Māris Salējs Ulža Bērziņa galaktikā

image Māris Salējs raksta ne tikai dzeju, bet arī par dzeju. Presē itin bieži manāmas viņa recenzijas par kolēģu grāmatām, bet ar pamatīgiem apcerējumiem (tie bijuši lasāmi gan Karogā, gan Literatūras, folkloras un mākslas institūta publicētajos Latviešu dzejnieku portretos) par Ulža Bērziņa, Hermaņa Marģera Majevska, Aivara Neibarta dzejas poētiku viņš apliecinājis arī savu analītiķa ķērienu, kas liekas drusku īpatnēji, jo citādi Salējam nepavisam nav raksturīga racionāla pasaules uztvere. Parlaban top monogrāfija par Ulža Bērziņa dzeju – šai sakarā mūsu saruna.

Māris Salējs. ..patlaban strādāju Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, un monogrāfija par Uldi Bērziņu ir mans šā gada darbs.

Guntis Berelis. Tu monogrāfiju raksti tāpēc, ka strādā institūtā, kas nozīmē, ka tev viņa jāraksta, lai saņemtu algu, vai arī tāpēc, ka gribi tieši to – un neko citu – rakstīt?

M. S. Šajā reizē sakrīt abi apstākļi – un, ja paveiksies, monogrāfija vienlaikus būs arī mans doktora darbs. Es pats laikam tik ātri nesadūšotos ķerties pie šādas tēmas, bet šoreiz patiešām sakrita gan institūta vēlmes, gan mana interese par Uldi – un tā es diezgan pārgalvīgi pieķēros uzreiz monogrāfijai. Bet par Bērziņu varētu rakstīt un rakstīt – tur jau veselam institūtam būtu ko darīt. Arī monogrāfija, es apzinos, būs tikai tāds ieskicējums.

G. B. Ir gluži dabiski, ka dzejnieki raksta recenzijas par citu dzejnieku grāmatām. Viņi parasti, balstoties savā pieredzē, mēģina vērtēt šīs grāmatas. Turpretī tavos rakstos un arī šepat blakus publicētajos monogrāfijas fragmentos – jūtams rūdīta analītiķa piegājiens. Kas tevi uzvedināja uz šīs taciņas?

M. S. Viena no sakarībām – vairākus gadus Kultūras Akadēmijā strādāju par bibliotekāru, bet bibliotēkas vadītāja bija Anda Kubuliņa. Mani stipri iespaidoja viņas principi, prasīgums, spēja tvert būtību – normāli, cilvēciskā valodā formulēt attiecīgā teksta būtību. Ne tikai rakstos, bet arī sarunās – un tieši no šā cilvēciskā kontakta es ieguvu varbūt pat vairāk nekā no rakstītiem tekstiem. Tāpat vienmēr ar sajūsmu esmu lasījis Intas Čaklās un Rutas Veidemanes recenzijas un pētījumus. Teiksim, Intas Čaklās raksts par Ulža Bērziņa dzejas laikiem deviņdesmito gadu sākuma Avotā man ir pat tāds kā etalons. Īstenībā es gan par sevi nedomāju tādās kategorijās – dzejnieks no vienas puses, analītiķis – no otras. Drīzāk mani interesē viss komplekss – kāpēc pastāv dzeja, nu, varbūt ne tik plaši, bet kā šis komplekss izpaužas atsevišķa autora radošajā būšanā.

G. B. Tas nozīmē, ka Uldi Bērziņu tu vienkārši izmanto kā iemeslu, lai mēģinātu – varbūt pat būtu spiests – ielūkoties dziļāk? Tikt skaidrībā par jautājumiem, kas interesē tevi pašu?

M. S. Jā, un Uldis viens no vislabākajiem iemesliem. Pētot Bērziņu, nenovēršami rodas bezgala daudz citu jautājum – gan par to, kas vispār ir dzeja, gan par dzeju latviešu literatūrā, par paša Bērziņa fenomenu, ko gan neesmu vēl īsti atbildējis.

G. B. Ko tu ar to domā, lietodams šo apzīmējumu – „Bērziņa fenomens”?

M. S. (Gara, smaga nopūta un pauze. Ja vajadzētu pilnīgi precīzi atveidot Salēja runu rakstiski, daudzpunkts būtu viena no visbiežāk izmantojamajām zīmēm.) Te laikam nekas cits neatliek kā izlīdzēties ar visādiem poētiskiem salīdzinājumiem. Bērziņš ir kā tāda galaktika, kurai ir neskaitāmas sastāvdaļas, milzīgs jēgu un enerģiju tīklojums… Citi izcili dzejnieki ir kā… atsevišķi zvaigznāji, bet Bērziņš – milzīga galaktika. Citiem intensitātes ziņā šie punkti ir varbūt tikpat spēcīgi kā Bērziņam, bet kaut kādā ierobežotā diapazonā. Nezinu, vai sakarīgi pateicu… Jau padaudz kritiķi rakstījuši, ka Bērziņa dzeja esot haoss, tiesa, tāds auglīgs un radošs haoss. Taču ir tādas bildītes, laikam saucās „maģiskā acs”: tu skaties, un tur ir kaut kāds musturis, kas pirmajā brīdī liekas pilnīgi nesaprotams un haotisks. Tā ir arī ar Bērziņa dzeju. Bet, jo vairāk tu skaties – jo vairāk lasi – un, ja vēl kādubrīd atrod pareizo redzes lenķi, veidu, kā skatīties, musturis pēkšņi pārtop par telpisku bildi, kur viss savā vietā un nav nekāda haosa, un tad tu vairs pat gribēdams nespēj ieraudzīt to haosu, kas bija pirmajā acu uzmetienā. Lasot Uldi, man rodas šī telpiskuma sajūta. Var izšķirt katru sīkumu, bet vienlaikus tas viss pastāv milzīgā telpā, turklāt šīs detaļas ir saistītas savā starpā ar dažādiem tīklojumiem – kultūras, enerģijas, pieredzes, un visi šie pavedieni nav sastinguši, tie ir aktīvi, tur nemitīgi noris kaut kāda kustība – kā asinis pa dzīslām. Ir gan telpa, gan laiks, gan arī tās sīkdetaļas. Tāpēc savā monogrāfijā es mēģinu ja ne gluži aptvert, tad vismaz skart gan telpu Bērziņa dzejā, gan laiku, gan arī atsevišķus dzejoļus un tēlus. Nevienu Ulža dzejoli nevar lasīt atsevišķi – tas uztverams tikai visa Bērziņa tekstu korpusa kontekstā. Varbūt attiecīgais tēls pirms daudziem gadiem jau parādījies kādā dzejolī, varbūt citā skatā iznirs vēl pēc daudziem gadiem, atkārtosies kā tāds uzmācīgs motīvs, atklājoties varbūt pavisam no citas puses – un tad tu redzi arī šā tēla telpiskumu, it kā vienlaikus no visām pusēm. Kad tu to ieraugi, nākamā problēma – kā tu to vari izteikt…

G. B. No kurienes tev tāds dzejniekam galīgi neraksturīgi racionāls analītiķa piegājiens? Par dzeju daudz rakstījis, piemēram, Leons Briedis, bet viņš arī esejas raksta kā dzejoļus (un otrādi). Arī Skujenieks – taču viņam ir nevis analīze, bet drīzāk esejistiska sintēze. Tas dabiski, ka par dzeju vislabāk var uzrakstīt tieši dzejnieks, jo viņš vērtējumu balsta savā personiskajā pieredzē. Turpretī tavos apcerējumos dominē tieši racionāli analītiskais skatījums, kāds vairāk raksturīgs puslīdz akadēmiski orientētiem kritiķiem.

M. S. Varbūt ar to racionālo piegājienu es mēģinu tikt galā ar neracionālismu, kas ir manī pašā. Varbūt – sarežģītas lietas pateikt vienkārši… Nezinu, taisnību sakot, es par to neesmu īsti domājis. Cenšos vienu lietu apskatīt pēc iespējas daudzākās sakarībās. Patiesībā Bērziņa poētika ir racionāla, bet tas nav sauss, nav izprātots racionālisms, un, ja dažbrīd tomēr ir izprātots, arī tas izprātojums nes baigo emocionālo lādiņu. Dzejā viņš ir kaislīgs tieši ar savu intelektuālo pusi, un šis intelekta kaislīgums kaut kādā veidā apaugļojas… Nezinu, rets fenomens, ka intelektuālisms sajūgts ar milzīgo iekšējo vitalitāti, un, ja turpinām runāt superlatīvos, arī ar šīm arhetipiskajām un kosmiskajām būšanām. Nē, protams, lāgiem Bērziņam pavīd arī neuzticība abstrakcijai, tomēr jūtams, ka abstrakcija viņu ārkārtīgi pievelk, viņš abstrakciju padara vielisku, padara par poētisku tēlu un juteklisku pārdzīvojumu. Tas arī ir unikāli. Zinu, ka pateicu neskaidri – nu, bet kaut kā tā…

G. B. Tāds pavisam prasts jautājums: Ulža Bērziņa loma latviešu dzejas vēsturē. Manuprāt, rakstīdams par Bērziņu un citiem dzejniekiem, tev ir nācies diezgan pamatīgi iebraukt beidzamā pusgadsimta latviešu dzejas kontekstā.

M. S. Vēl braucu, vēl tikai braucu… Pagaidām ir šī Bērziņa poētika, bet, jā, pēc tam sekos arī konteksts. Vispār grūti atbildēt… Reiz par to jautāju Knutam Skujeniekam, un viņš teica, ka Bērziņam tā pa tiešo nav sekotāju, neviens viņa poētiku nav pārņēmis. Nē, protams, ir mēģināts taisīt pakaļ Bērziņam, bet tur nav tā autentiskuma, jo jābūt gan vitalitātei, gan milzigajai lingvistiskajai un kultūras erudīcijai, gan īpatnējam skatījumam, un, lai vienā cilvēkā tas viss satilptu… Bet, no otras puses, Bērziņš ir kā tāds gravitācijas lauks, un tajā laukā atrodas Kunnoss, Brūveris, mazliet tālāk – Raups un Eduards Aivars, pastarpinātas – ar Kunnosa starpniecību – paralēles jūtamas Gaiķu Mārim, Manfeldei, vēl dažiem…

G. B. Iz citas operas. Vai tu patlaban redzi kādu autoru, kurš varētu uzrakstīt XX gadsimta otrās puses latviešu dzejas vēsturi? Ne kā hronoloģiju vai biogrāfiju apkopojumu, bet tieši kā poētiku vēsturi.

M. S. (Atkal gara, smaga nopūta.) Tur jābūt cilvēkam ar milzīgu pašapziņu, lai uzrakstītu ko citādu kā Literatūras institūta vēsture…

G. B. Es nedomāju kolektīvu darbu. Pusgadsimta dzejas vēsture viena analītiķa interpretācijā. Kolektīvs darbs vienmēr būs daudzu koncepciju kompromiss.

M. S. (Ar ilgām pauzēm un minstinoties.) Kāds no vecākās paaudzes… Diez vai… Laikam nē… Nē…

G. B. Kā tu domā – kāds tam cēlonis? Zinu, ka, teiksim, Intai Čaklajai tas viss galvā, bet stipri šaubos, vai viņa tādu grāmatu rakstīs. Iedomāsimies – īstenībā pēdējā grāmata, kas nebija tikai recenziju un rakstiņu apkopojums un mēģināja dzejas procesu interpretēt nevis kā mirklīgu statisku „fotogrāfiju”, bet kā vairāku vienlaikus pastāvošu poētiku mijiedarbību, kā nemitīgu kustību, bija Rutas Veidemanes Izteikt neizsakāmo pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Pēdējais konceptualizācijas mēģinājums – runas par tā saucamo asociatīvo dzeju kādu brīdi pirms tam.

M. S. Pirmkārt, tur jābūt neatkarīgam skatījumam uz visu latviešu pēckara dzeju. Atbilstošai izglītībai. Un, galvenais, spilgtai individualitātei – tam cilvēkam poētikas vēsturi jāuztver kā personīgā lieta, jābūt personīgai ieinteresētībai un sāpei. Pret poētiku jāattiecas tāpat kā romānistam pret savu pasauli. Kā romānists veido savu tekstu, tā arī viņam jāveido dzejas vēstures ainu pašam sevī. Cik tā ir objektīva vai subjektīva aina – tas jau pakārtots jautājums. Individuālais skatījums, kas ļautu uz dzeju paskatīties no cita skatpunkta. Ja būtu iespējams piespiest Raimondu Briedi – viņš gan vairāk orientēts uz prozu – domāju, ka tur varētu sanākt kaut kas ļoti interesants. Viņš latviešu literatūru izjūt tā… iekšēji.

G. B. Tu stāsti, cik labi būtu, ja būtu šitā… Jautājums bija – kāpēc nav?

M. S. Nav cilvēku ar tādām ambīcijām…

G. B. To pašu jautājumu var formulēt citādi. Salējs raksta par Uldi Bērziņu šitā. Kāpēc neatrodas neviens, teiksim, Kalējs vai Malējs, kas uzrakstītu galīgi ačgārni?

M. S. Tas jau būtu brīnišķīgi, un es būtu tikai priecīgs. Bērziņu varētu analizēt no lingvistikas viedokļa, no pantmēru un dzejas formu viedokļu, ko mazliet skārusi Janīna Kursīte… Skatpunktu ir bezgalīgi daudz.

G. B. Sapratu. Tas ir neatbildams jautājums.

M. S. Pirmais ir ambīcijas. Ja paveicas un ambīcijām blakus ir izglītība, talants un spēja atrast īsto skatpunktu, tad kaut kas var sanākt.

G. B. Pag, tu gribi teikt, ka tev ir tās milzīgās ambīcijas?

M. S. Varbūt… es īsti neapzinos, ko es daru… Aizžmiedzu acis un mēģinu darīt. Man ir tāda sajūta – tas vismaz būs kaut kas, par ko cits varētu spļaudīties vai publiski lamāties… Var jau būt, ka vēl kādam būs cemme uzrakstīt kaut ko citu.

G. B. Beigu galā – kad tu esi iecerējis monogrāfiju pabeigt?

M. S. Punkts jāpieliek 2009. gada pirmajā pusē – jāpabeidz, nekas cits neatliek. Bet es ķibinos ar visādām sīkām detaļām, turklāt nezinu, vai pareizajā virzienā – ka vēl visa kopējā bilde neizjūk…

G. B. Vai par vienu dzejoli var uzrakstīt monogrāfiju?

M. S. Var. Vismaz par Ulža – noteikti var. Ņemot vienu dzejoli, tu nenovēršami sāc brist citos. Pavelkot aiz viena dzejoļa, patiesībā pavelc veselu ķekaru – un nevar nocirst atsevišķi vienu.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s