Kanons un kritēriji

Atgādināšu, ka Kultūras kanona mērķis – atlasīt katrā no 7 mākslas nozarēm – literatūrā, tēlotājmākslā, kino, mūzikā, skatuves mākslā, tautas tradīcijās, arhitektūrā – 12 nozīmīgākos darbus (eksperti vienojās akli nepakļauties ciparu maģijai, tāpēc pieļaujamas nelielas atkāpes no šā cipara). Patlaban noslēdzies Kanona otrais posms, kurā atlasīti 30 darbi. Trešā posma galarezultāts – šie 12 nozīmīgākie darbi – publiski kļūs zināms janvāra beigās.

Ja mēģinām Kanonu vizualizēt, aplami būtu to iedomāties kā hierarhisku sarakstu vai tabulu – drīzāk kā tīklu. Neviens teksts nav izolēts, nerodas tukšā vietā un ne no kā; visi teksti savā starpā ir saistīti; gluži tāpat, ja kultūru uzlūkojam kā veselumu, literatūru nav iespējams atdalīt no citām mākslas sfērām. Lāgiem šīs sakarības var būt acīm redzamas, par ko vēsta, piemēram, Pumpura Lāčplēša un Raiņa Uguns un nakts saistība. Sakarību virkne turpinās: tiek iestudēta Jāņa Mediņa opera Uguns un nakts, 1930. gadā parādās filma Lāčplēsis, 1988. – rokopera Lāčplēsis, bet Roalds Dobrovenskis 1999. gadā publicē romānu Rainis un viņa brāļi, kurā rainiskie motīvi tiek uzlūkoti no citiem skatpunktiem. Cits variants. Pāvils Rozītis saraksta romānu Ceplis, Rolands Kalniņš romānu 1972. gadā ekranizē, bet mūziku filmai raksta Partitas baroka stilā autors Marģeris Zariņš – drīz pēc tam, kad pabeidzis romānu Viltotais Fausts, bet filmā galveno lomu spēlē Eduards Pāvuls, kura vārds vairākkārt pavīd skatuves mākslas sarakstā. Vēl cits variants. Zigmunda Skujiņa romānā Miesas krāsas domino ir apmēram šāda aina: vienubrīd jauns rakstnieks, kurā samanāma radniecība ar romāna autoru, četrdesmito gadu beigās Rīgā iet pa ielu – un piepeši viņam priekšā nokrīt pa logu izmesta grāmata. Izrādās, tas ir Erika Ādamsona stāstu krājums Smalkās kaites: debesu dāvana akcentē, ka šis jaunais rakstnieks vismaz daļēji pārmanto trīsdesmito gadu nogales spēlējošās literatūras poētiku. Visi šajā rindkopā pieminētie darbi iekļauti Kanonā, taču tā varētu turpināt bez sava gala, runājot arī par sakarībām, kas nav redzamas pirmajā acu uzmetienā. Līdz ar to patiesi veidojas tīmeklis ar pāris simtiem mezglpunktu, no kuriem neviens nav tikai konkrētais mākslasdarbs – katram līdzi nāk visi iespējamie konteksti.

Tālāk – par darbu atlases kritērijiem. Literatūras eksperti pēc garas domāšanas un runām nonāca pie secinājuma, ka tekstu atlasē nekādu vienotu kritēriju nav un nemaz nevar būt, bet objektivitātes jēdziens ir kaut kas līdzīgs stipri nepieklājīgam lamuvārdam, ko lieto vien tajos gadījumos, kad oponentam nepieciešams steidzīgi aizbāzt muti, bet citu argumentu vairs nav palicis (jo – uz apvainojumu neobjektivitātē nav iespējams atbildēt). Tāpēc labāks par jebkādu objektivitāti, lai ko šis jēdziens nozīmētu, ir vairāku galēji subjektīvu viedokļu kopums.

Vispirmām kārtām ir skaidrs, ka kanonā literatūru nespēj reprezentēt atsevišķi teksti. Lai to saprastu, atkal konkrēts piemērs – visklasiskākais no klasiskajiem: Rainis. Ko lai iesāk ar Raiņa darbiem, no kuriem nav iespējams atlasīt visvisvis… ģeniālāko, izcilāko, nozīmīgāko, ievērojamāko? Nav iespējams atrast tādus vērtēšanas kritērijus, pareizāk sakot, vienoties par tādiem kritērijiem, ar kuru palīdzību pierādāms, ka Uguns un nakts ir kaut kādā mērā izcilāks vai necilāks par Jāzepu un viņa brāļiem vai Spēlēju, dancoju. Kanonizēt visu Raini, nepievēršot uzmanību, ka viņam milzums klaji vāju tekstu? Starp citu, itin nopietni tika apsvērta Raimonda Brieža ideja – vienkārši iekļaut sarakstā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados publicētos Raiņa kopotos rakstus Dzīve un darbi. Taču – ko tālāk? Vienu visu Raini, bet no pārējiem pa druskai? Šādā gadījumā teorētiskais kritēriju haoss pārvērtīsies par reālu, bet prastu kritēriju miskasti. Konsekventi sekot dzīves un darbu principam un iekļaut sarakstā veselu kopoto rakstu bibliotēku? Ko darīt ar brāļiem Kaudzītēm, kas ar Mērnieku laikiem ielika tik pamatīgus pamatus latviešu prozai, ka tie pēcāk pārvērtās par krātiņu, no kura proza nekādi nespēja tikt laukā, bet pēc tam vairs nekā līdzvērtīga nesarakstīja? Ir iespējams – atlasīt darbus, kurus izlasot būtu skaidrs, kāda mēroga rakstnieks/personība ir Rainis. Tāpēc, veidojot literatūras Kanonu, lielākoties izvēlēti nevis konkrēti darbi, kas tiktu pasludināti par pašiem izcilākajiem un nepārspējamākajiem, bet gan personības un tie viņu radītie teksti, kas, ekspertuprāt, pietiekami izteiksmīgi raksturo gan autoru, gan attiecīgā laikposma literatūru. Jebkurš modelis, lai cik pirmajā acu uzmetienā liktos precīzs, allaž lielākā vai mazākā mērā ir virspusējs vienkāršojums. Droši vien visprecīzākais mūzas modelis būtu mūzas izbāzenis vai skelets, bet diez vai šis eksponāts kaut ko spētu pateikt par mūzas sūtību un būtību. Tieši tāpēc literatūras Kanonā, cik nu iespējams, mēģināts atturēties no skeleta principa, tā vietā izvēloties tīkla principu. Tīklu veido ne tikai teksti, bet arī tādas grūti definējamas ēteriskas padarīšanas kā daudzas un dažādas pieredzes, tradīcijas, idejas, virzieni, interpretācijas, poētikas, stili utt. Protams, šis tas nozīmīgs var izsprukt caur tīkla acīm, bet lielākā daļa tomēr sapīsies.

Pieļauju, ka šis nepavisam nav pareizākais princips, par ko liecina tēlotājmākslas Kanona saraksts, kura veidotāji izvēlējušies pretēju ceļu – iekļaut tikai konkrētu mākslinieku konkrētus darbus, jautājumu, vai šie darbi patiešām ir visvisvis… un vai to vietā tiklab nevarētu būt kaut vai šo pašu autoru citi darbi, atstājot Kanona interpretētāja ziņā. Cita galējība – tautas tradīciju Kanons. Tas ir visīsākais – 27 punkti, taču, tos pārlūkojot, rodas iespaids, ka veidotāji rīkojušies ļoti viltīgi, – īsie un it kā precīzie tradīciju formulējumi īstenībā slēpj tik daudz, ka grūti iedomāties, kas iz tradicionālās kultūras sfēras būtu atstāts ārpusē, t.i., šajā sarakstā veidotāji konsekventi iekļāvuši nevis atsevišķas tradicionālās kultūras izpausmes konkrētu faktu skatā, bet gan milzīgus faktu un norišu kompleksus.

Ko tas vispār nozīmē – izcils rakstnieks/teksts? Autors, kurš savulaik sarakstījis darbu, ko joprojām var uztvert kā literāru meistardarbu un kuru, ja tu arī gribi kļūt par labu rakstnieku, noteikti vajag ja ne gluži atdarināt, tad vismaz uzlūkot to kā virziena rādītāju? Pasargdies, ja mūslaikos kāds prozists sadomātu rakstīt kā Blaumanis vai dzejot kā Veidenbaums – viņu tak neviens neņemtu par pilnu! Blaumanis, Veidenbaums utt. tieši tāpēc ir piederīgi kanonizējamo kārtai, ka savā laikā atļāvās nerakstīt kā visi citi spalvasbrāļi un vēl jo mazāk – kā viņu priekšteči. Citiem vārdiem – viņi atļāvās pārkāpt tās robežas, kas viņu laikā tika uzskatītas par stabilām un nepārkāpjamām. No šejienes izriet viens no galvenajiem tekstu atlases kritērijiem, iespējams, vienīgais, par kuru eksperti bija puslīdz vienisprātis: izcils rakstnieks ir tāds, kas atļaujas pārkāpt robežas un mainīt priekšstatus par to, kas ir, ko drīkst un ko spēj literatūra. Savukārt izcils darbs – tas ir teksts, kas savulaik iespaidojis un joprojām turpina iespaidot kultūru, darbojas kā citu tekstu vai interpretāciju ģenerators.

Kārtējā problēma: kanonizēt tikai rakstniekus, kas jau aizsaulē (līdzīgi kā katoļi kanonizē svētos, ieturot vēl gadu desmitus vai simtus ilgu pieklājības pauzi, kuras laikā pagaist potenciālā svētā reālās aprises un viņš pārvēršas leģendā), vai šā goda cienīgi ir arī joprojām rakstošie (kuri turpina rakstīt un tālab var savārīt lielas ziepes vai vismaz pārvērst savu literāro ģīmi līdz nepazīšanai)? Pirmais variants tika atmests uzreiz – galvenokārt tā iemesla dēļ, ka šādā gadījumā no literatūras nāktos svītrot bezmaz visu laikposmu, ko dēvē par mūsdienām, bet pats saraksts izskatītos sterils, garlaicīgs, neapstrīdams (kā tu metīsi mirušam klasiķim ar akmeni?) un iepriekšparedzams. Tāpēc tika izvēlēta ļoti nosacīta robeža – sešdesmit gadu vecums. Cipars, no vienas puses, protams, pagrābts no gaisa, no otras – šajā vecumā parasti tomēr ir skaidrs, cik liels klupšanas akmens attiecīgais rakstnieks ir bijis visam literatūras procesam, un var spriest par viņa kopējo devumu/lomu/nozīmi literatūrā (bez izņēmumiem ne soli: Skujiņš savus, manuprāt, izcilākos romānus sarakstījis, kad viņam bija pāri septiņdesmit).

Taču, runājot par literatūru, runa nav tikai par literatūru vien (kaut gan šo rindu autora svētākā pārliecība teic, ka, ja vispār runā par literatūru, ir jārunā tikai par attiecīgā teksta specifiski literārām īpatnībām). Tikko teiktais izklausās stipri kalambūriski, bet jēga apmēram šāda: gan literatūra, gan ideju sfēra ir cieši saistītas, jo abas ir vārda mākslas. Jebkurš rakstnieks producē vai vismaz atbalso un pastiprina sociālas, politiskas, ideoloģiskas, kulturoloģiskas, sadzīviskas utt. idejas, kas kaut kādā mērā izplatītas visā sabiedrībā. Ne velti pirmie karātavu kandidāti visos laikos bijuši tieši rakstnieki, nevis, teiksim, komponisti vai arhitekti. Šā iemesla dēļ literatūras Kanonā iekļāvās arī tādi teksti, kas varbūt saistīti ne tik daudz ar daiļliteratūru, cik ar visu kultūru kopumā. Tipiskākais piemērs – Merķeļa Latvieši, ko pie labākās gribas nevar uzskatīt par literāru darbu, taču tā iespaids uz turpmāko divu gadsimtu kultūru ir milzīgs. Saprotams, nav iespējams atbildēt uz jautājumiem, kāda būtu jaunlatviešu ideoloģija bez Latviešiem, un, ja tā būtu stipri atšķirīga, tad kā mainītos viss turpmākais Latvijas vēstures ritējums, taču, domājot par vēsturi, šādus jautājumus – kas būtu, ja (ne)būtu? – allaž der paturēt prātā. Cits piemērs – Pumpura Lāčplēsis, kas jau sarakstīšanas laikā bija anahronisms, taču tā ideju ģenerēšanas spēja bija milzīga, un Lāčplēsis radīja simbolu sistēmu, kas itin aktīvi turpina darboties jau vairāk nekā gadsimtu.

Novembra beigās preses konferencē, kad tika publiskoti Kanona saraksti, kāda žurnāliste man jautāja – kālab Kanonā nav Lāča Zvejnieka dēla? Jautājums, lai arī, šķiet, bija iecerēts kā maza provokācija, nav bez pamata. Mēs varam elitārā manierīgumā spļaudīties, ka Zvejnieka dēls tak vispēdīgā lubene (kāda tā, protams, nav), bet arī tad nevar nerēķināties ar romāna milzīgo popularitāti vai vismaz ar to, ka daži Zvejnieka dēla sižeta elementi un vispirmām kārtām pats nosaukums jau pārvērtušies par kultūrvēsturiskiem simboliem. Ja ne citādi – jēdziens ‘zvejnieka dēls’ jebkurā letiņā izsauc veselu asociāciju virkni, ko gan nevar teikt, piemēram, par apmēram tai pašā laikposmā rakstītajām Ādamsona Smalkajām kaitēm. Loģiski, rodas jautājums: kāpēc Kanonā Ādamsons ir, bet Zvejnieka dēls neiekļuva pat 60 darbu sarakstā, kas tapa Kanona veidošanas pirmajā posmā? Te parādās vēl viens – tiesa, diezgan miglains – kritērijs. Kārtējo reizi darinot vienkāršotu un virspusēju modeli – literatūrā pastāv teksti, kas darbojas kā citu tekstu radītāji, un teksti, kas faktiski veģetē uz visas iepriekšējās literatūras pamata. Precīza robeža, protams, starp šiem abiem veidiem nav novelkama. Tā ir tik izplūdusi, ka lielākā daļa literatūras mīt šajā robežjoslā, kas patiesībā ir attiecīgā laikposma literatūras centrālā straume, kurā ietilpst arī Zvejnieka dēls līdz ar bezgala daudziem citiem tekstiem.

No visa iepriekš teiktā droši vien rodas iespaids, ka Kanona veidošanā nedarbojās nekādi universāli kritēriji, – un tā arī bija. Vēl vairāk – manuprāt, attiecībās ar kultūru vispār nedrīkst pastāvēt šādi universāli, visaptveroši un, ļaunākais, visu pakļaujoši kritēriji. Ja nu mēs ar garām atrunām tomēr pieņemam objektivitātes un subjektivitātes jēdzienus, katra cilvēka attiecības ar kultūru nosaka tikai un vienīgi subjektīvi faktori, kuros vienlīdz lielu lomu spēlē gan viņa personiskās attiecības ar attiecīgo mākslas darbu, gan arī tīri reklāmiskas padarīšanas, kas viņam pavēstījušas par šā darba esamību un nozīmību. Kanons fiksē šos jēgas mezglpunktus – vai visus, tas jau ir pakārtots jautājums, jo Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīca literatūras Kanonā arī ir, un no tās iespējams uzdarināt gan šedevru, gan grafomāna murgus.

Karogs, 01.2009. Raksts publicēts sadaļā Skats, kas veltīta Latvijas Kultūras kanona tapšanai. Cits raksts par šo pašu tēmu, kas tapis 2008. gadā, sākot darbu pie Kanona izveides – Kultūras kanons.

Kultūras kanona mājaslapa

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s