Albērs Kamī “Krišana”

Albērs Kamī. Krišana. No franču valodas tulk. Inta Geile-Sīpolniece un Baiba Zīle. R., Daugava, 1997

Albēra Kamī grāmata Krišana, kurā iekļauts viņa pēdējais pabeigtais romāns Krišana (1956) un īsprozas krājums Trimda un valstība (1957), uzsāka sēriju XX gadsimta klasiķi. Ja atceramies, ka savulaik jau tulkoti romāni Mēris un Svešinieks, tad līdz ar šo grāmatu latviski nu pieejami visi svarīgākie Kamī prozas darbi (vēl atlicis viņa pirmais romāns Laimīgā nāve, kas publicēts 1971. gadā, un nepabeigtais romāns Pirmais cilvēks — darbu pie tā pārtrauca Kāmī nāve autokatastrofā; Francijā Pirmo cilvēku publicēja tikai 1994. gadā; arī – stāsti, lugas un filozofiskie apcerējumi).

Krišana — tas ir monologs kādā Amsterdamas krodziņā, kurā Klamanss, savulaik Parīzes advokāts, tagad labprātīgs autsaiders un drūms skeptiķis, stāsta par sevi, par ceļu, ko autors nodēvējis par krišanu. Ceļš sācies sen, kara laikā, kad Klamanss izdzēris mirstoša biedra ūdeni (tas gan atklājas tikai pēdējā nodaļā), — bez, šaubām, simboliska aina, ņemot vērā gan ūdens simboliku kristietismā, gan arī romānā visdažādākajos kontekstos minēto ūdeni. Pēcāk Klamanss bijis pazīstams advokāts, t. i, persona, kuras pienākumos ietilpst aizstāvība. Taču kādu reizi viņš nav izglābis slīkstošu sievieti. No šī punkta tad arī sākusies Klamansa krišana — līdz pat kaktu advokātam un bezmaz profesionālam grēku nožēlniekam starp Amsterdamas padibenēm. Pāris rindkopās gan nav iespējams kaut aptuveni ieskicēt romāna problēmu un metaforu loku, jo Kamī rakstība piesātināta tik ļoti, ka teksts burtiski vibrē aiz saspringuma. Izrādās, nepilnu 100 lappušu īsā romānā var ietilpināt ārkārtīgi daudz: brīvība un verdzība, vainas apziņa un nevainība, meli un patiesība, spēks un vājums, vientulība un esamība sabiedrībā, piemērošanās un patstāvība utt., turklāt jāņem vērā, ka šie jēdzieni nebūt netiek, kā tas parasti pieņemts, pretstatīti, šīs dažbrīd ikdienišķās, dažbrīd metafiziskās kategorijas izrādās tikai tuvas, bet dažbrīd arī neizšķirami saplūstošas – bieži vien to jēgas tiek samainītas ar vietām, atstājot neskartus pašus jēdzienus.

Faktiski Krišana ir visai dzēlīga mūslaiku — un vairāk nekā četrdesmit gadu, kas aizritējuši kopš romāna publicēšanas, nebūt netraucē — civilizācijas kritika: par iluzoro kārtību, kas ir rietumnieciskā cilvēka esamības pamatā. Klamanss atzīst savu divkosīgo būtību – taču arī pats esamības fundaments ir divkosīgs: nav iespējams dzīvot atbilstoši paša definētajiem ētiskajiem kritērijiem. Un tas nu ir strupceļš, no kura nav izejas. Iespējams, Krišana ir pats drūmākais un bezcerīgākais Kamī darbs.

Sākotnēji autors bija paredzējis Krišanu iekļaut stāstu krājumā Trimda un valstība, tačlu darbs ieilga un stāsts galu galā izvērtās par romānu. Savukārt krājuma Trimda un valstība sešu stāstu uzmanības centrā ir trimdas motīva sešas atšķirīgas variācijas. Kamī rakstīja: “Valstība, kas arī minēta virsrakstā, ir brīva un atkailināta dzīve, kura mums atkal jāatrod, lai beidzot atdzimtu.Trimda savā veidā mums rāda ceļu uz valstību: ar vienīgo noteikumu, ka mums jāprot atteikties gan no kalpības, gan no mantkārības.” Jo sevišķi iespaidīgi un eleganti ir izstrādāta ironiskā novele Jona jeb Mākslinieks darbā – līdzība par radoša cilvēka attiecībām ar pasauli.

1957. gads — tas ir gads, kad iznāca Trimda un valstība, un gads, kad Kamī piešķīra Nobela prēmiju. Viegli iedomājamo ainu par veselas paaudzes elku, ģeniālu veiksminieku, kurš Nobela prēmiju saņem jau 44 gala vecumā, domu par rakstnieka nemitīgo augšupceļu pretī labi zināmam mērķim pavisam citādu padara ieskats Kamī dienasgrāmatās. 8. augusts. Kamī raksta: “..pirmo reizi nopietni apšaubīju savu aicinājumu. Domāju, vai nevajadzētu visu mest pie malas, patiešām. [..] Vai esmu radītājs? Man likās, ka jā. Precīzāk, likās, ka spēju par tādu kļūt. Patlaban par to šaubos, turklāt ir liels kārdinājums atteikties no šīs nemitīgās piepūles, kas mani dara nelaimīgu pat tad, kad esmu laimīgs, no šīs nelietderīgās askēzes, no šīs aklās sekošanas kaut kādam neizprotamam aicinājumam. Kāpēc līst iekšā cienījamā, godīgā mākslā? Vai tad esmu spējīgs uz to, ko sapņoju? Un, ja ne, tad kamdēļ visi šie sapņojumi? Atbrīvoties no tā visa un nodoties visādiem niekiem.”

It kā katram rakstītājan labi pazīstamas izjūtas, taču šai gadījumā interesanti ir tas, ka šīs mokošās šaubas par savu aicinājumu ir tikai divus mēnešus pirms tam, kad Kamī saņem augstāko apbalvojumu literatūrā. 17. oktobris: “Nobela prēmija. Neparasta šausmīga paguruma un skumju sajūta.”

Grāmatu Apskats, 02.1999

Romēns Garī: “Prasība veidot dzīvo kā topošu mākslas darbu”

Tā ir bezmaz kultūras likumsakarība: ja rakstnieks tiecas savu dzīvi realizēt kā, teiksim, piedzīvojumu lasāmgabalu, tad pēcgalā parasti izrādās, ka viņa personiski izdzīvotais romāns visu pārējo šā rakstnieka daiļrades devumu aizvedinājis ja ne gluži miskastē, tad vismaz vēstures aizkrāsnē. Un otrādi: gandrīz visu XX gadsimta prozas meistaru biogrāfijas, lai kādi avantūristi un robežpārkāpēji viņi būtu savos tekstos, ir pagalam vienmuļas un garlaicīgas: viņi gadu no gada dirn pie saviem rakstāmgaldiem, ir gādīgi ģimenes tēvi un ļoti lojāli un konservatīvi pilsoņi (protams, ja vien rakstniekam nav kritusi laimīgā loze piedzimt totalitārā valstī, kas izšķērdīgi uz visām pusēm bārsta ērkšķu kroņus). Trīs dižgaru panteons: Kafka, Džoiss un Prusts — vai iespējams iedomāties vēl garlaicīgākas biogrāfijas? Acīmredzot māksla dzīvot prasa tik pilnīgu atdevi, ka rakstniecības māksla mirst lēnā nāvē. Taču Romēns Garī šai ziņā ir absolūts izņēmums. Gan nejaušības, gan vēstures līkloči; gan paša pūliņi viņa biogrāfiju ir veidojuši kā apbrīnojami pilnīgu mākslas darbu. Turklāt šis dzīves mākslas paraugs nebūt nav traucējis viņu radīt vienlīdz iespaidīgus darbus literatūrā. Lūk, ko šai sakarā saka pats Romēns Garī: “..mana nosliece uz šedevru, instinktīvā prasība veidot dzīvi kā topošu mākslas darbu, kura slēptā, bet nesatricināmā loģika galu galā vienmēr būs skaistuma loģika.”

Patlaban latviskoti pieci viņa romāni: Gaisa pūķi (Vaga, 1994; tulk. S. Jaunarāja), Sievietes gaisma (Preses nams, 1995; tulk. S. Jaunarāja), Liriskie klauni (Artava, 1995; tulk. S. Tīmane), Ardievu, Garij Kūper! (Liesma, 1995; tulk. S. Madžule) un — Garī meistardarbs Solījums rītausmā (Daugava, 1995; tulk. S. Jaunarāja).

Romēns Garī, īstajā vārdā Romāns Kacevs, pēc tautības ebrejs, dzimis Krievijā 1914. gadā. Viņa māte bija aktrise, kas uz skatuves uzstājās ar pseidonīmu Ņina Borisovska; tēvs — ja ticam pašam Garī — tolaik slavenais mēmo filmu romantisko varoņu atveidotājs Ivans Mozžuhins.

Te nepieciešama atkāpe par tēmu “ticēt vai neticēt”, kas, runājot par Garī, allaž jāpatur prātā. Proti, šīs versijas autors ir pats Garī — un jo sevišķi efektīgi tā izstrādāta autobiogrāfiskajā romānā Solījums rītausmā (1960). Taču viņa pirmā sieva, angļu rakstniece Leslija Blānša, ar kuru Garī iepazinās kara laikā Londonā, kādā intervijā stāsta, ka Možzuhins gan bijis viens no viņa mātes elkiem, taču Garī tēvs patiesībā bijis kāds kažokādu tirgotājs no Tiflisas. Savukārt Otrā pasaules kara beigās, kā atzīst Garī, viņu mocījis bezmaz mazvērtības komplekss: būdams trūcīgs emigrants, tipisks sabiedrības zemāko slāņu pārstāvis, viņš piepeši sastapies ar rakstniekiem, diplomātiem, aristokrātiem, pasaules vadošajiem politiķiem. Viegli iedomāties, ka šādā situācijā top “ārlaulības prinča” versija, kura pēcāk izrādās labi iederīga viņa dzīves romānā. Turklāt, lasot Solījumu rītausmā, jāatceras, ka vispirmām kārtam tas ir romāns un tikai pēc tam autobiogrādija. Mazs piemērs. Kara laikā Garī ir lidotājs — un ar ko viņš nodarbojas? Pēc romāna izlasīšanas paliek iespaids, ka visu karu Garī valstījies hospitāļos ar aviokatastrofās gūtiem savainojumiem, slimojis ar vēdertīfu, publiskajā namā slēpies no policijas, duelējies ar poļu virsniekiem utt. — vārdu sakot, darījis tieši to, par ko nekādā gadījumā nevarētu saņemt Goda leģiona ordeni (tas ir augstākais apbalvojums Francijā) un vēl jo mazāk – Atbrīvošanas krustu (šis ordenis ir piešķirts tikai 1066 cilvēkiem, kam patiesi lieli nopelni Francijas atbrīvošanā). Tas nozīmē, ka īstenībā Garī noklusējis savus pieredzējumus, tostarp arī iepazīšanos ar Lesliju Blānšu, kaut gan citādā ziņā viņa seksuālā grāmatvedība atspoguļota ļoti uzskatami; precīzāk — izvēlējies tos, kas atbilst viņa iecienītās liriskās groteskas poētikai (romāna Liriskie klauni virsraksts labi raksturo viai Garī daiļradi). Jo Solījums rītausmā patiesībā nav nedz romāns par karu, nedz autobiogrāfija, bet gan veltījums Garī ekstravagantajai un ārkārtīgi kolorītajai māmiņai, kura jau bērnība nerimās iegalvot ka viņš būšot rakstnieks, Francijas sūtnis, Goda leģiona ordeņa kavalieris, Nobela prēmijas laureāts. Māmiņas paredzējumi piepildījās, izņemot pēdējo.

Romēns Garī “Liriskie klauni”

Nepieklājīgi skaists romāns

Romēns Garī. Liriskie klauni. No franču valodas tulkojusi Silvija Tītmane. R., Artava, 1995

image Romēns Garī (1914 — 1980) gluži negaidīti izpelnījies mūsu izdevēju ievērību. Nepilna gada laikā dažādos apgādos iznākuši trīs viņa romāni: Gaisa pūķi (Vaga, 1994), Sievietes gaisma (Preses nams, 1995) un nupat — Liriskie klauni. Iespējams, šī ievērība izskaidrojama ar to, ka Garī prozu var uztvert kā literatūras zelta vidusceļu: no vienas puses, viņa romāni ir sižetiski meistarīgi izstrādāti un stāsta par mīlestību, no otras — tā ir patiesi augsta līmeņa proza, kam nav nekāda sakara ar mīlestības romānu masu produkciju.

Šie trīs latviskotie romāni sacerēti Garī mūža nogalē, ārkārtīgi piesātinātā laikposmā, kad viņš jau bija radījis savu dubultnieku Emīlu Ažāru (1974) un kad sešos gados publicēja piecus romānus ar savu vārdu un četrus — kā Emīls Ažārs, turklāt izpelnīdamies Gonkūru prēmiju.

Kritika tolaik uzskatīja, ka Garī daiļrade atrodas Ažāra romānu ēnā; grāmatā Emīla Ažāra dzīve un nāve, kas iznāca gadu pēc Garī pašnāvības, viņš rakstīja: “Mani ir sasniegušas baumas,ka smalko aprindu pusdienās ne reizi vien žēlojuši nabaga Romēnu Garī, kurš droši vien skumst un mazliet apskauž sava radinieka Emīla Ažāra (Ažāra lomu spēlēja Garī brāļadēls Pols Pavlovičs — G.B.) meteorisko parādīšanos pie literatūras debesīm, ka viņa paša zvaigzne ir norietējusi.” Liriskie klauni (1979), viens no pēdējiem Garī romāniem, gan ne par kādu norietu neliecina.

Andrē Malro “Valdnieku ceļš”

Ceļš bez valdniekiem

Andrē Malro. Valdnieku ceļš. Romāns. No franču valodas tulk. Skaidrīte Jaunarāja. R., Preses nams, 1995

Andrē Malro (1901— 1976), pastudējis arheoloģiju un orientālistiku un publicējis pirmo grāmatu, 1923. gadā devās uz Kambodžu Taču tur nākamais Otrā pasaules karaVaronis un Francijas kultūras ministrs (1959 — 1969) nebūt neķērās pie džungļos apslēpto budisma arhitektūras pieminekļu izpētes vai primitīvo kalniešu cilšu antropoloģijas izzināšanas. Viņš gluži vai komiskā barbarismā no kāda pamesta khmeru tempļa izlauza trīs iespaidus bareljefus, ko bija paredzējis iztirgot bagātiem kolekcionāriem (par to, cik šāda tirdzniecība tirdzniecība bijusi ienesīga, rakstīts Valdnieku ceļa sākumā). Diemžēl avantūra noslēdzās neveiksmīgi — Malro arestēja un piesprieda viņam trīs gadus cietumsoda. Soda termiņš tika stipri saīsināts, pateicaties ietekmīgu labvēļu gādībai.

Arī Valdnieku ceļā (1930) Klods (aizdomīgi līdzīgs autoram) un prātnieciski noskaņotais dēkainis Perkens dodas dziļi džungļos pamesto tempļu skulptūru meklējumos. Bareljefu izkalšana no tempļa sienas izklāstīta tik sīki, ka ir skaidrs — tas darīts, vadoties no personiskās pieredzes. Šie fakti un, protams, vēl eksotiskās Indoķīnas vides apraksti tad arī, šķiet, ir visi autobiogrāfiskie elementi, kas atrodami romānā. Jo — Valdnieku ceļš nebūt nav piedzīvojumu lasāmgabals, kurā autors būtu efektīgi izklāstījis savus ceļojumus un pieredzējumus.

Turpināt lasīt

Žans Pols Sartrs “Nelabums”

Mazs komentārs kādai XX gadsimta sērgai

Žans Pols Sartrs. Nelabums. Romāns. No franču val. tulk Skaidrīte Jaunarāja. R., Artava, 1994

XX gadsimta sērga – šoreiz runa būs par nelabo dūšu, kas apsēdusi Antuānu Rokantēnu no Žana Pola Sartra (1905 – 1980) romāna Nelabums (l938). Apgāds Artava izdarījis svētīgu darbu, šo nu jau krietnu laiku manuskriptā padzīvojušo Skaidrītes Jaunarājas tulkojumu publicēdams sērijā Nobela prēmijas laureāti. Te nepieciešami daži precizējumi. Prēmija gan tika piešķirta 1964. gadā, taču Sartrs, nevēlēdamies pieņemt viņa kritizētās sociālās sistēmas apbalvojumu, no tās atteicās; tomēr viņu – līdzīgi Pasternakam, kuru no Nobela prēmijas piespieda atsacīties dažus gadus vēlāk — arī pieņemts minēt laureātu skaitā. Otrkārt, tas, ka Sartram piešķīra Nobela prēmiju zināmā mērā ir kuriozs, jo viņa darbība daiļliteratūrā drīzāk bija epizodiska un ne vienmēr veiksmīga. (Starp citu, tas nav vienīgais kuriozs Nobela prēmiju literatūrā piešķiršanas vēsturē — jau 1902. gadā par literātu pārkvalificēja vēsturnieku Teodoru Momzenu, kurš trīsdesmit gadus strādāja pie daudzsējumu Romas vēstures; 1908. gadā Nobela prēmiju literatūrā saņēma mūsdienās tikpat kā aizmirstais vācu filozofs Rūdolfs Eikens, tāpat Nobela prēmijas literatūrā laureāti ir filozofi Anrī Bergsons (1927) un Bertrans Rasels (1950), un pat Vinstons Cērčils (1953), kura vienīgā saskare ar literatūru bija viņa memuāri.) Bez Nelabuma Sartrs sarakstījis gadu vēlāk izdoto stāstu krājumu Siena, nepabeigtu — no trīs sējumiem sastāvošu — tetraloģiju Brīvības ceļi (1945 — 1949), kuru kritika vērtējusi vairāk nekā skeptiski, un vairākas lugas. Pēc 1951. gada viņš prozā un dramaturģijā pārstāja darboties; izņēmums bija mazais autobiogrāfiskais romāns (varbūt precīzāk būtu to dēvēt par eseju) Vārdi” (1964). Vēl Sartrs rakstīja literatūrkritiskas un literatūrfilozofiskas apceres, kas sakopotas desmit Situāciju krājumos (1947 — 1976), grāmatas par Bodlēru, Flobēru, Ženē, grāmatu Kas ir literatūra? (1947), kurā skaidrota “angažētās literatūras” koncepcija. Savukārt kā filozofs Sartrs sarakstīja vairākus darbus, starp kuriem nozīmīgākais ir Esamība un nekas (1l943). Domājams, Nobela prēmiju Sartram piešķīra nevis kā literātam, bet gan drīzāk kā kultūrfilozofiskās domas pārstāvim, vairāku paaudžu elkam. Un vēl kāda savdabīga nianse. Liekas, šis ir vienīgais gadījums, kad Nobela prēmiju saņēmušas divas izcilas personības, kas cēlušās no vienas ģimenes — 1952. gadā Nobela miera prēmiju piešķīra Albertam Šveiceram. Sartra vectēvs no mātes puses Šarls Šveicers bija Alberta Šveicera tēvabrālis.

Nelabums nebūt nepieder pie pasaules diždarbu klāsta, un arī tā iespaids uz literatūru ir bijis visai īslaicīgs. Romāns ir pārāk “izskaitļots”, tas paredzēts vairāk analītiķim nekā lasītājam (par ko liecina arī milzīgais prātniecisko interpretāciju daudzums) — eksistenciālisma evaņģēlijs profāniem. Turklāt pārlieku uzmācīga ir paša Sartra ideju klātbūtne. Te gan jāpiezīmē, ka “idejiskums” bija viens no Sartra daiļrades stūrakmeņiem — krasi atdalīdams prozu no poēzijas, viņš raksta, ka “proza savā būtībā ir utilitāra”; arī Nelabumā teikts: “Nedrīkst uzticēties literatūrai. Ir jāraksta tā, kā vārdi rodas, tos nemeklējot.” Vispirmām kārtām Nelabums ir teksts, kas iezīmē vienu no XX gadsimta literatūrfilozofiskās domas mezglpunktiem, un tikai pēc tam tas realizējas kā intelektprozai pieskaitāms romāns.

Nelabums veidots kā Rokantēna dienasgrāmata, kurā viņš pedantiski sīki apraksta savas uzturēšanās pēdējo mēnesi provinciālajā pilsētiņā Buvilā (par tās prototipu Sartram kalpojusi Havra, kurā viņš trīsdesmito gadu sākumā bijis filozofijas pasniedzējs). Rokantēns raksta grāmatu par kādu maznozīmīgu XVIII – XIX gadsimta intrigantu; tas ir pasaules klaidonis, rantjē (persona, kas pārtiek no procentiem, ko ienes viņa kapitāls), līdz ar to zināmā mērā sabiedrības aut saiders — katrā ziņā vientuļnieka loma viņam ir tuva. Diezgan savdabīgi veidojas Rokantēna kontakti ar lietām un pasauli, pareizāk sakot, šīs attiecības drīzāk raksturo kontaktu trūkums — gan starp Rokantēnu un pasauli, gan arī starp lietām (šo īpatnību atspoguļo Sartra rakstība — milzīga uzmanība veltīta nebūtisku detaļu aprakstam, t. i., Rokantēns pasauli it kā redz pārāk kontrastainu un pārāk detalizētu). Līdz ar to Rokantēnam nepārtraukti rodas problēmas ar vārdu lietošanu: “Lietas ir atbrīvojušās no saviem vārdiem. (..) Esmu viens bez vārdiem un bez aizsardzības”; “es cīnos pret vārdiem”; “kā lai es to pasaku vārdiem?” Tā ir viena no pirmajām slimības pazīmēm.

Savukārt pati slimība — tas ir Nelabums (ar lielo burtu), kas pārņem Rokantēnu negaidīti un gluži vai ne no kā. Pamazām viņam pat izdodas saplūst ar Nelabumu (“… es to vairs neuztveru kā ciešanas, tā vairs nav slimība vai pārejoša krīze: tas esmu es.”). Kas tad īsti ir šis Nelabums? Atbilde uz šo jautājumu lasāma 157. – 145. lpp., kur Sartrs pārstāj būt romānists un kur parādās jau krietni novecojušā, Nobela prēmijas ēnas apdvestā filozofijas patriarha aprises. Rokantēns ir uzdūries kaut kam ārkārtīgi būtiskam, kaut kam sākotnējam, ko viņš nosauc par eksistenci un tālāk mokoši pūlas atrast — vai atšifrēt — šā vārda jēgu: eksistence “ir te, ap mums, mūsos, mēs paši, nav iespējams izteikt pāris vārdu, nerunājot par to, bet galu galā to nemēdz sasniegt. Kad es par to it kā domāju, vajadzēja pieņemt, ka nedomāju ne par ko, galva man bija tukša vai arī galvā bija viens vienīgs vārds — “būt”“ (šī pasāža stipri vien atgādina austrumnieku meditācijas aprakstu). No šejienes izriet tas, ka Rokantēns apzinās esam sevi “lieku”: “Nepamatots ir viss — šis parks, šī pilsēta un es pats. Kad nonākam pie tā apzināšanās, sametas šķērmi ap dūšu (..); tad ir klāt Nelabums”; vēl vairāk — viņa uztverē “lieka” ir arī visa pasaule: “Un tieši tas mani kaitināja: pilnīgi skaidrs, ka tai, bezveidīgajai kūniņai (t. i., pasaulei), nav nekāda iemesla eksistēt. Bet tai nebija arī iespējams neeksistēt.” Tas nozīmē, ka nav iemesla vai pamata eksistēt, eksistence ir absurda. Citiem vārdiem — Nelabums nav nekas cits kā eksistenciāla absurda apjausma.

Tātad Nelabuma uzmanī. bas centrā ir viens no “mūžīgajiem jautājumiem” — “kāpēc mēs esam?”, uz kuru atbildes meklējuši — mēģinājuši formulēt — pagātnes domātāju leģioni, izmisīgi pūlēdamies izvairīties no tautoloģijas “mēs esam tāpēc, ka mēs esam”. Taču tikai XX gadsimts pieļāva iespēju, ka atbildes var arī nebūt — ka eksistencei patiesi nav ne pamata, ne iemesla. Līdz ar to nav jēgas meklēt atbildes arī uz šiem “mūžīgajiem jautājumiem”. Tomēr šai problēmai ir arī cits aspekts. Jautājums “kāpēc mēs esam?” pirmām kārtām ir lingvistiska konstrukcija, un grūti pateikt, ciktāl tā pastāvēšanas iespējamību radījusi cilvēka apziņa, ciktāl — valodas likumsakarības. Domājams, tieši tāpēc Nelabumā tik liela uzmanība pievērsta tam, ka ar valodas līdzekļiem eksistences jēdzienu nav iespējams atšifrēt: “Paskaidrojumu un pamatojumu pasaule nav eksistences pasaule”; “eksistēt nozīmē tikai būt te, neko vairāk; eksistējošie parādās, reizēm ļauj sevi satikt, bet nekad tos nevar izsecināt.” Varētu teikt, ka Nelabumu — un arī Nelabumu — ir radījusi ne tik daudz eksistenciālā absurda apziņa, cik valodas nespēja atbildēt uz pašas radītajiem jautājumiem. Būtībā Sartrs visaptverošo eksistences jēdzienu ir pretstatījis (vai pacēlis pāri) visai pārējai valodai; līdz ar to romāna centrālo problēmu iespējams formulēt arī citādi: kā savienot pasauli ar vārdu, lai neizsauktu Nelabumu. Šī tēma romānā gan nav īpaši akcentēta, jo, to izvēršot, Nelabums pārvērstos pavisam citā romānā.

No eksistenciālā absurda Rokantēns (un arī Sartrs) redz trīs izejas. Nelabuma sižetu veido šo trīs tradicionāli vispārpieņemto izeju analīze un noliegums. Pirmkārt, iespējams kļūt par godājamu pilsoni, taču tas nozīmē iemist pasaulē, kurā personību aizvieto obligātā sociālo lomu spēle; turklāt tas nozīmē zaudēt brīvību (brīvības un līdz ar to atbildības tēmas Sartrs pagaidām tikai aizskar; dziļāk tās analizētas viņa turpmākajos darbos). Godājami pilsoņi ir melīgi attiecībā gan pret sevi, gan pret citiem un kā tādi pelnījuši tikai ironiju. “Nelieši!” — tā Rokantēns formulē savu slēdzienu pēc Buvilas pilsoņu portretu galerijas apskateis. Tālāk — mīlestība. Nelabumā šī izeja jaušama pavirši izstrādātajā Annijas tēmā. Sartra traktējumā arī mīlestība ir tik cieši saistīta ar meliem, ka kļūst par viltus izeju, acu apmānu. Visbeidzot — vispārcilvēciskais humānisms, ko romānā pārstāv autodidakts (manuprāt, brīnišķīgākais Sartra atradums šajā grāmatā — autodidakts gadiem sēž bibliotēkā un aizrautīgi izglītojas, lasīdams pilnīgi visas grāmatas tā, kā tās izkārtotas — alfabēta secībā; pēc vairāku gadu darba viņš ticis jau līdz burtam “L”). Tomēr izrādās, ka humānisms savā dziļākajā būtībā ir melīgs – tā ir visai sāpīga šķelšanās starp humānisma propagandētajiem ideāliem un personības instinktiem, emocijām un tieksmi pēc brīvības (autodidakts izrādās homoseksuālists,kas, saprotams nonāk pretrunā ar humānisma idejām). Raksturīgi, ka tieši Rokantēna saruna ar autodidaktu rada visasāko Nelabuma lēkmi.

Galu galā Rokantēns pieņem Nelabumu — un tieši šis “laimīgo beigu” garā ieturētais noslēgums liekas vismehāniskākais elements visā romānā: klausoties kādu džeza melodiju, Rokantēns atklāj “ārpuspuspriekšmetiskumu”, t. i., to, kas atrodas ārpus eksistences — kas nevar būt absurds tālab, ka nemaz neeksistē. Viņš iecer uzrakstīt, romānu, kurā “aiz lappusēm varētu nojaust kaut ko tādu, kas neeksistē, kas ir pāri eksistencei”; romānam vajadzētu “iedvest cilvēkiem kaunu par viņu eksistenci”. Te, bez šaubām, Rokantēns jau runā par Sartra sacerēto romānu Nelabums. Kopumā rodas iespaids, it kā Sartrs, romāna gaitā pārlieku dziļi ieniris eksistenciālā absurda ūdeņos, noslēguma pēkšņi būtu izpeldējis XIX gadsimta sākumā starp romantisma laikmeta filozofiem. Taču tas necik nemazina Nelabuma vērtību, jo, kā jau teikts, tas iezīmē vienu no XX gadsimta garīgās domas mezglpunktiem.

Labrīt, 20.07.1994