Jānis Ivars Stradiņš “Dēmonu villa”

Recenzija uz literatūrvēsturiska fona

Jānis Ivars Stradiņš. Dēmonu villa. R., Preses nams, 1993

I. Fons

image Pirmajā acu uzmetienā tas liekas neizprotami: laikā, kad pasaulē ir detektīvprozas pārprodukcija un kad detektīvsižets jau izgājis pilnu aprites loku – no “nopietnās” literatūras uz triviālo, pārtapdams “tīrā” detektīvā, un tagad atpakaļ “nopietnajā” (postmodernisma prozā) -, Latvijā beidzamā pusgadsimta laikā ir strādājis tikai viens prozists, kas konsekventi un augsti profesionālā līmenī nodarbojas ar detektīvromānu rakstīšanu – Andris Kolbergs. Un tikai palaikam šim grēkam ir nodevušies arī citi, lielākoties gan epizodiski un neveiksmīgi.

Kāpēc tāda nevērība pret šo fantastiski populāro žanru?

Saprotams, “klasiskajā” socreālismā (četrdesmitajos gados un piecdesmito gadu pirmajā pusē) detektīvs vispār nevarēja pastāvēt – aiz tā vienkāršā iemesla, ka sociālistiskajā sabiedrībā ļaunums nekādā gadījumā nedrīkstēja būt likumsakarīgs un allaž blakusesošs; ļaunums bija pārejošs un pārvarams – un līdz ar to ļaunumu iemiesoja vai nu fašisms, vai “pagātnes paliekas”. Tālab detektīvprozas potences krietni apskādētā veidā realizējās vai nu gigantiskajās “epopejās” par “jauncelsmes” tēmu, kurās autori ievija dažas mazāksvarīgas sižetiskās līnijas par komunistu cīņu pret “pagātnes paliekām”, vai kara romānos (spožākais un žanriski tīrākais te ir Imermaņa un Cīruļa romāns par Rīgas pagrīdniekiem Dzīvoklis bez numura, 1952), vai arī spiegu romānos, kuros viss ļaunums padomju valstī tiek importēts no ārpasaules (Griguļa Kad lietus un vēji sitas logā, 1964).

Savukārt piecdesmito gadu beigās un sešdesmitajos gados, kad proza, reaģējot uz socreālisma kanona sairšanu, pievērsās cilvēka individuālajai pieredzei un apguva psiholoģijas pamatus, detektīvam rasties bija diezgan problemātiski: jo detektīvs var pastāvēt tikai tad, kad literārās struktūras jau ir stabilizējušās un kad tās var pārtapt apspēles objektā. Būtībā vienīgais, kas izmantoja jaunās iespējas, bija Vladimirs Kaijaks, kas sarakstīja trīs diezgan viduvējus detektīvromānus (Vistu elks, 1967; Direktora klints, 1970; Brigitas brīnums, 1970), kuru pamatā ir tīri psiholoģiskas kolīzijas.

Tālāk: neapšaubāmi, ka laba detektīvromāna panākumi lielā mērā sakņojas izmeklētāja personībā – tai vēlams būt pēc iespējas kolorītākai un efektīgākai. Taču socreālismā no visa bagātīgo iespēju klāsta, ko jau “gatavā veidā” piedāvāja detektīva tradīcija, – no policistiem, privātdetektīviem (kuriem pat ļoti “reālistiskā” prozā atļauts tas, ko likums liedz policistiem), žurnālistiem, kādas mīklainas specnodaļas supermeņiem (vēl – žokejiem, antikvāriem, mājsaimniecēm, vēstures profesoriem utt.) —, atlika viens vienīgs variants: milicijas kriminālizmeklētājs, kas vienīgais drīkst nodarboties ar nozieguma izmeklēšanu. Jau ar šo nosacījumu vien spēles variāciju skaits diezgan bezcerīgi samazinājās. Turklāt pēc tam spēkā stājās nākamā prasība: ja socreālismam “jāatspoguļo dzīves īstenība”, tad padomju detektīvromānam “jāatspoguļo” (un, protams, jāpropagandē) milicijas darbība (ne velti par pareizu “atspoguļošanu” pastāvēja Iekšlietu ministrijas un pat Drošības komitejas prēmijas). Tas nozīmēja, ka kriminālizmeklētājam pretēji detektīva tradīcijai nācās būt ļoti pelēcīgam tipam – mēreni gudram, mēreni spēcīgam, mēreni apsviedīgam (tiesa, dažs autors, ejot Simenona pēdās, pat no šās pelēcības izmanījās izveidot “antikolorītu”, tā pamatā liekot formulu, ka arī izmeklētājs ir “tāds pats cilvēks kā visi citi” – viņš ir sadzīvisku problēmu nomocīts, viņam ir sieva, kura viņu ļoti reti redz, un viņam ir priekšnieks – vēlams, vecīgs pulkvedis, kas atmetis smēķēšanu; pastāvēja pat specifiska klišeja, lai attainotu šo “antikolorītu” – bezmaz katrā detektīvromānā kaut kādā veidā pieminēta tēze par to, ka “dzīvē ir savādāk nekā detektīvā”). Tieši šā iemesla pēc tik neizteiksmīgi un blāvi ir Kolberga apcerētie izmeklētāji, kurus nemitīgi atspiež otrajā plānā patiesi kolorītie noziedznieki.

Otrkārt, tas nozīmēja, ka izmeklētājam obligāti jādarbojas likuma noteiktajās robežās: viņš nedrīkstēja, piemēram, ar kāju izsist noziedznieku perēkļa durvis (vajadzīgs kratīšanas orderis); nedrīkstēja vienā rāvienā nolaist no kātiem kādus piecus vai sešus bandītus (vispirms viņam vajadzēja divreiz izšaut gaisā); viņš pat nedrīkstēja automašīnā vajāt bēgošo slepkavu (jo tad tiktu apdraudēta garāmgājēju drošība). Vārdsakot, juridiskie likumi paradoksālā veidā pakļāva estētikas likumus – un autoriem no spēles nācās izsvītrot vēl veselu virkni detektīvžanram raksturīgo elementu, kas citkārt sižetu darītu dinamiskāku.

Treškārt, izmeklētājam nebija vēlams arī vienatnē nodarboties ar intelektuālu kriminālmīklu risināšanu – tas nekādā ziņā neatbilstu “dzīves īstenībai”, kurā padomju milicija noziegumu atklāj kopīgiem spēkiem un ar bagātīga tehniskā arsenāla palīdzību. Tādējādi praktiski neiespējams kļuva detektīva “klasiskais” (vai angļu) variants (tajā dedukcijas ģēnijs atrod slepkavu starp nedaudzām, šķietami vienlīdz vainīgām personām, kas visas bijušas klāt nozieguma izdalīšanas brīdī), kura vienīgais paraugs latviešu literatūrā ir Viktora Lagzdiņa Nakts “Mežāžos” (1976).

Nākošā problēma – noziedznieks. Padomju detektīvā līdz pat astoņdesmito gadu vidum, saprotams, nevarēja būt ne runas par mafiju, organizēto un starptautisko noziedzību, narkomāniju, “balto apkaklīšu” noziedzību, korupciju, politiskajiem noziegumiem (pasargdies, LKP pirmā sekretāra nolaupīšana!), miljonāru un banku aplaupīšanu (miljonāru nav; padomju bankas nav iespējams aplaupīt; tiesa, naudu var nozagt ceļā uz banku – un šo iespēju izmantoja Kolbergs romānā Krimināllieta trijām dienām, 1977). Šo drūmo “nav”, “nevar” un “nedrīkst” uzskaitījumu varētu vēl turpināt, tomēr viens ir skaidrs: noziegums – vienalga, vai tā būtu slepkavība, laupīšana vai saimnieciska afēra – ir ārkārtīgi rets izņēmums citādi caurcaurēm pozitīvajā sabiedrībā. Un tādā gadījumā arī detektīva autoram atliek viena vienīga iespēja: nevis nodarboties ar pārgalvīgiem sižeta mežģījumiem un intelektuāli kriminālu paradoksu gūzmojumiem, bet gan meklēt un apcerēt tos cēloņus, kas ir šā izņēmuma pamatā. To ļauj izdarīt tikai sociālais vai psiholoģiskais detektīvs. Tālab Kolberga sociālpsiholoģiskie detektīvromāni nebūt nav nejaušība – viņš izmantoja šo vienīgo iespēju; gluži tāpat nav nejaušība arī tas, ka gan Kolberga, gan Kaijaka, gan pagalam nevarīgajos Cīruļa romānos uzmanības centrā nav vis nozieguma atklāšanas process (dedukcija vai izmeklētāja agresīvā darbība), bet gan paša nozieguma izdarīšanas process — sākot no cēloņu analīzes līdz rezultātam. Tomēr bija arī autors, kurš pat no šās bezcerīgās situācijas atrada izeju. Runa ir par Anatolu Imermani, kura romāni laikam gan ir vienīgais gadījums visā pēckara latviešu literatūrā, kad autors, nekādā veidā nepretendējot uz “nopietnās” literatūras statusu, apzināti ir rakstījis triviālo prozu. Izeja bija vienkārša: pārcelt darbības vietu no vienmuļi mierīgās Latvijas uz “mežonīgajiem Rietumiem”, un tas arī tika izdarīts romānu ciklā par sākotnēji policistiem, pēcāk privātdetektīviem Mūnu un Deiliju un dažos citos darbos. Līdz ar to autora fantāzijas robežas sakrita ar atļautības robežām – eksplodēja lidmašīnas, pazuda atombumbas, darbība norisa gan aristokrātu pilī, gan Ņujorkas policijas iecirknī, gan opija smēķētavā, gan apakšzemes labirintā; lietā tika likti visdažādākie nāvēšanas ieroči – sākot no viduslaiku zobena līdz želejveida sprāgstvielai – , un līķi ar pasaules valdnieka cienīgu izšķērdību bira uz visām pusēm.

Ja šeit pieminētajiem autoriem vēl pievieno bijušo kriminālizmeklētāju Miermīli Steigu, kas septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados publicēja nedaudzus detektīvus, tad, saskaitot viņu darbus, izrādās, ka laikposmā aptuveni no 1960. līdz 1990. gadam publicēti mazāk par trīsdesmit detektīvromāniem (vēl nedaudzi garstāsti). Tātad – aptuveni viens detektīvs gadā. Skaitlis patiesi fantastisks – un līdz ar to bez daudziem citiem grēkiem nākas apsūdzēt socreālismu arī detektīvžanra iznīcināšanā.

II. Recenzija

Deviņdesmitajos gados situācija neko daudz nav mainījusies. Ir publicēts Kolberga Civilizēto krokodilu sindroms, Imermaņa Melnais obelisks, Andra Pūriņa mistiskais detektīvs Ar skatienu augšup jeb vampīru sazvērestība un virkne tulkotās detektīvprozas (nudien nav izprotama izdevēju taktika, kas liekas kurioza, ja ne muļķīga, — laikā, kad iespējams gluži svaigus pārtvert pasaules bestsellerus, viņi rakņājas pa putekļiem un velk laukā Vollesu, Fantomasu vai labākajā gadījumā mazpazīstamus trešās šķiras piecdesmito gadu autoru darbus; liekas, te jārunā nevis par taktiku, bet gan par inertumu un aprobežotību).

Apmēram šāds ir fons, uz kura parādījās Jāņa Ivara Stradiņa detektīvromāns Dēmonu villa. Tā ir otrā grāmata par privātdetektīvu Kronberga un Štāla piedzīvojumiem; diemžēl pirmo – Atvērtā seifa noslēpums – nepamanīja ne kritika, ne šo rindu autors, un, tā kā Atvērtā seifa noslēpums gluži noslēpumainā veidā jau ir pazudis no grāmatveikalu plauktiem, tad aprobežošos tikai ar Dēmonu villas apcerēšanu. Jāpiezīmē, ka, spriežot pēc romāna nobeiguma, Kronbergs un Štāls drīzumā savas gaitas turpinās nu jau trešajā grāmatā.

Detektīvs ir spēle; tajā vinnē tas autors, kuram no spēles elementiem – un to skaits nebūt nav bezgalīgs – izdodas radīt vēl nebijušu kombināciju. Manuprāt, vienīgais kritērijs, pēc kura iespējams vērtēt detektīvu – tas ir autora profesionālisms, ko viņš realizē pagalam izmīdītajā lauciņā starp spēles iepriekšnoteiktajiem punktiem – sākumu (noziegumu) un beigām (atrisinājumu). Visi pārējie kritēriji, kādus parasti mēdz izmantot, runājot par detektīvu, – teiksim, sociālās diagnostikas funkcija, ētikas elementi (t. i., “labā” uzvara), psiholoģiskā analīze, “brīdinājuma” motīvs un tamlīdzīgi —, drīzāk ir mēģinājumi taisnoties par to, ka detektīvs vispār pastāv. Jo detektīvs ir žanrs, kas caurcaurēm kalpo lasītāja izklaidēšanai, – viss pārējais ir otršķirīgs. Tas nozīmē, ka mēģinājumi klasificēt literatūru “nopietnajā” un triviālajā, vismaz attiecībā uz detektīvu, būtībā ir bezjēdzīgi – jo detektīvs gluži vienkārši pastāv, neraugoties ne uz kādu klasifikāciju. Detektīvs ir detektīvs – un tas arī pieprasa pret sevi attieksmi kā pret detektīvu. Taču, izlasot Dēmonu villu, rodas priekšstats, ka par profesionālismu var runāt labi ja vēlējuma izteiksmē.

Vispirms – par to spēles variantu, ko izvēlējies Dēmonu villas autors. Kā jau teikts, spēles elementu skaits ir diezgan ierobežots – un būtībā jebkurš detektīvs ir atvedināms uz kādu no struktūrām, ko krietni sen izstrādājuši detektīvžanra klasiķi. Šai gadījumā acīm redzami, ka autors izvēlējies shēmu, kas ir “visklasiskākā no klasiskajām”: izmeklētājs sadalīts divās personās – Kronbergā un Štālā, no kuriem pirmais ir dedukcijas lielmeistars un darbības virzītājspēks, turpretim otrais tikai retumis funkcionē kā sižeta katalizators (un arī tad, tikai pateicoties Kronbergā padomiem, kādai nejaušībai vai ķibelei, kurās viņš nepārtraukti izmanās iekulties). Šāda divpakāpju struktūra ļauj lasītājam soli pa solim izsekot Kronberga dedukcijas ceļu: ne velti Štāls ir krietni pastulbs – tāpēc Kronbergs spiests viņam nemitīgi klāstīt savus apsvērumus, pie viena darot tos zināmus arī lasītājam. Nav grūti pamanīt paralēles ar Konana Doila radīto shēmu (ko pēcāk pārmantoja arī Agata Kristi, Rekss Stauts u.c.): Kronbergs – Holmss, Štāls – Vatsons, viņu dzīvoklis, kurā noris garumgarās sarunas, – Beikerstrīta; tālāk – diezean aprobežotais milicijas kriminālizmeklētājs Vītols, kura vienīgā funkcija ir piegādāt informāciju un nepieciešamības gadījumā pārstāvēt valsts varu, atbilst vienlīdz aprobežotajam Lestreidam; neierobežotā ļaunuma iemiesojums Džovanni Bandello jūtami atgādina profesoru Moriartiju (paralēļu uzskaitījumu varētu vēl turpināt: tā, piemēram, 37. lpp. Kronbergs ar tipiskas Šerloka Holmsa loģikas palīdzību Frederika Bandello dīvainības izskaidro ar galvassāpēm; savukārt 93. lpp. ir epizode, kurā Kronbergs pēc Štāla mīmikas izseko viņa domu gaitai un kura tik uzkrītoši atgādina analoģisku epizodi kādā no Konana Doila stāstiem, ka te jārunā bezmaz par klaju plaģiātu, nevis par žanra likumiem). Starp citu, Jānis Ivars Stradiņš vietumis gandrīz burtiski ievēro noteikumus, kurus “klasiskā” detektīva ziedu laikos 1928. gadā formulēja R. van Deins (ar šādu pseidonīmu savus detektīvromānus parakstīja amerikāņu literatūrpētnieks Viljams Hentingtons) pazīstamajos Divdesmit baušļos: tajos teikts, ka detektīvs ir intelekta spēle, kas sakņojas sacensībā – kurš ātrāk atrisinās nozieguma mīklu, izmeklētājs vai lasītājs; slepkava noteikti jāatrod starp centrālajiem un labi pazīstamajiem personāžiem – tas nedrīkst būt, piemēram, nejaušs garāmgājējs; detektīvā nav vēlams iepīt mīlas lietas un nekādā gadījumā – erotiku (beidzamais bauslis Dēmonu villā ievērots ārkārtīgi konsekventi) . Taču pēcāk sižeta ritumā pamazām ievijas cits detektīva tips – tā saucamais hard-boiled (burtiskā tulkojumā – nežēlīgais – vai detektīva “amerikāņu” variants, kurā uzsvars likts nevis uz dedukciju, bet uz aktīvu rīcību); visbeidzot, romāna noslēgumā teksts, pa ceļam piesātinājies ar dažiem “mistiskā” detektīva elementiem, pārtop “apokaliptiskajā” detektīvā – par grandiozu masonu sazvērestību, kuras mērķis ir iegūt varu pār pasauli. Saprotams, nevarētu būt nekādu iebildumu pret detektīvu paveidu saplūsmi, tomēr to veiksmīgi spēj izdarīt tikai augstas klases profesionāļi, turpretim Dēmonu villā, kas apjoma ziņā nebūt nav tik liels darbs, lai varētu ietvert visus četrus detektīvu veidus, baltie diegi pavīd pārāk bieži.

Pirmām kārtām te būtu jāmin Džovanni Bandello šķietamā noslepkavošana, ko man izdevās atrisināt jau tad, kad autors darīja zināmu, ka nogalinātā seja līdz nepazīšanai sadauzīta ar ķieģeli – šis fakts liecināja, ka noslepkavotais nav Bandello; vēl vairāk – tas liecināja tieši to, ka slepkava ir pats Bandello. Taču Kronbergam bija nepieciešamas bezmaz simt lappuses, lai nonāktu pie analoģiska slēdziena (piezīmēšu: lai apsteigtu Kronbergu, nemaz nav jābūt profesionālam detektīvu lasītājam – pietiek, ja ir lasīts Miermīļa Steigas romāns Šahs briljantu karalienei, kur lietots analogs paņēmiens). Tikpat viegli bija atšifrējama Ineses Dzenes “nolaupīšana”: paņēmiens, kad nolaupīšanu organizē pati “nolaupītā”, lai no saviem radiniekiem, šai gadījumā – vecākiem izspiestu naudu, jau labu laiku svītrots no detektīvprozas arsenāla kā pagalam nodeldēts un lasītājam ātri atminams. Te jāpiebilst, ka “Dzeņu lietas” sižetiskā sānlīnija romānam praktiski nav vajadzīga – ar Bandello afēru tai nav ne mazākā sakara (acīm redzami, ka Dzeņa arests romāna beigās ir autora uztiepums sižetam, lai kautkā nebūt savilktu galus kopā); tā nepieciešama ja nu vienīgi tālab, lai autors varētu moralizējoši izvaimanāties par “sabiedrības pagrimšanu” un izteikt savu attieksmi pret naudas kultu. Šo domu turpinot, pieminēšu vēl vienu pilnīgi lieku sižeta sānlēcienu. Tas ir Vīlipas noslepkavošanas mēģinājums ar “apburto” masku palīdzību. Varbūt es kļūdos, taču šķiet, ka Vīlipa ievesta romānā tikai tādēļ, lai varētu attaisnot masku esamību; savukārt maskas ir bijušas nepieciešamas tikai un vienīgi “atmosfēras sabiezināšanai”. Bez šīm rituāla maskām romāns itin nekā nezaudētu, ja nu vienīgi banālās mistikas piegaršu. Otrkārt, Vīlipas noslepkavošanas mēģinājums ir absolūti neticams un neloģisks: kālab gan pasaules mēroga noziedzniekam, masonu līderim un narkobiznesa šefam jāsmērē rokas kā prastam algotam slepkavam? Tikpat lieki šķiet arī daži mazāka mēroga sižetiskie elementi, – piemēram, “pravietiskais” un “zīmīgais” Štāla sapnis 74. lpp., kas tikai atkārto lasītājam jau zināmo. Turklāt baltie diegi spīd cauri arī Silvijas-Rodrigesas tēlam. Parasti mēdz apgalvot, ka “klasiskajā” detektīvā vainīgā ir tā persona, uz kuru krīt vismazākās aizdomas, taču tas ir aplam. Patiesībā profesionāli izstrādātā sižetā visas personas liekas vienlīdz vainīgas – citādi lasītājam uzreiz būtu skaidrs, ka vainīgais ir šķietami visnevainīgākais. Šoreiz ārprātīgā Silvija tik ļoti atšķiras no villas sātaniskajiem iemītniekiem, liekas tik absolūti nevainīga un zināmā mērā pat nevajadzīga, ka jau romāna sākumā ir skaidrs – Silvija ir “pielādētā bise pie sienas”, kurai kaut kad nebūt ir “jāizšauj”, un to viņa arī itin veiksmīgi izdara romāna beidzamajās rindkopās (vēl viena piezīme: arī tas, ķa Silvija gadu desmitiem nespēj atrast dimantu, kaut gan pat visneatjautīgākajam lasītājam acīm redzams, ka ar noslēpumaino akvāriju “kaut kas nav kārtībā”, un viņš pirmām kārtām pārmeklētu to, – tas ir tikai kārtējais klaji neloģiskais autora uztiepums veselajam saprātam).

Vēlreiz atkārtošu: detektīvs ir spēle; autora uzdevums ir, lietojot bezgala banālus un daudzkārt jau izmantotus paņēmienus, izcelties ar spožu oriģinalitāti. Tas, ka nepieciešams līķis (vēlams – vairāki, gan ievērojot mēra izjūtu), tas izriet no spēles likumiem. Iespējams, latviešu prozas kontekstā itin pieņemams ir arī slepeno durvju un slepeno eju motīvs, kaut gan jau Agata Kristi no tā atsacījās, kā jau no tolaik banāla un detektīvžanram “pretlikumīga” (t.i., slepenās durvis funkcionē kā deus ex machina, līdz ar to nonākot pretrunā ar dedukcijas spēli). Tas pats sakāms par apakšzemes labirintu, kas stipri vien ož pēc pseidogotiskiem putekļiem. Kanibāliski noskaņoto žurku barus gan nevar uztvert citādi kā autora slieksmi pārlieku sabiezināt krāsas; līdzīgi ir ar Frederika mēnessērdzību, rituāla maskām, nepamatoto šausmu izjūtu utt. Taču autoram ar to vien nepietiek. Seko ekspedīcijas gan uz pirmskara Latviju, gan uz Amazones džungļiem; darbībā iesaistās ilumināti un masoni, narkomafija un Interpols, nemaz nerunājot par indiāņu burvjiem (pievienosim mazo sānlēcienu arī pie Āfrikas burvjiem), sātana kalpiem un pašu sātanu, kura ragi un nagi mirklīgi pavīd mirstošā superļaundara skatienā. Pasargdies, bet te taču pietiek materiāla saviem pāris dučiem detektīvromānu un kādai mistikas lubenei piedevām! Turklāt paši noziedznieki, viņi ir arī sātana kalpi, masoni un sazin kas vēl, apcerēti gluži kretīniski: viņu skatieni, protams, ir “nekustīgi”, un no tiem uzvēdī “kapličas aukstums”; 254. lpp. aprakstītais Goliāts ir divmetrīgs milzenis ar zemu pierīti un “spalvainām ķetnām”; pavisam kuriozs – bet ne atbaidošs, kā to varbūt iecerējis autors, – liekas “sātaniskais” Džovanni Bandello, kuram zobi ir “smaili, vismaz divas reizes garāki par normāliem”, un kura kājai ir seši pirksti. No kādas miskastes autors ir izvilcis visus šos lubenieciskos paņēmienus, kas uz mūsdienu superprofesionālās triviālās literatūras fona šķiet pagalam smieklīgi un nevarīgi? Un – kāda velna pēc vajadzēja samaitāt itin talantīgi samudžināto sižetu ar lētās mistikas mērci un prātuļošanu par “sātana kalpiem”, kuriem pretstatīta “vienīgā īstā” baznīca?

Vēl viens diezgan pavirši būvētās mājas stāvs nobrūk, kad ielūkojas Bandello laboratorijā, kurā glabājas “komponenti”, no kuriem paredzēts izgatavot narkotikas; turklāt, kā apgalvo autors, šīs sastāvdaļas importētas no bijušās PSRS Dienvidāzijas kalnu rajoniem, un tās no pirmā acu uzmetiena liekas pavisam nevainīgas. Par kādām sastāvdaļām te ir runa? Šķiet, tās varētu būt vai nu opija magones, vai Indijas kaņepes, – taču tās sadalīt “nevainīgās” sastāvdaļās nav iespējams. Turpretī, ja domātas ķīmiskās narkotikas (LSD vai kas tamlīdzīgs), tad tās var sintezēt jebkurā laboratorijā no viegli pieejamām izejvielām, un nekāds transports no Dienvidāzijas kalniem te nav vajadzīgs. Tas atkal ir kārtējais autora uztiepums sižetam.

Līdz ar to pēc Dēmonu villas izlasīšanas rodas nevis priekšstats par potenciālo detektīvžanra renesansi, bet gan par apzinīga skolnieka darbu: tajā apskaužamā uzcītībā ir apkopotas bezgala daudzas.nu jau novecojušas triviālās literatūras shēmas un klišejas. Uzsvēršu – tās ir apkopotas, nevis apspēlētas. Autors ir spēlējis nevis profesionālu detektīvromānu rakstnieku, bet gan detektīvsižetu kolekcionāru, provinciālu amatieri. Pieļauju, ka Jāņa Ivara Stradiņa nolūks varbūt ir bijis sarakstīt parodiju par triviālo literatūru. Taču arī tādā gadījumā romāns neiztur kritiku. Kam gan vajadzīgs parodēt shēmas, kas bija populāras ap gadsimtu miju un vēl senāk? Turklāt arī autora ironiskā klātbūtne tikpat kā nav jaušama (ja vien par ironiju neuzskata gigantisko distanci starp Kronberga un Štāla sākotnējo uzdevumu – atrast pazudušo pūdeli – un iznākumu – vispasaules masonu sazvērestības atklāšanu).

Paredzu, ka dažs lasītājs, izlasījis šo diezgan skeptisko recenziju, nospļausies un teiks: Nu un tad? Bet Dēmonu villa tak bija interesanta! Un viņam būs taisnība. Jo detektīvs nu reiz ir tāds žanrs, kur beidzamais vārds vienmēr pieder lasītājam.

Grāmatu Apskats, 02.1994

_______________________________

Vēl par Jāni Ivaru Stradiņu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s