Klaivs Steiplzs Lūiss un viņa Nārnijas hronikas

Klaiva Steiplza Lūisa vārds latviešu lasītājiem gluži svešs nav — pirms da­žiem gadiem Sprīdītis izdeva viņa pa­saku romānu Lauva, ragana un drēbju skapis, kas ir Nārnijas hroniku otrā grāmata. Bez tam presē publicēti daži fragmenti no viņa reliģiskajiem apce­rējumiem. Nārnijas hronikas, kop­skaitā septiņas grāmatas, ir viens no tiem unikālajiem darbiem, kurus ar vienlīdz lielu interesi var lasīt ij bērni, ij pieaugušie; vēl vairāk — arī literatūr­zinātnieki, mitoloģijas pētnieki un teo­logi to var izvēlēties par savu pētījumu objektu. Un ir jau izvēlējušies: Anglijā un ASV publicētas daudzas monogrā­fijas par Lūisu, viņa grāmatām, Nār­nijas hronikām un to iespaidu uz pa­saules literatūru. Starp citu, ja runājam par ietekmēm, tad viens piemērs zi­nāms katram jau kopš bērnības — Astridas Lindgrēnes Brāļus Lauvassirdis neapšaubāmi ierosinājušas tieši Nārnijas hronikas. Un, šķiet, arī Ursulas Le Gvinas Jūrzemes cikla romāni tapuši ne bez Lūisa līdzdalības.

Tātad — Klaivs Steiplzs Lūiss (1898 – 1963). No vienas puses, tipisks “kabineta zinātnieks”, Oksfordas, vēlāk Kembridžas univer­sitātes profesors, īsti angliski konser­vatīvs cilvēks, no otras — dedzīgs kristietisma aizstāvis, kurš pūlējās izveidot visiem saprotamu un veselajā saprātā sakņotu kristīgās ticības koncepciju. Lūisa biogrāfijā nav daudz ievērības cienīgu notikumu (ja neskaita to, ka Pir­mā pasaules kara laikā viņš krietnu laiku pavadīja frontē). Taču tas nozīmē, ka daudz lielāku jēgu — un līdz ar to arī ietekmi uz viņa darbiem — iegūst no pirmā acu uzmetiena nebūtiski un gluži ikdienišķi fakti un notikumi, pie kuriem vērts pakavēties sīkāk.

Lūiss piedzima un līdz sešpadsmit gadu vecumam dzīvoja Īrijā, Belfāstā. Un jau šeit sākās notikumi, kas cieši saistīti ar viņa vēlāko daiļradi. Kad Lūisam bija deviņi gadi, no vēža nomira viņa māte, un tas atstāja satriecošu iespaidu uz Nārnijas hroniku autoru. Pirmkārt, Dievs viņa lūgšanas nebija uzklausījis — un Lūiss uz vairākiem ga­du. desmitiem kļuva ateists. Otrkārt, lasītāji, kuri jau lasījuši Burvja māsas­dēlu, zina, ka arī grāmatā aprakstītā Digorija māmiņa ir smagi slima, taču pretstatā Lūisam Digorija pūles viņu izglābt — protams, ar pārdabisku spēku palīdzību — izrādās sekmīgas. Tālāk: jau bērnībā Lūisu ieinteresēja ģermāņu un skandināvu mitoloģija; viņš pat sa­cerēja kādu traģēdiju, veidotu pēc vecskandināvu mītu motīviem. Arī šo inte­resi der atcerēties, lasot Nārnijas hronikas. Un trešais fakts: Lūisu, kurš bija pagalam viduvējs skolnieks, iestāj­eksāmeniem universitātē sagatavoja profesors V. T. Kērkpatriks, liels skep­tiķis un Šopenhauera cienītājs, kurš vēlāk kļuva par Burvja māsasdēlā aprakstītā Digorija Kērka, neteiksim, prototipu, bet vismaz ierosinātāju (par to liecina izteikums Burvja māsasdēla pēdējā lappusē: “..kad Digorijs bija pāri pus­mūžam un jau kļuvis par slavenu zināt­nieku, profesoru un ievērojamu ceļotā­ju..”; vēl viens moments — Burvja mā­sasdēlā aprakstītie notikumi risinās laikā, kad profesors Kērkpatriks bijis apmēram Digorija vecumā; un vēl: jau pieaugušais Kērks-Kērkpatriks parādās Lauvā, raganā un drēbju skapī, cikla noslēdzošajā grāmatā Pēdējā kauja un vienā no Lūisa pieaugušajiem pare­dzētajiem romāniem).

Nākamais posms. Tikko Lūiss uzsāka mācības Oksfordas universitātē, viņu iesauca armijā un 1918. gadā Francijā ievainoja. Taču vēl pirms tam Lūiss bija iepazinies un iedraudzējies ar kāda cita kareivja — Pedija Mūra māti. Drīzumā Mūrs gāja bojā, bet Lūiss kļuva par viņa mātes audžudēlu, parei­zāk sakot, dēla aizvietotāju. Sākotnēji tik patīkamā un jaukā sieviete pēcāk izrādījās reti agresīva, valdonīga un egocentriska būtne. Tas var likties neti­cami, bet Lūiss viņas garīgo teroru pa­cieta vairāk nekā trīsdesmit gadu. Domājams, šī sieviete ierosinājusi radīt Burvja māsasdēlā aprakstīto pasakaini skaisto un tikpat pasakaini ļauno un varaskāro raganu Džeidisu, kura ne reizi vien parādīsies arī Nāmijas hro­niku turpmākajās grāmatās.

Tagad pārlēksim desmit gadiem, kuru laikā Lūiss pabeidza universitāti, ļoti veiksmīgi sāka veidot savu pasnie­dzēja un literatūrpētnieka karjeru un publicēja divus dzejoļu krājumiņus, kuri nekādu ievērību neizpelnījās (vien jāpiebilst, ka Lūiss tos parakstīja ar pseidonīmu Klaivs Hamiltons; Hamiltone bija viņa mātes meitas uzvārds). Lūisa rakstnieka darbība aizsākās 1931. gadā — tūlīt pēc tam, kad viņš no jauna pievērsās kristietismam. Šis lūzums viņa pasaules uzskatā noteica visu turpmāko Lūisa dzīvi un tieši ie­spaidoja viņa darbus. Taču te uzreiz lasītājs jānomierina — Lūiss nebūt ne­pieder pie kristīgajiem grafomāniem, kuri par literatūras galveno uzdevumu uzskata sprediķošanu, ticības dogmu ilustrēšanu un pliekanu alegoriju kon­struēšanu. Īstenībā tikai no rakstnieka talanta atkarīgs tas, vai viņš par primā­ro uzskata bezjēdzīgu moralizēšanu vai literāra teksta radīšanu. Lūiss sa­rakstīja grāmatu virkni, kurā mēģināja izveidot “vienkārši kristietisma” kon­cepciju — izlīdzināt atšķirības starp atsevišķām konfesijām (Vienkārši kristietisms, Brīnums, Ciešanas, Mī­lestība, Pārdomas par psalmiem — šīs grāmatas joprojām tiek izdotas visā pasaulē).

Tagad par to, kā tapa Nāmijas hro­nikas. Viens no Lūisa tuvākajiem draugiem bija Čārlzs Viljamss (1886 — 1945). Šis vārds latviešu lasītājiem neko neizsaka (starp citu, tāpat kā an­gļu — pat prominentās literatūras en­ciklopēdijas viņam atvēl labi ja pāris rindiņu). Viljamss bija karaļa Artura un Svētā Grāla leģendu izcelsmes speciā­lists un dzejnieks, kurš poētiskā formā mēģināja interpretēt viduslaiku teik­smas. Toties otra Lūisa drauga vārds ir labi pazīstams arī mums — tas bija fantasy žanra ģēnijs Dž. R. R. Tolkīns (1892 – 1973), kura Hobits latviski izdots 1991. gadā, bet jau paredzamā nākotnē iznāks Gredzena brālība. Šīs trīs personības līdz ar kolēģu un domubiedru grupu turpināja tā saucamo Inklingu tradīciju. Sākot­nēji Inklingi bija kaut kas līdzīgs jauno literātu klubam, taču trīsdes­mito gadu sākumā klubs pama­zām pačibēja un nu otrdienās un ceturtdienās notika cienījamu profesoru sarunas un diskusijas (nosaukumu nolēma saglabāt, jo Lūisam ļoti patikusi vismaz trīs­kāršā vārdu spēle: ink — tinte, inkling — nojauta; bez tam ir jūtama semantiska saikne ar vecislandiešu Sāgu par Inglingiem, kura aptuveni norāda virzienā, kādā lie­lākoties ritēja Inklingu grupas sarunas). Un, lūk: dažkārt trīs Oks­fordas universitātes korifeju (ne­aizmirsīsim, ka Tolkīns bija lingvis­tikas, seno valodu un Beovulfa spe­ciālists, bet Lūiss sarakstījis vairākas grāmatas par viduslaiku literatūru, no kurām ievērojamākā — Mīlestības alegorija (1936), kurā apcerēti vidus­laiku literatūras kurtuāzie motīvi) saru­nas atstāja augstās mitoloģijas, teo­loģijas un mistikas sfēras un kļuva drusku ēverģēlīgas. Tolkīns sāka lasīt pasaku, kuru bija sacerējis par prieku saviem bērniem un kura sākās ar sla­venajiem vārdiem: “Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits.” Pārējie Inklingi pie­runāja Tolkīnu pabeigt pasaku un ie­sniegt to publicēšanai (Hobits iznāca 1937. gadā). Tolkīnam šī blēņoša­nās tik ļoti iepatikās, ka turpmākajos 18 gados viņš visu brīvo laiku veltīja Gredzena brālības sacerēšanai. Vil­jamss lasīja dzeju un noveles, savukārt Lūiss gausi un ilgi radīja savas Nārnijas hronikas (bērnu viņam nebija, tālab tieši Inklingi uzskatāmi par pa­saku epopejas ierosinātājiem — un zināmā mērā arī par līdzautoriem).

Noslēdzošā epizode. 1955. gadā Lūiss kļuva par Lielbritānijas Zinātņu akadēmijas locekli. Nedaudz vēlāk viņš beidzot atrada sava mūža lielo mī­lestību, amerikānieti Džoju Grišemu. Diemžēl viņa bija slima ar kaulu vēzi; pēc laulībām, kas notika hospitālī, viņas stāvoklis brīnumainā kārtā strauji uz­labojās, taču kopdzīve ilga tikai trīs gadus. 1960. gadā Džoja Grišema nomira; vēl pēc trim gadiem viņai uz Nārniju sekoja arī Lūiss.

Nārnijas hronikas tika publicētas piecdesmitajos gados, gandrīz vienlai­kus ar Tolkīna Gredzena brālību. Cik­lā ietilpst septiņi sējumi. Vispirms iznā­ca Lauva, ragana un drēbju skapis (1950); tai sekoja Kaspijas princis (1950), Rīta ceļinieka brauciens (1952), Sudraba krēsls (1953), Zirgs un tā zēns (1954) un tikai 1955. gadā Burvja māsasdēls, kurš kļuva par ciklu ievadošo grāmatu un kurā stāstīts, kā un kāpēc radās šī pasaku pasaule — Nārnija. Ciklu noslēdz Pēdējā cīņa (1956).

Grāmatu Apskats, 18/19.1996

______________________

Vēl par Nārnijas hronikām:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s