Džons Apdaiks “Īstvikas raganas”

Džons Apdaiks. Īstvikas raganas. No angļu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete. R., Jumava, 1998

Kāds Šveices žurnāls 1997. gadā aptaujāja 18 valstu li­teratūrkritiķus, lūdzot nosaukt desmit izcilāko mūslaiku rakstnieku, Rezultātā pirmo vietu ieguva Gabriels Garsija Markess, otro — Milans Kundera, bet trešo dalīja Umberto Eko un Džons Apdaiks (tālāk: Salmans Rušdi, Mario Vargass Ljosa, Pols Osters, Ginters Grass, Sols Belovs). Saprotams, šāda veida aptaujas, lai arī vairāk uzmanības vērtas nekā ierastie bestselleru saraksti, nav diez ko nopietni uztveramas, tomēr tās zināmā mērā raksturo iespējamo mūslaiku prozas korifeju panteonu. Var jau būt, ka Apdaika iekļaušana pašā panteona augšgalā ir drusku apšaubāma, tomēr nav šaubu, ka viņš ir visaugstākās raudzes pro­fesionālis, kura lielākais trūkums ir tas, ka viņš par publicēšanas vērtu uzskata vai katru sarakstīto rindiņu. Līdz ar to dažs viņa romāns stipri vien atgādina rūpīga amatnieka darinājumu, bet daudzi stāsti liekas kā no konveijera nākuši. Tas gan nav bijis par traucēkli, lai Apdaiks tiktu aplaimots gandrīz vai ar visām ASV nozīmīgākajām literārajām godalgām, starp kurām vispirmām kārtām jāmin divas Pulicera prēmijas (par Truša Engstroma cikla romā­niem Trusis ir bagāts un Trusis atpūtā) un divas National Book Award (par Kentauru un Trusis ir bagāts). Lat­viski līdz šim publicēti trīs viņa romā­ni — Kentaurs, Trusi, bēdz! un Precēsimies!

1984. gadā sarakstītais romāns Īstvikas raganas iz­dots sērijā XX gadsimta romāns. Siže­ta izklāsts va­rētu izskatīties apmēram šāds. Reiz kā­dā mazpilsētā dzīvoja trīs ra­ganas. Vīru viņam nebija — tie bija vai nu laimīgi aizvadīti līdz kapa malai, vai arī paši jau laicīgi aizmukuši —, un nu raganas galvenokārt izklaidējās ar precētu vīriešu pavedināšanu. Kā jau mazpilsētā, arī viņu raganīgās nejaucības bija diezgan provinciālas — pa gabalu atraisīt kādas cienījamas kundzes pērļu virteni, izsaukt mazu negaisu, blēdīties tenisa spēlē, sabrūvēt burvju dziru vai ko tamlīdzīgu, vārdu sakot, viss gaumes robežās. Taču tad pilsētā parādījās Sātans, savaldzināja visas trīs raganas un sāka rīkot saietus, sauktus par sabatiem. Iepazinušas saldo dzīvi un ietiku­šas melno spēku elitē, raganas ķērās pie nopietnākām lietām. Bet — kad burvju spēks reiz iekļuvis kādā ļaužu kopienā, tas vienmēr tiecas izrauties brīvībā, nepakļaujoties vairs saviem izsaucējiem, pats pēc sava prāta sajaucot upurus ar mocītājiem. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Taču patiesībā viss ir krietni prozaiskāk. Jo — darbība notiek nevis tālā pagātnē, no mūslaikiem atsvešinātā vidē, kurā raganas būtu gluži pašsa­protamas iemītnieces, un tāpēc auto­ram neko daudz nevajadzētu rūpēties par ticamības ilūzijas radīšanu, bet gan labi pazīstamā mūsdienu provin­ces pilsētiņā. Province jau no sākta gala bijusi Apdaika iecienīta teritorija: provinces elle un paradīze, provinces sastingušais tuksnesis un vienmuļais purvs — un tajā mītošais vidējais amerikānis, visai infantils un apro­bežots, bet vienlaikus ar savu naivi labdabīgo būtību zināmā mērā sim­pātisks radījums (visprecīzāk viņš atveidots Truša Engstroma cikla romānos). Šo pieticīgo pelēcību Ap­daiks apraksta patiesi kolorīti un iespaidīgi. Kāpēc province? Arī pats Apdaiks nācis no Šillingtonas, mazas Pensilvānijas štata pilsētiņas, un šai sakarā savā 1989. gadā izdotajā autobiogrāfijā viņš raksta: „Man allaž licies, ka man jāpasaka tik daudz: par to, kas īsti ir Šillingtona Pensilvānijā, kas ir visa šī orientierus zaudējusī ma­sa, ko veido ļaudis, kuri nespēj sevi izteikt un kurus kaut kas nomāc un plosa — un kas arī ir Amerika.” Citiem vārdiem, Apdaiks uzskata, ka Ame­rikas kvintesence ir šī provinces piezemētība, banalitāte un infantilisms — nevis, piemēram, Ņujorkas debes­skrāpji vai Baltais nams. Tāpēc Īstvikas raganas nebūt nav rūdītas ļaundares, bet gan trīs vairs ne pirmā svaiguma dāmas, kas savā purvā aiz garlaicības jūk vai prātā un tālab nodarbojas ar vietēja mēroga skan­dālu inscenēšanu. Sātana – dzīves baudītāja, izgudrotāja un popmākslas kolekcionāra van Horna (šis krietni kariķētais Sātans ir atsauce uz Apdaika augsti vērtētā amerikāņu romantisma klasiķa Nataniela Hotorna romānu The Scarlet Letter) — parādī­šanās uz brīdi sakustina sastāvējušos ūdeņus, un kolektīvās erotiskās izpriecas viņa savrupmājā it kā izrauj raganas no ikdienas vienmuļības (sekss Apdaika romānos allaž tiek traktēts kā brīvības — vai atbrīvoša­nās — sinonīms).

Īstvikas raganās Apdaiks kārtējo reizi atkārto jau Kentaurā izmantoto paņēmienu: uz mīta atlūzām uzaudzēt mūsdienīgu saturu (tāpat viņš rīkojas arī, piemēram, romānā Brazīlija, kurā teiksma par Tristanu un Izoldi pārcelta uz Brazīliju). Savulaik Ame­rikas austrumkrasta puritāņi raganas dedzināja uz sārta, bet ar Sātana izdzīšanu nodarbojās vesela mācītāju armāda. Taču, pakļaujoties labi pa­zīstamajam aforismam, vēsture atkārtojas kā farss: raganas nevienu neinteresē, viņas pašas saista tikai sīki sadzīviski pekstiņi, augstākais mērķis ir iekļūt van Horna gultā, bet pats van Horns izrādās visparastākais afērists, provincei piedienīgs velnēns, kam pa spēkam tikai īslaicīgs acu apmāns. Slēdziens apmēram šāds: pienākuši patiesi drūmi laiki, ja pat Sātana vietā tikai vārga tā imitācija.

Grāmatu Apskats 8/9.1998.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s