Kas būtu, ja…
Svens Oge Madsens. Ļauj laikam ritēt. Romāns. No dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs. R., Norden, 1994
Svens Oge Madsens (1939) ir viens no pazīstamākajiem dāņu prozistiem, vairāk nekā divdesmit romānu un stāstu krājumu autors. Madsens debitēja, sešdesmitajos gados kā visai avangardiski noskaņots prozists, kuru iespaidojis Bekets un franču “jaunais romāns” (viens no viņa pirmajiem romāniem, sekojot šai tradīcijai, tā arī nodēvēts: antiromāns). Pēcāk, septiņdesmitajos gados, Madsens saka eksperimentēt, precīzāk — uzsāka dialogu ar literatūras populārajiem žanriem — un, cik nu gadījies lasīt par viņa romāniem, šķiet, turpina šo spēli joprojām. 1972. gadā Madsenam piešķīra Dānijas Akadēmijas balvu; viņa romāni tulkoti arī vācu, angļu un Skandināvijas tautu valodās. Romāns Ļauj laikam ritēt Dānijā izdots 1986. gadā.
Tātad — kas būtu, ja…: viens no jaudīgākajiem literāro tekstu ģeneratoriem. Proti, romāns ir spēle, kurai autors ne tikai izdomā noteikumus, bet kura viņam pašam arī pēc iespējas veiksmīgāk jāatrisina — katrā ziņā talantīgāk, nekā to cerējis lasītājs. Sižeta pamatā parasti ir kāds pieņēmums vai paradokss, kas šķietami automātiski, taču īstenībā rūpīgi izplānoti izraisa citu pieņēmumu un paradoksu virkni. Līdz ar to veidojas mūžīgā stīvēšanās starp paradoksu un loģiku: kā sižetiskajai loģikai, ko tik uzcītīgi slīpējusi visa literatūras vēsture, piešķirt cēlo paradoksa paskatu; un — kā šo paradoksu attaisnot ar loģikas palīdzību tā, lai lasītājs nejustos apkrāpts? Kas būtu, ja uzrastos kāds apsēsts profesors, kam paveiktos ar laika mašīnas izgudrošanu? Saprotams, beidzamā gadsimta laikā šīs tēmas variācijas izspēlētas tik daudz, ka starp gadsimtiem regulāri kursējošās laika mašīnas pieminēšana vien uzvedina uz domām par mokošu garlaicību. Un tomēr — Madsens nebūt nepieder pie science fiction adeptiem, kaut arī savā daiļradē labprāt izmanto paņēmienus, kas aizgūti no šā literatūras žanra arsenāla (arī daudzi citi Madsena romāni vairāk vai mazāk saistīti ar fantastiku — tostarp, piemēram, romānā Ieraudzīt dienas gaismu (1984) stāstīts par ne pārāk tālas nākotnes sabiedrību, kurā, vadoties pēc datora izstrādātām programmām, cilvēki katru dienu maina ne tikai savu sociālo lomu, bet arī ģimeni, tā nemocīdamies ar mūsdienu cilvēkam piemītošo dzīves apnikumu; savukārt romānā No pīšļiem tu cēlies (1985) autors apcerējis tēmu par mākslīgā intelekta radīšanu). Madsens apzināti ir sašaurinājis vai ikdienišķojis laika mašīnas tēmu, atsacīdamies no, piemēram, kārdinājuma doties dinozauru medībās vai kopā ar Maķedonijas Aleksandru — karagājienā uz Indiju. Viss ir krietni prozaiskāk. Profesora Jeides izgudrotā laika mašīna spēj pagriezt atpakaļ laiku tikai par trim nedēļām, turklāt ne šo ceļojumu, ne “bijušo nākotni” pēcāk neatceras ne laika ceļotājs, ne arī pats izgudrotājs. Katru reizi “vēsture sākas no jauna” (romānā diezgan liela vieta ir atvēlēta, lai, kā jau teikts, vadoties pēc visstingrākās pseido zinātniskās loģikas, attaisnotu šo paradoksu). Līdz ar fantastiskā ikdienišķošanu vai ikdieniškā fantastiskošanu autors iegūst lasītāja uzticību: sak, nejau izdoma un pārgalvīgie sižeta mežģījumi autoram ir no svara; svarīga ir tā “vēsts”, ko viņš ar savas izdomas palīdzību tiecas darīt zināmu lasītājam. Līdzības un alegorijas elementi, kaut arī, iespējams, negribēti, allaž ir jūtami šāda veida tekstos.
Profesors Jeide pēc dažiem neveiksmīgiem ceļojumiem laikā, pēc kuriem viņam katrreiz no jauna nākas radīt savu koncepciju, izdomā veidu, kā saglabāt atmiņu sava eksperimenta objektam — Johannai Frāzei (jāpiebilst, šis pieņēmums liekas visneizstrādātākais un apšaubāmākais visā romānā). Johanna ir norūpējusies, ka laika mašīna varētu nokļūt ļaundaru rokās, tālab saprātīgāk izgudrojumu turēt slepenībā; turpretī profesors Jeide ir tā apsēsts ar savu ideju, ka vēlas darīt to zināmu visai cilvēcei. Un tā nu pēc dažām viltīgām manipulācijām profesors nonāk psihiatriskajā slimnīcā, bet Johanna atkal un atkal aizrautīgi atkārto pārlēcienus laikā, tā izvērsdama mirkli līdz bezgalībai un izspēlēdama aizvien jaunus savas dzīves variantus, noslēgumā jau sākdama maldīties starp savām daudzajām biogrāfijām. Kā Madsens beigās šos mežģījumus atrisina, tas katram izlasāms romānā. Vienīgi jāteic, ka autora “vēsts” ar īpašu oriģinalitāti šoreiz neizceļas.
Madsena romāns ir savdabīga triviālās literatūras un intelektprozas simbioze, turklāt abas sastāvdaļas tikai iegūst no šīs kopesamības. No vienas puses, romānā ir, kā jau tas mūsdienu prozā pieņemts, skatījums uz literatūru “no augšas”, apspēlējot un parodējot literāros stereotipus, ir filozofisko un ētisko ideju dancināšana (pareizāk sakot, Madsens ir tik lakonisks, ka tikai aprāda šīs dancināšanas iespējamību), no otras — patiesi aizraujošs sižets (intervijā TV Madsens izteicās, ka viņš ļoti rūpējoties par to, lai viņa romānus būtu viegli un patīkami lasīt). Ir — un arī tas mūsdienu intelektuāļiem jau kļuvis par tradīciju, gan patapinātu no romantisma prozas, — mazi iestarpināti sižetiņi, tādas kā nedaudz absurdas mikronovelītes, kas tikai netieši saistītas ar Ļauj laikam ritēt apcerētajiem notikumiem, toties katra ir neuzrakstīta romāna cienīga: stāsts par viltoto gleznu kolekcionāru un par Rasmusenu, kas stūrgalvīgā uzcītībā rakņājas pa vecām avīzēm, nez kāpēc pūlēdamies restaurēt kādas nebūtiskas personas biogrāfiju. Vārdu sakot, Madsens ir virtuozs un erudīts spēlētājs, kurš lieliski apzinās, ko un kā spēlēt. Romāns ir mēreni intelektuāls, mēreni aizraujošs, mēreni paradoksāls, mēreni prātniecisks, taču no šīs stabilitātes arī izriet problēma: postmodernā paradigma ir producējusi tik daudz profesionāli augstvērtīgā līmenī sarakstītus tekstus, ka, starp tiem maldoties, atliek vienīgi skumji nopūsties — pārāk daudz labas literatūras —, bet pārsteigumu kā nav, tā nav…
Labrīt, 16.11.1994
_________________________________
Vēl par Svenu Ogi Madsenu:
Guntis Berelis vērtē: 