Eva Mārtuža "Pētera zvērests"

image Klusi un mierīgi bez pretošanās un skandāliem nomira muskuļainie tēviņi ar kvadrātveida žokļiem un maigajām sirdīm, skarbie privātdetektīvi ar mūžīgo cigareti mutes kaktiņā, superspiegi ar pistolēm katrā kabatā un citi uz agresīvu darbošanos tendēti tipi. Viņu vietā nākuši bibliotekāri, arhivāri, programmētāji, vēsturnieki, mūziķi, literatūrvēsturnieki, dakteri un tamlīdzīgi miermīlīgi ļauži, kuriem visi muskuļi smadzenēs. Lasāmgabalu paveids, ko dažkārt dēvē par trilleri, ir mainījies – nu jau kādu gadsimta ceturksni, izveidojot atzaru ko varētu nokrustīt par vēsturiski intelektuālo trilleri. Meklējam augstajos plauktos – pirmais pa rokai patrāpās Fuko svārsts, grābjam zemajos – tur, protams, pretī Da Vinči kods, pa vidam – teiksim, Jana Pīrsa viscaur pamatīgi būvētie romāni, bet vispār patlaban šāda lasāmviela tiek štancēta bez apstājas (vienīgi žēl, ka latviskojumos tikpat kā neparādās labākie žanra paraugi). Ar Evas Mārtužas romānu Pētera zvērests šis atzars izniris arī mūsu pusē. Apmēram trešdaļu romāna lasīju nudien ar interesei. Gluži vai pārsteidzošs likās Pēteris I, kuru Aleksandrs Grīns savulaik vieglu roku pataisīja par galīgu deģenerātu un alkašu – un tāds viņš arī iemājoja latviešu prozā. Turpretī Mārtuža Pēteri I izrāvusi no klišeju tvērieniem un rāda kā valdītāju, kam nekas cilvēcisks nav svešs. Gliks gan pārtapināts par tādu kā kartona figūriņu, kas nemitīgi tiecas nostāties cēlās pozās un runā vienvienīgas pozai atbilstošas deklarācijas.

Arī tālāk pirmajā acu uzmetienā viss labākajā kārtībā: sazvērestību teorijas elementi, vēsturiskās ekskursijas, senais manuskripts, kas noteikti jāatšifrē, visādi aksesuāri no spiristiķu arsenāla, Šartras katedrāles labirints, druīdu noslēpumi; arī vietējais un nacionālais kolorīts nav atstāts bez ievērības – templieši savus dārgumus nevis paslēpj kādā Francijas pilī, bet aizgādā uz Baltiju, latviskie raksti slēpj aizlaiku gudrības utt., utt., utt., utt., utt… Ne velti „utt.” atļāvos atkārtot reizes piecas – visu šo faktu un versiju ir tik pārspīlēti daudz, ka nudien gribas autorei pārmest ja ne gluži rakņāšanos pa miskastēm, tad vismaz apbrīnojamu neizvēlīgumu faktu atlases ziņā. Templieši, manuskripts, sazvērestības teorija – tas piederas pie lietas, jo, galu galā, žanra pamatprincipu labi formulējusi pati autore: „..bibliotēkās un arhīvos satiekas, kam jāsatiekas.” Taču, kad uzdūros Mu kontinentam vai kuršu senčiem kimēriešiem, kas esot cīnījušies ar Ramzesu III, jau ar šausmām sāku gaidīt, kad baltā zirgā – kā Pēteris I – iznirs Blavatska ar Rihardu Rudzīti pavadā un kopā ar romāna centrālo triumvirātu sāks meklēt tuneli uz Himalaju zemzemes pilsētām (te vīlos – Rudzītis gan uz mirkli pazibēja, bet laimīgā kārtā bez pavadas un Blavatskas, savukārt pazemes pilsēta – tāda miniatūra nacionālā Šambala, visa vienā dzintarā – izrādās, meklējama tepat pie Alūksnes). Pasargdies, man nav nodoma piekasīties žanra specifikai, kas jau pati par sevi pieprasa izraut no vēstures konteksta atsevišķus reālus (precīzāk: par ticamiem pieņemtus) faktus, atšķaidīt tos ar versijām, pieļāvumiem un izdomājumiem un tad tos savienot ar veselajam saprātam neizsekojamiem domas pārlēcieniem. Šai ziņā Pētera zvērestā viss savā vietā. Runa ir par ko citu. Iespējams – par elementāru gaumes trūkumu, bāžot vienā maisā Toporovu un Gimbutieni ar Muldašovu. Vai – kā līdzvērtīgus argumentus vienas frāzes ietvaros piesaucot Šlīmani un Dēnikenu (protams, Šlīmanis arī bija slīpēts blēdis, tak tomēr viņa blēdības bija daudz izsmalcinātākas nekā Dēnikena ākstības). Šāda veida prozā viena no svarīgākajām īpašībām ir lasītāja uzticēšanās autora izveidotajai vēstures koncepcijai/falsifikācijai – visviens, uz cik nestabiliem pamatiem tā būvēta, bet, ja tajā līdzās pastāv jēdzieni kas, no vienas puses, ņemti no „nopietnās” zinātnes arsenāla, no otras – izstīvēti laukā no velnszin kādiem spiristiķu murgiem, turklāt šādas izdarības notiek nemitīgi visā romāna ritējumā, tas nudien liekas drusku par traku. Īpaši vēl tālab, ka tam visam tiek kabināti klāt tādi pārsteidzoši atklājumi kā „ir taču zināms, ka Eiropas valstu karaspēkos zobenus ieviesa tikai kopš 16. gadsimta” (šādus piemērus var atrast milzumdaudz), kas nu galīgi nevairo uzticēšanos tekstam.

Arī ar to vēl varētu samierināties, ja trīs romāna galvenajiem mūslaiku varoņiem nepiemistu kāda sērga – logoreja, hroniska un neārstējama. Viņi vienkārši bez pārtraukuma muld, turklāt muld vai nu sliktu lektoru garlaikotajā manierē, vai arī tikpat kleini un klišejiski kā deputāts mītiņa tribīnē. Protams, žanrs nebūt neprasa „dzīvus” – tai nozīmē, kādā šo jēdzienu traktē reālpsiholoģiskā proza, – personāžus, galvenais – personāži nedrīkst traucēt sižetam, taču Pētera zvērestā viņi tikai ar to vien nodarbojas kā ar savu muldēšanu grūž resnus baļķus sižeta rata spieķos. Žigli un nemanāmi pārvietojas no vienas Eiropas pilsētas uz citu – un atkal lappušu lappusēm primitīvi samunsturētos dialogos klāj vaļā pekstiņus, kuriem ar centrālo sižeta līniju ļoti attāls sakars. Pat romānā iemitinātie ļaundari te nekā nespēj līdzēt, jo viņiem vien epizodiski un ar lielām grūtībām izdodas iespraukties starp gaišo tēlu nebeidzamajām runām. Ļaundaru sakarā atkal nāk prātā literārās miskastes, no kurām viņi izstīvēti laukā. Ja pavīd „ļaunvēlīga seja” vai „izspīlēti acu baltumi”, skaidra lieta, te cilvēka ādā ieslēpies kāds krievu vai ģermāņu vurdalaks. Kaut gan – gluži pār vienu kārti vācieši ar krieviem nav metami, jo vācietis izvaro tikai sievieti, turpretī krievs (gan ar letiņu asiņu piejaukumu, taču impēriski orientēts – viņam, šķiet, krietni pāri astoņdesmit) – čali pašos spēka gados. Bez jebkāda cēloņa un bez kāda sakara ar sižetu, vienkārši – tāda nācijas ģenētika. Kā parasti – ar seksuālajām izdarībām tiek šifrēts „ideoloģiskais uzstādījums”: balti ir vissenākā, viskultūrālākā, vismiermīlīgākā, visvis… civilizācija (pozitīvos jefiņus sekss neinteresē), turpretī ģermāņi ir barbari un liekēži, bet rusi vispār uz mežonībām ģenētiski ieprogrammēti.

Kaut gan – pieļauju, ka autore ar Pētera zvērestu vienkārši pūlas maskēt patiesību: pasaules centrs īstenībā taču atrodas Pokaiņos. Šī vieta romānā vispār nav pieminēta – un citādi šādu defektu grūti izskaidrot.

Karogs, 02.2009

Advertisements

17 thoughts on “Eva Mārtuža "Pētera zvērests"

  1. Nesaprotu, Bereļa kungs, kāpēc Jūs nevēlējāties akcentēt to, ko es pamanīju un ne tikai es – tā ir šo jaunā žanra romānu galvenā iezīme – pierādīt iespējamu patiesību gan ar reāliem vēstures faktiem, gan vēstures faktu interpretācijām. Fakti pieļauj interpretāciju – tā ir vērtība! Apbrīnojama ir Jūsu aklība un baltu vēstures nezināšana, jaunāko zinātnisko atklājumu ignorēšana (ASV petījumi par latviešu un lietuviešu valodām kā senākām par indoeiropiešu utt.) Romānā visi atrodamie fakti ir pierādīti dažādos vēstures un etnogrāfijas avotos. Mēs pat saderējām ar dažiem stiprā dzimuma skeptiķiem, bet viņiem nepaveicās – baltu vēsture rakstnieces skatījumā nav izkropļota, tā ir padziļināta un kā visos “FukoVinču u.c” romānos pierādīta jauna, ticama baltu vēstures versija.

  2. Esmu izlasījis Evas Mārtužas “Pētera zvērastu”.

    Grāmatas būtība viskodolīgāk atklāta vēsturnieka Vidvuda Bormaņa (Rīgas vēstures un kuģniecības mūsejs) atsauksmē:

    “Būtībā “Pētera zvērasts” ir latviešu da Vinči kods.”

    Tā tiešām ir. Slepenā vēsture, tās izzināšanas un slēpšanas centieni – tikai nevis kaut kur Amerikā, Romā, Parīzē, bet tepat Latvijā. Sižets un valoda neatpaliek no līdzīgiem tulkotas literātūras paraugiem, bet “Pētera zvērasts” tos pārspēj vismaz divējādi. Pirmkārt, kā jau minēju, tas ir savējais – latviešu darbs latviešiem par latviešiem. Otrkārt, Mārtuža nav apmierinājusies ar pliku lasītāja aizrautības kairināšanu, bet arī vieš lepnumu, ka esam latvieši, un stiprina tautisku pašapziņu.

    Vērts pirkt (kukii.lv Ls9), izlasīt un pa laikam pārlasīt. Uzcītīgāki lasītāji var paša spēkiem pārbaudīt, kas no “Pētera zvērastā” minētā ir patiesība un kas – autores izdomas auglis. Pārbaudīt un padomāt, kādas hipotēžu virvju laipas paši mestu pāri spraugām starp mūsu vēstures faktiem.

  3. Jūsu ironija ir laba, bet tikai Jūsu sirdsmieram. Arī Pokaiņi ir pelnījuši savu koda romānu.
    Man patīk šis jaunais žanrs, kas uzplaucis pasaules literatūra kā Jūs sakāt pēc domīgo detektīvu ar cigareti lūpu aktiņos. Jauns gadu simts, jauns žanrs. Kā smejies – romantisma žanrā izlasīti tūkstoši īdzīgu darbu, zemapziņas plūsmā arī – laiks līdz mielēm izrakstīties Fuko un Vinči piedāvātajā formā.

  4. Piedodiet, ka vēlreiz komentēju. Jūs laikam nemīlat literatūru, Jums riebjas jebkura cita rakstnieka darbi, Jūs gribat citu darbos atrast to, ko varbūt rakstītu pats.

  5. Jādomā, ka vecais āzis Holms un viņa pēcnieki mis Mārpla un tamlīdzīgie krimromānu garīgie guru ir pretīgi štampi, pakaļdarinājumi.

    Ka lauku dzīves apraksti, sākot ar “Mērnieku laikiem”, “Zaļo zemi” Jāņa Sārta utt un beidzot ar “Likteņa līdumniekiem” ir bezkaunīga viena sižeta atkārtošana jeb plaģiāts.

    Ka ironiskie pilsētas dzīves raksturojumi Anšlava Eglīša romānos un pēcāk Zigmunda Skujiņa darbos, bet tagad Bereļa daiļaradē ir bezkaunīga veču sazvērestība un viena žanra kopēšana.

    Ka Fuko svārsts, Da Vinči kods,Vēsturnieki, Sātana Bībele ir svētā govs, kuru izveides paņēmienus latviešu rakstniece Mārtuža nedrīkst pat mēģināt pielietot savā romānā “Pētera zvērests”.

    Ka apaļīgie baroka eņģelīši Rundāles pilī ir visbriesmīgākais plaģiāts un tādi drīkstēja atrasties tikai pašā pirmajā pirmā apļdupšu izgudrotāja arhitekta radītajā celtnē un citi arhitekti ir maitas, bezgaumīgi plagiāti, kuriem nav tiesības izmēgināt un variēt un pilnveidot un novest līdz galējībai interesantu versiju.

    Ka latviešiem vispār nav tiesību neko radīt, tiesības ir tikai pašiem sevi apsmiet.

  6. Tikko izlasīju. Un aizrāvos. Par Latvijas vēsturi tieši tā – aizrautīgi jāraksta.
    Kritika samulsināja. Kā var Berelis nezināt vēsturi?
    Kāpēc jālepojas kritiķim ar nezināšanu? Vai nezināšanu sponsorē krievu valdība?
    Vai ironiju apmaksā? Kritika kā vēl viens veids nīdēt visu latvisko? Apliekot rakstniekus, kas raksta par vēsturi: Leji]nu, Kļavi. Baisi, “Karogu” riebj atvērt.

  7. Uzdāvināju grāmatu sievai. Viņa izlasīja, apsmējās un teica, ka Gunta Bereļa kritika ir ļoti trāpīga. Vienīgi, pārāk maiga.

  8. Ar interesi pabeidzu lasīt „Pētera zvērests” un sapratu, ka esmu izlasījis rakstu darbu, kāds Latvijā iepriekš vēl nav bijis. Domāju, ka formas ziņā, par romānu to var uzskatīt visai nosacīti. Sākumā man nedaudz traucēja vēsturisko faktu pārbagātība, jo gatavojos lasīt romānu klasiskā izpratnē. Vēsturiskā romāna rāmjos to rakstu darbu arī nevar ielikt! Pētera zvērests ir sacerējums par senvēsturi ar virsuzdevumu? Jā, tā gan!

    Romānu lasot, praktiski neredzēju aprakstošu Pētera I un Martas portretējumu, bet tas arī nebija uzdevums. Dokuments – Pētera zvērests par atvainošanos baltiešiem un nosolīšanos vairāk nekarot baltu zemēs – tas bija interesanti. Ja tas dokuments ir izdomāts, vai arī tas ir patiesībā – vienalga, tā doma jau ir ļoti skaista!

    Pazemi uztvēru kā simbolu. Varbūt tēlu vidū nedaudz izcēlās Pjotrs un Inese Pārgauja. Darbība ir spraiga, tikai jāspēj izsekot līdzi! Laikam stāsts par minerālūdeņiem varētu būt patiess, jo netālajā Setu zemē ir minerālūdeņi, arī ciemā Verska (Värska). Cik zinu, divi kontroles urbumi ir izdarīti Alūksnes pusē.

    70. nodaļai mazliet zuda ticamība. Es negribu noticēt, ka jaunieši nokļuvuši neomulīgajā pazemē, triju tēvu līķu tiešā tuvumā, izbiedēti un reizē dziļās skumjās, arī nogruvuma apdraudēti, tikai mākslīgajā gaismā uzturoties spēja gari apcerēt tēmas par senvēsturi (varbūt stipri pārspīlēju).

    Man patika, ka šis laikam ir pirmais romāns, kurš tieši un uzstājīgi skaidro baltu senvēsturi, kaut arī diezgan didaktiski, bet stāsta par apzināti slēpto vēsturi. Dažas informācijas biju agrāk palaidis gar ausīm, tagad izlasīju kā jaunas!

    Un tomēr, tas ir lieliski, ka Jūs saņēmāties un šo milzīgo INFO kluci iemīcījāt romānā! Es domāju, ka tas ir pārdroši un izlēmīgi darīts: apmērām tā – ja lasītājam senvēsture patiesi interesē, izlasīs visu uzrakstīto no sākuma līdz beigām, ja ne, tad ne!

  9. Pacentīšos pastāstīt, ko es saprotu lasot „Pētera zvērests”. Tas nav romāns, kuru var izlasīt vienā elpas vilcienā, kurš spirgti burbuļodams ar iesaldeniem smiekliņiem pats ielītu lasītājā. Nekā, jālasa uzmanīgi! Pieļauju, ka atsevišķi lasītāji nespēj Pētera zvērestu izlasīt līdz galam, jo lasītājs bez diezgan lielas zināšanu bagāžas vēsturē un zināmas piepūles vienkārši nevar romānu izlasīt. Tagad lielākā daļa lasītāju daiļliteratūras lasīšanā meklē izklaidi, atslodzi no ikdienas, košu emocionālo pārdzīvojumu, situāciju neparastumu un smieklīgumu, vai arī šausminošus un nervus saraujošus mirkļus. Šajā kreņķu pilnajā laikā sanervozējies cilvēks lasot romānu grib aizmirsties, ieiet citā pasaulē, bet te…bladāc, priekšā nāk ļoti nopietns vēstījums!

    Man sākumā bija grūti romānā ielasīties, pierast pie varoņiem, man viņi bieži savstarpēji juka kopā, tad bija jālasa atkārtoti, lai tiktu atpakaļ „uz domas sliedēm”. Spožs tēls ir Pjotrs Bērziņš un traģiski patiesais tēls Inese Pārgauja ― ļoti patiesi attēlota. Kad deputāti un citi augsta ranga darboņi apjēdz, ka viņi NAV notikumu veidotāji, bet gan, LIELO virzītāju rokās ir tikai nokaujami auni, tad tautas priekštāvji saprot, ka ir JĀŅEM, visu, ko var paņemt, visu, ko dod, jādzīvo tik labi, cik paša saprašana atļauj, jo vēlāk nebūs nekā… Par savu tautu jārūpējas, par latviskumu? tā ir tukša skaņa… Tā es sapratu Ineses tēlu.

    Nedaudz neskaidrs ir tas kapteinis. Reizēm dialogos nācās atkārtoti pārlasīt, lai izsekotu tam, ko kurš ir teicis.

    Cenšos izsekot līdzi arī vēsturnieku prātojumiem par vēsturisko notikumu sakarībām, bet pa to laiku pazūd iespēja emocionāli pieķerties kādam romāna tēlam, kura gaitām varētu izsekot līdzi. Tikko sāka atraisīties Martas portrets, … tā nodaļa beidzas un nākošajā nodaļā ir jau 21. gs!

    Satriecoši tiešs saturā, dramatisks un sirsnīgs ir stāstījums ar strēlnieku vēstuļu fragmentiem 29. nodaļā – 1916. gads un 21. gadsimts. Ar šo nodaļu man sāka patikt romāns, stāsts par mīlošo māti, kura nosala pie kritušā vīra, pievilcīgs stāsts par Nikolaju un Jāni Daņecki.
    Romāns „Pētera zvērests” ir adresēt gudram lasītājam. Gudrs lasītājs nepiekasīsies par tehniska rakstura kļūdiņu ― „Zobenbrāļu ordeni”. Stāstījums par auseklīša pareizo ģeometrisko formu un par latviešu paradumu rotājoties nesakropļot savu augumu romāna tekstā atkārtojās 14. un 21. nodaļā.

    Neapšaubāmi, romāns „Pētera zvērests” ir ievērojams notikums latviešu literatūrā. Pavisam noteikti! Gan jau ir arī saprātīgas recenzijas par romānu „Pētera zvērests”, bet nevis tāds patoloģiska naida izvirdums kādu nesen lasīju internetā! (Nav vērts atcerēties tā cilvēka vārdu).

  10. Broņislava mirusi. Vai beidzot Evu Mārtužu literāti vērtēs kā Evu Mārtužu, kura radījusi savus darbus ar savu, īpašo pasaulsredzi?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s