Osvalda Zebra postapokaliptiskā apokalipse

Osvalds Zebris. Koka nama ļaudis. R., Dienas Grāmata, 2013

osvalds zebris koka nama ļaudis Osvalds Zebris debitēja jaunam rakstniekam netipiski pavēlu, kad autoram jau bija 33 gadu – pirmais stāsts publicēts 2008. gadā, īsprozas krājums Brīvība tīklos (Literatūras Gada balva par labāko debiju) iznāca 2010. gadā. Nu – romāns Koka nama ļaudis. Pirms dažiem gadiem, kad romāns vēl tikai kūņojās prātā, intervijā autors šai sakarā izteicās: „Pašlaik man ļoti lēnām top viens garāks gabals par šo tēmu, par gribas aktiem, ko cilvēks izdara savas pieredzes vai vides ietekmē, un tad viņi iedarbina veselu notikumu ķēdi. Bet sākotnējais gribas akts – tā, protams, ir liela mīkla.” (Vēl varētu piebilst, ka, grūti pateikt, apzināti vai nē, romāns Koka nama ļaudis saistīts ar dažiem krājuma Brīvība tīklos stāstiem, vismaz – bērnu tēli šķiet radniecīgi krājumā aprakstītajiem bērniem, sakrīt pat viņu vārdi.)

Romāna ievaddaļa vedina domāt, ka Zebris sižetu darinājis pēc principa, kāds itin bieži sastopams literatūrā jau kopš Balzaka laikiem. Proti, autors rada namu/ielu/pilsētiņu, visupirms pamatīgi iepazīstina ar tajā mītošajiem ļaužiem (tieši tas notiek romāna pirmajā daļā), lai beigu galā mēģinātu pārsteigt lasītāju ar sarežģīto un, vēlams, traģiski ietonēto ornamentu, kādu veido šo ļaužu esamības. Šāds paņēmiens lāgiem pazibinājies arī latviešu prozā (piemēram, Aivara Kļavja stāstu krājumā Mans nams vai – modificētā skatā, uzmanības centrā ir nevis nams, bet mazs miestiņš – Regīnas Ezeras Zemdegās). Tātad – ir krietni sačākstējis divstāvu koka nams; šķiet, tas varētu atrasties kādā nomaļā Pārdaugavas šķērsielā („mazā, līkā iela”), teiksim, Torņakalnā vai Zasulaukā (teritorijas, kuras labi iepazinis autors); namu apdzīvo piecas ģimenes – ķertais students Romāns, kurš iedomājas, ka viņam priekšā ir izcila zinātnieka nākotne, Vešņakovs, kuru sagaida vien alkohola dūksnājs, viņa sieva Regīna, pensionārs Gunārs, kuram priekšā vairs nav nekas, ar kaķi vārdā Gagārins piedevās, tīnis Zintis, kuram paša aprobežotības dēļ nekādi nevedas ar mīla lietām, ir arī trīs bērņuki, vēl daži ļauži. Kopumā – it kā no pasaules norobežojusies, savās ķibelēs iekapsulējusies, pāragri savecējusi savādnieku un īpatņu kompānija, gan paturot prātā, ka jebkurš cilvēks, palikts zem rakstnieka palielināmā stikla, kļūst par ļoti īpatnēju radījumu, kurā eņģeļi ar dēmoniem nekādi nespēj sadzīvot mierā. Veicīgi tiek uzstellēta arī sižeta atspere: Lieldienās mājā ierodas jauna īrniece, ārkārtīgi enerģiskā un ar ticības būšanām apmātā Lidija. Turpinājums prognozējams: Lidija uzspers gaisā koka nama pieputējušo pasaulīti?

Turpināt lasīt

Kurts šauj Amerikā un trāpa Jānim Latvijā

Jānis Joņevs. Jelgava 94. Mansards, 2013

 Jānis Joņevs Jelgava 94 „Stobrs tika pavērsts pret galvu. [..] ..lode trāpīja precīzi, salauza galvaskausu, saplēsa audus”: Jānis Joņevs raksta, ka šādā manierē 1994. gada 8. aprīlī grupas Nirvana līderis Kurts Kobeins esot pašrocīgi pielicis punktu savai un grupas esamībai. Pieļauju, ar savas nāves faktu Kobeins zināmā mērā rēķinājās, taču viņam noteikti pat prātā nenāca, ka šāviens padsmit gadus vēlāk kļūs arī par starta šāvienu Jāņa Joņeva romānā Jelgava 94, jo grāmatas pirmajās lappusēs lode ietrāpa ne tikai Kobeina, bet arī romāna galvenā varoņa smadzenēs. Pirmās droši vien tika izšķaidītas pa visu istabu, otrajām – vien domāšana iegrozīta pareizajā virzienā. Proti, šis briļļainais tīnis, viscaur kārtīgais un godīgais skolnieks Jānis (viņa vārds romānā neuzkrītoši pazibinās, šķiet, tikai reizes divas) piepeši maina orientāciju un pārkvalificējas par īstenticīgu metālistu, romāna turpmākajā ritumā aizrautīgi gremdēdamies heavy, black, death, doom, thrash un tamlīdzīgās substancēs un to kombinācijās. Šai pārtapšanai veltīta romāna pirmā daļa Šāviens. Otrajā daļa Mēness ar episku vērienu aprakstītas metālista dienas un naktis. Trešajā daļā Pēc apokalipses Jānim jau ap trīsdesmit, viņš ir izaudzis no metāla autiņiem („kopš savas agrās jaunības es to mūziku vairs neklausījos”), brilles gan joprojām uz deguna, bet nu jau Dior, un arī vīnu viņš lieto snobiski augstvērtīgu. Pieļauju, ja pirmās un otrās daļas Jānis ieraudzītu trešās daļas sevi, viņš otrās daļas pēdējā nodaļā bez ilgas šaubīšanās izrīkotos līdzīgi Kobeinam.

Turpināt lasīt

Uzvarēt „drūmo pļāvēju”

Andrievs Ezergailis. Lapu agonija. Grāmata par Intu. No angļu valodas tulkojusi Ilma Elsberga. Intas Ezergailes dzeju atdzejojusi Amanda Aizpuriete. R., Atvērtās krātuves, 2012

imageDomājams, Andrieva Ezergaiļa (1930) vārds īpašus komentārus neprasa. Vēsturnieks, holokausta pētnieks, savulaik apcerējis arī 1917. gada notikumus Latvijā, vairāku grāmatu un daudzu rakstu autors, kura publikācijas bieži inspirējušas diskusijas. Katrā ziņā – Ezergailis vēstures interpretāciju rutīnas rāmajai, toties hipnotiski spēcīgajai straumei nav ļāvies, bet allaž mēģinājis to pavērst virzienā, kādu pats uzskata par pareizu. Lapu agonija Ezergaiļa darbības kontekstā ir gluži negaidīta grāmata, kurā uzmanības centrā ir viņa dzīvesbiedre Inta Ezergaile (1932 – 2005). Inta Ezergaile bija literatūrpētniece, profesore Kornela universitātē ASV. Līdz deviņdesmitajiem gadiem viņa specializējās vācu literatūras pētniecībā, īpašu uzmanību pievēršot Tomasa Manna daiļradei, tad pievērsās feminisma problemātikai, vēlāk – arī latviešu literatūrai, kurai pilnībā veltīta viņas pēdējā literatūrpētnieciskā grāmata Nostalgia and Beyond: Eleven Latvian Woman Writers (1998). Lielākā daļa darbu sarakstīti angļu valodā; publicēties latviešu periodikā viņa sāka tikai deviņdesmitajos gados. 2011. gadā Rīgā latviešu valodā iznāca prāvs Intas Ezergailes Rakstu (izdevniecība Zinātne) sējums, kurā apkopotas viņas grāmatas un svarīgākās apceres. Ap 1993. gadu viņa sāka dzejot – arī angliski, šos tekstus gan necenšoties publiskot; dzejoļi izdoti četrās grāmatās jau pēc autores nāves. Lapu agonijā iekļautie Intas Ezergailes dzejoļi ir viņas dzejas pirmā nozīmīgākā publikācija latviski.

„Kāpēc sarakstīju Lapu agoniju? Iemesli varētu būt vairāk nekā daži. Rakstīšana iesākās kā cīņa pēc varas, sacelšanās pret aizmirstību, ko tautas valodā dēvē par nāvi. Tas bija protests pret nāves pārsteidzīgo dekrētu, ka Intai jāmirst. Man pilnīgi nepieņemams bija dekrēta paragrāfs, ka sakari lauzti, ka nekad mums nebūs ne tiesību, ne iespēju sarunāties – pārmīt vārdus, savīt domas. Savā ziņā Lapu agonija ir maza uzvara pār drūmo pļāvēju,” stāsta autors. Šajā citātā vērts pievērst uzmanību izteikumam „pārmīt vārdus, savīt domas”, kas precīzi raksturo Lapu agonijas specifiku. Andrievs un Inta sabija kopā 37 gadus (viņi apprecējās 1957. gadā) – un Lapu agonija lielā mērā ir šī daudzgadīgā dialoga turpinājums laikā, kad vairs nav jēgas kaut ko slēpt (kā Inta savu iekšējo pasauli iekapsulēja dienasgrāmatās), noklusēt, samelot, uz kaut ko pievērt acis. Andrievs nebūt nav Lapu agonijas vienīgais autors. Krietnu grāmatas daļu veido arī Intas teksti – dzejoļi, dienasgrāmatas, piezīmes, turklāt šie teksti nav ievietoti, teiksim, kā Intas “daiļrades paraugi” vai papildinājumi faktu un notikumu kolāžai – tā patiesi ir “domu savīšana” un “vārdu pārmīšana”. Andrievs un Inta turpina sarunu, iespējams, izrunājot arī daudz ko no tā, kam mests līkums Intas dzīves laikā. Jebkura Intas esamības norise tiek uzlūkota no vairākiem skatpunktiem – Andrieva atmiņas, Intas pašrakstītās piezīmes, tās atspulgi Intas dzejā; pēc tam dialogs pāriet augstākā līmenī, ko nosacīti varētu raksturot ar jautājumu “kāpēc?” Andrievs, ņemot talkā gan plašu kultūras vēstures zināšanu arsenālu, gan vēlāk arī Junga analītisko psiholoģiju (tas nav bez pamata – Inta ilgus gadus mēģināja risināt savas iekšējās problēmas ar analītiskās psiholoģijas terapeita palīdzību), meklē atbildes uz šiem daudzajiem “kāpēc?”

Turpināt lasīt

Inta Ezergaile starp eņģeļiem un dēmoniem

Andrievs Ezergailis. Lapu agonija. Grāmata par Intu. No angļu valodas tulkojusi Ilma Elsberga. Intas Ezergailes dzeju atdzejojusi Amanda Aizpuriete. R., Atvērtās krātuves, 2012

imageJa reiz Andrievs Ezergailis, tad noteikti par holokaustu, žīdiem, Otro pasaules karu vai kādām citām Latvijas vēstures strīdīgām epizodēm, kādām godīgs vēsturnieks labprātāk met līkumu, visviens, kādas ideoloģijas krāsā ietonēts laikmets aiz loga. Kolīdz Ezergailis, tā uzreiz kaškis uz vella paraušanu, bet strīda inspirētājs, ironiski smīkņājot, rāmā solī čāpo pašradītai jezgai pa vidu, svēti pārliecināts par savām tiesībām uz patiesību. Protams, mazliet hiperbolizēju, tomēr Ezergailis – kā vēsturnieks un holokausta pētnieks – allaž pamanījies izsaukt uguni uz sevi no visām pusēm, kas gan nav traucējis pretiniekiem vienā laidā ekspluatēt viņa pētījumus.

Nu – Lapu agonija, apakšvirsrakstā nodēvēta par Grāmatu par Intu. Šoreiz – ne miņas no Ezergailim raksturīgajām tēmām, interesēm, problemātikas. Inta ir autora dzīvesbiedre literatūrpētniece Inta Ezergaile (1932 – 2005). Biogrāfija? It kā. Memuāri? Arī – it kā. Taču Lapu agonija tālu pārsniedz tradicionālā biogrāfiskā/memuāru žanra nekur nedefinētos, tomēr dīvainā kārtā lielākoties ļoti striktos priekšrakstus. Īstenībā latviešu literatūrā liels negals ar šo žanru, kura piedāvātās iespējas tiek reducētas līdz bēdīgam minimumam. Vai nu sauss faktu un norišu izklāsts, kas tiek atšķaidīts ar pamatīgu devu pļāpūdens, vai arī dzelteni ietonēta jūsmošana, cik nolemti traģiska personība bijis apceramais objekts un cik skaisti tas ļāvies pasaulīgajiem kārdinājumiem. (Šoreiz neskaru trešo iespēju – par biogrāfiju nodēvēt faktiski autordarbu, kurā kāda personība ir kalpojusi vien kā iemesls grāmatas sarakstīšanai – tādas ir Repšes un Ikstenas radītās biogrāfijas.) Izņēmumi gadās ārkārtīgi reti – un Lapu agonija pieder pie šiem izņēmumiem.

Lapu agonija vispirmām kārtām ir dialogs. Proti, tajā paralēli Ezergaiļa tekstam – un ļoti bieži to pārmācot – saklausāma arī Intas balss: dienasgrāmatās, piezīmēs, dzejoļos. Lāgiem Andrievs parādās tikai kā šo tekstu interpretētājs un komentētājs, kas tos ievieto dažādu veidu kontekstos, papildina ar reālijām, iezīmē to kultūrvēsturisko dimensiju. Dažbrīd Andrievs „turpina” Intas rakstīto, citkārt lomas mainās un, Andrieva tekstā ievijoties Intas „balsij no pagātnes”, vēsturnieka rokas darinātā faktu un notikumu kolāža iegūst emocionālas un līdz ar to arī telpiskas aprises.

Turpināt lasīt

Kristīne Želve “Meitene, Kas Nogrieza Man Matus”

Kristīnes Želves stāsts un mīts

Kristīne Želve. Meitene, Kas Nogrieza Man Matus. R., Mansards, 2011

imageKristīnes Želves debijas krājumā Meitene, Kas Nogrieza Man Matus lasāmi septiņi stāsti, sarakstīti jau pirms laba brīža – ap 2003. – 2004. gadu, tad arī daļa no tiem publicēti periodikā. Kāpēc tik ilgs ceļš līdz lasītājam, autore stāsta intervijā: “Kad rakstīju šos stāstus, man vispār nebija nekādu ambīciju, ka publicēšu grāmatu. Nē, nebija arī domas tos nevienam nerādīt, nekad nepublicēt un turēt dziļākajā atvilktnē, bet konkrēti noformulēta mērķa, ka jāizdod grāmata, man nebija. No literārajām aprindām atrados tālu, vispār īsti nesapratu, kas jādara, lai izdotu grāmatu. Sākumā mani stāsti vienkārši ceļoja no rokas rokā – vispirms devu tos lasīt saviem tuvākajiem draugiem – piemēram, mūziķim Hardijam Lediņam un viņa mammai tulkotājai Rutei Lediņai, dzejniecēm Liānai Langai un Mairai Asarei, gleznotājam Miervaldim Polim… Viņi mani mudināja publicēties.”

Lasu Kristīnes Želves prozu – un acu priekšā kā dzīvs stalti saslienas mazliet īdzīgs un depresīvs, toties bezgala dziļdomīgi noskaņots kritiķis, un salti vēstī, ka, lūk, autores iecienītā tēma ir deviņdesmito gadu bohēmiski nospriegoto ļauži sadzīve, bet viņas pastāstiņi – būtībā nekas vairāk kā ērmīgu īpatņu portretējumu kolekcija. Kolekcijas unikālie eksemplāri – Trakais cilvēks ar visu Likvidatoru (Likvidators, Trakā cilvēka brālis) un Villijs, kurš uzskata, ka “cilvēks ir dzīvei nepiemērots” (Praktiskie darbi jeb in the memory of Villy). Lai arī skarta tikai garāmejot, tomēr itin dzīvīga ir arī galīgi dullā dzejniece, kuru vēstītājas paziņas mamma Jāņu rītā sev par lielu pārsteigumu atrod pliku sēžam virtuvē (Dzejnieces drēbes), taču citkārt rodas iespaids, ka gan kolekcijas eksemplāri, gan paši stāsti palikuši vien nevērīgu skicējumu līmenī – tāda ir Babuška (Kaimiņiene), aktieru triumvirāts (Aktieri) un Meitene Ar Zilu Lentu Kabatā (Meitene, Kas Nogrieza Man Matus); krājumu noslēdzošais stāsts Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav ne stāsts, ne skice, bet vispār paliek karājamies gaisā. Bez šaubām, jau no pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka stāstītājas ķēriens autorei piemīt, par ko visuzskatāmāk liecina Likvidators, tomēr stāstiņi šķiet pārāk virspusēji, pārāk vienpusīgi, pārāk sekli, pārāk vieglprātīgi, pārāk…

Aizbāzīsim potenciālajam kritiķim muti, kamēr viņš nav sarunājis galīgas muļķības. Ar pirkstu ūdenī rakstīts, ka labai prozai jābūt smagnējai, analītiskai, sintētiskai, nopietnai, visaptverošai, metaforiskai, intelektuālai, dziļai, sarežģītai utt., utt. Labas prozas pamatu pamats ir stāsts, lai ko šis jēdziens attiecīgajā gadījumā nozīmētu, – un tikai no autora stāstītāja meistarības atkarīgs tas, vai šis stāsts paliks bezjēgas vārdu biezputras svarā, vai arī patiešām kļūs par prozu. Pieļauju, arī tāds jēdziens kā stāstītāja elegance tiesīgs pastāvēt bezmaz estētiskas kategorijas līmenī – gluži tāpat kā bezjēgas vārdu biezputra. Stāstītāja elegance spēj atdzīvināt visprastāko pastāstiņu, savukārt tās trūkums cēlākās un gaišākās ieceres savāra pelēkā biezputrā.

Turpināt lasīt

Nora Ikstena “Vīrs zilajā lietusmētelītī”

„Dzīvot valodā”

Nora Ikstena. Vīrs zilajā lietusmētelītī. R., Dienas Grāmata. 2011. 167 lpp

Nora Ikstena Vīrs zilajā lietusmētelī Nora Ikstena ne pirmo reizi ķērusies pie darba, kurus nosacīti varētu dēvēt par biogrāfisku – atcerēsimies grāmatas Brunis Rubess: Brīnumainā kārtā (1999), Vija Vētra: Deja un dvēsele (2001), Māra Zālīte: Zīdtārpiņu musināšana (2003), Esamība ar Regīnu (2007), tāpat arī kopdarbībā ar Imantu Ziedoni tapušo Nenoteikto biju (2006). Vēlreiz uzsvēršu – šīs grāmatas par biogrāfiskām varētu dēvēt vien nosacīti. Biogrāfiskās prozas pamatā ir it kā neapšaubāmu un nesatricināmu faktu un gadskaitļu karkass skaidrojoša un komentējoša teksta mērcē. Turpretī Ikstenas attieksme pret biogrāfiju ir principiāli atšķirīga, kas īpaši labi jūtams grāmatās par Ezeru, Ziedoni un nu arī Vīrā zilajā lietusmētelītī.

Vīrs zilajā lietusmētelītī ir Dzintars Sodums, kurš grāmatā maskējas ar vārdu Tebe (centrālā persona Soduma autobiogrāfiskajos darbos) un ar kuru jaunā rakstniece Meitiņa (Ikstenas vārds grāmatā nav pieminēts) epistolārā veidā sapazinās jau deviņdesmito gadu vidū. Sekoja sarakste vairāku gadu ilgumā, iepazīšanās klātienē, līdz beidzot Ikstena Sodumu atgādāja uz Latviju, izmitināja pie sevis, un dzīves divus pēdējos gadus, kurus viņš pats raksturoja kā laimīgākos savā mūžā, Sodums pavadīja dzimtenē.

Jautājumu varētu formulēt apmēram šādi: ja mēs no, piemēram, Esamības ar Regīnu, Nenoteiktās bijas vai Vīra zilajā lietusmētelītī svītrojam faktu, ka šo darbu uzmanības centrā ir labi pazīstamas un kultūrā pamatīgu grāvi iegrauzušas personības, vai no šīm grāmatām kaut kas paliek pāri? Citiem vārdiem un mazliet vienkāršojot – vai Vīrs zilajā lietusmētelītī varētu piesaistīt arī lasītāju, kuram nav nedz jausmas, nedz intereses par Sodumu un Ikstenu? Manuprāt, tikai no šāda skatpunkta vērts vērtēt tekstus, kas tiek krāmēti biogrāfiskās literatūras plauktiņā. Paplašinātam Curriculum Vitae, visviens, cik bagātīga un kruzuļaina ir tekstuālā mērce, ar literatūru stipri attāls sakars – tikpat labi varētu izlīdzēties ar faktu un notikumu tabulu, nemaz nerunājot par to, ka visai brīva faktu interpretācija ir ārkārtīgi gaistoša padarīšana, kurai ar realitātes jēdzienu diezgan pastarpinātas attiecības. Biogrāfijas objekts, protams, nekur aizbēgt nevar un ir nemitīgi klātesošs, taču lasītājam daudz tuvāk atrodas biogrāfijas autors ar visiem saviem talantiem, deformēto un varbūt galīgi greizo skatījumu, pārliecību, nesapratni, vājībām utt. Vārdsakot, Ikstena blefo, ja stāsta, ka raksta grāmatu par Ezeru vai Sodumu – īstenībā viņa raksta grāmatas tikai un vienīgi par sevi, bet kārtējais apceramais autors ir tikai iemesls, lai grāmata taptu.

Turpināt lasīt

Aigars Bikše, Māris Bērziņš “Laika pavēlnieki”

Kā uzrakstīt latviešu sarkano strēlnieku piecas minūtes pirms aviācijas bumbas sprādziena?

Aigars Bikše, Māris Bērziņš. Laika pavēlnieki. Повелители времен. Krievu valodā tulkojuši Aleksandra Zamatajeva, Eduards Timofejevs, Sergejs Timofejevs. R., Dienas Grāmata, 2011.

Bikše, Bērziņš Laika pavēlnieki Rakstnieks raksta grāmatas. Mākslinieks tās ilustrē. Teksts ir primārs, bilde – sekundāra. Lasot grāmatu, bez bildēm itin labi var iztikt. Domas tik pašsaprotamas, ka gluži vai neērti tās lieku reizi atkārtot, kas tiek darīts vien tāpēc, ka ar Laika pavēlniekiem bija ačgārni – visupirms radās Bikšes skulptūras, kuru tapšanā Māris Bērziņš pat pa gabalu klāt nestāvēja, sekoja teksts – nevis kā ilustrācija, bet drīzāk kā komentārs, papildinājums, interpretācija vai variācija. Jēdziens „interpretācija” šai gadījumā nenozīmē analītisku skaidrojumu vai kaut ko tamlīdzīgu – Bērziņa teksti nevis vedina skatītāju/lasītāju tuvāk mākslas darba izpratnei – un arī ne tālāk no tās, bet gan izmanto skulptūras kā domas, sižeta un metaforu atspēriena punktu.

Skulptūrai Jēzus Kristus 1/8 sekundes ilgā transformācijā, pārlūkojot 20. gadsimta vēsturi 1818 gadu pirms Komunistiskās partijas manifesta izdošanas Londonā atbilst stāsts Jēzus Kristus un Vera Muhina. Skulptūra – Ļeņins un latviešu kara dievs 17 gadu pirms kreiso eseru dumpja apspiešanas; stāsts – Ļeņins un Pērkons. Skulptūra – Latviešu sarkanais strēlnieks piecas minūtes pirms aviācijas bumbas sprādziena; stāsts – Galva un kāja. Utt. – kopskaitā septiņas skulptūras un septiņi stāsti plus pa priekšvārdam no katra autora; teksti lasāmi gan latviski, gan krieviski; skulptūras nolemts netulkot.

Bikšes skulptūras, protams, ir provokatīvas – tai nozīmē, ka, tās uzlūkojot, nenovēršami rodas jautājums: kurš te ir muļķis – autors vai skatītājs? Doma vai, pareizāk sakot, jau piesauktā analītiskā interpretācija veicīgi tiek ievedināta loģiskā strupceļā, mulst un mirkli mīstās uz vietas, un tad sāk meklēt izeju, jo tāda ir domāšanas specifika – gribi vai negribi, apstāties strupceļā nav iespējams; doma pretojas jau pašai strupceļa idejai, tāpēc kārpās laukā, visticamāk, nonākot nākamajā strupceļā. Tieši tāpēc strupceļu darināšana, kas reizumis tiek dēvēta par absurdu, jau pati par sevi ir māksla, un, jo elegantāks strupceļš, jo māksla augstāka. Izeju no domāšanas mulsuma piedāvā pats autors ar skulptūru nosaukumiem, no kuriem katrs jau pats par sevi ir stāsts, kas pašā skulptūrā nav izlasāms (izņēmums ir Jēzus Kristus ar sirpi vienā un āmuru otrā rokā, mazākā mērā arī Rainis Kastaņolā – abas šīs skulptūras aptver tāda citātu un asociāciju biežņa, ka strupceļā tur grūti nonākt). Uzlūkojot Latviešu sarkano strēlnieku piecas minūtes pirms aviācijas bumbas sprādziena, pat cilvēks ar īpaši samaitātu fantāziju diez vai spētu saskatīt tajā latviešu strēlnieku, turklāt vēl sarkano, nemaz nerunājot par aviācijas bumbu, kas vispār vēl aiz mākoņiem. Taču izeja ir mānīga – skulptūru nosaukumi, kuriem, pateicoties bezmaz apmātā pedantismā iezīmētajai laika dimensijai un tātad it kā atbilstībai kādām puslīdz reālām norisēm, it kā vajadzētu skulptūras papildināt, patiesībā vedina nākamajā strupceļā.

Turpināt lasīt

Arturs Heniņš “Velnakmens veļas”

Romāna upuris uz vēstures altāra

Arturs Heniņš. Velnakmens veļas. Vēsturisks romāns par latviešiem Krievijā 20. gadsimta 30. gados. R., Jumava, 2010

Arturs Heniņš Velnakmens veļas Arturs Heniņš ir daudzu vēsturiski dokumentālo romānu autors, tostarp nozīmīgākais darbs ir Smilšu kalnu triloģija: Es, smilšu kalna jātnieks (2002), Smilšu kalnu virpuļos (2003), Pastardiena smilšu kalnos (2005). Tajā vēstīts par laikposmu no no 1893. līdz 1906. gadam, īpašu uzmanību pievēršot 1905. un 1906. gada notikumiem Rīgā. Smilšu kalnu triloģiju šeit piesaukta tālab, ka tā pastarpināti saistīta ar romānu Velnakmens veļas, kurā vietumis pavīd atsauces uz triloģijā aprakstītajām norisēm un personāžiem, kaut gan par turpinājumu to uzskatīt nevar.

Jau kopš Hruščova atkušņa laika vispārzināms ir fakts, ka 1937. un 1938. gadā Padomju Savienībā iznīcināja milzumdaudz latviešu. It kā puslīdz būtu zināms arī tas, kādā veidā viņi tur bija nonākuši – lielākā daļa palika pēc revolūcijas un Pilsoņu kara, tiem pievienojās no neatkarīgās Latvijas izbraukušie. Taču galīgi nav skaidrs, ar ko īsti viņi šo laikposmu tur nodarbojās, kā dzīvoja, ko darīja, ko domāja, ja neskaita padomju laika pārideoloģizētos vēstures traktējumus, kas piesātināti ar noklusējumiem un trafaretām frāzēm par sociālisma celtniecību. Turklāt runa nav par dažiem simtiem cilvēku vai, teiksim, tādiem padomju dižvīriem kā Rudzutaks vai Eidemanis, bet gan par desmitiem tūkstošiem ļaužu. Tāpat grūti izprotams, kāpēc divdesmitajos gados viņi nedevās atpakaļ uz Latviju (iespējas taču bija – viena šāda atgriešanās epizode aprakstīta nesen iznākušājā Rūmnieka un Miglas romānā Čaks) un, pats galvenais, kālab vēl trīsdesmito gadu sākumā, kad Latvijā dzīve acīmredzami gāja uz augšu un Ulmaņa maigā diktatūra pat pie apvāršņa nerēgojās, dažs uzskatīja par labāku emigrēt uz Krieviju – kā Laicens, kuram lai nu ko, bet veselā saprāta trūkumu nevarēja pārmest. No vienas puses, tas ir prāvs vēstures baltais plankums vai melnais caurums, kurā gluži vai bez pēdām pagaisusi nemaz ne tik niecīga nācijas daļa. No otras – diezgan slidena tēma: kā tu mūslaikos vēsu prātu paraudzīsies uz letiņu, kas mierīgā garā dzīvo nost Staļina paspārnē, nemitīgi satraucas par buržuju briesmu darbiem neatkarīgajā Latvijā un vēl ir pārliecināts komunists, tātad vurdalaks pēc definīcijas. Heniņa romāns mēģina šo balto plankumu aizpildīt ar reālijām. Tāpat ieskats trīsdesmito gadu Krievijas latviešu dzīvē bija gūstams no Lūcijas Ķuzānes biogrāfiskā romāna Malle (2005), kurā Malle – liepājniece Velta Sproģe – arī bija starp tiem, kas devās meklēt laimības valsti Padomju Savienībā, taču Mallē autore bija koncentrējusies uz vienas personas dzīvi, kurpretī Heniņa skatījums ir drīzāk panorāmisks – viņu vairāk interesē plašāka mēroga sociālās norises.

Turpināt lasīt

Juris Zvirgzdiņš “Atgriešanās Itakā”

Uzmetums Zvirgzdiņa prozas receptei

Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā. Stāsti. R., Dienas Grāmata, 2011. 143 lpp.

Juris Zvirgzdiņš Atgriešanās Itakā Atgriešanās Itakā ir Jura Zvirgzdiņa otrais stāstu krājums pieaugušajiem (ja par stāstu krājumu neuzskata arī mazo grāmatiņu Esse un… (1993), kurā lasāmo jokaino tekstiņu žanriskā piederība galīgi nebija skaidra). Pirmajā krājumā – Rīgas sapņugrāmata (2002) – bija apkopoti kādu padsmit gadu laikā tapusī īsproza, kurā autors, dažus stāstus pat nokrustījis par esejām, tik virtuozi mežģīņoja kultūrvēsturisko alūziju tīmekļus, ka veselais saprāts tajos priecīgi pinās un zaudēja jebkādu apjēgu gan par savu veselumu, gan par saprāta prātīgumu vispār. Krājumā Atgriešanās Itakā – tajā lasāmi deviņi stāsti (Zvirgzdiņš nav piederīgs daudzrakstītājiem, toties katrs stāsts tiek perfekti izstrādāts) – bilde drusku citāda. Saprāta priecīgie pinekļi nekur nav pačibējuši – visjūtamākie tie ir stāstos Maiņa, Turp un atpakaļ, Zaķa vēstījums, mazākā mērā – Karalī Purkšķī, kura fonā neuzkrītoši pavīd Erika Ādamsona gādīgā ēna un kurā kultūrvēsturisko alūziju vietā nākušas kulinārās un mazliet arī medicīniskās. Taču pārējos stāstos aizvien uzstājīgāk ieskanas dramatiskas un lāgiem arī traģiskas intonācijas, kulmināciju sasniedzot Sapņos, nevienubrīd gan nezaudējot Zvirgzdiņam raksturīgo farsa un aizrautīgās spēles poētiku. Starp citu, līdzīga īpatnība piemita arī trejgalvībā ar Vladi Spāri un Lienīti Medni rakstītajam romānam Odu laiks: pirmā daļa, tapusi 1987. – 1988. gadā, viscaur ieturēta farsa manierē; otrajā, kas sarakstīta 2009. gadā, krietni jūtamāka vēstures mācība, kas kā allaž ir bezcerīgi drūma. Odu laiku šeit piesaucu arī tālab, ka uzmanīgs lasītājs stāstā Maiņa varētu saskatīt nebūt ne attālu, tomēr arī ne pirmajā acu uzmetienā samanāmu radniecību ar dažām Odu laika epizodēm.

Viens no mūžīgajiem jautājumiem: kas rakstnieku iespaido/inspirē vairāk – viņa pieredzējumi tai pasaulē, kuru mēs dažkārt dēvējam par reālo, vai arī grāmatas, kuras viņš ir lasījis? Lai arī jautājums lielā mērā retorisks un tātad neatbildams, saistībā ar Zvirgzdiņu atbilde tomēr skaidra – tās ir grāmatas, turklāt ne tikai lasītās, bet arī paša rakstītie teksti – kā tas notiek stāstā Maiņa, kurā blakus autora paštēlam liela loma ierādīta pirms gadsimta ceturkšņa Zvirgzdiņa stāstā Pūķis uzradītajam Eņģīzeram. Taču tās nav tikai izcila lasītāja piezīmes uz literatūras vēl neaprakstītajām maliņām (šāda „piezīmju poētika” vairāk bija raksturīga Rīgas sapņugrāmatai, un arī Marģera Zariņa klātbūtne tajā bija jūtamāka). Šīm spēlēm ar alūzijām un kultūrvēsturiskajām zīmēm ir krietni svarīgāka funkcija. No vienas puses, tās veido tādus kā „lodziņus”, atverot tekstu uz bezgala daudzām citām pasaulēm un ieaužot to visos iedomājamajos kontekstos, no otras – stāsts, būtībā bezgalīgi mazs punkts pasaules kultūras kontekstā, izrādās visas šīs gigantiskās pasaules projekcija. Galu galā – jebkuru tekstu var uzlūkot kā visas literatūras attīstības gala rezultātu, un Zvirgzdiņa proza šo procesu ļauj sajust. Turklāt ne tikai tekstu – Murgu naktī pat atkritumu izgāztuves saturs pārtop par reti daiļrunīgu kultūrvēsturisko zīmju krāvumu.

Turpināt lasīt

Vilis Lācītis “Stroika ar skatu uz Londonu”

Stroika ar skatu uz romānu

Vilis Lācītis. Stroika ar skatu uz Londonu. – R., Mansards, 2010

image Viena no pievilcīgākajām literatūras un, protams, mākslas vispār īpatnībām ir spēja pārsteigt – visviens, pārsteigumi patīkami vai nepatīkami. Literatūra nav biznesa plāns – tu nekad nevari būt drošs, kurā brīdī un no kuras aizkrāsnes izlīdīs kāds jauns un cerīgs autors vai kurš dzīvais klasiķis pēkšņi ņems un nodrukās galīgu draņķību. Viļa Lācīša romāns Stroika ar skatu uz Londonu piederīgs patīkamajiem pārsteigumiem – iepriekš autors prozu nav publicējis, vismaz ne kā Vilis Lācītis, bet Stroika… uzreiz apliecina atzīstamu prozista ķērienu, turklāt ietrāpa patlaban absolūti tukšā vietā, kas brēktin brēc tapt aizpildīta. Proti, latviešu literatūrā jau kuro gadu izmisīgi trūkst normālas lasāmvielas. Ir vai nu darbi, kas tēmē uz augstajiem plauktiem un reizēm tajos arī iekļūst, vai, gluži pretēji, teksti, kas pat ne tēmē, bet jau dzimuši miskastē. Pa vidam – tukšums un bez Viļa Lāča. Saprotams, viens neliels romāns tukšumu neko daudz aizpildīt nespēj, vien kārtējo reizi tiek apliecināta tā esamība, bet, vienalga, Stroika… ir asprātīgs un sižetiski itin aizraujošs lasāmgabals.

Tātad – ir pats XXI gadsimta sākums, letiņu taciņa uz Angliju jau pamatīgi iemīdīta, un pa to laimes un naudas meklējumos dodas arī pustapušais muzikants Vilis Lācītis. Apmēram pusi romāna veido viņa pieredzes izklāsts pamīšus ar viesstrādnieku proletāri bomzīgās bohēmas ainiņām, kas papildinātas ar autora/galvenā varoņa refleksijām par mazliet vispārīgākām tēmām – par angļu valodas mācīšanos ar avīzes Sun palīdzību, viesstrādnieku seksuālajām ķibelēm un tamlīdzīgām būšanām. Pazibinās un pagaist nebūtībā daudz kolorītu tipu, no kuriem daži pēcāk apzinīgi atgriežas, lai palīdzētu savilkt ciešāk sižetisko diegu galus, kas vēstītājam nemitīgi grasās slīdēt laukā no rokām. Ironiskā attieksme pret visu un visiem asprātīgi un dzīvi ļauj aprakstīt realitātē droši vien diezgan pabaiso un notrulinošo ikdienas rutīnu; ironija glābj arī tajos gadījumos, kad tiek apspēlēta kāda bārdaināka anekdote, jo, ja ne citādi, var ironizēt gan par pašu anekdoti, gan tās bārdu (interesanti, ja Vilim Lācim piemistu ironista spējas, kādas Lācītim, kā liecina jau pseidonīms, ir atliku likām, – kas saveidotos no Zvejnieka dēla un Putniem bez spārniem?). Mazliet kaitinošs vietumis var likties romāna raustīgais ritms, kas rada iespaidu, ka Stroikā… kaut kas nav īsti kārtībā ar laika rēķiniem. Dažs nenozīmīgs starpgadījums tiek izvērsts un aprakstīts rūpīgi un pamatīgi, bet dažas lappuses tālāk izrādās, ka nez kur pačibējušas nedēļas un mēneši; cituviet pēkšņi ieklīst pasāža no pavisam cita romāna (teiksim, pārdomas par Latvijas sabiedriskā transporta biļešu tantiņām, kurās ironija pārvērtusies nīgrā burkšķēšanā). Taču šādi sīki defekti acīs nekrīt un lasīšanas prieku neko daudz nespēj maitāt.