Augusts Bīlenšteins “Kāda laimīga dzīve”

Bīlenšteins un latvieši

Augusts Bīlenšteins. Kāda laimīga dzīve. No vācu val. tulk. Lūcija Kazeniece. R., Rīgas multimediju centra apgāds, 1995

Mūsdienās tikpat kā piemirstā vācu mācītāja Augusta Bīlenšteina (1826 — 1907) autobiogrāfija, gluži vai pārgalvīgi nodēvēta par Kādu laimīgu dzīvi, publicēta Rīgā 1904. gadā vācu valodā; šis ir grāmatas pirmais tulkojums latviski. Grāmata ir diezgan sausa, stilistiski rūpīgi noslīpēta, piesātināta ar tikai pašam autoram svarīgu atgadījumu aprakstiem; tajā jūtama ne tikai pārspīlēta godbijība pret šīssaules varenajiem, pret tituliem un amatiem, bet arī žēlošanās par zudušajiem «vecajiem labajiem laikiem», kad «vietējā tauta bija pieradusi pie padevības un godbijības, tās uzticēšanās muižas lielajai un visumā taisnīgajai vēl nebija sagrauta un kad «tautu vēl nebija pārņēmis nacionālais žvingulis». Kāda laimīga dzīve ir tieši tāda, kādu mēs varam iedomāties pagājušā gadsimta provinces mācītāja autobiogrāfiju. Autobiogrāfijas žanrs nosaka savus likumus, un tos Bīlenšteins ir izpildījis tik perfekti, ka nudien nav skaidrs, ko īsti viņš varētu būt noklusējis.

Taču citā ziņā Kāda laimīga dzīve ir vērtīga grāmata. Proti, tā izjauc trafareto ainu, kādu, apcerot tautiskās atmodas laikmetu, rāda vēstures mācību grāmatas, un uz šķietami pašsaprotamām lietām ļauj paraudzīties no cita skatpunkta (teiksim, nudien nav gadījies lasīt, ka kāds Ausekli pieskaitītu «latviešu ekstrēmajiem nacionālisti ka to dara Bīlentšteins).

Būtībā visa Bīlenšteina dzīve un darbība, atskaitot mācības Vācijā un studijas Tērbatā, bija saistīta ar Latviju un latviešu kultūru. Sācis kā mācītājs Jaunauces latviešu draudzē (starp citu, viņš sprediķoja latviski), Bīlenšteins pēcāk nodevās rūpīgām latviešu valodas studijām (zinātnisko pamatu viņš bija guvis pie pazīstamā vācu filologa Jākoba Grimma), kuru rezultātā tapa fundamentāla latviešu gramatika un daži mazāka apjoma darbi. Daudzus gadus Bīlenšteins strādāja pie Bībeles teksta modernizācijas; būdams vācietis, viņš centās iznīdēt no latviešu valodas bezgala daudzos ģermānismus (viņš, piemēram, «h» vietā sāka lietot garumzīmi). Apceļodams visu Latviju, Bīlenšteins vāca folkloras un etnogrāfijas materiālus (tautasdziesmas, starp tām, 7000 paša Bīlenšteina savāktās, tika izdotas 1874. — 1875. gadā; krājums 1000 latviešu mīklas — 1881. gadā).

Starp citu, Bīlenšteina tautasdziesmu raksturojums ir ļoti precīzs «..šo īpatnējo dzejolīšu jēga ir vispirms jāuzmin», t.i., tautasdziesmas iespaido nevis kā «sižets» vai «vēstījums», bet gan kā jēdzienisks veselums, metafora; tautasdziesmu nav iespējams izstāstīt saviem vārdiem. Un vēl viens interesants Bīlenšteina atzinums: latviešu mīklas spēj atminēt tikai latvieši paši — tulkojumā tās zaudē jebkādu jēgu.

Bīlenšteins kā viens no pirmajiem sāka pētīt dialektu lietošanas apgabalus un noteica arī visas latviešu valodas izplatību, līdz ar to iezīmēdams arī Latvijas etniskās robežas. Savukārt vietvārdus viņš vāca un pētīja, lai uzzinātu, «kā dažādās valodās runājošās tautas ir apdzīvojušas šo zemi senvēstures laikmetā» (šī tiem laikiem progresīvā metode, tagad dēvēta par lingvistisko arheoloģiju, tiek izmantota joprojām). Vēl Bīlenšteins meklēja pilskalnus, sarakstīja plašu apcerējumu par Latvijas senajām koka ēkām u.c. Grāmatas pēcvārdā Jānis Stradiņš Bīlenšteina vārdu pamatoti ierindo blakus Mancelim, Fīrekeram, abiem Stenderiem.

Tātad — no vienas puses, Bīlenšteins bija patiess «latviešu lietas entuziasts”. Taču, no otras puses, viņš rakstīja: lai latvietis kāptu uz augšu, viņam nāksies izšķirties — «proti (..) pieslieties krievu tautībai valodā un tikumos, varbūt arī konfesijā, vai arī pāriet vācu tautībā». Tāpat nevar piekrist gluži vai kuriozajai frāzei par to, ka «jebkurš no vācu mācītājiem latviešiem ir bijis latvietis» (vācot folkloru, Bīlenšteinam laikam gan nenācās saskarties ar tautasdziesmām un anekdotēm, kurās apcelti vācu mācītāji). Vēl varētu stāstīt par to, ka Bīlenšteins diezgan negatīvi izteicās gan par sieviešu izglītību, gan par jaunlatviešu kustību (šeit gan nav īsti skaidrs, kurš metis pirmo akmeni — Bīlenšteins kā Latviešu Avīzes redaktors un Latviešu literārās biedrības priekšsēdis vai paši tautiskās atmodas darbinieki), gan pret «nihilistiem» no Jaunās strāvas. Jāpiezīmē, ka dažkārt Bīlenšteina skepse nebija bez pamata — piemēram, runājot par jaunlatviešu mēģinājumiem izveidot nacionālo dievību panteonu, ko erudītais Bīlenšteins uzreiz atšifrēja kā galīgi aplamus.

Slēdziens, domājams, ir skaidrs: tautiskās atmodas laikmetu nebūt nevar modelēt kā situāciju, kurā vienā barjeras pusē stāv īstenticīgie latvieši, bet otrā — viltus pravieši vācu mācītāji. Un, ja vēl atceramies, ka Bīlenšteins aktīvi cīnījās pret rusifikācijas tendencēm, bet daži latvieši tās izmantoja, lai vērstos pret vācu muižniecības varu, šī situācija sarežģās vēl vairāk. Tieši tāpēc Kāda laimīga dzīve ir lieliska liecība šim apbrīnojami sarežģītajam un, izrādās, joprojām mīklainajam laikmetam Latvijas vēsturē.

Diena, 25.09.1995

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s