ņūorleānas dzīves pagājušajā gadsimtā Visu svēto svētki, romānu par kastrātiem uz operas skatuves XVIII gadsimta Itālijā Kliedziens pret debesīm, vairākus romānus ar pseidonīmiem Anna Remplinga un A. N. Rokvelora — un tikai tad sekoja viņas vampīru hroniku otrais sējums Vampīrs Listets (1985). Nu jau vampīru hronikas aizpilda septiņus sējumus, ir arī vairāksējumu sāga par Meiflaueru raganām, bet 1996. gadā ar romānu Kaulu kalps Raisa aizsāka jaunu sēriju, šoreiz senebreju mitoloģijā sakņotu vēstījumu par dēmona Azriela dzīvi, sākot no senās Babilonijas, cauri viduslaiku Eiropai līdz deviņdesmito gadu Ņujorkai.
1994. gadā pēc Raisas romāniem uzņemtas filmas — Ceļš uz Ēdeni (romāns publicēts 1985. gadā ar Annas Remplingas vārdu) un Intervija ar vampīru. Pastāv vampīra Listeta fanklubs, Ņūorleānā ir Listeta kafejnīca.
Velns Memnohs — tā ir vampīru hroniku piektā grāmata, bet lasāma arī kā patstāvīgs darbs. Uzmanības centrā ir vairāku romānu varonis vampīrs Listets, kurš pa pasauli klīst jau 200 gadu. Šoreiz nav Annas Raisas romāniem raksturīgo atskatu pagātnē, darbība notiek mūslaikos – Ņujorkā un Ņūorleānā —, toties ir ekspedīcijas pavisam neizzināmās sfērās. Proti, vampīru Listetu kāds izseko, un šis „kāds” izrādās velns Memnohs, savulaik kritušais eņģelis, nu elles valdnieks, kurš meklē sev aizvietotāju un šai jomai iecerējis vampīru Listetu. Sekojot Dantes paraugam, Listets tiek iepazīstināts ar paradīzi, šķīstītavu un elli, ir arī plaši komentāri Vecajai un Jaunajai derībai, dažbrīd pavīd pat Dievs, ar kuru tiek risinātas aizraujošas teoloģiskas diskusijas. Kopumā veidojas nenoliedzami iespaidīga pasaules aina, kurā ir rafinētas kosmoloģiskas konstrukcijas, no kādām nekautrētos pat visaugstpierainākie intelektuāļi, mistrotas ar stipri naivām alegorijām. Noslēgumā viss paliek zem jautājuma zīmes, jo Listets tā arī netiek pie skaidrības, vai Dievs un Velns viņu apveduši ap stūri vai arī varbūt tie ir divi vājprāši, kas spēlē pat vampīra prātam neizprotamas spēles. Katrā ziņā — romāns noslēdzas ar to, ka Listets nospriež: „Es nezinu, kāda ir šī stāsta jēga.” Es arī ne, bet Velns Memnohs varētu ieinteresēs ne jau tikai vampīrus vien. Arī tulkojumam nav ne vainas.
Grāmatu Apskats, 07.1998
Guntis Berelis vērtē: 