Visvaldis Lāms “Baltā ūdensroze” un “Abadona miers”

Ūdensroze Abadona laikmetā

Visvaldis Lāms Abadona miers Abadona miers ir pēdējais Visvalža lāma (1923 — 1992) romāns, izdots jau pēc autora nāves. Savukārt Baltā ūdensroze (1958) ir ne tikai viens no pirmajiem īsti nozīmīgajiem Lāma darbiem, bet arī romāns (vai garstāsts), ar kuru var precīzi datēt latviešu mūsdienu prozas sākumu (pirms tam sarakstītie Lāma darbi vēl lielā mērā bija socreālisma klišejas ēnā).

Kas tad ir tas “īpašais”, kas ļauj Baltajai ūdensrozei ierādīt tik godājamu vietu literatūras vēsturē? Jo — to izlasot, rodas nedaudz citāds priekšstats. Apmēram šāds: “nekas īpašs” — mazliet romantiski lirisks, mazliet traģisks, mazliet ironisks lasāmgabals par grāmatveža Kitnera vienas vasaras pieredzējumiem kādā kolhozā pie Gaujas. Te, bez šaubām, varētu parunāt par autoru kā par reālpsihoģiskās prozas meistaru, izanalizēt veiksmīgo kompozīciju un “lirisko piezīmju” imitāciju, aprādīt dažus romāna struktūras elementus, kas pēcāk noturīgi iemājoja citos Lāma darbos, un noslēgumā secināt: “Romāns kā jau romāns, viens no daudzajiem latviešu prozā.” Tomēr zināmā mērā pat pieticīgā un gluži nepretenciozā Baltā ūdensroze nav “viens no daudzajiem”; būtībā tas ir vienīgais piecdesmito gadu romāns, kuru joprojām iespējams lasīt kā literāru tekstu, nevis kā socreālisma produktu. Ja vēl pievieno tolaik sarakstīto, bet tikai puspublicēto Lāma romānu Kāvu blāzmā un Ēvalda Vilka stāstus, tad tas arī ir viss, kas latviešu prozā palicis no piecdesmitajiem gadiem. Pārējais — Lāča, Upīša, Sakses, Grīvas, Brodeles, Granta u.c. romānu blāķi — nu jau pastāv tikai makulatūras kvalitātē.

Baltā ūdensroze pirmo reizi izdota bez cenzūras īsinājumiem — tātad šis ir arī pirmais gadījums, kad, salīdzinot tekstu ar romāna iepriekšējām publikācijām, iespējams izvērtēt cenzora (redaktora? abu?) darbu. Lasītāju, bez šaubām, interesēs, ko cenzūra uzskatījusi par drukāšanai nepieļaujamu un, no otras puses, ko “tādu” autors atļāvies rakstīt, ka Balto ūdensrozi pat pēc cenzēšanas varēja izmantot kā iemeslu, lai Lāmām uz gadiem sešiem liegtu iespēju publicēties, un te nu jāatzīst, ka cenzors strādājis patiesi augsti profesionālā līmenī — viņš nebūt nav ķēzījies pa tekstu uz priekšu un atpakaļ, nav bez jēgas nīdējis lappusi pēc lappuses, bet gan vietumis izmetis pa pusteikumam, citviet mīkstinājis pārlieku skarbu vai frivolu izteicienu pēc vecumvecā vilka (padomju varas) paēdināšanas un kazas (autora) paglābšanas principa Būtiski īsinājumi bijuši divi: svītrots fragments, kurā Lāms tiesā “huņņus, kas nekautrējas apdirst katru sētas pakšķi” (divkārša apgrēcība: gan ideoloģiska, gan valodiska), un — izcirpta rindkopa, kurā — pirmoreiz šīspuses prozā — aprakstīta deportāciju aina. Pārējie labojumi ir niecīgi — teiksim, svītrots Andrieva Niedras vārds, vairākkārt piesauktie “baraku apdzīvotāji”, kas demolē vietējo kapsētu, un kritiski izteikumi par atšķirību starp lozungiem un īstenību. Un, lai cik kuriozi tas neliktos, no teksta apskaužamā uzcītībā lasīti laukā visi padomju valsts un partijas pieminējumi. Tā, piemēram, “dižā padomju valsts” pārtapusi vienkārši “valstī”, un pavisam bez pēdām pazudis izteikums “partijas griba mums ir likums”. Acīmredzot tas darīts tālab, ka bezkaunīgais autors šos cēlos jēdzienus lietojis ironiskā nozīmē, bet ironijas klātesamību tekstā ar loģisku argumentu palīdzību pierādīt nav iespējams. Un tā nu romānam nācās iztikt bez padomēm un partijas (analoģisku iemeslu dēļ svītrots izteikums “padumjo valsts” — lai lasītājā nerastos pār­steidzīgas asociācijas ar to pašu “padomju valsti”).

 

Taču, kā zināms, vilks vis paēdis nebija. Baltās ūdensrozes publikācijai sekoja vērienīga kampaņa, kurā piedalījās bezmaz viss socreālisma panteons, tostarp Niedre, Grigulis, Muižnieks, Lukss, Talcis utt. Saprotams, lieta nebija tik vienkāršra — arī pārējie Lāma romāni bija pietiekami ķecerīgi, lai saērcirātu RS vadību. Tomēr rodas jautājums: kālab tieši šis kamerstilā ieturētais romāns izraisīja tādu sašutuma vētru? Iespējams, atbilde meklējama kādā krietni komiskā romāna personā — rakstniekā Baltbiksī, kurš nemitīgi izskaidrojas bezmaz ar citātiem no socreālisma teorijas grāmatas. Turklāt Lāms visai uzskatāmi aprāda arī to, kā Baltbikša dogmas sairst, saskardamās ar reālpsiholoģiskās prozas pieredzi. Un te nu Baltā ūdensroze no “parasta” romāna pārvēršas klajā uzbrukumā socreālisma kanonam, “reālisma augstākai pakāpei un piepildījumam” (A. Upīts). Vēl vairāk: jebkurš no iepriekšminēto grafomānu virknes derēja kā Baltbikša prototips — un līdz ar to varēja saskatīt Baltbiksī ņirgāšanos par sevi personīgi. Pēcgalā pret Lāmu vērstie apvainojumi nebija nekas cits kā izvērstas Baltbikša deklarētās tēzes.

Līdz ar to akmens bija iekustināts: Lāms sāka savu gadus trīsdesmit ilgo un apbrīnojami stūrgalvīgo karu ar socreālismu. Taču, lai cik tas būtu skumji, karojot ar muļķību un aprobežotību, arī ieroču izvēle ir diezgan ierobežota, turklāt bieži vien nākas nolaisties līdz pretinieka līmenim — apmēram pēc principa “ja tu tā, tad es šitā”. Socreālisms falsificēja vēsturi — Lāms ieguldīja milzīgu darbu, lai vismaz atsevišķos gadījumos restaurētu reālo ainu, par ko vēsturnieki runāt neatļāvās. Socreālisms pūta acīs utopisku lozungu miglu — Lāms pievērsās pedantiskai sociālās situācijas analīzei, aizvietodams neesošos sociologus. Socreālisms izvirzīja vienas vērtība — Lāms lika pretī citas. Socreālisms pieprasīja romānus par “tēmām” — Lāms tādus sarakstīja, taču no pavisam “nepareiza” skatpunkta. Socreālisms rūpējās par “valodas tīrību” — Lāms parādīja valodas pastāvēšanās reālo situāciju ar visiem rusicismiem un barbarismiem. Šī nebeidzamā stīvēšanās bez šaubām, nebija nelietderīga – atcerēsimies, ka pat astoņdesmitajos gados socreālisma ideja kūņojās itin dzīvelīgi (Zeile sacerēja “monogrāfiju” Sociālistiskais reālisms, presē visdziļākajā nopietnībā norisa diskusija par “pozitīvo varoni”). Un tomēr — tieši no tās izriet krietnas Lāma daiļrades daļas vājums: pārāk daudz nācās upurēt, lai pierādītu, ka meli ir meli un ka muļķība ir muļķība, turklāt ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem izsprūkot cauri cenzūras režģiem.

Abadona mierā Lāms vairs nekaro ar socreālismu, bet gan izklāsta, kā un kāpēc viņš to darījis. Autors gan apgalvo, ka tas neesot autobiogrāfisks darbs, tomēr tajā aprakstītā Gunāra Veldres biogrāfija vismaz atsevišķos laikposmos ir uzkrītoši tuva Lāma biogrāfijai. Turklāt autors, šķiet, bieži runā ar Veldres muti. Tas ir viens no būtiskākajiem gandrīz visu Lāma romānu trūkumiem: autora uzmācīgā klātbūtne — autori nevis ļauj, lai lasītājs nonāk viņa varā, bet gan ar bezgalīgām žurnālistiskām, moralizējošām un vēsturiskām atkāpēm uzspiež viņan savu viedokli. (Izņēmumi ir Kāvu blāzmā, Jokdaris un lelle un mazākā mērā arī Pavarda kungs Ašgalvis). Taču labā prozā tekstam jābūt pienācīgi distancējušamies no autora; autoram jāatsakās no ilūzijas “pateikt visu, kā ir”, jo, galu galā, tekstā “jēgu” neieliek vis autors, bet lasītājs, un,  ja autora klātbūtne izrādās traucējoša, viņš īgni atbrīvojas gan no puslasītās grāmatas, gan no autora. Arī Abadona mierā jūtams šis pārliecīgais ilustratīvisms (jo sevišķi dialogos, kuros tiek “izrisinātas” bezmaz visas pasaules problēmas), tomēr, no otras puses, autora klātbūtne lielā mērā attaisnojas, jo Abadona miers ir “grēksūdzes” – šā vārda vistiešākajā nozīmē – romāns.

Romāns aptver laikposmu no 1951. gada līdz sešdesmito gadu vidum (pirmajās divās daļās ir arī daudz Lāma prozai vispār raksturīgo “laika bedru” – apjomīgu atskatu tuvākā vai tālākā pagātnē). Sižets ir vienkāršs – par rakstnieka Veldres, vēlāk Vairoņa Gunāra “sāpju ceļiem” caur socreālisma dogmu džungļiem. Romānā darbojas daudzas reālas vēsturiskas personas, lielākoties ar saviem īstajiem vārdiem (vai caurspīdīgām maskām: Voldemārs Melnis pārdēvēts pār Salni, bet Zigmunds Skujiņš — par Zigi Skuju), kuras Lāms vērtē vairāk nekā kritiski. Te nu jāsaka, ka Lāms bija viens no tiem ārkārtīgi retajiem literātiem, kas tiesīgs to darīt, vēl jo vairāk tāpēc, ka arī Veldres (t.i., paša Lāma) nedaudzie kompromisi ar ideoloģiju iztiesāti īpaši bargi. Savā ziņā Abadona mieru var uzskatīt par pirmo mēģinājumu izanalizēt ne tikai tālaika sociālo situāciju un sociālisma producēto cilvēku psiholoģiju (otrajā daļā), bet arī socreālisma fenomenu, no kā nez kāpēc vairās literatūras vēsturnieki, — sākot ar ideoloģiskā terora mehānismu, līdz parādībai, ko mūsdienās dēvē par pašcenzūru. Romāna virsraksta ietilpīgo metafora autors skaidro, vadoties pēc Jāņa Parādīšanās grāmatas, kurā Abadons ir viens no nāves eņģeļiem: “Karš bija apokalipse, un mēs esam nogāzti sātana valstībā. Tas ir Abadona miers, kurā dzīvojam, briesmīgs miers, moku un murgu miers.”

Diena, 02.03.1994

____________________________________

Vēl par Visvaldi Lāmu:

____________________________________________

 

Visvaldis Lāms Latvijas Literatūras centra datubāzē

Visvaldis Lāms e-bibliotēkā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s