Jurga Ivanauskaite “Ragana un lietus”

Ragana un lietus: dialogs ar sevi

Jurga Ivanauskaite. Ragana un lietus. Romāns. No lietuviešu vai. tulk. Talrids Rullis. R, Preses nams, 1994

image Jurgas Ivanauskaites Ragana un lietus Lie­tuvā izdota 1993. gadā. Droši “vien leišos romāns ne reizi vien jau nodēvēts par “pretrunīgu” (apzīmējums, ko nez kāpēc ļoti iecienījuši vai visas pasaules literatūrkritiķi un kas būtībā neko neizsaka). Taču pēc izlasīšanas arī manī radās visai divdabīgas attiecības ar šo tekstu. Tad nu polarizēsim šīs divas dabas pretējās runās un ļausim grāmatu apcerēt divām personām, ko nosacīti dēvēsim par Skeptiķi (S) un Iejūtīgo (I). Kas viņi ir un kāds ir viņu skatījums uz literatūru — tas, domājams, atklā­sies pretimrunāšanas gaitā.

S. Vispirms atstatināsimies no tiem jēdzieniem, kuri, runājot par Raganu un lietu, allaž tiek skandināti gan presē, gan tālrādē — redz, romāns esot “skandalozs” un ar erotiku piesātināts. Skandalozs tas var likties kādam pārmēru mania­kālam baznīcas funkcionāram, bet tas lai paliek viņa ziņā. Savukārt erotikas tajā nav vairāk kā jebkurā citā mūsdienu romānā, ja nu vienīgi, kā teic autore, “tabu pārkāpti” vietējā mērogā. Tāpat nelietosim vispārīga rakstura cildinošas frāzītes — par to, ka romāns, prasti runājot, ir “nozīmīga parā­dība”, šķiet, liecina jau tas, ka mēs to šeit “apdiskutējam”. Mēģināsim uzlūkot Raganu un lietu pirmām kārtām kā literāru tekstu.

Romānā ir trīs laika slāņi: laiks, kad sita krustā Jēzu Kristu, visai nekonkrēti, precīzāk, mistificēti viduslaiki un mūsdienas. “Evaņģēliskajā” laikā mīt Marija Magdaliete, viduslaikos — Marija Viktorija (M. V.), mūsdienās — Viktorija. Kā liecina šie vārdi, viņa ir viena un tā pati persona. Vietumis laika struk­tūra romānā vēl vairāk samežģījas — laiks sāk ritēt ačgārni (no tagadnes uz pagātni); tas ir tāpēc, ka notikumi tiek atstāstīti: Viktorija runā ar psihoanalītiķi Normu; M. V. — ar savu cie­tuma biedreni Bezvārdi. Līdz ar to romānā paralēli rit vismaz piecas sižetiskās līnijas (sestā — Viktorijas un Go mīlas stāsts — liekas lielā mērā vēlāk piekabināta klāt). No šīm sižetiskajām līnijām, manuprāt, evaņģēliskie notikumi ir pil­nībā neizstrādāti. Marijas gājums nopakaļ Jēzum — tas drīzāk atgādina tādu kā Jaunās derības komiksu, beletrizētu, viegli uztveramu un sagremojamu evaņģēliju pārstāstu, kas pare­dzēts plašam patēriņam. Ne velti Ivanauskaites Jēzus vārds vārdā lielākoties atkārto to pašu, ko sacījis Jaunajā derībā, vien situāciju apraksti mazliet izvērstāki.

I. Tiesa, tā ir acīm redzama kompilācija. Taču ar vie­nu, toties būtisku atšķirību. Kā pats labi zini, tekstu nav iespē­jams pārstāstīt „saviem vārdiem” tā, lai neveidotos dialoģiskas attiecības starp pārstāstīto un pārstāstāmo. Un, ja nu mēs uz­manīgāk ielūkojamies šajās attiecībās starp evaņģēlijiem un Ivanauskaites tekstu, kļūst redzams tas „knifs”, ko slēpj šis dialoģiskums. Proti, evaņģēliji pārstāstīti no mīlošas sievietes skatpunkta, turklāt šī sieviete mīl ne tik daudz die­višķo Jēzu vai mācītāju Jēzu, kā cilvēcisko Jēzu. Varētu teikt, ka viņa dievina Jēzu kā cilvēku un mīl kā Dieva dēlu. Viens piemērs: evaņģēlijos aprakstītas Jēzus mokošās šaubas pēc Lieldienu vakariņām, taču tām ir atvēlētas pāris rindiņas, tur­pretī Marijas acīm skatīta šī tik ārkārtīgi cilvēciskā un sa­protamā aina ir krietni iespaidīgāka un emocionālāka. Tāpat viņa redz “neizmērojamo Jēzus vientulību” pielūdzēju un mā­cekļu bara vidū — to, ko neviens cits nav spējīgs ieraudzīt; arī Jēzus mācekļi Marijas skatījumā ir krietni cilvēciskāki — starp viņiem valda skaudība, greizsirdība un nenovīdība, un viņi ir, maigi izsakoties, diezgan aprobežoti. (No šejienes izriet kāda brīnišķīga interpretācija: kas ir tas, ko evaņģēliju autori noklusējuši vai pārfrāzējuši savu tīri cilvēcisko īpašību un trūkumu dēļ?)

Starp citu, Marijas evaņģēlijs, par kuru Bezvārde stāsta, ka esot to pārtulkojusi, savulaik patiesi ir pastāvējis — ir sagla­bājušies daži tā fragmenti; citos apokrifos Marija ir dēvēta par Jēzum vistuvāko personu. Nav izslēgts, ka Marijas evaņģēlija pastāvēšanas fakts zināmā mērā ir bijis par cēloni vismaz šīs romāna daļas sacerēšanai.

Un — otrs aspekts, ko slēpj dialoģiskās attiecības — kā jau tu pats teici, Marija, M. V. un Viktorija ir viena un tā pati persona — mūsdienu sieviete, kas tiecas sarakstīt romānu (“Romānam vajadzēja būt par Mariju Magdalēnu, bet varbūt par raganu…”), taču drūmā ikdiena viņai šo iespēju liedz. Tā nu Viktorija šo romānu spiesta izdzīvot savā apziņā, kompilē­dama evaņģēlijus — ko lai citu viņa darītu? — un iekomponēdama šajā kompilācijā epizodes no savas dzīves.

S. Nupat tu aizsāki jaunu tematu. Tātad — divdes­mitā gadsimta sieviete, kas darbojas sievietes sarakstītā romānā. Man nudien ir apnikušas šīs pārmēru eksaltētās un egocentriskās būtnes, kas klīst sieviešu literatūrā no vienas grā­matas citā, ar katru gadu desmitu izmezdamās aizvien plikā­kas. Kolīdz kas atgadās ar viņu sirdslietām, viņas ar varenu iekārienu metas drātēties ar pirmo pretimnācēju, lai kāds daunis tas būtu (epizode, kurā Viktorija atdodas Svepstim un Bokserim). Senāk viņas kaisīja pelnus uz galvas — tagad prasti drātējas. Īpatnējākais ir tas, ka Viktorija apvaino vīriešus fallokrātismā, pati neapjēgdama, ka ir izvilkusi laukā to krātiņu, kas šamējai kājstarpē, ielīdusi tajā iekšā un nu vairs redz pasauli tikai caur šā krātiņa spraugām. Te vēl nāk klāt grēksū­dzes motīvs: grēksūdze allaž ir bijusi zināmā mērā paššaustīšanās, taču Viktorija šo paššaustīšanos vēl daudzkāršo, pastrā­dādama grēka darbus tikai tālab, lai vēlāk varētu tos izsūdzēt. Tas viss nāk no tā krātiņa.

I. Šķiet, tu pats aicināji uzlūkot Raganu un lietu kā literāru tekstu…

S. Es jau arī to daru, varbūt drusku emocionāli. Es gribēju teikt, ka Ivanauskaite nebūt nav tik oriģināla, kā tas varētu likties no pirmā acu uzmetiena. Tas jau ir pārtapis tādā kā standartā, kurā jāiekļaujas jebkurai sievietei, ja viņa ir rakst­niece: jāapcer šis nabaga eksaltētais un vīriešu izmocītais radījums, kas aizelsdamies lēkšo pakaļ savam krātiņam. Vie­nas vēdinās ar feminisma karogiem, citas manifestē raganiskumu. Turklāt ar viņas raganiskumu ir pavisam trūcīgi — Viktorija tik vien spēj kā sakārdināt mācītāju Paulu, Jēzus viņai neļaujas pavesties pat iztēlē.

I. Tas ir raganiskums, tā sakot, teoloģiskā interpretā­cijā, kas visvairāk izpaužas viduslaiku epizodēs: M. V. kā kārdinātāja, kas paved svēto vīru Pāvilu Putninieku; ne Ma­rija, ne Viktorija ne tuvu nav raganas šai nozīmē (turklāt diez­gan daiļrunīgs bija klusējošais inkvizitors no E1 Greko glez­nas — viņš, nesaskatīdams M. V. nekā raganiska, atbrīvoja viņu; kaut gan, jāpiezīmē, šī epizode ir krietni daudznozīmī­gāka — atbrīvodams no sārta, inkvizitors patiesībā nolēma M. V. lielākām mocībām viņas laicīgajā dzīvē, turklāt paliek vēl jautājums par to, kā šī epizode sasaucas nevis ar M. V., bet gan ar Viktorijas pārdzīvojumiem). Lietas būtība meklējama kur citur. Raganas jēdziena cilme meklējama vārdā „reģe”, “redzētāja”. Marija ir redzētāja, tur šaubu nav; viņa redz to, ko nav spējīgi ieraudzīt ne Jēzus pielūdzēji, ne evaņģēlisti. Taču ragana „kā tāda” varētu būt personība, kas, pilnībā koncentrējusies uz savu iekšējo pasauli, uz savām emocijām, tās abso­lutizē, šajā procesā iesaistīdama arī citus. Viņai ētiskās kate­gorijas ir nevis sociālās sistēmas uzspiesti „dzīves noteikumi”, bet gan intīmi pārdzīvojumi. Tāpēc jau Viktoriju iespējams uzskatīt par raganu, ka viņas egocentrisms nav vis, teiksim, materiāli mērķtiecīgs, bet gan pašmērķīgs, pilnībā vērsts iekšup. Emocijas emociju dēļ. Eksaltācija eksaltācijas dēļ. Dzīvošana pašas dzīvošanas dēļ. Un — ne vēsts no eiropeiskās civilizāci­jas uzspiestajiem sociālajiem priekšrakstiem un viltus mēr­ķiem. Marija — M. V. — Viktorija nepūlas attaisnot savu esamību ar kādu pragmatisku koncepciju — viņa vienkārši ir. Ragana nebūt nepieder kādai “iracionālai pasaulei” — šo ira­cionālo elementu viņā saskata sabiedrība tajos gadījumos, kuros personības esamība neiekļaujas sabiedrības deklarēto vērtību hierarhijā. Un savulaik civilizācijas brilles piederēja baznīcai. Ieraudzīt cilvēcisko aiz dievišķās vai sociālās mas­kas — tas ir tikai raganas spēkos. Turklāt to, ko tu dēvē par eksaltāciju, es sauktu mazliet citādi — par emocionālo spriegumu.

S. Šis “emocionālais spriegums” nonāk pilnīgā pret­runā ar to vēso aprēķinu un racionālismu, ar kādu romāns vei­dots. Vēl vairāk— manuprāt, romāns ir precīzi “izskaitļots”.

I. Cienītais teorētiķi, atļauj tev atgādināt, ka literārā tekstā emocionālo spriegumu nevar „tiešā veidā” projicēt no autora apziņas. Emocionālo spriegumu var radīt tikai ar ilgu un grūtu darbu. Ja patīk, to var saukt arī par izskaitļošanu.

S. Tu mani aplam saprati. Es gribēju teikt, ka Raganā un lietū nav atstāta vieta lasītājam — visu jau paveikusi au­tore, un lasītājam tik vien vairs atliek, kā izlasīt romānu, lai pēcāk noglabātu plauktā. Romānam nav “turpinājuma” lasī­tāja apziņā. Tieši tas man visvairāk atgādina ja ne gluži lubenes, tad lasāmgabalus laika nosišanai vai jau pieminēto “sieviešu literatūru”. Teksts ir noslēdzies sevī, nevis “atvērts”, kā teiktu Umberto Eko. Ivanauskaite mēģina pacelt tehnisku paņēmienu estētiskas kategorijas līmenī, taču tas viņai nekādi neizdodas. Ja ir afekts, tad nav efekta, ja ir efekts, tad nav afekta. Viens piemērs. Viktorijas laikā, jau jukdams prātā, gaudo viņas vīrs Go; viduslaikos to dara suns pie mazās baznīciņas; “evaņģēliskajā” laikā — Jūdas Iskariots. Saprotams, intelektuālais lasītājs, atradis šo kopsakarību, sāk domāt: ko tas varētu nozīmēt? Tur jau ir tā lieta, ka šī un daudzas citas līdzīgas kopsakarības neko “nenozīmē” — tas ir tīri tehnisks paņēmiens, tik klaji tehnisks, ka šoreiz šis vārds jāraksta bez pēdiņām. Cits piemērs. Erotika — romānā nemitīgi notiek mīlēšanās. Mīlējās gultā, uz paklāja, vannā, brīvā dabā; mīlējās guļus, sēdus, stāvus; ir izvarošanas, lezbisma, masturbācijas, mazohisma paraugstundas. Šīs daudzveidīgās erotiskās “rozīnītes” romānā izbārstītas ar apbrīnojamu mērķtiecību — lai tikai neatslābtu lasītāja interese. Citiem vārdiem, autore nevis raksta romānu, bet demonstrē “tabu pārkāpšanu”. Tā nu pat erotiskās padarīšanas autore izmanās pārvērst viegli atrisināmā tehniskā problēmā. Viss rit pārāk gludi — ja ne glumi — un pārāk atgādina mēreni intelektualizētu un demonstratīvi eksaltētu masu produkciju.

Varbūt tas nav īsti korekti, tomēr mēģināšu iezīmēt tās attiecības, kas veidojās ar romānu man kā kritiķim. Izlasījis tekstu, literatūrkritiķis nav spējīgs atturēties no tā turpi­nāšanas — tas viņam asinīs — vienalga, vai tā būtu analīze, komentāri, skaidrojumi, paralēļu un alūziju meklējumi utt. Teksts vienmēr ir ne tik daudz lasāmviela, kā provokācija. Teksts kritiķim ir mīkla, kuru atrisināt viņš nav spējīgs, — un tomēr (varbūt tieši tāpēc) viņš tekstu turpina. Mūsu dialoga sākumā es mēģināju aptuveni iezīmēt laika struktūru romānā, taču apjēdzu, ka tas ir absolūti bezjēdzīgi. Plikā struktūra nav vis apslēpta tekstā, bet nāk tam pa priekšu. Būtībā romānu iespējams tikai aprakstīt, nevis turpināt un interpretēt. Visa šī nenoliedzami perfektā tehnika spīd jau pa gabalu. Tevis piemi­nētā epizode ar inkvizitoru no E1 Greko bildes ir viens no reta­jiem patīkamajiem izņēmumiem. Šai vietā teksts ir „atvērts”.

I. Ko tu teiktu, piemēram, par šādu tematu — reli­ģiozā un erotiskā mīlestība? Tur sanāktu gluži vai interpretā­ciju brīnumsvecīte.

S. Kā tad, uzšautos tik augstu morālfilozofijas sfērās, ka pēc tam ilgi nāktos maldīties padebešos, kamēr nonāktu atpakaļ līdz romānam. Un vēl. Vai tu neesi pamanījis — mēs knakstāmies ap sīkumiem, detaļām. Tas ir tāpēc, ka par ro­mānu nav vērts runāt — autore jau visu pateikusi. Skaista spēļu mantiņa, nekas vairāk.

I. Par demonstratīvi spožo „tehniku” (šai gadījumā, manuprāt, šis jēdziens tomēr liekams pēdiņās) es tev zināmā mērā piekrītu — daži pārlieku mehāniski elementi romānā ir acīm redzami.

S. Precīzi! Tas ir mehānisms: jau pēc pārdesmit lap­pusēm man kļuva skaidrs, ka visagala pēcgalā Viktoriju kaut kādā veidā nogalēs. Šāda tipa personas romānos nemēdz dzīvot ilgi. Kolīdz Viktorija iesēdās Paula automašīnā, es no­pratu, kā tas tiks izdarīts. Turklāt vēl šis koši kinemato­grāfiskais sprādziens un liesmas bezgala simboliskajā lietū…

I. Tu piemirsi, ka Viktorija ir ragana. Reģe Marija aizgāja tuksnesī, raganu M. V. inkvizitors izdzina plašajā pasaulē. Viktorijas nāve liesmās — tā bija vienīgā iespējamā visu šo triju personu nāve.

Bet ne jau par to es gribēju runāt. Tu pārlieku esi koncen­trējies tikai uz vienu vienīgu romāna poētikas elementu — uz sižetu. Taču ir arī citi elementi, dažbrīd pat izvērsti atsevišķās, ar sižetu tieši nesaistītās epizodēs, kas romāna poētiku formē krietni jūtamāk. Teiksim, kālab M. V. romāna sākumā tik vērīgi ielūkojas Bestiārijā? Viens pats tur atrodamais vien­radzis romāna “nevainīgā grēka” un “grēcīgās nevainības” kontekstā atsver izspīlētos “tehniskos” elementus, nemaz nerunājot par visu to mītisko un dzīvo radību, ar ko romāns piesātināts ne mazāk kā ar erotiku. Turklāt te nav nozīmes meklēt, piemēram, simbolu vārdnīcu un nodarboties ar “atšifrēšanu” — mūsdienu vispārpieejamais enciklopēdisms katru simbolu tiecas definēt pēc iespējas precīzāk, turpretī simbols ir jēdziens, kas spēj radikāli mainīt savu nozīmi gan laika ritumā, gan atšķirīgos tekstos. Ragana un lietus iz­manto nevis konstantās un definējamās simbolu nozīmes, bet, gluži pretēji, tās izvērš. Romāns ir caurausts ar tādu kā ārkārtīgi sarežģītu, daudzpakāpju un gluži vai barokālu meta­foru režģi. Ir skaidrs, ka visi šie dzīvnieciņi, no utīm līdz vienradžiem, padara tekstu “atvērtu”. Atdzīvojušies akmens papagaiļi — kāda te “mehānika”? Tā ir visaugstākās raudzes poēzija. Labi, aizvērsim Bestiāriju un atvērsim Bībeli. Un atkal tas pats: Bībeles jēdzieni un simbolika — vēl viens meta­foru režģis, turklāt katrā no romānā aprakstītajiem laikiem šīs metaforas realizējas atšķirīgi. Arī es piekrītu, ka inkvizitora tēls ir viens no būtiskākajiem un mīklainākajiem visā romānā — un tomēr, kālab ir šī asociācija starp inkvizitoru un “Go tēmu”? Romāna “atvērtība” meklējama tieši šajā metaforiskajā un poētiskajā līmenī, tur tas spēks apslēpts; “tehnika” — tas ir tikai balasts…

Labrīt literatūras nodaļas redaktores balss (no I. un S. apziņas dzīlēm, viegli aizkaitināti). Kungi, šķiet, jūs esat piemirsuši, ka jūsu apcerējums paredzēts dienas avīzei! Es gaidu punktu!

S. Spoža, glancēta spēļu mantiņa — un punkts.

I. Spožās spēļu mantiņas parasti ātri vien aizmirst. Stipri šaubos, vai tu pēc gadiem desmit vai piecpadsmit būsi aizmirsis Raganu un lietu. Un, ja nebūsi — par ko tas liecinās? Daudzpunkts.

Labrīt, 10.11.1994

________________________________

Vēl par Jurgu Ivanauskaiti:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s