Kultūras kanons

Piekritu piedalīties pasākumā, par kuru padzirdot manī visupirms uzvilnīja iekšējs protests. Pasākums saucas Kultūras kanons, to inspirē un organizē Kultūras ministrija. Pie Kanona izveides strādā septiņas ekspertu grupas šādās mākslas sfērās: 1) arhitektūra un dizains; 2) kino; 3) literatūra; 4) mūzika un opera; 5) skatuves māksla; 6) tautas tradīcijas; 7) vizuālā māksla. Katrā grupā – pieci līdz seši cilvēki. Eksperti izstrādās potenciāli kanonizējamo mākslas darbu/notikumu/norišu sarakstus, kas pēc tam vairākkārt tiks apdiskutēts, vētīts un īsināts, līdz beigu galā – ap šā gada Ziemsvētkiem – katra grupa nosauks 12 attiecīgā mākslas žanra izcilākos darbus. (Kāpēc tieši 12 nevis, teiksim, 10 vai 15 – galīgi nav skaidrs. It kā „runājošie” un visādām nozīmēm aplaimotie cipari 7 (grupas) un 12 (darbi) kopsummā dos galīgi mēmu un neizteiksmīgu skaitli 84. Droši vien skaitlis 12 pagrābts no gaisa. ) Gala iznākumā tiks publicēta grāmata ar/par Kanonu, iznāks multmēdiju disks, tiks izveidota vietne internetā.

Kanona jēga apmēram šāda (citēts no Kultūras ministrijas sagatavotajiem un ekspertiem izdalītajiem materiāliem): Kanons ir „izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūras nozarē. Kanona diskurss saistāms ar kultūras atmiņas jēdzienu, kas skaidrojams kā kādas noteiktas cilvēku grupas, noteiktas kultūras pārstāvju kopējām zināšanām noteiktā brīdī. [..] Kanons savā ziņā ir institucionalizēta kultūras atmiņa. [..] Kanona veidošana dotu iespēju veidot jaunu skatījumu uz kultūras pamatvērtībām – no šodienas skatu punkta. [..]”

Ideja nebūt nav oriģināla. Šādi Kanoni beidzamos gados Eiropā jau tapuši, tostarp Dānijā (2004) un Nēderlandē (2006). Dānijā 150 000 Kultūras kanona grāmatas eksemplāru tika izplatīts bez maksas. Neko daudz neorientējos nedz dāņu, nedz nēderlandiešu kultūrā – un man šie Kanoni likās labs sākumpunkts, lai ar šīm kultūrām iepazītos pamatīgāk; ja ne citādi – tos var uztvert kā ceļa rādītājus, kaut gan, manuprāt, vietnēs atrodamā informācija (vismaz – angļu valodā) ir tik konspektīva, ka Kanoni vairāk atgādina virspusēju reprezentāciju, nevis mēģinājumu dziļāk ielūkoties kultūrā. Dāņu Kanons veidots pēc principa „lielo personību lielie darbi” (diezgan neparasti Dānijas Kultūras kanonā ieraudzīt Sidnejas operteātri, taču – tā arhitekts ir dānis). Nēderlandiešiem cita pieeja: personības, darbi un arī norises, kas iespaidojušas domāšanu, realitātes uztveri vai mainījušas pašu Nēderlandes realitāti un līdz ar to – dažkārt pastarpināti – ietekmējušas Nēderlandes kultūru. Tāpēc Nēderlandes Kultūras kanonā ne tikai Rembrants, Spinoza un van Gogs, bet arī vējdzirnavas, televīzijas izgudrošana un Otrais pasaules karš.

Kāpēc Kanona ideja mani automātiski izsauc iekšēju protestu? Vismaz daļēji tas saistīts ar dažādiem kultūras, reliģijas un ideoloģijas nozīmju uzslāņojumiem, ar ko laika gaitā apaudzis šis jēdziens, jo sākotnēji tam nekādas negatīvās pieskaņas nav. Ja tulko no sengrieķu valodas, kanōn būtība skaidrāka par skaidru: paraugs vai mēraukla. Taču kanonam un kanonizācijai līdzi nāk pagalam nelaba piesmaka. Proti, kanons ir kaut kas obligāts, reglamentēts, neapšaubāms; viena no kanona definīcijām apgalvo, ka kanons ir likumu kopums, kas noteic vispārpieņemtās normas. Ja kaut kas tiek ietverts kanonā, to vairs nav iespējams mainīt – un, ja kanona radītāji ir idioti, dabiski, ka kanons veidojas pēc viņu ģīmja un līdzības, un idiotisms tiek pasludināts par normālu un obligātu. (Nezinu, kā rīkojas katoļi, ja atklājas, ka kanonizētais – svēto kārtā ieceltais – cilvēks izrādās bijis liels maita un grēkagabals. Izsvītro viņu no svēto sarakstiem? Ja arī tādi gadījumi bijuši, tad ļoti reti – neesmu dzirdējis. Lai nojauktu nejēdzīgu pieminekli, nepieciešams vairāk darba un spēka nekā tā uzcelšanai.)

Līdz ar to kanona ideja nonāk pretrunā ar kultūras dabu. Iekļaut kaut ko kanonā nozīmē pataisīt to par dogmu, neapšaubāmu vērtību vai autoritāti. Taču kultūrā neapšaubāmu autoritāšu nav – un, ja tādas parādās, tad tā ir pirmā pazīme, ka ar šo kultūru kaut kas nav kārtībā. Vai, citiem vārdiem, grozi kā gribi, bet kanona esamība ir liecība par varas klātbūtni sfērā, kuras būtība ir vērsta pret jebkādām varas izpausmēm. Tālāk taciņa kļūst pavisam slidena – ideoloģija, visviens, vai tā demokrātiska vai autoritāra, ar prieku iekļauj savā arsenālā neapšaubāmas vērtības, un, lai cik tas kalambūriski neizklausītos, neapšaubāmais kļūst pavisam neapšaubāms (kā liecina socreālisma pieredze, estētikas likumiem var piemist juridisks spēks), bet pagājības mākslas diždarbi dīvainā kārtā pārtop par pašreizējās varas varenības apliecinājumu.

Droši vien es mazliet pārspīlēju, uz ko mani pavedināja Kultūras kanona apraksta baisais oficiozais žargons komplektā ar dažām tikko piesauktajām kanona jēdziena interpretācijām: „..Kanona izveides mērķis ir izvēlēties visizcilākās Latvijas kultūru raksturojošās vērtības dažādās mākslu jomās, ar kurām lepojamies un kurām vajadzētu veidot ikviena Latvijas iedzīvotāja kultūras pieredzes pamatu, nodrošinot piederības izjūtu Latvijai; veidot jaunu skatījumu uz kultūras pamatvērtībām, ņemot vērā šodienas kontekstu un tendences.” Viss var būt arī pavisam citādi. Kā raksta viens no Dānijas Kultūras kanona radītājiem tēlnieks Hains Hainsens (Hein Heinsen), Kanonam „jādod prieku. Tas nevar būt uzdevums. Nevajag daudz laika veltīt kritērijiem, bet vajag izvēlēties darbus un tad domāt pamatojumu un to, kādi iebildumi varētu rasties.” Vēl precīzāk: „Kanons starp šaubām un pašapziņu.” No vienas puses, kanonizētais darbs ir izcils kultūras sasniegums, stabils atbalsta punkts, bet viss Kanons kopumā – tāds kā tīmeklis, universāla koordinātu sistēma, ar kuras palīdzību, iespējams, patiešām varēs raksturot visu latviešu kultūru. No otras – Kanonā ietvertas vērtības, ar kurām jāmērojas jebkuram citam mākslas darbam, turklāt vēlams šīs vērtības pārspļaut. Izcils mākslas darbs vispirmām kārtām tiecas iznīcināt vai vismaz apšaubīt vērtības, kas radītas pirms tā, – citādi jau nav jēgas vispār kaut ko radīt, ja paradīze, beigta un pagalam, dari, ko gribi, meklējama mūžīgajā pagātnē. Galu galā – arī Kultūras kanona veidošana ir radošs process, kura gaitā it kā puslīdz pazīstamā latviešu kultūrā var izspēlēt šādus tādus provocējošus pārsteigumus (līdzīgi kā jau piesauktā Sidnejas opera Dānijas Kultūras kanonā).

Pievēršoties konkrētākām būšanām – atzīšos, patlaban man grūti iedomāties, kā no latviešu literatūras iespējams izfiltrēt 12 tekstus un no tiem izveidot zīmju sistēmu, kas raksturotu visu latviešu literatūru. Jebkurā gadījumā aina izrādīsies deformēta. Teksti, protams, tik atlasīti, bet diez vai no tiem radīsies tīmeklis, kurā notvert literatūru. Diemžēl jebkuras sistēmas pamatā ir lielāka vai mazāka virspusējība un vienkāršošana. Tieši tāpēc šai gadījumā svarīgāks par gala rezultātu man liekas process, kura gaitā pirmajā piegājienā no katras mākslas sfēras jāatlasa 60 darbi. Šie sešdesmit teksti nudien varētu pretendēt uz gana visaptverošu ainu.

Ir arī bezgala daudzi pakārtoti jautājumi. Ko tas vispār nozīmē – atlasīt izcilus darbus? Tekstus, kas savulaik spēcīgi iespaidojuši kultūru, inspirējuši diskusijas, darbojušies kā citu tekstu ģeneratori un gala iznākumā pārtapuši par plašiem simboliem? Vai – tekstus, ko joprojām iespējams uztvert kā literārus meistardarbus, kā paraugus, ar kuriem mēroties un kurus, ja tu arī gribi tapt kanonizēts, noteikti vajag pārspēt? Pie pirmās kategorijas piederīgs, piemēram, Pumpura Lāčplēsis, kuru pie labākās gribas nevaru uztvert citādi kā jau sava laika anahronismu un kuriozu, kam ar literatūru ļoti tāls sakars, bet tā iespaids uz kultūru bijis milzīgs. Ja spriež pēc šādiem kritērijiem (vēlreiz Hainsens: „Nevajag daudz laika veltīt kritērijiem, bet vajag izvēlēties darbus” – nudien prātīgs ieteikums) un vēl atsauc atmiņā nēderlandiešu Kanona veidošanas principus, tad bez mazākās šaubīšanās Lāčplēsim jāliek blakus Purapuķes Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, kura idejiskie taustekļi varbūt nav tik krāšņi ornamentēti kā Lāčplēsim, toties to ir daudz vairāk un tie ir krietni lipīgāki. Nudien nezinu, turklāt šādu jautājumu ir milzumdaudz, jo kultūra – tā vispirmām kārtām ir kustība. Radošie ļauži nemitīgi tiecas pārkāpt robežas un izmainīt pašu kultūras jēdzienu. Turpretī jebkāda sistēma tiecas definēt kultūru un tātad arī tās robežas. Diemžēl kultūru iespējams modelēt tikai kā statisku ainavu; cita lieta – pat šāds statisks modelis ir ne tikai „skatījums no ārpuses”, bet arī iekļaujas kultūras sastāvā un inspirē kustību.

Taču jebkuram kanonam piemīt vēl kāda patīkama īpašība. Ja kultūrā tiek definēta kāda vērtība, šī darbība jau pati par sevi izraisa pretreakciju. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vismaz puse no Latvijas Kultūras kanona, kad tas būs uzradīts, man liksies pilnīgi aplama un nepieņemama – un droši vien līdzīgās domās būs arī citi ļauži. Neapšaubāmas vērtības vērts definēt galvenokārt tālab, lai tās varētu sākt apšaubīt. Savukārt Kultūras kanona vienīgā jēga ir cerībā, ka kāds/kādi to iznīcinās. Skeptiķis manī gan apgalvo, ka neviens pat nemēģinās to apšaubīt, kur nu vēl iznīcināt. Eksperti var kanonizēt viskošākās muļķības, bet, puslīdz apzinoties pašreizējo situāciju kultūras publiskajā telpā, rodas pamatotas aizdomas, ka reakcija būs plika un apaļa nulle.

Karogs, 07.2008

P. S. Šo rakstu var uzskatīt par tādu kā “tēmas pieteikumu” vai “priekšvārdu”. Pēc tam, kad darbs pie Kultūras kanona bija pabeigts, 2009. gadā tapa arī “pēcvārds” –  Kanons un kritēriji

Kultūras kanona mājaslapa

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s