Romēns Garī “Liriskie klauni”

Nepieklājīgi skaists romāns

Romēns Garī. Liriskie klauni. No franču valodas tulkojusi Silvija Tītmane. R., Artava, 1995

image Romēns Garī (1914 — 1980) gluži negaidīti izpelnījies mūsu izdevēju ievērību. Nepilna gada laikā dažādos apgādos iznākuši trīs viņa romāni: Gaisa pūķi (Vaga, 1994), Sievietes gaisma (Preses nams, 1995) un nupat — Liriskie klauni. Iespējams, šī ievērība izskaidrojama ar to, ka Garī prozu var uztvert kā literatūras zelta vidusceļu: no vienas puses, viņa romāni ir sižetiski meistarīgi izstrādāti un stāsta par mīlestību, no otras — tā ir patiesi augsta līmeņa proza, kam nav nekāda sakara ar mīlestības romānu masu produkciju.

Šie trīs latviskotie romāni sacerēti Garī mūža nogalē, ārkārtīgi piesātinātā laikposmā, kad viņš jau bija radījis savu dubultnieku Emīlu Ažāru (1974) un kad sešos gados publicēja piecus romānus ar savu vārdu un četrus — kā Emīls Ažārs, turklāt izpelnīdamies Gonkūru prēmiju.

Kritika tolaik uzskatīja, ka Garī daiļrade atrodas Ažāra romānu ēnā; grāmatā Emīla Ažāra dzīve un nāve, kas iznāca gadu pēc Garī pašnāvības, viņš rakstīja: “Mani ir sasniegušas baumas,ka smalko aprindu pusdienās ne reizi vien žēlojuši nabaga Romēnu Garī, kurš droši vien skumst un mazliet apskauž sava radinieka Emīla Ažāra (Ažāra lomu spēlēja Garī brāļadēls Pols Pavlovičs — G.B.) meteorisko parādīšanos pie literatūras debesīm, ka viņa paša zvaigzne ir norietējusi.” Liriskie klauni (1979), viens no pēdējiem Garī romāniem, gan ne par kādu norietu neliecina.

Piecdesmitajos gados Romēns Gari, būdams Francijas ģenerālkonsuls Losandželosā, bija labi pazīstams ar Holivudas augstāko sabiedrību un sarakstīja arī scenārijus dažām ne īpaši veiksmīgām filmām. Acīmredzot šī pieredze likta lietā, aprakstot Liriskajos klaunos Holivudas producentu Viliju Bošē, viņa sievu kinoaktrisi Annu un dažas īpatnējas Holivudas sadzīves nianses.

Lirisko klaunu darbība noris piecdesmito gadu sākumā Nicā, Korejas kara laikā (šis mūsdienās tikpat kā aizmirstais karš savulaik draudēja sociālisma un kapitālisma auksto konfrontāciju pārvērst atomkarā). Tas sākas kā itin tradicionāls reālpsiholoģisks romāns— autors visupirms sīki iepazīstina ar centrālajiem personāžiem un viņu biogrāfijām: Viliju Bošē, Annu, viņas tēvu Garantjē, ideālistu un mūžīgo brīvības cīnītāju Žaku Renjē, viņa draugu Lamarnu, kuri kā brīvprātīgie grasās doties uz Koreju. Taču Nicā notiek ikgadējais karnevāls, un romāns, pakļaudamies karnevāla poētikai, izvēršas traģikomiskā burleskā.

Lamarns pārtop ākstā grāfā de Bedbernā, Vilijs Bošē maina maskas citu pēc citas, pēcgalā vairs nesaprazdams, kādu lomu spēlēt, Garantjē izmisīgi turas pie savas rezonējošā snoba lomas; sižetā tiek ievīts arī komiski melodramatiskais slepkava Soprāno līdz ar kādu pavisam karnevālisku tipu, mīklainu baronu, par kuru neviens nezina, kas viņš īsti ir. Vārdu sakot, visi nepārtraukti spēlē kādas groteskas lomas. Gan ar diviem izņēmumiem. Proti, Renjē beidzot ir atradis savu visu mūžu gaidīto mīlestību — Annu. Liriskie klauni būtībā ir mūslaiku literatūrai nepieklājīgi skaists mīlestības romāns desmit dienu ilgumā.

Mūsdienu karnevāla poētikas cilme meklējama viduslaiku karnevālos. Savukārt viduslaiku karnevālos viena no centrālajām personām bija nāve, kas tika apspēlēta visdažādākajos veidos. Tāpēc nav nejaušība, ka arī Liriskajos klaunos nāvei ierādīta tik liela vieta. Vienlaikus ar karnevālu Nicā noris vēl divi citi: vispasaules karnevāls, visīstākā “nāves deja”, ko diriģē Staļins un citi politiķi, un tam aizdomīgi līdzīgais Holivudas karnevāls, kas arī būtībā iznīcina jebkuru tajā iesaistīto personību. Īstenībā karnevāls Nicā ir tikai pamazināta šo abu karnevālu projekcija: pēc grandioza žūpības maratona, savā apziņā izspēlējis ļoti efektīgu — starp citu, karnevāla poētikai pilnībā atbilstošu,— Lirisko klaunu noslēgumu, iet bojā Vilijs Bošē; profesionālo slepkavu Soprāno, ko Bošē uzsūtījis Žakam Renjē un Annai, nogalina mīklainais pusjukušais barons; Korejā, t.i., vispasaules karnevālā, bezjēdzīgi mirst Renjē un Lamarns. Romēna Garī interpretācijā vēsture ir radība ar “smieklos un izsmieklā atplestu rīkli”; taču vienlaikus smiekli ir “mesli tam, ko tie nevar sabojāt”.

Diena, 04.09.1995

____________________________

Vēl par Romēnu Garī:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s