Alnis Auzinš “Lietus slapja sniega veidā”

Lietus slapja sniega veidā. Lasītājam aiz apkakles

Alnis Auzinš. Lietus slapja sniega veidā. Romāns. R., Karogs, 1994

Aļņa Auziņa debijas romāns Lietus slapja sniega veidā ir viens no Karoga 1993. gada romānu konkursa prēmētajiem darbiem, kas pagājušā gada nogalē izdots grāmatā. Romānā apcerēta jauna cilvēka Alvja Kalniņa — viņš ir televīzijas skatuves strādnieks un neklātienes filoloģijas students — pirmā mīlestība (romāns sarakstīts pirmajā personā). Darbības vieta un laiks —Rīga, aptuveni gads septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijā. Romānam nav īpaši izteikta sižeta — vai, precīzāk, kā darbības atsperē funkcionē “mūžīgais sižets”: viņš mīl viņu, bet viņa viņu gan ne. Un tā nu Alvis Kalniņš, sērīgi pašironizēdams, klimst nopakaļ Andrai cauri visai Rīgai, cerību priekiem mijoties ar viegli nojaušamā zaudējuma sāpēm — līdz pat love story fatālajām beigām. Vēl Alvim Kalniņam ir pārītis kolēģu un draugu (televīzijas vide romānā aprakstīta pamatīgi un saistoši), ar kuriem viņš nemitīgi apmainās triviālām asprātībām, tādā veidā maskedārns visādus eksistenciālus izmisumus un strupceļus. Šur tur itin skaidri pavīd “zudušās paaudzes” motīvs (tak jau — sastāvējies sociālisma dīķis, kurā personībai tik vien lemts kā ierakties dūņās līdz ausīm). Līdz ar to romānā ienāk pamatīgas rezignācijas un nīgruma devas, liriskās vientulības skumjas, nerealizētā “es” noslēgšanās sevī (potenciālie radošie gari strādā pagalam neradošu darbu, brīvajos brīžos dažs aizraujas ar tulkošanu, tā arī neko līdz galam nenovezdams, cits kolekcionē vecas grāmatas, vēl cits lēnām apslīkst šņabī vai ģimenes dzīvē) un veltīga atbalss (vai spoguļa) meklēšana citos. Vienlaikus — gaiša un poētiska mīlestība bez jebkādām seksuālām mežģīnēm, kas papildināta ar, šķiet, paša autora nostalģiju pēc “jaunības gadu” pārdzīvojumiem un ilūzijām. Bez tam romānā bagātīgi izbārstīti elementi, ko nu jau var dēvēt par pilntiesīgām kultūrvēsturiskām alūzijām — sākot no pēcāk iznīcinātajiem Lielajiem kapiem, Imanta Kalniņa mūzikas un Remarka lasīšanas epidēmijas līdz pat Pīrādziņu belašiem un pie taksīša šofera iegādātas šņabja pudeles. Tāpat viscaur precīzi un rūpīgi aprakstīta septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijas Rīgas topogrāfija — arī ne bez nostalģiskām ilgām pēc neskaitāmām pelēkās krāsas nokrāsām.

Kas vēl ir romānā? Vēl ir jūtams neapšaubāms autora profesionālisms. Lietus slapja sniega veidā ir smalki izstrādāts un rūpīgi noslīpēts romāns — gan bez īpašiem ārišķīgiem efektiem un autora uztiepumiem sižetam, kādi parasti raksturīgi iesācēju darbiem, toties ar bezgaldaudzām minorīgo noskaņu variācijām. (Starp citu, tas, ka romānā ne reizi vien piesaukts Remarka vārds, šķiet, nav nejaušība — Remarkam raksturīgā minorīgo intonāciju poētika varētu būt bijusi viens no Aļņa Auziņa orientieriem.) Arī kompozīcija ir itin veiksmīga, kaut arī pārlieku tradicionāla: mūsdienās jau padzīvojušais Alvis Kalniņš, izbraucis uz kādu mazpilsētiņu, saklausa pāris nebūtiskas frāzes, kas viņā izraisa dziļu iekritienu atmiņas “bedrē” – tas arī veido romāna centrālo daļu. Vārdu sakot, viss savā vietā. Nav, kam piesieties.

Taču te nākas piebilst un tomēr… Tomēr Lietus slapja sniega veidā ir tikai talantīga amatnieka darinājums, kas stipri vien atgādina pie Filharmonijas tirgotās bildītes — it kā smuki un jauki, it kā veiksmīgi noķerta noskaņa, galu galā cilvēks pūlējies un strādājis — bet no mākslas ne smakas. Varētu teikt, ka romāns ir pārāk labs, precīzāk, labi izstrādāts, lai atļautos būt slikts, ja vien manipulācijas ar jēdzieniem “labs” un “slikts”, runājot par literatūru, aizdomīgi neatgādinātu tukšu sofistiku. Tālab mēģināsim atrast atbildi uz jautājumu, kāpēc Lietus slapja sniega veidā pēc izlasīšanas atstāj tik sājas bezjēdzības iespaidu.

Jebkura teksta pastāvēšanu varētu modelēt ar diviem citiem jautājumiem. Pirmkārt—ko šis teksts dod lasītājam (t. i., triviālā formā — “vai man tas patīk”)? Atbilde ir acīm redzama: Aļņa Auziņa darbu ir viegli un patīkami lasīt. Un — otrs jautājums —kā šis teksts iespaido literatūru? Citiem vārdiem, vai tas kaut kādā veidā maina mūsu priekšstatus par literatūru — vai tas paplašina literatūras līdz-šinējās teritorijas robežas? Te nu atliek tikai noplātīt rokas, Lietus slapja sniega veidā, lai arī, kā jau teikts, profesionāli izstrādāts (iespējams, pareizāk būtu sacīt — apstrādāts), literatūru nespēj iespaidot tā vienkāršā iemesla dēļ, ka autors mīcījies tai pašā jau pagalam izmīcītajā lauciņā, kur pirms viņa izmanījušies pabūt bezgala daudzi citi rakstītāji. Tā ir tāda pašapmierinoša niekošanās ar tekstu, savdabīga “glītrakstīšanas tehnika”: burtiņi zināmi, gramatika arī — atliek vien tos, vadoties pēc kanona, pēc iespējas precīzāk un glītāk izzīmēt. Autors ir izklaidējies rakstīdams (vēl jo vairāk tāpēc, ka romāns liekas vismaz daļēji autobiogrāfisks), lasītājs izklaidējies lasīdams — taču lielas jēgas šai abpusējai saskaņai nav. Jo teksta jēga meklējama nevis autora izteiktajās “idejās” un arī ne “zem”, “virs” vai “aiz” teksta, bet gan tajā spriegumā, kāds veidojas šā teksta attiecībās ar literatūru.

Viss tikko teiktais gan nebūt; nenozīmē,ka Lietus slapja sniega veidā būtu piederīgs tai sfērai, ko pieņemts dēvēt par bulvāru literatūru. Pavisam pretēji, Aļņa Auziņa romāns “tēmē augstāk” (šoreiz es nerunāju par autora ieceri, kas, saprotams, man nav zināma, bet gan par romānu, “kāds tas ir”). Zināmā mērā Lietu slapja sniega veidā var uzskatīt par neizmantoto iespēju arsenālu — kolīdz paveras iespēja, piemēram, iepeldēt dziļdomīgākos eksistenciālos ūdeņos (jau piesauktais “zudušās paaudzes” motīvs, no kura iezīmēta tikai tā pastāvēšanas iespēja) vai aizrakties līdz esamības dziļākiem slāņiem, autors viegli noslīd visām iespējām pāri un apstājas sadzīviskas aprakstniecības līmenī. Ir sadzīve — taču dzīves kā nav, tā nav. Ir izkaisītas laika zīmes — taču laika elpu nejūt, kaut gan viena no tradicionālajā stilistikā ieturēta romāna — kāds ir Lietus slapja sniega veidā — svarīgākajām funkcijām ir attiecību iedibināšana ar laiku. Galu galā — arī pats romāns tā arī paliek potenciālā paskatā: romāns, kas varētu būt, “it kā romāns”. Tā gan ir viena no visas latviešu prozas nedziedināmākajām sērgām. Līdz ar to gluži nevilšus rodas analoģija ar patlaban tik populāro (kā liecina Karoga romānu konkursiem iesūtīto darbu desmiti) “dzīves romānu” darināšanu. Proti, cilvēks, sasniedzis cienījamu vecumu, naivi iedomājas, ka, fiksējis savu biogrāfiju un pieredzi vārdiski, uzreiz dabūs gatavu romānu — taču pēcgalā, pēc gatavā darba spriežot, izrādās, ka šamējam paveicies izdzīvot vienu reti draņķīgu lasāmgabalu. Saprotams, analoģija ir diezgan virspusēja, jo šai gadījumā autoram līdz memuārista vecumam vēl tālu un arī materiāls kaut kā nebūt romāna formā iesprostots — un tomēr tas drīzāk atgādina nepretenciozu lasāmgabalu, kas rakstīts, lai izklaidētu, piemēram, radus un paziņas. No seklām un banālām jūtām var radīt lielu literatūru; ikdienišķo pelēcību iespējams aprakstīt neikdienišķi spoži. Taču pareizs ir arī pretējais — dziļas un nopietnas jūtas var apcerēt sekli un banāli.

Tā nu Lietus slapja sniega veidā bīstami balansē uz tās līnijas, kur lasāmviela robežojas ar literatūru. Virsrakstā ietvertā triviālā metafora no vienas puses raksturo apcerēto laikmetu, no otras — Alvja Kalniņa garīgo stāvokli. Skumji, taču šoreiz tā raksturo arī romāna kvalitāti un zināmā mērā arī žanru: ne īsti lietus, ne īsti sniegs — tāds nemīlīgs un kaitinošs slapjums lasītājam aiz apkakles.

Labrīt, 17.01.1995

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s