Elena Kušnere “Tomass Vārsmotājs”

Elena Kušnere. Tomass Vārsmotājs. No angļu val. tulk. Amanda Aizpuriete. R., Hekate, 1997

Apgāds Hekate publicē darbus, kas piederīgi fantāzijas žanram. Ir iznākušas Ursulas Le Gvinas Jūrzemes sērijas četras grāmatas. Nu — amerikāņu rakstnieces Elenas Kušneres romāns Tomass Vārsmotājs, kas 1991. gadā saņēmis Pasaules fantāzijas godalgu un Mitopoētikas biedrības Fantāzijas godalgu — augstākos apbalvojumus šai žanrā (Mitopoētikas biedrības Fantāzijas godalgu piešķir par darbiem fantāzijas žanrā, kas ieturēti “Inklingu garā”, t. i., turpina Tolkīna un K. S. Lūisa tradīciju, bet pati godalga — tā ir Lūisa Nārnijas hronikās aprakstītā lauvas Aslana skulptūriņa; godalga tiek pasniegta katru gadu Lūisam veltītās konferences noslēguma banketa laikā).

Elena Kušnere (1955) nepieder daudzrakstītājām. 1987. gadā iznāca viņas pirmais romāns Zobena smaile, 1990. — Tomass Vārsmotājs. Vēl viņa ir publicējusi īsprozu un vairākas senu teiksmu adaptācijas sērijā Izvēlies pats savu piedzīvojumu.

Ja reiz fantāzija, tad nepie­ciešama pasaule, kurā līdzās pastāv reālais un maģiskais. Šoreiz autore izvēlējusies viduslaiku Angliju, šķiet, aptuveni XII – XIII gadsimtu: mazliet drūmas, bet ļoti ticamas ainas iz tiem laikiem, kad tikai dažs mūks pieprata lasītmākslu, bet lordus un karaļus priecēja klejojošie menestreli. Ap to laiku radās arī balāde par menestrelu Tomasu Vārsmotāju, kuru uz septiņiem gadiem nolaupījusi elfu karaliene. Šī balāde ir romāna sižeta pamatā (arī tekstā iestarpināti daudzi vecangļu poēzijas paraugi). Tomass ir virtuozs arfas spēlētājs un dzejnieks, kurš kādā lietainā naktī atrod patvērumu pie padzīvojušas zemnieku ģimenes, Megas un Gevina, lai pēcāk allaž atgrieztos viņu mājā, jo īpaši tāpēc, ka turpat kaimiņos mīt Elzbete, kas vēlāk kļūst par viņa sievu. Pirmajā un trešajā daļā vēstītāju lomas uzticētas Megai un Gevinam: tas ir mazliet panaivs, bet labdabīgs skatījums uz Tomasa Vārsmotāja dzīvi un piedzīvojumiem. No maģiskām būšanām šeit nav ne vēsts. Otrajā — un visiespaidīgākajā — daļā vārds tiek dots pašam Tomasam: tajā aprakstīti septiņi gadi, kurus viņš pavada elfu zemē, ir elfu karalienes mīļākais, iesaistās kādā liela mēroga spēlē starp karalieni un viņas brāli Mednieku, un daudz kas cits, ko Tomasam gadās pieredzēt. Vienlaikus otro daļu var uzlūkot arī kā līdzību par vārda un mūzikas maģiju. Kā balvu viņš saņem “mēli, kas nespēj melot”, proti, gaišredzības spējas, kas ir gan Tomasa laime, gan nelaime: pareģodams nākotni, viņš izpelnās šīssaules vareno labvēlību, taču viņš paredz arī sava dēla nāvi. Ceturtajā daļā stāstītāja ir Tomasa sieva Elzbete, un tajā tiek vēstīts par viņa dzīvi un nāvi pēc atgriešanās no elfu valsts.

Grāmatai ir Imanta Belogrīva pēcvārds.

Grāmatu Apskats, 07.1998

Ursula Le Gvina “Jūrzemes hronikas”

Jūrzemes hronikas

Pastāv literatūras atzars, ko mēdz dēvēt par triviālo literatūru. Lielākots šo jēdzienu lieto diezgan nievīgi, apzīrttijot lasāmvielu, kas radītā pēc principa “izlasi un izmet”, un tas ietilpina sevī šādus žanrus: detektīvi, trilleri, šausmu literatūra, vēsturiskie romāni, sieviešu raudamgabali, zinātniskā fantastika, fantāzija un tamlīdzīgas būšanas. Vārdu sakot, viss vienā maisā un katrā ziņā – stipri zem “nopietnās” literatūras līmeņa. Tas tiesa, ka triviālās literatūras blāķos ir neiedomājams daudzums sēnalu, taču kopumā tā, manuprāt, ir pārāk iesīkstējusies ilūzija: kolīdz kāds autors saraksta, piemēram, virtuozu detektīvu, viņu uzreiz izrauj no literatūras visspārējā konteksta un uzlūko kā triviālās literatūras piegādātāju neizvēlīgajam lasītājam. Un otrādi: triviālās literatūras vēsturnieki par varītēm tiecas iestīvēt savā teritorijā “nopietnās” literatūras klasiķus, pie detektīvžanra pieskaitīdami, teiksim, Dostojevski ar viņa Noziegumu un sodu. Tātad – vai nu tu esi “nopietns” rakstnieks un cītīgi rūpējies par “nopietnās” literatūras labklājību un par lasītāja morālo seju, iegalvodams viņam, ka lasīšana ir smaga un viscaur radoša nodarbošanās, vai arī ražo lubenes, pie viena pildīdams savu kabatu. Vidusceļa nav; precīzāk – vidusceļa meklētāji no “nopietnās” ‘literatūras skatpunkta allaž likušies visai aizdomīgi vai “pazudušajiem dēliem” līdzīgi.

Taču tā nav vienīgā ilūzija. Ilūzijas un aizspriedumi te klājas kārtu kārtām. Un visupirms jau jautājums par to, ciktāl tā dēvētā nopietnā literatūra patiesi būtu nopietni uztverama un kur sākas uztveres inerce, stereotipu atražošana, sava veida konjunktūra (pēc principa: jo sarežģītāks un nesaprotamāks teksts, jo augstāk tas kāpj elitarisma hierarhijā), galu galā – visparastākais snobisms un nezināšana. Jo – ja mēs runājam par “nopietno” literatūru, gluži automātiski kā etaloni tiek izvēlēti pasaules literatūras diždarbi, aizmirstot, ka arī “nopietnajā” literatūrā droši vien ir vismaz tikpat liels sēnalu (t. i., biezi un garlaicīgi romāni, kuros “viss kā dzīvē”) procents kā triviālajā; turpretī, runājot par triviālo literatūru, uzreiz acu priekšā iznirst pelēka un viendabīga masa. Bez šaubām, triviālās literatūras žanros ir savas likumsakarības un līdz ar to dažbrīd visai specifiska vērtību orientācija, taču tā ir krietni daudzveidīgāka, nekā liekas no pirmā acu uzmetiena; būtībā teksta kvalitātes radītājs ir tāds pats kā “nopietnajā” literatūrā: ciktāl autors ir klišeja reproducētājs, ciktāl – radītājs un reformētājs.

Turpināt lasīt

Klaivs Steiplzs Lūiss “Burvja māsasdēls”

Teiksmas par Nārniju

Klaivs Steiplzs Lūiss. Burvja māsasdēls. No angļu val. tulk. Sarma Ozola. R.,Svētdienas Rīts, 1996

Klaiva Steiplza Lūisa (1898— 1963) brīnumainais stāsts Burvja māsasdēls ir cikla Nārnijas hronikas pirmā grāmata. Cikla otro grāmatu Lauva, ragana un drēbju skapis pirms dažiem gadiem jau publicēja Sprīdītis (patlaban šo izdevumu uzskatītu par pirātisku); tagad tā iznāks jaunā noformējumā, un drīzumā ceramas arī pārējās cikla grāmatas, kopskaitā septiņas.

Pastāv reklāmiska frāze: “bērniem no sešiem līdz sešdesmit sešiem gadiem”. To padzirdot, nudien rodas sajūta, ka mums tiecas iesmērēt kaut ķo pavisam nelasāmu. Tomēr, runājot par Nārnijas hronikām, šis banālais izteikums liekas gluži pieņemams. Iespējams, tas tāpēc, ka Lūiss nebija bērnu rakstnieks; precīzāk — viņš sevi neuzskatīja par bērnu rakstnieku. Kopumā Lūiss ir publicējis tuvu pie piecdesmit grāmatām: filoloģiskus pētījumus, daiļliteratūru (ne tikai Nārnijas hronikas — Lūiss ir sacerējis arī vairākus romānus pieaugušajiem) un teoloģiskus sacerējumus. Viņš ilgus gadus bija Oksfordas, vēlāk Kembridžas universitātes profesors, nodarbojās ar Eiropas tautu mitoloģiju un viduslaiku literatūru, bet vaļas brīžos propagandēja savu “vienkārši kristietisma” koncepciju, kas pasaulē ir tikpat pazīstama kā Nārnijas hronikas. Kaut arī Nārnijas hronikas iznāca piecdesmitajos gados, īstenībā Nārnija radās krietni senāk — trīsdesmitajos gados intelektuāļu klubā, kas sevi dēvēja par Inklingiem (vārdu spēle: ink – tinte, inkling — nojauta; samanāma arī saistībā ar vecislandiešu Sāgu par Inglingiem, kas aptuveni raksturo Inklingu interešu sfēru: skandināvu un ģermāņu mitoloģija, viduslaiku literatūra). Inklingiem Lūisa kolēģis un draugs Dž. R. R. Tolkīns lasīja priekšā savu Hobitu, kuru bija aizsācis par prieku saviem bērniem un kurš pazīstams arī latviešu lasītājiem; turpat dzima un veidojās grandiozā Gredzena brālība, pie kuras Tolkīns strādāja 18 gadus. Acīm redzams, ka tieši Inklingi un jo sevišķi Tolkīns uzvedināja Lūisu uz domām par Nārnijas radīšanu, jo citādi grūti izprotams, kālab šis tipiskais “kabineta zinātnieks” būtu sacerējis Nārnijas hronikas (savu bērnu Lūisam nebija).

“Mīti ir ārkārtīgi svarīgi, jo senpazīstamām lietām tie no jauna piešķir jēgu, kas tajās apslēpusies zem ikdienišķuma plīvura,” kādā esejā par Tolkīnu rakstīja Lūiss. Nārnijas hronikās ir gan “senpazīstamams lietas” — drūmi pelēka ikdiena, gan mīts: varbūt par “zaudēto paradīzi”, varbūt par “citu pasauli”. Tolkīns “citas pasaules” radīšanu uzskatīja par svarīgāko posmu brīnumainu stāstu rakstītāja darbībā. Burvja māsasdēlā norit šīs “citas pasaules” — Nārnijas — radīšana; kā parasti, sākumā ir Vārds, šoreiz arī dziesma. Šeit gan jāpiebilst, ka Burvja māsasdēls, ciklu ievadošā grāmata, tika publicēts jau pēc tam, kad bija izdotas piecas Nārnijas hroniku grāmatas; būtībā tajā pievērsta uzmanība ne tik daudz visādiem trakiem piedzīvojumiem un brīnumainām būšanām, cik Nārnijas esamības pamatojumam. Arī reālajos laika rēķinos, salīdzinot ar pārējām Nārnijas hroniku grāmatām, Burvja māsasdēlā darbība notiek krietni senāk — pagājušā gadsimta otrajā pusē. Pastāv teiksmaina “kosmogonija”: ir vesela “citu pasauļu” virkne (lai ceļotu starp tām, nepieciešams tīrais sīkums — burvju māksla) — iespējams, to cilme meklējama arhaiskos mītos vai citu pasaku meistaru vēstījumos, un ir absolūti tukša vieta, ko dēvē par Nekurieni. Savukārt Nekuriene – tas ir Lūisa — un, protams, jebkura brīnumainu stāstu rakstītāja — iztēles poligons. Tajā valda viens vienīgs likums, ko precīzi formulējis Tolkīns: “Ja brīnumainā stāstā runāts par brīnumiem un maģiju, tad tajā nedrīkst būt nekādu izskaidrojumu —nekādu balstu un kruķu, kas uzvedinātu uz domām, ka stāsts ir iztēles vai sapņa auglis.” Vienlaikus Nārnija ir pasaule, kurā projicējas arī paša Lūisaj biogrāfija un nepiepildītie sapņi. Piemēram, Digorijs Kērks. Burvja māsasdēlā viņš ir mazs puišelis; turpmākajās grāmatās, arī vienā no Lūisa romāniem pieaugušajiem, viņš parādīsies jau kā cienījams profesors. Kērka prototips ir īru profesors V. T. Kērkpatriks, kurš savulaik sagatavoja iestājeksāmeniem universitātē. Kērka slimā māmiņa atsauc atmiņā paša Lūisa māti, kura nomira, kad Lūisam bija deviņi gadi.

Diena, 14.10.1996

______________________

Vēl par Nārnijas hronikām:

Klaivs Steiplzs Lūiss un viņa Nārnijas hronikas

Klaiva Steiplza Lūisa vārds latviešu lasītājiem gluži svešs nav — pirms da­žiem gadiem Sprīdītis izdeva viņa pa­saku romānu Lauva, ragana un drēbju skapis, kas ir Nārnijas hroniku otrā grāmata. Bez tam presē publicēti daži fragmenti no viņa reliģiskajiem apce­rējumiem. Nārnijas hronikas, kop­skaitā septiņas grāmatas, ir viens no tiem unikālajiem darbiem, kurus ar vienlīdz lielu interesi var lasīt ij bērni, ij pieaugušie; vēl vairāk — arī literatūr­zinātnieki, mitoloģijas pētnieki un teo­logi to var izvēlēties par savu pētījumu objektu. Un ir jau izvēlējušies: Anglijā un ASV publicētas daudzas monogrā­fijas par Lūisu, viņa grāmatām, Nār­nijas hronikām un to iespaidu uz pa­saules literatūru. Starp citu, ja runājam par ietekmēm, tad viens piemērs zi­nāms katram jau kopš bērnības — Astridas Lindgrēnes Brāļus Lauvassirdis neapšaubāmi ierosinājušas tieši Nārnijas hronikas. Un, šķiet, arī Ursulas Le Gvinas Jūrzemes cikla romāni tapuši ne bez Lūisa līdzdalības.

Tātad — Klaivs Steiplzs Lūiss (1898 – 1963). No vienas puses, tipisks “kabineta zinātnieks”, Oksfordas, vēlāk Kembridžas univer­sitātes profesors, īsti angliski konser­vatīvs cilvēks, no otras — dedzīgs kristietisma aizstāvis, kurš pūlējās izveidot visiem saprotamu un veselajā saprātā sakņotu kristīgās ticības koncepciju. Lūisa biogrāfijā nav daudz ievērības cienīgu notikumu (ja neskaita to, ka Pir­mā pasaules kara laikā viņš krietnu laiku pavadīja frontē). Taču tas nozīmē, ka daudz lielāku jēgu — un līdz ar to arī ietekmi uz viņa darbiem — iegūst no pirmā acu uzmetiena nebūtiski un gluži ikdienišķi fakti un notikumi, pie kuriem vērts pakavēties sīkāk.

Lūiss piedzima un līdz sešpadsmit gadu vecumam dzīvoja Īrijā, Belfāstā. Un jau šeit sākās notikumi, kas cieši saistīti ar viņa vēlāko daiļradi. Kad Lūisam bija deviņi gadi, no vēža nomira viņa māte, un tas atstāja satriecošu iespaidu uz Nārnijas hroniku autoru. Pirmkārt, Dievs viņa lūgšanas nebija uzklausījis — un Lūiss uz vairākiem ga­du. desmitiem kļuva ateists. Otrkārt, lasītāji, kuri jau lasījuši Burvja māsas­dēlu, zina, ka arī grāmatā aprakstītā Digorija māmiņa ir smagi slima, taču pretstatā Lūisam Digorija pūles viņu izglābt — protams, ar pārdabisku spēku palīdzību — izrādās sekmīgas. Tālāk: jau bērnībā Lūisu ieinteresēja ģermāņu un skandināvu mitoloģija; viņš pat sa­cerēja kādu traģēdiju, veidotu pēc vecskandināvu mītu motīviem. Arī šo inte­resi der atcerēties, lasot Nārnijas hronikas. Un trešais fakts: Lūisu, kurš bija pagalam viduvējs skolnieks, iestāj­eksāmeniem universitātē sagatavoja profesors V. T. Kērkpatriks, liels skep­tiķis un Šopenhauera cienītājs, kurš vēlāk kļuva par Burvja māsasdēlā aprakstītā Digorija Kērka, neteiksim, prototipu, bet vismaz ierosinātāju (par to liecina izteikums Burvja māsasdēla pēdējā lappusē: “..kad Digorijs bija pāri pus­mūžam un jau kļuvis par slavenu zināt­nieku, profesoru un ievērojamu ceļotā­ju..”; vēl viens moments — Burvja mā­sasdēlā aprakstītie notikumi risinās laikā, kad profesors Kērkpatriks bijis apmēram Digorija vecumā; un vēl: jau pieaugušais Kērks-Kērkpatriks parādās Lauvā, raganā un drēbju skapī, cikla noslēdzošajā grāmatā Pēdējā kauja un vienā no Lūisa pieaugušajiem pare­dzētajiem romāniem).

Turpināt lasīt

Ursula Le Gvina “Jūrzemes burvis”

Pasaules radīšanas pirmā grāmata

Ursula Le Gvina. Jūrzemes burvis.No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. R., Hekate, 1996

Amerikāņu fantaste Ursula Le Gvina (1929) debi­tēja samērā vēlu, taču uzreiz loti veiksmīgi — ar mazu, gaiši romantisku stāstiņu Aprīlis Parīzē (1962). 1966. gadā iznāca viņas pirmais fantastiskais romāns Rokanona pasaule, tālāk romāni sekoja cits citam ik pa di­viem trim gadiem. Lielākoties tie ir bez īpaši aizraujoša sižeta, drī­zāk apcerīgi, kamerstilā ieturēti un poētiski. Romānos aprakstīti tālas nākamības vai tālu civilizāci­ju modeļi ar utopijas (vai antiutopijas) piegaršu, zemiešu saskar­sme ar citām civilizācijām, kuras viņi pūlas nevis iekarot, bet sa­prast, šajā izziņas ceļā, protams, saskardamies ar neskaitāmām problēmām. Le Gvinas nākamības traktējums liekas pārmēru opti­mistisks, katrā ziņā — galīgi ne­saskanīgs ar cilvēka nešķīsto da­bu. Kopumā viņa ir sarakstījusi kādus padsmit romānus un vairā­kus stāstu krājumus, starp tiem arī visai savdabīgus — piemēram, darbu ciklu par izdomātu valsti Orsiniju, kuru autore ievietojusi gluži reālā XIX gadsimta sākuma Eiropā (romāns Malarēna, 1979; stāstu krājums Orsinijas hronikas, 1976) un poētisko fantāziju Slieksnis, kurā, atšķirībā no citiem Le Gvinas romāniem, darbība noris mūslaikos, Le Gvina ir apbalvota ar neskaitāmām prēmijām — gan par atsevišķiem darbiem, gan arī par mūža ieguldījumu fantastikas un fantāzijas žanros.

Īpašu, ja ne centrālo, vietu Le Gvinas daiļradē ieņem Jūrzemes cikls, ko veido četras relatīvi patstāvīgas grāmatas: Jūrzemes bur­vis (1968), Atuanas kapenes (1971), Vistālākais krasts (1973) un pēc ilgāka laika sarakstītais Tehanu (1990). Cikls piederīgs fantāzijas žanram, t.i., tās ir pasakas pieaugušajiem (latviešu lasītājs ar spožu fantāzijas žanra paraugu va­rēja iepazīties pagājušogad, lasot Roberta Holdstoka Mitago mežu).

Katrs rakstnieks rada savu pa­sauli. Parasti šis aforisms tiek uztverts kā metafora, kas fiksē attiecīgā autora stilistikas īpatnības un atšķirības no citiem autoriem. Ta­ču Jūrzemes burvī un pārējos cikla romānos ir citādi. Le Gvina patiesi ir radījusi pasauli, salu arhipelāgu, dēvētu par Jūrzemi, kurai ir sava ģeogrāfija (Jūrzemes karte aplū­kojama grāmatas sākumā), vēstu­re, etnogrāfija, iekšpolitika (par ārpolitiku grūti spriest, jo Jūrzeme neatrodas ne uz Zemes, ne arī uz kādas citas planētas, kurai ir apaļa forma; vienkārši — ārpus Jūrze­mes nav nekā). Un, protams, arī savas likumsakarības. Zinātnis­kajā fantastikā teksta poētikas li­kumsakarības veidotas, vadoties pēc dažādām fizikālām vai kosmoloģiskām „nobīdēm”, savukārt fantāzi­jas žanrā, gluži pretēji, literatūras likumsakarības tiek pārtapinātas romānā reāli esošos spēkos. Jūrzemes burvī šīs likumsakarības ir ra­dījuši mūsu ļoti literarizētie priekšstati par „skarbi romantis­kajiem” viduslaikiem (magi, bur­vji, pūķi, mazas karaļvalstis, pilis, burukuģi un tamlīdzīgas lietas), Laodzi mācība par Ceļu un Līdz­svaru kā visa esošā centrālo spē­ku, mūslaiku semiotikas koncep­cijas un daži šamanisma elementi. Visai paradoksāls apvienojums, tomēr, jāteic, kopumā tas veido ap­brīnojami harmonisku un pievilcī­gu ainu.

Jūrzemes burvja sižets ir diez­gan vienkāršs — romānā stāstīts par ceļu, ko noiet jaunais burvis Geds: sākot no pirmajām atklās­mēm, caur skološanās un ceļoju­ma gadiem, kad viņš, godkāres dzīts, no „maģiskās” pasaules pa­laiž „reālajā” pasaulē kādu mīklai­nu un baismīgu Ēnu, līdz pat noslēguma divcīņai ar šo Ēnu, kas iz­rādās cīņa pašam ar sevi. Vēl varē­tu piebilst, ka, jācer, tuvākajā nā­kotnē tiks izdotas arī pārējās Jūr­zemes cikla grāmatas.

Diena, 02.07.1996

_____________________________

Vēl par Ursulu Le Gvinu

Roberts Holdstoks “Mitago mežs”

Katram savs mitago

Roberts Holdstoks. Mitago mežs. Romāns. No angļu val. tulkojusi Zane Rozenberga. R., Sprīdītis, 1995

Roberta Holdstoka (1948) romāns Mitago mežs (1984), šķiet, ir pirmais fantasy žanra paraugs, kas tulkots latviešu valodā (protams, ja neskaita žanra klasiķa Dž.R.R.Tolkīna Hobitu). Anglisko fantasy var latviskot arī kā fantāziju — kā tas Mitago meža pēcvārdā arī darīts — tomēr šis burtiskais pārcēlums liekas neprecīzs. Jo — fantasy tomēr ir tekstiem pārbagāts žanrs ar saviem klasiķiem un korifejiem, ar visai īpatnēju vērtību orientāciju, ar vispasaules rakstnieku (līdz ar to, protams, arī fanu) brālību, savām balvām, žurnāliem un izdevniecībām, turpretī fantāzija, kamēr tai nav tapis vietējais konteksts, ir un paliek tikai plika fantāzija bez jebkādiem klasiķiem un korifejiem. Tālab šai mazajā apcerē fantasy tomēr dēvēsim par fantasy.

Kas tad īsti ir fantasy? To varētu definēt kā pasakas pieaugušajiem. Pasakas, kas cieši saistītas ar viduslaiku un vēl senākiem mītiem, ar mūsu pagalam ikdienišķajiem priekšstatiem par mītiskajiem vai pusmītiskajiem varoņiem, ar zaudēto paradīzi, kāda savulaik noteikti pastāvējusi tepat zemes virsū, tad pagaisusi uz neatgriešanos un nu sameklējama labi ja mūsu sapņos. Atšķirībā no zinātniskās fantastikas (arī, starp citu, ļoti neprecīzs science fiction latviskojums, turklāt no krievu valodas), kurā autoram viscaur jārūpējas par pseidozināt nisku fundamentu un pedantiskām cēloņsakarību ķēdītēm, fantasy žanrā ticamības problēma nepastāv. Gribi tici, gribi ne — tik un tā viss ir izdomāts. Galvenais, ka skaisti un iespaidīgi izdomāts. Tālab ļoti svarīgi ir ne tikai autora fantāzijas izverdumi un erudīcija, bet arī darbojošos personu psiholoģija. Turklāt fantasy robežas ir visai stiepjamas: augstāko apgalvojumu šai žanrā ir saņēmis ne tikai, piemēram, Rejs Bredberijs un šausmekļu rakstnieks Klaivs Bārkers, bet arī Patriks Zīskinds, Borhess un Italo Kalvino (abi pēdējie — par mūža ieguldījumu).