Romēns Garī: “Prasība veidot dzīvo kā topošu mākslas darbu”

Tā ir bezmaz kultūras likumsakarība: ja rakstnieks tiecas savu dzīvi realizēt kā, teiksim, piedzīvojumu lasāmgabalu, tad pēcgalā parasti izrādās, ka viņa personiski izdzīvotais romāns visu pārējo šā rakstnieka daiļrades devumu aizvedinājis ja ne gluži miskastē, tad vismaz vēstures aizkrāsnē. Un otrādi: gandrīz visu XX gadsimta prozas meistaru biogrāfijas, lai kādi avantūristi un robežpārkāpēji viņi būtu savos tekstos, ir pagalam vienmuļas un garlaicīgas: viņi gadu no gada dirn pie saviem rakstāmgaldiem, ir gādīgi ģimenes tēvi un ļoti lojāli un konservatīvi pilsoņi (protams, ja vien rakstniekam nav kritusi laimīgā loze piedzimt totalitārā valstī, kas izšķērdīgi uz visām pusēm bārsta ērkšķu kroņus). Trīs dižgaru panteons: Kafka, Džoiss un Prusts — vai iespējams iedomāties vēl garlaicīgākas biogrāfijas? Acīmredzot māksla dzīvot prasa tik pilnīgu atdevi, ka rakstniecības māksla mirst lēnā nāvē. Taču Romēns Garī šai ziņā ir absolūts izņēmums. Gan nejaušības, gan vēstures līkloči; gan paša pūliņi viņa biogrāfiju ir veidojuši kā apbrīnojami pilnīgu mākslas darbu. Turklāt šis dzīves mākslas paraugs nebūt nav traucējis viņu radīt vienlīdz iespaidīgus darbus literatūrā. Lūk, ko šai sakarā saka pats Romēns Garī: “..mana nosliece uz šedevru, instinktīvā prasība veidot dzīvi kā topošu mākslas darbu, kura slēptā, bet nesatricināmā loģika galu galā vienmēr būs skaistuma loģika.”

Patlaban latviskoti pieci viņa romāni: Gaisa pūķi (Vaga, 1994; tulk. S. Jaunarāja), Sievietes gaisma (Preses nams, 1995; tulk. S. Jaunarāja), Liriskie klauni (Artava, 1995; tulk. S. Tīmane), Ardievu, Garij Kūper! (Liesma, 1995; tulk. S. Madžule) un — Garī meistardarbs Solījums rītausmā (Daugava, 1995; tulk. S. Jaunarāja).

Romēns Garī, īstajā vārdā Romāns Kacevs, pēc tautības ebrejs, dzimis Krievijā 1914. gadā. Viņa māte bija aktrise, kas uz skatuves uzstājās ar pseidonīmu Ņina Borisovska; tēvs — ja ticam pašam Garī — tolaik slavenais mēmo filmu romantisko varoņu atveidotājs Ivans Mozžuhins.

Te nepieciešama atkāpe par tēmu “ticēt vai neticēt”, kas, runājot par Garī, allaž jāpatur prātā. Proti, šīs versijas autors ir pats Garī — un jo sevišķi efektīgi tā izstrādāta autobiogrāfiskajā romānā Solījums rītausmā (1960). Taču viņa pirmā sieva, angļu rakstniece Leslija Blānša, ar kuru Garī iepazinās kara laikā Londonā, kādā intervijā stāsta, ka Možzuhins gan bijis viens no viņa mātes elkiem, taču Garī tēvs patiesībā bijis kāds kažokādu tirgotājs no Tiflisas. Savukārt Otrā pasaules kara beigās, kā atzīst Garī, viņu mocījis bezmaz mazvērtības komplekss: būdams trūcīgs emigrants, tipisks sabiedrības zemāko slāņu pārstāvis, viņš piepeši sastapies ar rakstniekiem, diplomātiem, aristokrātiem, pasaules vadošajiem politiķiem. Viegli iedomāties, ka šādā situācijā top “ārlaulības prinča” versija, kura pēcāk izrādās labi iederīga viņa dzīves romānā. Turklāt, lasot Solījumu rītausmā, jāatceras, ka vispirmām kārtam tas ir romāns un tikai pēc tam autobiogrādija. Mazs piemērs. Kara laikā Garī ir lidotājs — un ar ko viņš nodarbojas? Pēc romāna izlasīšanas paliek iespaids, ka visu karu Garī valstījies hospitāļos ar aviokatastrofās gūtiem savainojumiem, slimojis ar vēdertīfu, publiskajā namā slēpies no policijas, duelējies ar poļu virsniekiem utt. — vārdu sakot, darījis tieši to, par ko nekādā gadījumā nevarētu saņemt Goda leģiona ordeni (tas ir augstākais apbalvojums Francijā) un vēl jo mazāk – Atbrīvošanas krustu (šis ordenis ir piešķirts tikai 1066 cilvēkiem, kam patiesi lieli nopelni Francijas atbrīvošanā). Tas nozīmē, ka īstenībā Garī noklusējis savus pieredzējumus, tostarp arī iepazīšanos ar Lesliju Blānšu, kaut gan citādā ziņā viņa seksuālā grāmatvedība atspoguļota ļoti uzskatami; precīzāk — izvēlējies tos, kas atbilst viņa iecienītās liriskās groteskas poētikai (romāna Liriskie klauni virsraksts labi raksturo viai Garī daiļradi). Jo Solījums rītausmā patiesībā nav nedz romāns par karu, nedz autobiogrāfija, bet gan veltījums Garī ekstravagantajai un ārkārtīgi kolorītajai māmiņai, kura jau bērnība nerimās iegalvot ka viņš būšot rakstnieks, Francijas sūtnis, Goda leģiona ordeņa kavalieris, Nobela prēmijas laureāts. Māmiņas paredzējumi piepildījās, izņemot pēdējo.

Garī nosliece uz lielām un mazām mistifikācijām pēcāk izraisīja ne vienu vien kuriozu. Piemēram, pēc romāna Burvji iznākšanas kāda kritiķe izdarījusi pārmēru tālejošus secinājumus: romāna autors esot “parazīts, suteners un sifilītiķis”. Kāpēc? Izrādās, tāpēc, ka romāns ne tikai sarakstīts pirmajā personā, bet arī šis “parazīts, suteners un sifilītiķis” atrodams pēc gluži reālas adresesa — tai pašā mājā un tai pašā dzīvoklī, kur mitis Romēns Garī. «Jo romāns vairāk piesātināts ar iztēli, jo tas ir pārliecinošāks,” kādā intervijā apgalvo Garī. Šo tēmu varētu vēl turpināt. Romānā Baltais suns (1975) darbojas pats autors, viņa otrā sieva aktrise Žanna Sēberga, dažas citas reālas personas, tostarp arī pazīstami politiķi; darbība noris sešdesmitajos gados ASV, rasu nemieru laikā. It kā autobiogrāfija, vienīgi — šie tik ārkārtīgi pārliecinoši aprakstītie rasu nemieri ir iztēles auglis.

Taču atgriezīsimies pie Garī biogrāfijas. 1921. gadā Garī kopā ar māti pameta Krieviju, kādu laiku dzīvoja Viļņā (tolaik tā atradās Polijas teritorijā), tad pārcēlās uz Franciju un apmetās provinciālajā Nicā. Šis laikposms sīki aprakstīts Solījumā rītausmā. Pēcāk Garī studēja jurisprudenci Parīzē, publicēja pirmos stāstus un 1938. gadā pabeidza lidotāju skolu: Garī māmiņa pielika visus spēkus, lai viņš izrautos no pelēcīgās vides un iekļūtu “augstākajā sabiedrībā”; taisnākais ceļš — tas ir kļūt par virsnieku. Taču sākās karš un līdz ar to arī Gari biogrāfijas piedzīvojumiem bagātākais un traģiskākais posms. No okupētās Francijas viņš bēga uz Alžīriju, lai galu galā nokļūtu Anglijā, kur iestājās Karalisko gaisa spēku franču eskadriļā (Solījumā rītausmā minēta drūma statistika: no piecdesmit lidotājiem, kas ieradās Anglijā, kara beigās dzīvi bija palikuši dzīvi tikai trīs). Garī bija bumbvedēja stūrmanis, viņš lidoja Āfrikā, medīja itāļu zemūdenes Vidusjūrā, piedalījās uzlidojumos Vācijas pilsētām, guva trīs ievainojumus, brīnumainā kārtā palika dzīvs pēc daudzām katastrofām. Vienlaikus tapa viņa pirmais romāns Eiropeiskā audzināšana, kas vispirms iznāca Anglijā vēl kara laikā, bet 1945. gadā – Francijā, kur saņēma Kritikas prēmiju. Šai laikā radās viņa pseidonīms: tas darināts no krievu гори — dedz; arī Ažāra cilme ir krieviska, no жар, karstums.

Uzreiz pēc kara Garī priekšā atvērās visa pasaule — gandrīz šā izteiciena burtiskajā nozīmē. Proti, daudzi franču diplomāti, kara laikā sadarbodamies ar Višī valdību, bija sevi sakompromitējuši, tālab pēc pamatīgas tīrīšanas darboties diplomātiskajā dienestā uzaicināja neprofesionāļus, tostarp arī Romēnu Garī. Diplomātiskajā dienestā viņš sabija 15 gadu, strādāja Bulgārijā, Dienvidslāvijā, Šveicē, Bolīvijā, bija Francijas pārstāvis ANO un ģenerālkonsuls Losandželosā, kur labi iejutās Holivudas augstākajā sabiedrībā — viņš pazina Hemingveju un Merilinu Monro, viens no viņa tuvākajiem draugiem bija Garijs Kūpers. Un, protams, turpināja rakstīt. 1956. gadā par romānu Debesu saknes, kurš veltīts dabas aizsardzībai un kurā stāstīts par ziloņu iznīcināšanu Āfrikā, Garī saņēma Gonkūru prēmiju; šī naudas izteiksmē gluži vai kuriozi niecīgā prēmija Francijā ir augstākā godalga literatūrā. Kopumā Garī sarakstījis vairāk nekā 30 grāmatu, no tām piecas — angliski (starp citu, angļu valodu viņš iemācījās tikai kara laikā — un, kā stāsta, angliski viņš runājis ar krievu akcentu).

Arī tik ļoti franciskais romāns Solījums rītausmā visupirms sacerēts angliski kādā Meksikas viesnīcā. Būtībā šis romāns iezīmēja nākamo pavērsienu Garī biogrāfijā: beidzot publiski atzinis savu izcelšanos no sabiedrības zemslāņiem, viņš steidzīgi šķīrās no Leslijas Blānšas, apprecējās ar Zannu Sēbergu, ar kuru bija iepazinies Holivudā un, kaut arī viņam piedāvāja kļūt par de Golla diplomātisko padomnieku — mēs varam tikai fantazēt, cik augstu būtu kāpis Garī, — 1965. gadā pameta savu tik ērto un ne pārāk apgrūtinošo darbu,

Turpmākos desmit gadus Garī dzīvoja ASV, katru gadu publicēja vismaz vienu grāmatu, rakstīja scenārijus Holivudai, ceļoja, palaikam nodarbojās ar žurnālistiku un bija režisors divām Holivudas filmām — Putni mirst Peru (1968) un Nogalini (1973); cik man zināms, šīs filmas gan nekādu lielo ievērību nav guvušas.

Šai laikposmā sarakstīts arī romāns Ardievu, Garij Kūper!; kaut arī tā ir diloģijas otrā grāmata, tomēr uztverams kā pilnīgi patstāvīgs darbs. Vispirms romāns tapa angļu valodā, precīzāk, amerikāņu slengā; nosaukums bija Ski Bum (žargonā tas apzīmē avantūristu, kam piemīt nosliece uz mākslu, varbūt — uz “dzīves mākslu”), un tikai pēc vairākiem gadiem romāns iznāca franciski (attiecīgi 1963. un 1969. g.). Garī apgalvo, ka franču variants neesot vis tulkojums, bet gan no jauna sarakstīts darbs, kas dažkārt prasot lielākas pūles nekā angļu teksta sacerēšana.

Piemēram, stilizāciju “blēžu romānu” garā Lēdiju L. angliski viņš sarakstījis sešās nedēļās, turpretī franču valodā romāns tapis deviņos mēnešos. No pirmā acu uzmetiena Ardievu, Garij Kūper! atgādina visai triviālu lasāmgabalu — aizkustinoši laimīga mīlas stāsta un detektīvromāna mistrojumu, taču, ielūkojoties uzmanīgāk, izrādās, ka tās ir diezgan rafinēta parodija, visiespējamākais — par masu kultūras producēto pārmēru shematisko pasaules skatījumu.

Vēl šai laikā sarakstīta triloģija Brāļi Okeāni (1965 – 1968), romāni Lielā priekštelpa (1967), Eiropa (1972), kurā XVI gadsimta personas nokļūst XX gadsimtā, un dažas citas grāmatas.

Tātad — septiņdesmito gadu sākumā Romēns Garī bija, kā mēdz teikt, viens no nozīmīgākajiem franču vecākās paaudzes rakstniekiem. Diemžēl šis izteiciens nozīmē arī to, ka viņa ziedu laiki palikuši jau pagātnē — ir sasniegta augsta profesionālisma pakāpe, romāni seko cits citam, visi virtuozi un pamatīgi izstrādāti, taču pārsteigumi vairs nav gaidāmi. Varbūt tāpēc nenoliedzami lieliskie romāni Sievietes gaisma (1977) un Liriskie klauni (1979) liekas tik uzkrītoši līdzīgi un dažbrīd autors pat nevairās tajos atkārtot tās pašas metaforas, kādas bija lasāmas Solījumā rītausmā. Lūk, ko par šo laikposmu rakstīja pats Garī: “Biju noguris no Romēna Garī veidola, kuru vēl pirms trīsdesmit gadiem man uz visiem laikiem bija uzspiedusi kritika [..]. Trīsdesmit gadi! Mani bija ievīstījuši “kūniņā”. Iespējams, es pats neapzināti tiecos tai līdzināties. Tā ir vieglāk: tēls ir radīts — atliek tikai tam pakļauties. Tas atbrīvo no nepieciešamības strādāt līdz spēku izsīkumam. Svarīgākais bija mana nostalģija pēc jaunības, pēc pirmās grāmatas, kvēla vēlēšanās sākt visu no gala.” Laiks, kad literāti parasti ķeras pie memuāru rakstīšanas? Un tomēr tieši šajā laikposmā Garī izdzīvotajā romānā ievijas gluži negaidīta un spoža sižetiskā līnija. 1974. gadā kāds jauns un nevienam nezināms autors, vārdā Emīls Ažārs publicē romānu Balodītis, kas izpelnās kritikas ievērību, savukārt viņa nākošais romāns Visa dzīve priekšā iegūst Gonkūru prēmiju. Abu šo un turpmāko divu Ažāra romānu autors patiesībā bija Romēns Garī. Sākotnējā iecere bija radīt iespaidu par kādu mazliet mīklainu francūzi, kas, nonācis saspīlētās attiecībās ar franču policiju, patvēries Brazīlijā (Garī pat organizēja romāna manuskripta pārsūtīšanu no Brazīlijas). Tomēr otrā romāna necerētie panākumi piespieda Ažāra personību reālistiskot, jo pārlieku liela noslēpumainība tomēr bija aizdomīga. Presē jau bija izskanējušas versijas gan par to, ka Ažārs patiesībā ir kāds Tuvo Austrumu terorists, gan arī par to, ka tas ir Luija Aragona pseidonīms. Tālab Garī pierunāja uzņemties Ažāra lomu savu radinieku Polu Pavloviču, kurš itin veiksmīgi nospēlēja savādnieku, kas vairās no slavas, mīl vientulību un tāpēc atsakās no Gonkūru prēmijas (Gonkūru prēmiju rakstniekam drīkst piešķirt tikai reizi mūžā – Garī acīmredzot nolēma nelauzt šo tradīciju, tomēr laureāta gods viņam palika). Tālāk sižetā iesaistījās uzņēmīgi žurnālisti, savērpdami bezmaz detektīvintrigu – viņi sekoja Polam Pavlovičam gan uz provinci, gan uz Dāniju un galu galā atšifrēja arī viņa radniecību ar Romēnu Garī. Saprotams, uzreiz radās versija par to, ka Garī ir Ažārs, taču Garī 1975. gadā publicēja avīzē šadu tekstu: “Es apgalvoju, ka neesmu Emīls Ažārs un nekādā veidā neesmu piedalījies viņa darbu radīšanā.” Tiesa, iedodams šo tekstu žurnālistei, Garī esot sev raksturīgajā manierē pajokojis: “Ņemiet vērā, ka es šo frāzi uzrakstītu pat tad, ja tā nebūtu patiesība.”

Dzīves pēdējos sešos gados Garī publicēja piecus romānus ar savu vārdu un četrus — kā Emīls Ažārs, turklāt Ažāra slava stipri vien aizēnoja Garī. 1980. gadā iznāca viņa pēdējais romāns — Gaisa pūķi, ārkārtīgi gaišs un poētisks darbs, kas it kā nemaz neliecināja, ka tā paša gada 2. decembrī autors, šis absolūtais veiksminieks, ironiskais spēlmanis un mūžīgais optimists, izdarīs pašnāvību. Kāpēc? ir bijuši mēģinājumi saistīt viņa nāvi ar Garī bijušās sievas Žannas Sēbergas tikpat mīklaino pašnāvību gadu iepriekš, taču šo cēloni Garī noliedz atstātajā zīmītē. Bez tam zīmītē atrodami šādi vārdi: “Beidzot esmu sevi pilnībā izteicis.” Tos varētu attiecināt gan uz viņa romāniem, gan uz “dzīves romānu” – mākslai dzīvot ir piedienīga arī māksla aiziet, turklāt — aiziet savlaicīgi: ir zināms, ka Garī ļoti baidījies no vecuma un nevarības; viens no viņa pēdējiem romāniem Tālākam ceļam biļete neder un arī Ažāra beidzamais darbs Ķēniņa Zālamana raizes veltīts savecējušu vīriešu ķibelēm.

Taču tas vēl nebija punkts. 1981. gadā iznāca maza grāmatiņa Emīla Ažāra dzīve un nāve, kurā tika atklāta mistifikācija un kurā Garī rakstīja:

“Mani sasniegušas baumas, ka smalko aprindu pusdienās ne reizi vien ir žēlojuši nabaga Romēnu Garī, kurš droši vien skumst un mazliet apskauž sava radinieka Emīla Ažāra meteorisko parādīšanos pie literatūras debesīm, ka viņa zvaigzne ir norietējusi paša grāmatā Tālākam ceļam biļete neder.

Es labi papriecājos. Uz redzēšanos un paldies.”

Grāmatu Apskats, 01.1997

______________________

Vēl par Romēnu Garī:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s