Eva Mārtuža "Pētera zvērests"

Klusi un mierīgi bez pretošanās un skandāliem nomira muskuļainie tēviņi ar kvadrātveida žokļiem un maigajām sirdīm, skarbie privātdetektīvi ar mūžīgo cigareti mutes kaktiņā, superspiegi ar pistolēm katrā kabatā un citi uz agresīvu darbošanos tendēti tipi. Viņu vietā nākuši bibliotekāri, arhivāri, programmētāji, vēsturnieki, mūziķi, literatūrvēsturnieki, dakteri un tamlīdzīgi miermīlīgi ļauži, kuriem visi muskuļi smadzenēs. Lasāmgabalu paveids, ko dažkārt dēvē par trilleri, ir mainījies – nu jau kādu gadsimta ceturksni, izveidojot atzaru ko varētu nokrustīt par vēsturiski intelektuālo trilleri. Meklējam augstajos plauktos – pirmais pa rokai patrāpās Fuko svārsts, grābjam zemajos – tur, protams, pretī Da Vinči kods, pa vidam – teiksim, Jana Pīrsa viscaur pamatīgi būvētie romāni, bet vispār patlaban šāda lasāmviela tiek štancēta bez apstājas (vienīgi žēl, ka latviskojumos tikpat kā neparādās labākie žanra paraugi). Ar Evas Mārtužas romānu Pētera zvērests šis atzars izniris arī mūsu pusē. Apmēram trešdaļu romāna lasīju nudien ar interesei. Gluži vai pārsteidzošs likās Pēteris I, kuru Aleksandrs Grīns savulaik vieglu roku pataisīja par galīgu deģenerātu un alkašu – un tāds viņš arī iemājoja latviešu prozā. Turpretī Mārtuža Pēteri I izrāvusi no klišeju tvērieniem un rāda kā valdītāju, kam nekas cilvēcisks nav svešs. Gliks gan pārtapināts par tādu kā kartona figūriņu, kas nemitīgi tiecas nostāties cēlās pozās un runā vienvienīgas pozai atbilstošas deklarācijas.

Arī tālāk pirmajā acu uzmetienā viss labākajā kārtībā: sazvērestību teorijas elementi, vēsturiskās ekskursijas, senais manuskripts, kas noteikti jāatšifrē, visādi aksesuāri no spiristiķu arsenāla, Šartras katedrāles labirints, druīdu noslēpumi; arī vietējais un nacionālais kolorīts nav atstāts bez ievērības – templieši savus dārgumus nevis paslēpj kādā Francijas pilī, bet aizgādā uz Baltiju, latviskie raksti slēpj aizlaiku gudrības utt., utt., utt., utt., utt… Ne velti „utt.” atļāvos atkārtot reizes piecas – visu šo faktu un versiju ir tik pārspīlēti daudz, ka nudien gribas autorei pārmest ja ne gluži rakņāšanos pa miskastēm, tad vismaz apbrīnojamu neizvēlīgumu faktu atlases ziņā. Templieši, manuskripts, sazvērestības teorija – tas piederas pie lietas, jo, galu galā, žanra pamatprincipu labi formulējusi pati autore: „..bibliotēkās un arhīvos satiekas, kam jāsatiekas.” Taču, kad uzdūros Mu kontinentam vai kuršu senčiem kimēriešiem, kas esot cīnījušies ar Ramzesu III, jau ar šausmām sāku gaidīt, kad baltā zirgā – kā Pēteris I – iznirs Blavatska ar Rihardu Rudzīti pavadā un kopā ar romāna centrālo triumvirātu sāks meklēt tuneli uz Himalaju zemzemes pilsētām (te vīlos – Rudzītis gan uz mirkli pazibēja, bet laimīgā kārtā bez pavadas un Blavatskas, savukārt pazemes pilsēta – tāda miniatūra nacionālā Šambala, visa vienā dzintarā – izrādās, meklējama tepat pie Alūksnes). Pasargdies, man nav nodoma piekasīties žanra specifikai, kas jau pati par sevi pieprasa izraut no vēstures konteksta atsevišķus reālus (precīzāk: par ticamiem pieņemtus) faktus, atšķaidīt tos ar versijām, pieļāvumiem un izdomājumiem un tad tos savienot ar veselajam saprātam neizsekojamiem domas pārlēcieniem. Šai ziņā Pētera zvērestā viss savā vietā. Runa ir par ko citu. Iespējams – par elementāru gaumes trūkumu, bāžot vienā maisā Toporovu un Gimbutieni ar Muldašovu. Vai – kā līdzvērtīgus argumentus vienas frāzes ietvaros piesaucot Šlīmani un Dēnikenu (protams, Šlīmanis arī bija slīpēts blēdis, tak tomēr viņa blēdības bija daudz izsmalcinātākas nekā Dēnikena ākstības). Šāda veida prozā viena no svarīgākajām īpašībām ir lasītāja uzticēšanās autora izveidotajai vēstures koncepcijai/falsifikācijai – visviens, uz cik nestabiliem pamatiem tā būvēta, bet, ja tajā līdzās pastāv jēdzieni kas, no vienas puses, ņemti no „nopietnās” zinātnes arsenāla, no otras – izstīvēti laukā no velnszin kādiem spiristiķu murgiem, turklāt šādas izdarības notiek nemitīgi visā romāna ritējumā, tas nudien liekas drusku par traku. Īpaši vēl tālab, ka tam visam tiek kabināti klāt tādi pārsteidzoši atklājumi kā „ir taču zināms, ka Eiropas valstu karaspēkos zobenus ieviesa tikai kopš 16. gadsimta” (šādus piemērus var atrast milzumdaudz), kas nu galīgi nevairo uzticēšanos tekstam.

Arī ar to vēl varētu samierināties, ja trīs romāna galvenajiem mūslaiku varoņiem nepiemistu kāda sērga – logoreja, hroniska un neārstējama. Viņi vienkārši bez pārtraukuma muld, turklāt muld vai nu sliktu lektoru garlaikotajā manierē, vai arī tikpat kleini un klišejiski kā deputāts mītiņa tribīnē. Protams, žanrs nebūt neprasa „dzīvus” – tai nozīmē, kādā šo jēdzienu traktē reālpsiholoģiskā proza, – personāžus, galvenais – personāži nedrīkst traucēt sižetam, taču Pētera zvērestā viņi tikai ar to vien nodarbojas kā ar savu muldēšanu grūž resnus baļķus sižeta rata spieķos. Žigli un nemanāmi pārvietojas no vienas Eiropas pilsētas uz citu – un atkal lappušu lappusēm primitīvi samunsturētos dialogos klāj vaļā pekstiņus, kuriem ar centrālo sižeta līniju ļoti attāls sakars. Pat romānā iemitinātie ļaundari te nekā nespēj līdzēt, jo viņiem vien epizodiski un ar lielām grūtībām izdodas iespraukties starp gaišo tēlu nebeidzamajām runām. Ļaundaru sakarā atkal nāk prātā literārās miskastes, no kurām viņi izstīvēti laukā. Ja pavīd „ļaunvēlīga seja” vai „izspīlēti acu baltumi”, skaidra lieta, te cilvēka ādā ieslēpies kāds krievu vai ģermāņu vurdalaks. Kaut gan – gluži pār vienu kārti vācieši ar krieviem nav metami, jo vācietis izvaro tikai sievieti, turpretī krievs (gan ar letiņu asiņu piejaukumu, taču impēriski orientēts – viņam, šķiet, krietni pāri astoņdesmit) – čali pašos spēka gados. Bez jebkāda cēloņa un bez kāda sakara ar sižetu, vienkārši – tāda nācijas ģenētika. Kā parasti – ar seksuālajām izdarībām tiek šifrēts „ideoloģiskais uzstādījums”: balti ir vissenākā, viskultūrālākā, vismiermīlīgākā, visvis… civilizācija (pozitīvos jefiņus sekss neinteresē), turpretī ģermāņi ir barbari un liekēži, bet rusi vispār uz mežonībām ģenētiski ieprogrammēti.

Kaut gan – pieļauju, ka autore ar Pētera zvērestu vienkārši pūlas maskēt patiesību: pasaules centrs īstenībā taču atrodas Pokaiņos. Šī vieta romānā vispār nav pieminēta – un citādi šādu defektu grūti izskaidrot.

Karogs, 02.2009